Jēzus piedod
Pētera loma un klātbūtne evaņģēlijos izceļas ļoti skaidri – gan ar to, cik bieži viņš tiek pieminēts, gan arī ar savu statusu pārējo mācekļu vidū. Tomēr tieši Pēteris bija ļoti apšaubāms kandidāts, lai kļūtu par vienu no izredzētajiem Divpadsmit, nemaz nerunājot par to, ka varētu būt viens no tuvākajiem Jēzus sekotājiem. Pēteris bija tas, kurš no mācekļu vidus izauga par izcilu un nozīmīgu līderi. Bet viņš arī bija tas, kurš piedzīvoja dziļu kritienu ar savu kliedzošo Jēzus noliegšanu. Viņš kļuva par spēcīgu ieroci Dieva darbā, bet tikai pēc tam, kad bija piedzīvojis Kristus beznosacījuma mīlestību un piedošanu un ļāvis Jēzus žēlastībai izmainīt savu sirdi.
Vārds un ģimene
Pētera īstais vārds ir Sīmanis, kas ir plaši izplatīts gan grieķu, gan jūdu vidū. Divos gadījumos tiek minēta precīzāka vārda semītu forma Symeon (1). Ebreju valodā šis vārds nozīmē „Dievs ir uzklausījis”. Jēzus viņam deva jaunu vārdu – Pēteris (grieķu valodā: Petros), kas nozīmē „klints” (2). Šī vārda aramiešu valodas ekvivalents ir Kēfa (Kephas), kā to var lasīt Jāņa 1:42.
Pēteris bija Jāņa dēls (3), un viņam bija brālis Andrejs. Viņi uzauga nelielajā Betsaidas pilsētā (4), kuras nosaukums nozīmē „zivju māja”. Pirms Jēzus aicināja brāļus sekot Viņam, abi strādāja sava tēva zvejas biznesā Karpernaumā (5). Šajā uzņēmumā kā partneri bija iesaistīti arī Jānis, Jēkabs un viņu tēvs Cebedejs (6).
Pēteris droši vien bija diezgan pārticis. Ņemot vērā faktu, ka viņam piederēja pašam sava laiva, viņš bija pieskaitāms sabiedrības vidusšķirai (7). Viņam bija arī sava māja, un vismaz kādu laiku tur dzīvoja arī Andrejs (8). Pēteris ir vienīgais māceklis, par kuru ir skaidri zināms, ka viņš bija precējies. Jēzus dziedināja viņa sievasmāti, un arī apustulis Pāvils piemin, ka Pēteris ņēmis līdzi sievu dažādos ceļojumos (10).
Raksturojums
Neapšaubāmi, Pēteris ir visspilgtākais un visizteiksmīgāk aprakstītais tēls starp visiem divpadsmit. Lasot evaņģēlijos izklāstītos notikumus, mēs varam dzīvi iztēloties viņa personību. Šķiet, ka Pēteris parasti vispirms rīkojas un tikai pēc tam domā, paužot pārsteidzīgus spriedumus un vienmēr nevietā izsakot savu nepārdomāto viedokli. Viņš ir rīcības cilvēks, kaut arī ne vienmēr viņa rīcība izrādās pareiza. Tomēr jau no paša sākuma Pēteris uzvedas kā divpadsmit apustuļu runasvīrs, izvirzoties kā viņu līderis.
Dažādās situācijās evaņģēlijos mēs redzam, kā Pēteris pieredz neiedomājamus savas ticības kāpumus un kritumus, piedzīvojot to, par ko citi varētu tikai sapņot, piemēram, staigāšanu pa ūdeni (11). Viņš arī izsaka ārkārtīgi pārdrošu apgalvojumu par to, kas ir Jēzus: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”(Mt.16:16) Kā vienam no Kristus tuvākajiem sekotājiem Pēterim bija iespēja būt klāt vairākos Jēzus zemes dzīves būtiskākajos notikumos. Viņš bija kopā ar Jēzu Apskaidrošanas kalnā (12) un arī pavadīja Jēzu visgrūtākajā Viņa kalpošanas brīdī Ģetzemanes dārzā, kur viņš ne tikai bija aicināts pavadīt nakti nomodā, lūdzot kopā ar Jēzu (13), bet arī centās Viņu aizstāvēt ar zobenu (14).
Brīnumainā zveja
Evaņģēlijos Pētera dzīvesstāsts, kurā atklājas viņa spēks un vājums, viņa degsme un kalpošanas uzdevums, kā arī viņa attiecības ar Jēzu, iesākas un noslēdzas ar līdzīgu notikumu– brīnumainu zveju. Viens no šiem notikumiem norisinās, Pēterim uzsākot savas gaitas ar Jēzu (15), bet otrs – šī laika posma noslēgumā (16).
Pēteris kļuva par Jēzus mācekli, sava brāļa Andreja uzaicināts (17), un viņi abi pavadīja kādu laika posmu kopā ar Jēzu un pēc tam pievērsās atkal savas zvejas amatam. Vēlāk Jēzus atkal aicina abus brāļus sekot viņam, bet šoreiz, lai tie pilnīgi nodotos mācekļa pienākumiem (18). Lūka šo notikumu sīki apraksta stāstījumā par brīnumaino zveju .
Lūkas 5.nodaļā ir stāstīts, kā Jēzus pēc tam, kad bija aizņēmies laivu, lai varētu uzrunāt krastā stāvošo ļaužu pulku, deva Pēterim norādījumu: „Izmet savus tīklus!” (Lk.5:4) Patiesībā šie tīkli bija domāti nakts zvejai. Pēteris ar saviem biedriem bija visu nakti zvejojuši, bet bez jebkādiem rezultātiem. Brīdī, kad pie viņiem pienāca Jēzus, zvejnieki jau „mazgāja savus tīklus”, lai noslēgtu garās nakts darbu. Jēzus deva Pēterim norādījumu izmest tīklus vēlreiz, lai gan saule jau bija gabalā. Pēterim bija stipri iebildumi pret šādu plānu, jo mēģināt zvejot nepareizā laikā (dienā), kad viņiem jau bija neveicies pareizā laikā (naktī), šķita pilnīgi nenopietni. Atceries, ka viņš bija profesionālis un sava aroda pratējs, kurš bija zvejojis visu savu dzīvi. Tomēr Pēteris parādīja apbrīnojamu uzticēšanos Jēzum: „Es izmetīšu tīklus Tavā vārdā!” (Lk.5:5) Viņa uzticēšanās atalgojums bija tik liels loms, ka viņu tīkli sāka plīst un laivas draudēja nogrimt. Vai kādreiz Dievs tev ir devis tādu veiksmi, ka tavi „tīkli” sāk plīst un tava „laiva” grimt? Vai tas nav iepriecinoši un reizē arī biedējoši?
Divas būtiskas atziņas
Sastopoties ar šādu neparastu Jēzus dievišķā spēka izpausmi, Pēteris izsacīja vienkāršu, tomēr ļoti dziļu un īstu patiesību– viņš atzina sevi par grēcinieku. „To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: „Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”” (Lk.5:8) Tajā brīdī Pēteris bija nonācis pie divām būtiskām atziņām: viņš atzina Dieva Dēla klātbūtnes godību, tajā pašā laikā ieraugot sava grēcīguma atbaidošo realitāti.
Pēteris bija nonācis līdzīgā situācijā kā pazudušais dēls Lūkas 15:11-32. Arī šajā stāstā jaunais cilvēks nonāk pie divām būtiskām atziņām: par sava grēka lielumu un tēva bezgalīgo mīlestību. Izšķērdējis savu bagātību, pazudušais dēls beidzot nāk “pie atziņas”. Gatavs pieņemt tēva mīlestību, viņš uzsāk garo ceļu atpakaļ uz mājām. Tiklīdz tālumā dēlu ieraudzījis, tēvs skrien viņam pretī, lai to sagaidītu. Tēvs neizjūt nekādu vajadzību izprašņāt dēlu par viņa pagātni, tam nav nepieciešams pārbaudīt viņa nožēlas patiesumu; tā vietā viņš nekavējoties steidzas apskaut un skūpstīt savu dēlu. Šajā brīdī stāstījumā savijas dēla abas jaunatklātās pamatatziņas– viņa grēcīgums sastop tēva piedodošo sirdi, un dēlu pārvar patiesas mīlestības klātbūtne. Viņš uzsāk savu iepriekš sagatavoto runu, kas izklausās ļoti līdzīga Pētera teiktajam: „Tēvs, esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu.” (Lk.15:21) „Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” Es neesmu cienīgs, bet Tu esi man vajadzīgs; es vēlos būt tavs vienmēr! Kāda apzināšanās un kāda atklāsme!
Un tieši šajā brīdī Jēzus dod Pēterim uzdevumu „zvejot cilvēkus” zivju vietā (5:10). Fakts, ka Jēzus aicina Pēteri kalpošanai tūlīt pēc tam, kad viņš ir atzinis sevi par grēcinieku, ir ļoti būtisks. Tas ir Jēzus piedošanas kalpošanas priekšvēstnesis, kuras neatņemama daļa būs Pēteris- gan kā piedošanas vēsts nesējs, gan arī saņēmējs. Viņa kā Jēzus mācekļa gaitas raksturos gan iespaidīgas uzvaras, gan arī graujošas sakāves. Tādējādi Pēterim patiešām vispirms nāksies būt par Dieva piedošanas saņēmēju, lai pēc tam spētu šo vēsti nest tālāk visai pasaulei.
