Apšaubāmie divpadsmit – Sīmanis Zēlots

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Dedzība Jēzus dēļ

Sīmanis ir viens no tiem mācekļiem, par kuriem patiesībā nekas nav zināms. Viss, ko mēs zinām, ir viņa vārda ieraksts starp divpadsmit mācekļu vārdiem Sinoptiskajos evaņģēlijos un Apustuļu darbu grāmatā (1). Viņam ir arī otrs vārds, kura nozīmi un to atšķirīgo lingvistisko lietojumu evaņģēlijos mēs arī aplūkosim.

Vārds

Mateja 10:4 un Marka 3:18 kā Sīmaņa iesauka tiek minēts Kanaānietis. Šis vārds faktiski ir ebreju vārda qanna, kas nozīmē dedzīgs, greizsirdīgs vai entuziastisks, transliterācija uz grieķu valodu. Turpretim Lūka Apustuļu darbos 1:13 un Lūka 6:15 izmanto grieķu vārdu Zelotes, kuram ir praktiski tāda pati nozīme kā ebreju qanna. Šis vārds ir veidots no darbības vārda zeo, kas nozīmē būt karstam vai spīdēt un pārnestā nozīmē – būt dedzīgam vai patiesam. Grieķu vārds zelotes tulkojumos kļuvis par Zēlots.

Jautājums paliek aktuāls – kāda veida zēlots bija Sīmanis. Vai viņš bija slepenas partizānu organizācijas Zēlotu biedrs, kā daudzi uzskata? Zēloti bija patriotiski noskaņoti jūdi, kuri kaislīgi cīnījās pret Romas varu Palestīnā, bieži izraisot vardarbību. Šī versija nav īpaši ticama, jo termins zēloti ar šādu revolucionāru nozīmi tika ieviests tikai Jūdu kara laikā (66.-70.g.m.ē.). Vai arī Sīmanis bija vienkārši ļoti kaislīgs un aizrautīgs, dedzīgs jūdaisma piekritējs? Agrīnajās kristiešu draudžu tradīcijās šis māceklis tika saukts par Sīmani, Klopas dēlu. Tiek arī uzskatīts, ka vēlāk viņš ticis izraudzīts, lai kļūtu par Jeruzalemes draudzes vadītāju pēc Jēkaba, Jāņa brāļa, kuru ķēniņš Hērods sodīja ar nāvi (2). Diemžēl Bībeles tekstos vairāk nav nekādu norāžu par Sīmani Zēlotu.

Dedzīgais entuziasts

Mūsdienās Sīmanis mūs uzrunā ar savu otru vārdu – Zēlots jeb Entuziasts. Visticamāk, ka šo iesauku viņš ieguva sava rakstura un personības dēļ. Viņš varēja būt aizrautīgs cilvēks, kurš zināja, ko grib, un kurš nekad nevilcinājās, lai rīkotos, kā uzskatīja par pareizu. Viņš, iespējams, atklāja savu dedzību vēl pirms iepazīšanās ar Jēzu, kad bija vēl dedzīgs tradicionālā jūdaisma aizstāvis.

Sīmaņa raksturojums atsauc atmiņā kādu viņam līdzīgu vīru – Pāvilu. Pāvils, liels evaņģēlija sludinātājs pagāniem, mums var sniegt kaut nelielu ieskatu Bībeles laiku dedzīga cilvēka raksturojumā. Atceroties savu pagātnes pieredzi, Pāvils saka: „Jūs esat dzirdējuši par manu toreizējo dzīvi, kad vēl biju jūdu ticībā, kā es pārlieku vajāju un postīju Dieva draudzi. Jūdu ticības lietās es pārspēju daudzus savus vienaudžus savā tautā, pārmēru dedzīgi (grieķu val: zelotes) turēdams tēvu ieražas.” (Galatiešiem 1:13-14, autora izcēlums.) Viņš bija dedzīgi iestājies par to, ko uzskatīja par pareizu – jūdu tradīcijām un reliģisko sistēmu, kas lika viņam vajāt, viņaprāt, nepareizi domājošos: kristiešus un Jēzus sekotājus. Nepārprotamā sakarība starp Pāvila naidu pret draudzi un viņa nodošanos likumam ir skaidri redzama.

