Uzsākot glābšanas darbu uz šīs zemes, Jēzus pulcināja ap sevi nelielu sekotāju grupu, lai tie varētu liecināt par Viņa dzīvi, piedzīvot Viņa klātbūtni un vēlāk kļūt par Viņa glābšanas vēsts nesējiem mirstošajai pasaulei. Apjaušot mācekļu misijas ārkārtējo svarīgumu un milzīgos apmērus, varētu domāt, ka Jēzum šī darba veikšanai būtu jāizvēlas labākie no labākajiem. Tomēr, lai cik dīvaini tas nebūtu, Jēzus izvēlējās tādus, no kuriem vismazāk varēja gaidīt, ka viņi kļūtu par Jēzus pārstāvjiem.
Tomēr šie apšaubāmie divpadsmit, kuri izvēlējās sekot Jēzum, trīsarpus gadus bija Viņa iedvesmoti un vadīti. Pieredzot Viņa augšāmcelšanos un debesīs uzņemšanu, viņi tika Svētā Gara pārveidoti un Dieva rokās kļuva par pasauli izmainošu spēcīgu ieroci. Dievs spēja ļoti īpašā veidā izmantot šos vienkāršos, kļūdainos vīrus ar viņu pastāvīgajām neveiksmēm, cīņām un šaubām, lai piepildītu savu mūžīgo nodomu pārveidot pasauli un uzcelt savu valstību.
Liels skaits sekotāju
Savas kalpošanas laikā Jēzum bija liels, iespējams, visu laiku mainīgs sekotāju pulks, kuri Viņam pievienojās dažādu iemeslu dēļ un uz dažādu laika periodu. Tomēr ne visi viņi bija apustuļi. Divpadsmit tika izvēlēti no plašākas mācekļu grupas (1). Jēzus viņus izvēlējās, lai tie kļūtu par īpašiem ļaudīm, kas pildītu gan mācekļu (Viņa sekotāju), gan apustuļu (Dieva Valstības sludinātāju) lomas (2). Tomēr šie divpadsmit nebija vienīgie, kuriem Jēzus uzticēja īpašus uzdevumus. Lūka apraksta kādu gadījumu, kad Jēzus izsūtīja septiņdesmit divus mācekļus sevišķam uzdevumam (3). Neskatoties uz to, divpadsmit saglabājās kā unikāla grupa ar īpašu lomu.
Mācekļi (grieķu valodā mathetes) nozīmē skolnieki – tādi, kuri mācās. Šis vārds evaņģēlijos tiek izmantots gan, lai apzīmētu divpadsmit tuvākos mācekļus, gan arī plašāko Jēzus sekotāju grupu. Divpadsmit īpašos mācekļus Jēzus izvēlējās, lai izveidotu tuvāku atbalsta grupu, kas Viņu pavadītu visur, kurp Viņš dotos. Mūsdienās mēs teiktu, ka Viņš aicināja divpadsmit mācekļus pilna laika kalpošanas darbam. Viņš tos nosauca par „apustuļiem”. Apustulis (grieķu val. apostolos) nozīmē „tāds, kurš ir sūtīts” (delegāts, vēstnieks, ziņotājs). Kristus pats vēstulē Ebrejiem 3:1 ir nosaukts par apostolos. Apustuļi bija tiesīgi rīkoties Kristus vārdā (4).
Zīmīgs skaits
Jēzus izvēlējās divpadsmit, kas ir zīmīgs skaits, jo norāda uz divpadsmit Izraēla sentēviem. Gluži kā Vecās derības laikā, kad Dievs izmantoja daudz kļūdījušos un nepilnīgos Jēkaba divpadsmit dēlus, lai tie kļūtu par Dieva tautas izveidošanas līdzdalībniekiem, Jēzus izvēlējas tikpat nepilnīgus divpadsmit vīrus, lai veidotu savu draudzi. Jēzus deva viņiem uzdevumu sludināt labo vēsti, un šī mandāta termiņš nebeidzās līdz ar Jēzus debesīs uzņemšanu. Jēzus viņus sagatavoja, lai Svētā Gara spēkā viņi izmainītu pasauli (5). Un viņu loma auga un attīstījās - agrīnajā draudzē apustuļi bija ne tikai ar Jēzu saistīto notikumu aculiecinieki, bet arī skaidroja savus piedzīvojumus un redzētos notikumus. Dievs sūtīja viņus, lai tie stāstītu un skaidrotu Viņa glābšanas darbu, kā tas bija atklāts Vecajā derībā.
Labvēļi un klienti
Aplūkojot tās attiecības, kas mācekļiem bija ar Jēzu un arī savā starpā, jāpiemin valdošā sociālā sistēma, kas eksistēja gandrīz jebkurā senajā kultūrā. Tā bija labvēļu un klientu sistēma. Labvēlis (mecenāts) bija persona, kura aizsargāja un parādīja īpašu labvēlību saviem klientiem (vasaļiem). Klienti jeb labvēlības saņēmēji savukārt bija vienmēr savam labvēlim uzticīgi un padevīgi.
Tomēr šis princips nesadalīja sabiedrību vienkārši divos līmeņos - labvēļu (augstākā) un klientu (zemākā) klasē. Pastāvēja diezgan sarežģīta daudzlīmeņu sistēma, kurā labvēlis, pat būdams ļoti ietekmīgs un augstu stāvošs sabiedrības loceklis, bija vienlaicīgi arī klients kādai vēl augstāk stāvošai un vēl ietekmīgākai personai. Savukārt katrs klients, lai arī būdams zemā sabiedriskā līmenī, bija labvēlis kādam citam, vēl zemāk stāvošai personai.
