Apšaubāmie divpadsmit - Filips

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Jēzus aicina

Sinoptiskajos evaņģēlijos un Apustuļu darbos Filips ir pieminēts tikai mācekļu sarakstos (1). Tomēr Jāņa evaņģēlijā viņš ir pieminēts vairākos īsos notikumu atstāstos, no kuriem visnozīmīgākais vēsta par to, kā Jēzus viņu aicināja (2). Lasot par šiem notikumiem, mēs varam sākt nojaust, kāds bija Filipa raksturs un personība.

Vārds un izcelsme

Filipa vārds grieķu valodā (Philippos) nozīmē „Zirgu mīlētājs”. Jaunajā derībā ir pieminēti vēl trīs citi cilvēki ar tādu vārdu. Lasot Jāņa evaņģēlijā aprakstītos notikumus, mēs ieraugām Filipu kā nepieredzējušu, noslēgtu un kautrīgu, tomēr tajā pašā laikā viņš izrāda nosvērtību, kaut bieži palikdams citu ēnā.

Sinoptiskajos evaņģēlijos un Apustuļu darbos minētajos mācekļu sarakstos Filipa vārds konstanti tiek minēts kā piektais pēc kārtas, kas viņu ierindo otrās apustuļu hierarhijas grupas priekšgalā. Filips nāca no Betsaidas, neliela zvejnieku ciema pie Galilejas jūras (3). Populārs ir viedoklis, ka viņš bija cēlies no Zebulona cilts. Līdzīgi Andrejam, Filips, iespējams, sākumā bija Jāņa Kristītāja māceklis. Saskaņā ar Aleksandrijas Klementa darbiem, tradicionāli uzskata, ka Filips bija tas māceklis, kurš lūdza Jēzum atļauju vispirms apglabāt tēvu pirms sekot Viņam.

Attiecības ar Jēzu

Filips bija viens no pirmajiem, kuru Jēzus aicināja nākt sev līdzi. Jāņa evaņģēlija 1.nodaļā var lasīt: „Nākamajā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrada Filipu un tam sacīja: „Seko man!”” (Jāņa 1:43). Šajā pantā ir ietvertas divas būtiskas atziņas: pirmkārt, Jēzus atrod Filipu, un, otrkārt, Jēzus aicina Filipu. Mēs kādreiz sakām cilvēkiem: „Tev ir jāatrod Dievs.” Bet kā gan mēs varam atrast Dievu? Patiesība ir tā, ka Viņš ir tas, kurš nāk mūs meklēt. Viņš ir tas, kurš atklāj mums sevi. Ievēro, ka Jēzus bija tas, kurš uzmeklēja Filipu. Iniciatīva bija un ir Jēzus pusē. Tas arī ir iemesls, kādēļ Jēzus nāca uz šo pasauli. Viņš meklē ļaudis, kuri saprot savas vajadzības. Viņš ir gatavs meklēt tos, kuri vēlas tikt atrasti.

Kad Jēzus uzmeklēja Filipu, Viņš tam teica: „Seko man!” Un Filips sekoja. Viņš bija vienkāršs vīrs no maza ciema Betsaidas, bez bagātības, bez izglītības un bez augsta stāvokļa sabiedrībā. Citiem vārdiem sakot, Filips bija ļoti parasts vīrs, kuram nav nekā, ar ko palielīties. Un tomēr Jēzus viņu uzmeklēja un aicināja sekot. Jēzus aicina visdažādākos ļaudis, tai skaitā arī vienkāršus cilvēkus kā Filips (vai es, vai tu). Viņš aicina mūs sekot Viņam. Jēzus nespriež par cilvēkiem pēc to izskata, kā to darām mēs. Viņš nešķiro cilvēkus un neizvēlas tikai bagātos vai ietekmīgos. Viņš vēlas būt kopā ar visiem, arī zvejniekiem, nodokļu iekasētājiem – tādiem kā Filips. Jēzum nav vajadzīgs tavs CV vai izraksts no bankas konta. Viņš ielūkojas tavā sirdī un aicina tevi sekot Viņam un kļūt par Viņa mācekli.

Misionāra centieni

Tomēr ar aicinājumu nekas nebeidzas, jo, līdzīgi kā Andrejam, arī Filipam bija aicinājums būt par misionāru. Tikko kā atklājis sev Jēzu, viņš nekavējoties vēlējās to līdzdalīt visai pasaulei. Jānis to parāda ļoti nepārprotami – vispirms pavēstot Jēzus pieteikumu ienākt Filipa dzīvē („Seko man!” aicinājums), Jānis turpina līdzdalīt Filipa tālāko rīcību. Viņš gāja un uzmeklēja Nātanaēlu. Filips Nātanaēlam aprakstīja Jēzu, cik nu labi vien prata, varbūt pat mazliet par daudz un juceklīgi. „Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstīja bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši, - Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.” (Jāņa 1:45)

Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka Filips pārpludināja Nātanaēlu ar informāciju, nevajadzīgi izraisot Nātanaēla šaubas. Bet pat ja arī Filipa pirmie misionāra centieni bija kļūdaini, viņa atbilde uz Nātanaēla iebildumiem par Jēzus Nācaretes izcelsmi bija spīdoša: „Nāc un paskaties!” Nāc un pārliecinies pats. Es negrasos ar tevi te strīdēties, ne arī censties pārliecināt. Tev ir pašam jānāk un Viņš jāsatiek.

