Lielā adventistu mitoloģija

Autors: Loren Seibold

Karmena un es mēdzam atcerēties pirmo draudzi, kurā es kalpoju kā mācītāja asistents. Tikko bijām absolvējuši Volla Volla koledžu – dažu nedēļu laikā apprecējāmies un pēkšņi nonācām mazā, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku apmeklētā draudzē kādā mazpilsētā uz Ziemeļdakotas un Saskačevanas robežas. Tā kā mūsu dzīvē šī bija tik strauja un pārsteidzoša pārmaiņa, tā atstājusi mums spilgtas atmiņas.

Atceros, kā pašā kalpošanas sākumā Sabatskolas laikā izdzirdēju kādu dīvainu apgalvojumu – ka pirms Jēzus atnākšanas Bilijs Greiems pieņems Sabatu un pievienosies Septītās dienas adventistiem. Tas netika pateikts tikai garāmejot – šī ideja atkārtojās vairākkārt. Nezinu, no kurienes tā nākusi (man ir aizdomas, ka tās avots bija Emilio Knehtle (Emilio Knechtle), kurš pazina Greiemu un bija arī tas, kurš apgalvoja, ka Greiema grāmatplauktā goda vietā stāv Elenas Vaitas darbi), taču to izteica kā neapšaubāmu faktu – visi klātesošie vienkārši piekrītoši māja ar galvu, it kā tas būtu vispārzināms adventistu fakts.

Mēs, Septītās dienas adventisti, radām dzīvu un pastāvīgi attīstošos mitoloģiju. Šie stāsti parasti rodas, lai atbalstītu kādu no mūsu uzskatiem. Bilija Greiema atgriešanās ir salīdzinoši nekaitīgs piemērs – ja patiešām draudzei ar 22 miljoniem locekļu ir jākļūst par to, kas polarizēs visu astoņus miljardus lielo pasaules iedzīvotāju skaitu, mums būtu ļoti noderīgi, ja kāds cienījams kristietības pārstāvis nostātos mūsu pusē.

Taču ne visi mīti ir tik nekaitīgi. Gadiem mani vajāja kāds stāsts, ko savulaik stāstīja Ģenerālkonferences pārstāvis Bens Lībels, kurš runāja manā bērnības draudzē. Kāds cilvēks – kurš pazina kādu, kas pazina kādu, kas pazina kādu, kas pazina runātāju – bija ekskursijā jaunā Romas katoļu katedrālē lielā pilsētā. Viņš bija atdalījies no grupas, meklējot tualeti, un nejauši atvēris durvis, aiz kurām atklājis milzīgu ieroču noliktavu un īstu spīdzināšanas kameru. Kāds viņu tur pieķēris – pēc mana atmiņā palikušā stāsta, tas bijis priesteris, kurš zinājis, ka vīrietis ir adventistu mācītājs. “Bet kāpēc jums baznīcā ir šādas lietas?” pārsteigtais adventists jautājis. “Tas viss,” priesteris esot atbildējis, izvadot viņu no aizliegtās telpas, “vienu dienu tiks izmantots pret jums.”

Mana sieva šo pašu stāstu bija dzirdējusi otrā kontinenta malā, tikai tur tas bija par kanalizācijas remontētāju (adventistu!), kuram vajadzēja ieiet noslēgtā klostera daļā.

Šim stāstam, kuram piemīt visas mīta pazīmes, tai skaitā neskaidra izcelsme, piemita vēsts – cik gan nozīmīgi mēs esam, ja pat vislielākā kristīgā organizācija jūt nepieciešamību mūs iznīcināt. Tādēļ viss, kam ticam, – un viss, no kā baidāmies – droši vien ir patiesība.

Iesūtītie aģenti

Kad mēs, adventisti, tiekam pie aizraujoša stāsta, mēs ne vienmēr esam pārāk izvēlīgi attiecībā uz tā avotiem. Tajā pašā draudzē, par kuru iepriekš stāstīju, pēc Sabata pusdienām cilvēki pulcējās, lai klausītos kasešu ierakstus ar Džonu Todu (John Todd) – tolaik populāru cilvēku, kurš apgalvoja, ka sātaniskas varas ir pārņēmušas gandrīz visas kristīgās konfesijas, ka viņš bijis Džona F. Kenedija personīgais burvis, un ka Ilumināti (kuru sastāvā viņš sevi pieskaitīja) ir Sātana pasaules dominances spēks. (Esmu dzirdējis, ka Tods pat bijis aicināts runāt adventistu draudzēs, lai gan pats to neesmu spēji apstiprināt.)

Vēl viens stāstnieks, kurš ticis izmantots adventistu eshatoloģijā, bija “tēvs” Alberto Rivera (“Father” Alberto Rivera). Lai gan viņš tika pilnībā atmaskots kā krāpnieks, dažviet viņš joprojām tiek piesaukts kā pierādījums Romas katoļu baznīcas ļaunprātībai un varai.

Viens no manas dzīves lielākajiem adventistu mītiem bija, ka Noasa šķirsts un derības šķirsts esot atrasti. Rons Vajats (Ron Wyatt), adventistu anesteziologs, uzsāka ietekmīgu kalpošanu balstoties šiem "atklājumiem". Vienā brīdī viņš apgalvoja, ka no derības šķirsta esot nokasījis nedaudz Jēzus sarecējušās asinis – šķirstu, kuru viņš vienīgais atradis noslēptā alā zem Golgātas. Kad šī asinīs tika veikta DNS analīze, tajā konstatēta tikai puse no normālās cilvēka DNS!

Kāpēc Izraēlas varas iestādes – kuras uzskaita katru arheoloģisko atradumu – būtu ļāvušas amatierim rakt zem lielas tūristu vietas, tā arī nekad netika skaidrots.

Daudzi vecie mīti, piemēram, par jezuītiem, kas iefiltrējas draudzē, joprojām uzpeld. Taču mitoloģija neapstājas – mēs tai pievienojam arvien jaunus. Vienu no pēdējiem mītiem izplatīja evaņģēlists Deivids Geitss (David Gates), kurš apgalvoja, ka Covid vakcīnās ir mikročipi, kurus aktivizēs 5G signāli, lai valdība (vai jezuīti, vai… kāds cits – nav īsti skaidrs) mūs padarītu par automātiem, kā robotus.

Zinātne spēj daudz ko, bet nav nekādu pierādījumu, ka spētu to.

Bet kāpēc?

Bez jautājuma, kāpēc kāds izdomā šādus stāstus, vēl svarīgāks ir jautājums – kāpēc tik daudzi no mums tiem notic? Kāpēc mēs atstājam novārtā Bībelē uzsvērtās lietas – dievbijīgu raksturu, mierīgas attiecības, patiesīgumu un pestīšanas drošību – un pieķeramies, kā Pēteris saka, “viltīgi izdomātām pasakām”?

Pasakas – jo tās nekad nav pierādāmas. Varas iestādes liedz atgriezties kalnā Turcijā. Derības šķirsta bildes ir neskaidras – iespējams, dievišķa iemesla dēļ. Vakcīnu ražotāji mikročipus veikli paslēpuši. Katoļi, tā kā ir melotāji, noliedz zināšanu par Riveru. Un – vai tiešām jūs gaidītu, ka viņi atzīs, ka baznīcas pagrabā glabā spīdzināšanas rīkus? Viņi taču ir pārāk gudri.

Un tomēr – tieši šis pierādījumu trūkums dažiem ir galvenais pierādījums. Vienā Adventist Today rakstā (kurš diemžēl pazuda arhīvu kļūmes dēļ), es apstrīdēju Kolina Stendiša apgalvojumu, ka adventistu draudzē ir jezuītu aģenti, un lūdzu viņam tos nosaukt. Mans pārsteigums bija liels, kad viņš atbildēja: “Ja es sāktu pierādīt, kas viņi ir, es droši vien kļūdītos. Viņi ir pārāk gudri, lai es viņus atpazītu.”

Tātad – pierādījumu neesamība ir… pierādījums.