Tādējādi veidojās savdabīga sociālā piramīda jeb hierarhija, kur katrs cilvēks bija kāda labvēlis un reizē kāda cita klients. Šīs piramīdas pašā virsotnē atradās Dievs, kas bija visu cilvēku labvēlis un virs kura augstāk vairs nebija neviena (pagānu kultūrās tie bija daudzi dievi). Zemākajā līmenī bija vergi, kas, atrazdamies viszemākajā sabiedriskā statusā, nevarēja būt neviena labvēļi, un tādēļ klientu tiem nebija. Šī pati sistēma darbojās pat nacionālā un multinacionālā līmenī, kad valstu un tautu savstarpējās attiecības funkcionēja līdzīgā labvēļu un klientu sistēmā. Piemēram, Romas impērijas spēks un vara balstījās uz tai pakļautajām klientu tautām.
Šīs labvēļu-klientu attiecības bija visiem skaidri saprotamas un tika ievērotas sociālā saskarsmē un funkcijās. Piemēram, viesu hierarhija pie vakariņu galda precīzi atspoguļojās sēdvietu izkārtojumā, kur svarīgākie viesi tika sēdināti vistuvāk mājastēvam vai vissvarīgākajai klātesošajai personai. Pārējie viesi tika sēdināti pēc kārtas atkarībā no viņu labvēļu-klientu attiecībām, kas visiem bija skaidri zināmas un saprotamas. Ja pastāvošā hierarhija netiktu ievērota, tā būtu ārkārtīgi nepieklājīga mājastēva rīcība.
Divpadsmit mācekļu grupā Jēzus neapšaubāmi bija viņu visu labvēlis. Mācekļi ļoti skaidri saprata, ka viņi ir Jēzus klienti un ka Jēzus labvēlis ir Dievs Tēvs. Arī attiecības starp mācekļiem bija noteiktas šīs sistēmas ietvaros, un katrs no viņiem skaidri zināja savu vietu hierarhijā.
Trīs līmeņi
Bībelē ir atrodami četri divpadsmit mācekļu saraksti – trīs no tiem Sinoptiskajos evaņģēlijos (Mateja, Marka un Lūkas) un viens Apustuļu darbos 1:13, kurā loģiski iztrūkst Jūdas Iskariota. Lai arī šie saraksti nedaudz atšķiras, tomēr tajos saglabājas zināma kārtība, kas atspoguļo katra mācekļa vietu hierarhijā.
Šajā hierarhijā iezīmējas trīs grupas jeb līmeņi ar četriem mācekļiem katrā. Šis sadalījums grupās saglabājas nemainīgs visos Bībelē minētajos mācekļu sarakstos. Daži mācekļu vārdi var būt minēti nedaudz atšķirīgā secībā, tomēr visos sarakstos tie paliek vienā un tajā pašā grupā.
Pirmajā hierarhijas līmenī atrodas Pēteris, Andrejs, Jēkabs un Jānis. Otrā grupā – Filips, Bartolomejs/Nātanaēls, Matejs un Toms. Trešais jeb zemākais līmenis ietvēra Jēkabu Alfeja dēlu, Jūdu (ne Iskariotu), Sīmani Zēlotu un Jūdu Iskariotu. Tādējādi ne tikai sabiedrība kopumā, bet arī apšaubāmie divpadsmit mācekļi bija skaidri iedalīti secībā pēc nozīmīguma. Tomēr Jēzus, uzsākot savu kalpošanu, izmainīja it visu, gan saistībā ar sev apkārt esošajiem cilvēkiem, gan arī kultūrā, kurā viņi dzīvoja. Viņa dzīve un mācība bija pilnīgā pretstatā neskaitāmiem kultūras un sabiedrības šķiru likumiem un paradumiem. Viņa klātbūtne bija patiešām pārmaiņas nesoša.
Īsais apskats, ko piedāvāšu nākamajos rakstos par apšaubāmajiem divpadsmit mācekļiem, būs tikai neliels ieskats viņu dzīvē; tas nekādā ziņā nav pilnīgs un vispusīgs. Pētījumā ir izmantoti dažādi darbi par Bībeles tēmām, kas ne visur būs citēti. Katra nodaļa sākas ar nelielu ieskatu sociolingvistiskos un vēsturiskos apstākļos saistībā ar konkrēto mācekli, tālāk apcerot spilgtākos piedzīvojumus un notikumus mācekļa dzīvē, tādā veidā izgaismojot katra no divpadsmit garīgās izaugsmes dinamiku .
Mūsdienās mēs maz atšķiramies no apustuļiem. Mēs cīnāmies, piedzīvojam šaubas un savu devu kļūdu un neveiksmju. Tomēr atskats uz apšaubāmo divpadsmit mācekļu dzīvi mums var dot cerību un iedrošinājumu, jo arī mūsu dzīve var tikt izmainīta, ja mēs satiekam Jēzu. Mana lūgšana ir, ka tu, lasot šīs pārdomas, spētu iztēloties sevi mācekļu vietā, lai tu satiktu Jēzu tieši tur un tajā situācijā, kādā esi šobrīd, un lai tā rezultātā arī tevi Jēzus pārveidotu.
---------------------------------
1 Marka 3:13-19; Lūkas 6:132. Andrejs
3. Jēkabs
4. Jānis
5. Filips
6. Bartolomejs/Nātanaēls
7. Toms
8. Levijs Matejs
9. Mazais Jēkabs
10. Jūda Tadejs
11. Sīmanis Zēlots
12. Jūda Iskariots
Noslēgums – Vienīgais
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, septembris 26, 2020
Rating:
Nav komentāru: