Apšaubāmie divpadsmit - Mazais Jēkabs

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Jēzum nekad nav par mazu

Starp Jēzus divpadsmit mācekļiem diviem bija vārds Jēkabs. Pretēji Jēkabam, Cebedeja dēlam, otrs Jēkabs ir pieminēts tikai Sinoptisko evaņģēliju un Apustuļu darbu mācekļu sarakstos (1). Netieša norāde uz Jēkabu jaunāko ir atrodama Marka 15:40; šim pantam arī pievērsīsim uzmanību turpmākajā apcerē.

Vārds un vieta hierarhijā

Par otru Jēkabu praktiski nekas nav zināms. Jēkabs, protams, ir Izraēla tautas sentēva vārds, kura sākotnējā nozīmē ir „papēža tvērējs” vai „aizstājējs”. Otrs Jēkabs tika ierindots trešajā, zemākajā mācekļu hierarhijas līmenī, kas, visticamāk, nozīmēja, ka viņa statuss nebija īpaši augsts. Pārsvarā evaņģēlijos viņš tiek dēvēts par Jēkabu, Alfeja dēlu (2). Tādēļ ir pilnīgi pieļaujams, ka viņš varētu būt muitnieka Levija Mateja brālis, par kuru arī ir teikts „Levijs, Alfeja dēls”. Tomēr daži Bībeles pētnieki pamatoti iebilst pret šādu sasaisti, kā vienu no argumentiem minot faktu, ka Levijs Matejs un Jēkabs nekad netiek pieminēt kopā kā brāļi, tajā pašā laikā Andrejs un Pēteris vai Jānis un Jēkabs tiek.

Mikros: jaunākais

Lai arī Marks sauc Jēkabu par „Alfeja dēlu”, viņš arī attiecina uz Jēkabu iesauku „jaunākais” vai „mazais” (grieķu valodā: mikros). Marka 15:40 starp sievietēm, kuras vēro krustā sišanu, tiek minēta Marija, Jēkaba jaunākā māte. Lai arī daži pētnieki uzskata, ka Marks runā par pilnīgi citu personu, tomēr ir pilnīgi iespējams, ka tas ir viens un tas pats māceklis. Jēkabs jaunākais acīmredzot bija Marka vēstījuma lasītājiem labi pazīstams, jo viņš tā vārdu piemin garāmejot, bez jebkāda ievada vai paskaidrojumiem, vienkārši norādot, ka viena no sievietēm pie krusta un vēlāk pie kapa bija Marija, Jēkaba jaunākā māte.

Iesauku „jaunākais” iespējams viņam deva viņa līdzgaitnieki, lai atšķirtu to no otra Jēkaba, Cebedeja dēla, kuru tādā gadījumā vajadzētu saukt par lielo Jēkabu (grieķu valodā: megas), tomēr tam nav pierādījumu Bībelē. Man draudzē ir kolēģis vārdā Miks. Viss bija labi līdz brīdim, kad vēl viens kolēģis vārdā Miks sāka strādāt pie mums. Tādēļ mums bija nepieciešams izdomāt veidu, kā viņus atšķirt. Ienāca piedāvājums jaunatnācēju saukt par Mihaelu, bet šis priekšlikums neguva atbalstu. Man likās, ka esmu izdomājis labu risinājumu – saukt vienu no viņiem par Mikiju, bet kaut kā nebija drosmes to pat ierosināt. Tā ka es varu saprast, ka arī mācekļiem bija sava veida problēma ar diviem Jēkabiem viņu vidū.

Lai arī iesauka Jēkabam tika iedota, iespējams, labu nodomu vadīta, mēs varam tikai iedomāties, kādu iespaidu tā atstāja uz Jēkabu jaunāko, kurš visdrīzāk jutās kaut kādā veidā pazemināts, atrodoties divpadsmit mācekļu hierarhijas pašā apakšā. Turklāt, ja viņš tiešām bija muitnieka Levija Mateja brālis, tad sava brāļa nodarbošanās dēļ viņš bija arī izstumts no sabiedrības. Ja nu bija kāda ļaužu grupa, kuru neieredzēja un no kuras novērsās ikviens, tad tā bija muitnieki jeb nodokļu iekasētāji. Mēs varam pieņemt, ka būt muitnieka brālim bija liels kauns, un tas varēja kļūt par iemeslu sociālai izolācijai.

Zems pašvērtējums

Visticamāk, ka Jēkabs jaunākais bija ļoti kautrīgs un ar zemu pašvērtējumu. Varu iedomāties vairākus cilvēkus – tai skaitā arī mani-, kuri ir cīnījušies ar līdzīgiem kompleksiem un mazvērtības sajūtu. Šādi cilvēki dzīvo ar sajūtu, ka viņi nekam nav derīgi un tādēļ Dievs viņus nevar izmantot savā darbā. Bībelē mēs varam arī atrast līdzīgus piemērus kā Mozus, Gideons vai Pāvils. Viņi un daudzi citi nebija augstās domās par sevi. Kad Dievs viņus uzrunāja, viņi drīzāk atskatījās, lai pārliecinātos, kuru tad Dievs uzrunā, bet nekādā gadījumā nedomāja, ka Dievs varētu runāt ar viņiem. Bet Dievs izmantoja viņus visus varenā veidā, tādējādi piepildot savu plānu.

Jēzus, lai ilustrētu savas valstības darbības principus, stāstīja līdzību par sinepju graudiņu. Viņš teica: „Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir pati mazākā (mikros) no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka (meizon, kas ir pārākā pakāpe no grieķu vārda mega) par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” (Mateja 13:31-32; autora komentārs par tulkojumu.) Redzi, Dieva valstībā lietu kārtība ir pretēja nekā šai pasaulē. Šajā pasaulē tikai stiprais, pirmais un lielais gūst panākumus. Bet Dieva valstībā Dievs spēj izmanot vājo, mazo un pēdējo; viņi paši no sevis neko nespēj, un tiem nav citu iespēju, kā uzticēties un paļauties uz savu Dievu. Gluži kā mazākā no mazākajām sēkliņām – sinepju graudiņš – izaug par lielāko no lielākajiem dārza augiem, tāpat arī notiek attīstība no mikros uz megas; no vājuma uz spēku; no tā, ka esi pārāk niecīgs, līdz Dieva varenais spēks rod izpausmi tevī.

Kurš ir lielākais?

Acīmredzami Jēkabs jaunākais nebija vienīgais, kurš uzskatīja, ka pelnījis augstāku statusu un ka viņš par daudz tiek noniecināts. Varam atcerēties notikumu ar divpadsmit mācekļiem Lūkas 9:46, kad „... tie sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais”. Visi mācekļi vēlējās būt lielāki, ieņemt vēl svarīgāku lomu, tikt vairāk ievēroti. Bet Jēzus, nojauzdams viņu domas, atveda mazu bērnu, nostādīja to viņu vidū un deva mācību stundu par patiesu lielumu: „Jo mazākais (mikros) jūsu vidū ir tas lielākais (megas).” (Lūkas 9:48)

Es varu iedomāties, kā Jēkabs jaunākais apstulbis centās aptvert teiktā nozīmi.

Vai tas bija domāts par mani, Jēzu? Vai tu gribi teikt, ka es varētu kļūt par Jēkabu Lielo tavā valstībā? Un ne jau manu nopelnu dēļ, bet gan tavējo? Oho! Tagad es saprotu! Es nevaru iekļūt tavā valstībā kā Lielais; tas būtu neiespējami. Vienīgais veids, kā tur nokļūt, ir būt Jaunākajam, uzticoties un pakļaujoties tavai varenībai izmantot mani un pārvērst mani par Lielo. Bet tad... tad jau sanāk, ka tas vairāk nav mans Lielais... bet Tavējais!

Kāda atklāsme! Tev nav jāuztraucas par savu zemo stāvokli sabiedrības hierarhijā, ne arī smagi jānopūlas, lai uzlabotu savu statusu. Viss, kas tev ir jādara, ir jānāk pie Jēzus tādam, kāds tu esi, un tad jāļauj Viņam vadīt tavu dzīvi un pārvērst tavu dzīvi brīnišķīgā piedzīvojumā saskaņā ar Viņa gribu un Viņam par godu.

(turpinājumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:2-4; Marka 3:16-19; Lūkas 6:14-16; Apustuļu darbi 1:13
2 Marka 3:18