Par Riveru ļaudis sacīja: “Katoļu baznīca centās viņu diskreditēt – tas pierāda, ka viņam bija taisnība!” Un, lai gan bija zināms, ka Tods sēdēja cietumā par seksuāliem noziegumiem (un nomira psihiatriskajā slimnīcā pēc gadiem ilga ieslodzījuma par izvarošanu), viņa sekotāji uzstāja, ka Sātans viņu apmelojis, jo viņš atklājis patiesību.

Šie stāsti, lai arī domāti ticības stiprināšanai, nāk no tām pašām izdomājumu kategorijām, no kurienes radušies stāsti par NLO, spoku mājām un magnētiskajām terapijas aprocēm. Viens nesens mīts vēsta, ka pirmsplūdu pasaulē dzīvojuši ģenētikas ģēniji, kuri spējuši manipulēt ar DNS tā, kā mēs to vēl nespējam šodien. Arī šis nav oriģināls – Erihs fon Denikens savā slavenajā Dievu rati? grāmatā centās pierādīt to pašu (gan ar viltotiem datiem), pieņemot, ka zināšanas nākušas no citplanētiešiem.

Šie stāsti ar Bībeli ir maz saistīti. Tie tiek pasniegti, lai stiprinātu kādus marginālus uzskatus un padarītu jau tā ticamos stāstus vēl spilgtākus. Taču tie ir ārpus Bībeles, bez pierādījumiem, apšaubāmas izcelsmes un nav vērti pat vismazākās ticīgā uzmanības.

Un, lai gan daži pārmet “progresīvajiem adventistiem” ticības trūkumu, jo viņi nepieprasa burtisku interpretāciju katram iedvesmotajam vārdam, šī mitoloģija nāk no konservatīvā adventisma. Tieši viņi pieņem jebkādu fantastiku, ja vien tā ļauj viņiem Bībeli un Elenu Vaitu interpretēt pēc saviem ieskatiem. Viņi atklāj – varbūt negribot – ka nespēj ticēt patiesībai, ja tā nav pasniegta kā pasaka.

Un bieži viņi nemaz nepamana, ka šie mīti jau pēc pāris gadiem tiek aizmirsti vai apgāzti, un vietā nāk jauni – pat pretrunīgi – stāsti.

Niezošas ausis

Karls Segans fon Denikena darbus raksturoja kā “piemērus paviršai domāšanai” – to pašu varētu teikt par adventistu mītiem. Un tomēr, daži adventisti šo paviršo domāšanu mīl un tajā dzīvo. Mēs taču esam uzauguši ar Elenas Vaitas "Lielās cīņas" stāstiem – un nekad neesam no tiem atradināti. Daudziem ar pestīšanu ticībā un labestīgu Dievu nepietiek. Mums vajag kaut ko satraucošāku. Nav brīnums, ka mēs viegli noticam jezuītu spiegiem un anesteziologam, kurš atrod derības šķirstu!

Segans to nosauca par “mūsu laikmeta lētticību un izmisumu.” Un adventisti bieži vien iemieso abas šīs īpašības. Cik ilgi mēs jau gaidām Jēzus atgriešanos? Cik ilgi esam bijuši vilšanās piemeklēts pārpalikums? Cik daudz “pravietojumu” par svētdienas likumiem un vajāšanām nav piepildījušies?

Varbūt tieši par šo – par niezošām ausīm un garīgu izsalkumu – Pāvils brīdināja:
“Būs laiks, kad ļaudis vairs necietīs veselīgo mācību, bet, savas iekāres dzīti, pulcinās sev tādus skolotājus, kas glaimo viņu dzirdei.” (2. Timotejam 4:3)

Bilijs Greiems par adventistu nekļuva – viņš nomira 2018. gadā. Tomēr es šaubos, vai tas viņam liegtu ieiet Debesu valstībā. Un ja tā būtu – ja piederība mūsu denominācijai būtu vienīgais kritērijs pestīšanai – es neesmu pārliecināts, ka pats tur vēlētos būt.