Filipa misionāra gēns viņā turpināja izpausties. Jāņa 12:20-22 mēs varam lasīt par vēl kādu notikumu, kad viņš izmanto iespēju, lai kādu aizvestu pie Jēzus. Daži grieķi, acīmredzot, iepriekš dzirdējuši par Jēzu, vēlējās Viņu satikt un pārmīt kādus vārdus. Filipa grieķiskā vārda dēļ nav brīnums, ka grieķi vērsās ar savu lūgumu tieši pie viņa. Mēs varam tikai iedomāties, cik grūti pagāniem bija piekļūt Jēzum, kuru visu laiku aplenca ļaužu pūlis. Filips bez vilcināšanās, aicinot palīgā Andreju, aizved grieķus pie Jēzus.

Izmaiņas sirdī

Sirdī, kuru Jēzus ir atradis un kura ir pievērsusies Viņam, notiek izmaiņas – tajā sāk degt nepieciešamība līdzdalīt neiedomājami labo vēsti par Jēzu citiem cilvēkiem. Sava pēdējā brauciena laikā uz Ugandu, uz Bugemas universitāti, es sastapu kādu jaunu studentu, kurš man lika atcerēties Filipa dedzību. Mēs pāris minūtes pasēdējām uz soliņa pie universitātes, un viņš man pastāstīja par sevi. Tikai pirms dažiem mēnešiem šis jaunais cilvēks vārdā Džefrijs bija jau iegādājies lidmašīnas biļeti uz Pakistānu. Tomēr izbraukšanas dienā viņš nespēja atrast savu pasi. Lai cik izmisīgi viņš meklēja, to nevarēja nekur atrast, un galu galā viņš nokavēja savu reisu. Dziļi apbēdināts un sagrauts viņš pēc tam nevēlējās nevienu sastapt.

Un tomēr viņš saskrējās ar kādu citu jaunieti, kurš uzsāka sarunu ar Džefriju. Šis jaunietis bija kristietis, kurš vienkārši sāka viņam stāstīt par Jēzu. Džefrijs, pārliecināts musulmanis, sākumā neko nevēlējās dzirdēt par Jēzu. Tomēr pamazām viņam iepatikās dzirdētais, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš vienkārši iemīlējās Jēzū. Tagad, kad bija pagājuši tikai četri mēneši, mēs abi sēdējām uz soliņa Bugemas universitātē – skolā, kura apmāca evaņģēlistus un kurā Džefrijs iestājās, lai labāk iemācītos liecināt par Jēzu. Kāds Dieva žēlastības brīnums! Tajā liktenīgajā dienā, kad Džefrijs pazaudēja savu pasi, viņam bija jādodas uz Pakistānu, lai piedalītos teroristu nometnes mācībās, iespējams pat, lai kļūtu par teroristu-pašnāvnieku.

Filipam bija savi trūkumi un pietiekami daudz nesaprašanās, bieži vien trūka dziļākas izpratnes par to, ko Jēzus vēlas pateikt vai paveikt. Bet viņš bija viens no pirmajiem, kuru Jēzus aicināja. Viņš bija pirmais, kuru Jēzus tieši un personīgi aicināja: „Seko man!” Jēzus zināja, kas viņš ir un kāds viņš ir. Jēzus viņu pilnībā pazina – Viņam bija zināmi visi Filipa trūkumi. Tomēr Viņš aicināja Filipu sekot Viņam un izmantoja Filipu Savā darbā. Un Filips nekad nevilcinājās atsaukties Jēzus aicinājumam savā sirdī, savā dzīvē, un viņa sirdī radās tūlītēja vēlme aizsniegt ar šo vēsti arī citus.

Iemesls, kādēļ Jēzus aicināja Filipu, ir tieši tāds pats, kādēļ Viņš aicina Tevi, un tas ir ļoti vienkāršs. Ar Savām asinīm Viņš izpērk tevi no grēka verdzības, un tu esi brīvs. Tu esi atbrīvots, lai varētu Viņam piederēt un labprātīgi atsaukties Viņa aicinājumam. Pravietis Jesaja šo domu izsaka ļoti skaidri: „Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” (Jesajas 43:1, autora izcēlums)

(turpinājumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:2-4; Marka 3:16-19; Lūkas 6:14-16; Apustuļu darbi 1:13
2 Jāņa 1:43-51
3 Jāņa 12:21