Aizrautība Kristus dēļ

Ja Sīmanis bija kaut kādā veidā līdzīgs Pāvilam, kas, visticamāk, tā arī bija, viņš bija ļoti aizrautīgs cilvēks – tāds, kurš ne tikai runā, bet arī rīkojas saskaņā ar saviem uzskatiem. Tomēr tikai pēc iepazīšanās ar Jēzu šī aizrautība ieguva pozitīvu ievirzi un zaudēja iznīcinošo dabu. Mēs varam iedomāties, kā Sīmanis satiek Jēzu un iepazīst pilnīgi jaunu pasauli, kurā viņš varētu savu aizrautību likt lietā – gluži kā Pāvils, kurš satika Jēzu pie Damaskas vārtiem. Šī tikšanās pilnībā izmainīja Pāvila dzīvi – dziļi un patiesi iemīlot Jēzu, no dedzīga Kristus pretinieka viņš kļuva par aizrautīgu evaņģēlija sludinātāju.

Personīgā tikšanās ar Jēzu ceļā uz Damasku Pāvilu izmainīja līdz pašiem pamatiem. Ja vēl pirms iepazīšanās ar Jēzu viņš bija aizrautīgs un kaislīgs cilvēks, tad tagad viņa aizrautība Kristus dēļ kļuva vienkārši nepārspējama. Tagad NEKAM citam, kā tikai Jēzum, nebija nozīmes: viņa prioritātes, viņa izvēles, visa viņa dzīve tika apgriezta otrādi. Viss, kas agrāk šķita svarīgs, tagad kļuva nevērtīgs, salīdzinot ar iepazīšanos ar Jēzu. Ieklausies un izjūti viņa aizrautību, ar kādu viņš uzrunāja filipiešu draudzi: „Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem.” (Filipiešiem 3:7-8)

Nenoliedzami, Pāvilam bija daudz lietu, ko viņš augstu vērtēja – viņa izglītība, viņa sociālais un ekonomiskais stāvoklis, viņa kā izcila jūdu vadītāja karjera. Visas šīs lietas viņam bija ārkārtīgi svarīgas; tās noteica visu viņa dzīvi un attieksmi. Un tomēr, satiekot Jēzu, Pāvils alka tikai vienu vienīgu lietu – iepazīt Jēzu Kristu un piedzīvot Viņa klātbūtni savā dzīvē. Visam citam, salīdzinot ar to, nav nekādas vērtības. Ievēro, ka viņš tik ļoti aizrautīgi runā par savām ilgām, ka izmanto „normālai” sabiedrībai īsti nepiemērotu leksiku. Viņš saka: „Es to uzskatu par mēsliem...” Grieķu vārds skubalon, kas ir izmantots šajā vietā, nozīmē „kūtsmēsli” vai „sūdi”, īpaši šo vārdu izmantoja kontekstā ar suņiem. Interesanti, ka šī ir vienīgā vieta visā Jaunajā derībā, kur šis vārds tiek izmantots, kas arī apstiprina tā neparasto lietošanu. Vai esi kādreiz aizrāvies ar kādu lietu tik ļoti, ka vienkārši trūkst vārdu, lai izteiktu savu sajūsmu? To piedzīvoja Pāvils, nosaucot visas savas agrākās vērtības par „suņa sūdiem”, salīdzinot ar Kristus taisnību.

Remdens?

Atklāsmes grāmatā Jēzus uzrunā Laodiķejas draudzi, norādot, ka viņu galvenā problēma ir remdenība – aizrautības trūkums. „Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut tu būtu auksts vai karsts!” (Atkl. 3:15) Interesanti, ka vārdam „karsts” (zestos) tiek izmantots atvasinājums no viena no Sīmaņa iesaukas vārda.

Ko tu vari darīt, ja esi sapratis, ka uz tevi attiecas Laodiķejas draudzei adresētā vēsts par aizrautības trūkumu tavā dzīvē? Nav jākrīt izmisumā, jo Jēzus piedāvā risinājumu tādiem kā tu un es. Viņš saka: „Es Tev dodu padomu – nopirkt no manis zeltu, kausētu ugunī, lai tu kļūtu bagāts, un baltu tērpu, lai tu to apvilktu un nebūtu redzams tava kailuma kauns, un dziedinošu ziedi, lai tu ieziestu savas acis un spētu redzēt!” (Atkl. 3:18) Jēzus piedāvā savas pestīšanas simbolus. Ugunī kausēts zelts ir gara bagātība jeb ticība, baltās drēbes – Kristus taisnība; acu ziedei jātiek izmantotai, lai atgūtu spēju redzēt garīgi, lai saskatītu Dieva aktīvu darbu visapkārt un no jauna iedegtos aizrautībā Viņa dēļ.

Žēlastības radītā aizrautība

Ja ir runa par aizrautību un degsmi, tad mēs vienmēr nonāksim pie Dieva žēlastības. Mēs paši vienkārši neesam spējīgi radīt sevī tāda veida aizrautību. Bet, pieredzot dzīvē Viņa mīlestību un žēlastību, mēs vienkārši nespējam palikt tādi, kā bijām. Mēs būsim pārsteigti, ko vien Dievs spēj darīt mūsos un mums apkārt. Pāvils to labi apraksta, runājot par Dieva žēlastības darbu, kas ne tikai sniedz mums pestīšanu, bet arī māca dzīvot pārpilnu un svētīgu dzīvi ar Viņu (3). Viņš saka, ka Jēzus Kristus nāca, lai mūs izpirktu un padarītu par „izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem” (Titum 2:14). Šajā tekstā Pāvils izmanto to pašu vārdu zealotes, kas ir dots arī Sīmanim.

Pārsteidzošākā lieta par aizrautību ir fakts, ka Bībele ļoti skaidri ļauj mums noprast, ka Dievs pats ir ārkārtīgi dedzīgs savā raksturā. Jau kopš seniem laikiem Viņš ir pieminējis dedzīgumu, ko vēlētos redzēt mūsos, Viņš ir parādījis savu mīlestību un degsmi mūsu dēļ. Viņš ir tas, kurš uzņemas iniciatīvu. Jānis norāda: „Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1Jņ. 4:19) Atceries, Matejs un Marks izmantoja ebreju vārda qanna (greizsirdīgs, dedzīgs, aizrautīgs) transliterāciju grieķu valodā. Ja jūs meklētu vārdu qanna Vecajā derībā, tad atrastu to izmantotu vien piecas reizes, un visas šīs reizes tas ir attiecināts uz Dievu. 2.Mozus 34:14 ir rakstīts: „Nezemojies citam dievam kā vien Kungam – Greizsirdīgais ir viņa vārds, viņš ir greizsirdīgs Dievs” Protams, vārdam „greizsirdīgs” te tiek izmantots ebreju qanna. Cik neticami! Mūsu Dieva būtība ir DEDZĪBA!

Tomēr Dieva mīlestības un dedzības pilnīgākā izpausme ir Jēzus Kristus. Pāvils par Viņu raksta vēstulē Filipiešiem 2:5-8: „Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neturējās pie tā kā pie laupījuma, ka ir vienāds ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un kļuvis līdzīgs cilvēkam un, būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” Vai vari iedomāties, cik lielai ir jābūt MĪLESTĪBAI un DEDZĪBAI, lai spētu izdarīt ko tādu? Lai labprātīgi neturētos pie dievišķās godības, bet to nomainītu pret izvirtušās cilvēces pazemojumiem, grēku un nāvi?

Ir acīmredzams, no kurienes Pāvilam radās dedzīgums. Nav brīnums, ka visu citu viņš uzskata par mēsliem, salīdzinot ar Kristu!

Brīdi padomā! Jēzus ir dedzīgs TEVIS dēļ, Viņš mīl TEVI tik ļoti, ka vienkārši atteicās pavadīt mūžību bez tevis, bet tā vietā labāk paciest pazemojumu, sāpes un nāvi, lai izpirktu tevi un būt ar tevi kopā uz visiem laikiem! Vai šāda mīlestība var atstāt tevi vienaldzīgu? Vai ir iespējams palikt remdenam, redzot šādu dedzību?

(turpinājumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:2-4; Marka 3:16-19; Lūkas 6:14; Ap.d. 1:13
2 Ap.d. 12:2
3  Titum 2:11-14