Trīskāršs noliegums – trīskārša mīlestība
Savas zemes kalpošanas noslēgumā Jēzus paredzēja visu savu mācekļu nodevību, tai skaitā arī Pētera, par kuru Viņš teica, ka „tu mani trīs reizes noliegsi” (Mk.14:30). Pēteris turpretim, esot ļoti pārliecināts par savu stipro nostāju, apgalvoja, ka drīzāk mirtu, nekā noliegtu Jēzu (19). Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz Pēteris saprata, ka viņa pašpaļāvība un viņa spējas nav nenieka vērtas. Pārāk ātri viņš attapās situācijā, kad uz kalpones jautājumiem par viņa saistību ar Jēzu viņš lamājas uz zvēr, ka nepazīst Jēzu (20).
Lūka raksta, ka pēc šīs apkaunojošās sava Kunga noliegšanas Jēzus ieskatījās Pēterim acīs (21). Interesanti, ko Pēteris izlasīja Kristus acīs? Varbūt „vai es tev neteicu?” vai „redzi, tu tomēr mani noliedzi!”, vai varbūt „esmu patiešām tevī vīlies...”?
Patiesībā Jēzus skatienā nebija nekā no minētā. Viss, ko Pēteris redzēja, bija MĪLESTĪBA – dziļa mīlestība, ko nebija sabojājusi viņa neveiksmes un ko nebija iespaidojusi viņa nekaunīgā atteikšanās. Šī mīlestība Pēterim teica: „Tu esi mans. Vienīgais iemesls, kādēļ es esmu šeit, ir, lai nomirtu par tevi. Vai tu pieņemsi manu piedošanu? Vai tu pieņemsi MANI tāpat, kā es pieņemu tevi?” Un Bībelē stāstīts, ka tad “Pēteris atcerējās Kunga vārdus, kad Tas viņam sacīja... un izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.” (Lk.22:61-62) Pētera sirds salūza brīdī, kad viņa paša grēcīgums sastapās ar Dieva žēlastību un piedošanu . Bet no viņa salauztības piedzima jauns cilvēks.
Jāņa evaņģēlija 21.nodaļā mēs varam izlasīt, ka drīz pēc nodevības un Jēzus krustā sišanas Pēteris atkal bija pie Galilejas jūras – vietā, kur pirms trīs ar pusi gadiem Jēzus aicināja viņu uz „cilvēku zveju”. Un atkal viņš bija atgriezies no nakts zvejas tukšām rokām. Tomēr šoreiz viņš jutās bezcerīgi un nomākts ne tikai neveiksmīgās zvejas dēļ, bet arī personīgo neveiksmju satriekts. Lai arī Jēzus viņu bija aicinājis zvejot cilvēkus, kā gan viņš to varētu darīt, ja bija tik nožēlojami izkritis nelielajā pārbaudījumā?
Un atkal Jēzus stāvēja krastā un dāvāja viņam brīnumainu lomu- tik lielu, ka „zivju daudzuma dēļ nespēja to (tīklu) izvilkt” (21:6). Vēlāk, sēžot pie ugunskura, Jēzus uzdeva Pēterim sāpīgu jautājumu: „Vai tu mīli mani?” (21:15-17). Viņš atkārtoja šo jautājumu trīs reizes. Pēteris, kas tagad bija iekšēji salauzts, atbildēja patiesi no visas sirds, viņa bravūra un pašpārliecība bija zudusi. Uz katru no jautājumiem viņš pazemīgi atbildēja: „Tu zini, ka es Tevi mīlu.” (21:15) Tomēr viņš bija apbēdināts un sāpināts, ka jautājums tika uzdots trīs reizes. Jēzus deva viņam trīs iespējas apliecināt savu mīlestību, gluži kā Pēteris bija noliedzis Jēzu trīs reizes. Un atkal, Pētera grēcīguma apziņai sastopoties ar Dieva piedošanu, Jēzus atjaunoja viņa aicinājumu kalpot: „Gani manas avis!” (21:17)
Divas atziņas
Mans paša grēcīgums... un Dieva beznosacījuma mīlestība – divas dziļas atziņas. Kāds pretstats! Un tomēr tieši tajā vietā, kur tās satiekas, es varu piedzīvot īstenību, ka Dievs man piedod un mani pieņem. Šajā vietā es atklāju, ka pestīšana ir dāvana, ko es nevaru ne atrast, ne arī radīt pats sevī, bet ko vienīgi varu saņemt no augšienes.
Vai arī tu kādreiz esi aizgājis “uz tālu zemi” un piedzīvojis izmisumu, atrazdamies grēka valgos? Vai esi līdzīgi kā Pēteris pieredzējis, ka sagrūst visi tavi labie nodomi un apņemšanās? Tad atceries, ka arī tev ir cerība! Jēzus tevi gaida atplestām rokām. Viņš tevi nenosoda, lai cik zemu tu būtu kritis – Viņa mīlestība ir pietiekoša. Lai cik tālu tu būtu aizklīdis, Viņa piedošana nekad nebeidzas . Vai tu pieņemsi Viņa piedošanas dāvanu?
1 Apustuļu darbi 15:14; 2 Pētera 1:1
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, oktobris 03, 2020
Rating:
Nav komentāru: