Apšaubāmie divpadsmit - Jēkabs

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Patiesi liels Jēzū

Bībeles teksti par Jēkabu ir sastopami tikai sinoptiskajos evaņģēlijos un Apustuļu darbos. Jānis, Jēkaba brālis, savā evaņģēlijā atturējās nosaukt Jēkabu vārdā. Pat Jāņa 21:2 viņš sevi un Jēkabu sauca par Cebedeja dēliem. Tomēr Jēkabs bija izcils līderis apustuļu vidū, tādēļ pārsteidzoši, ka viņš tik maz ir pieminēts.

Vārds un ģimene

Vienmēr, kad abi brāļi Jēkabs un Jānis tiek minēti kopā, Jēkabs tiek nosaukts pirmais, kas liek domāt, ka Jēkabs bija vecākais dēls. Tas, ka brāļi bieži tika saukti par Cebedeja dēliem, varētu nozīmēt, ka viņu tēvs bija apkārtnē labi pazīstams biznesmenis, kurš nodarbojās ar zvejošanu, kuram bija kalpi un piederēja sava laiva.

Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka Cebedejs bija Jēzus tēvocis, tādā gadījumā Jēzus bija pazīstams ar Jēkabu un Jāni jau no bērnības. Matejs piemin sievietes, kuras no tāluma noraudzījās krustā sišanā: „Starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jāzepa māte, un Cebedeja dēlu māte.” (Mt.27:56) Marks par augšāmcelšanās rītu raksta: „Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmas zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.” (Mk.16:1) Jānis turpretī par krustā sišanu raksta: „Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.” Ja viena no šīm trim sievietēm, kura minēta visos trijos ziņojumos kā Cebedeja dēlu māte, Salome vai „Viņa mātes māsa”, ir patiešām viena un tā pati persona, tad jāsecina, ka Cebedejs bija precējies ar Marijas māsu Salomi, attiecīgi Cebedejs bija Jēzus tēvocis, un Jēkabs un Jānis bija Viņa brālēni.

Attiecības ar divpadsmit

Drīz vien pēc Jēzus aicinājuma Jēkabs kļuva par vienu no mācekļu grupas līderiem. Sinoptiskajos mācekļu sarakstos un Apustuļu darbos (1) Jēkabs tiek nosaukts otrais vai trešais pēc kārtas – ļoti nozīmīgā vietā skaidri noteiktajā mācekļu hierarhijā. No trim hierarhijas līmeņiem Jēkabs piederēja pie pirmā – visaugstākā. Jēkabs ir vienīgais no divpadsmit mācekļiem, kura mocekļa nāve ir pieminēta Bībelē. (2) Ķēniņš Hērods viņam piesprieda nāvessodu pirmkristiešu draudzes lielo vajāšanu laikā.

Raksturs un attiecības ar Jēzu

Jēkabs kā viens no pašiem tuvākajiem Jēzus sabiedrotajiem un uzticības persona bija kopā ar Jēzu Viņa dzīves svarīgākajos un grūtākajos brīžos. Jēkabu un viņa brāli Jāni Jēzus nosauca par Boanerges, par Pērkona dēliem. (3) Tam bija jābūt diezgan piemērotam apzīmējumam, ņemot vērā Jēkaba raksturu. Viņš bija spēcīga personība, līdzīgi kā Pēteris vienmēr gatavs atbildēt, darīt vai izteikt savu spriedumu. Jēzum bija pamatots iemesls dot viņam vārdu Baonerges. Jēkabs (kopā ar brāli) jutās dziļi aizskarts, kad senā jūdu – samariešu tautu naida dēļ Jēzus netika laipni gaidīts Samarijā. Jēkabs nāca klajā ar priekšlikumu: „Lai uguns nāk no debesīm un tos iznīcina!” (Lk.9:54) Viņš noteikti jutās ļoti svarīgs un varens, būdams viena no Jēzus uzticības personām.

Nepieciešamība būt diženam

Labu ieskatu Jēkaba personībā un viņa domāšanas veidā sniedz kāds notikums, kas aprakstīts Marka 10:35-45 un Mateja 10:20-28. Tas ir stāsts par Cebedeja dēlu privātu lūgumu Jēzum. Stāstā brāļi katrs netiek īpaši izdalīti, bet mūsu apcerē šoreiz savu uzmanību veltīsim Jēkabam. Notikuma laiks ir Jēzus pēdējais ceļojums uz Jeruzalemi. Gatavojoties noslēgt savu laiku uz šīs zemes, Jēzus atkārtoti centās vērst mācekļu uzmanību savai patiesajai pestīšanas misijai, kas Viņu novedīs pie ciešanām un nāves. Tomēr mācekļus bija pārņēmusi doma par Jēzu kā eshatoloģisko Mesiju – tādu, kurš atjaunos zaudēto ķēniņa Dāvida troni. Laikā, kad Jēzus bija ceļā uz Jeruzalemi, viņi vēl ciešāk ticēja, ka viņu lolotais sapnis tūlīt piepildīsies. Acīmredzams, ka viņi pilnīgi pārprata vai neievēroja Jēzus pastāvīgās norādes par gaidāmajām ciešanām un savu nāvi.

Ticot, ka Jeruzalemē Jēzus tiks kronēts par jauno ķēniņu, un uzskatot, ka viņu tuvās attiecības un, iespējams, radniecība ar Jēzu ir pietiekams pamats ļoti īpašam lūgumam, Jēkabs (ar Jāni) vērsās pie Jēzus ar pārdrošu lūgumu: „Dod mums, ka mēs varētu sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavās labās rokas un otrs – pie kreisās.” (Mk.10:37) Saskaņā ar Mateja evaņģēliju (20:20-28), viņu māte atbalstīja šo īpašo prasību.

Šī bija patiešām prasība pēc augsta amata. Senajā kungu-padoto sociālajā sistēmā banketa viesi tiktu sēdināti pie galda atbilstoši viņu statusam. Centrālā vieta piederētu goda viesim vai mājastēvam. Nākamā godājamākā vieta būtu pa labi no goda vietas, bet trešā augstākā pozīcija – pa kreisi no goda vietas. Tādējādi Jēkabs un Jānis Jēzum lūdza divus augstākos posteņus Viņa valstībā. Jēkabs, būdams vecākais, noteikti pretendēja uz augstāko iespējamo vietu – sēdēt Jēzum pie labās rokas.

Jā, pasaule apbrīno Jēkabu un uzgavilē viņam! Uz priekšu, Jēkab! Šajā sabiedrībā ar tās sociālajām normām tev pašam jāparūpējas par sevi! Tā tik turpini – kāp pa trepēm uz augšu, līdz pašai augšai! Citādi tu nedabūsi neko, vai ne? 

NEPAREIZI! Jēkab, tu būsi pārsteigts!

Apgrieztā pasaule

Jēzus atbilde bija tieša un noslēpumaina. Viņš teica: „Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā Es tieku kristīts?” (Mk.10:38) Jēkabs patiešām nesaprata, ko viņš lūdz. Domājot tikai par godu un statusu, Jēkabs pilnībā palaida garām faktu, ka Jēzum Viņa valstība bija cieši saistīta ar ciešanām; tronis varēja tikt sasniegts tikai caur krustu. Tālāk evaņģēlijā, Marka 15:27, tie paši vārdi „viens pa labo roku un otrs pa kreiso roku” tiek izmantoti, lai aprakstītu pārējos divus krustā sistos. Būt nākošajam pēc Jēzus nozīmē ne tikai ņemt dalību Viņa godībā un valdīšanā, bet arī līdzdalīt Viņa ciešanas – šo Jēkabs nebija iedomājies.

Pa to laiku pārējie mācekļi, kuri noklausījās šo sarunu, kļuva patiesi nikni uz Jēkabu par viņa mēģinājumu slepus iegūt augstāku amatu. Jēzus sasauca visus kopā un ieviesa skaidrību. Viņš tiem teica: „Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums; kurš no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs...” (Marka 10:42-43, autora izcēlums)

Dieva valstībā kārtība pilnīgi atšķiras no mūsu sabiedrības normām. Ar „tautas” šajā tekstā ir apzīmēta kārtība, kāda valda šajā pasaulē, kad stiprais un varenais valda pār vājo un nenozīmīgo. Abi darbības vārdi grieķu valodā, kas tulkoti kā „apspiež” un „ir varmācīgi”, ir veidoti ar prievārdu kata-, kas nozīmē „uz leju, zemē”. Tieši tā cilvēki šajā pasaulē izmanto savu stāvokli un varu, lai apspiestu tos, kuri tiem ir pakļauti, neatkarīgi no sava stāvokļa. Šajā sociālajā hierarhijā iekļaujas ne tikai lielie un varenie, bet šī „kārtība” ir izplatījusies visos sabiedrības slāņos – gan politiķu vidū, gan bērnu rotaļlaukumos, gan biznesā, gan arī baznīcā un ģimenēs.

„Bet tā lai nav starp jums!” teica Jēzus. Ja tu gribi būt ar Mani, tev ir jāmācās citāda lietu kārtība. „Kurš no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būs pirmais, lai ir visu vergs.” (Marka 10:43-44, autora izcēlums) „Kalpa”, grieķu valodā diakonas, pienākumos ietilpa tādi darbi kā rūpes per citiem, mājas darbi, ēdiena pasniegšana un citi kalpošanas darbi. Citiem vārdiem, tas nozīmēja pakalpot citiem un pūlēties citu nevis sevis dēļ. „Vergam”, grieķu valodā doulos, nevar būt savs viedoklis vai iespēja lemt par savu rīcību – viņam ir pilnībā jāpakļaujas savam kungam. Doulos vēl daudz vairāk nekā diakonos ir šīs sociālās hierarhijas viszemākais līmenis. Jēzus pārliecinoši skaidri liek saprast, ka tiem, kuriem ir ambīcijas kalpot Dievam, ir jākalpo citiem. Saskaņā ar Dieva likumiem, pēdējie būs pirmie. Jēkabam bija jāsaprot, ka viņa iepriekšējais nozīmīgais statuss bija viens no lielākajiem šķēršļiem, lai Dievs viņu izmantotu savai valstībai.

Jēzus atbildes Jēkabam būtība atspoguļojas Viņa paša dzīvē: „Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Marka 10:45) Ja tevī ir vēlme pēc diženuma, Jēzus ir tavs labākais piemērs. Viņš nāca, lai kalpotu, un, kas ir pats svarīgākais, Viņa kalpošana un dzīve bija izpirkuma maksa par daudziem, arī par tevi. Metafora ar „izpirkuma maksu” koncentrētā veidā izsaka visu būtību. Lai atbrīvotu sagūstīto cilvēci, bija jāsamaksā parāds. Savā neizmērojamajā mīlestībā Jēzus to brīvprātīgi izdarīja. Atklāsmes grāmatas autors Jānis atbalsoja šo pašu sentimentu, stāstot par Jēru, kurš ir cienīgs atvērt rakstu rulli. „Tu esi cienīgs ņemt rakstu rulli un atvērt tā zīmogus, jo tu tiki nokauts un esi izpircis Dievam ar savām asinīm ļaudis...” (Atklāsmes 5:9, autora izcēlums)

Vai esi kādreiz bijis līdzīgā situācijā kā Jēkabs? Vai esi cīnījies, lai kāptu pa karjeras kāpnēm un kaut ko sasniegtu savā dzīvē? Vai tavas cerības nav sagruvušas, kad izpalika gaidītie rezultāti? Apstājies uz brīdi! Ieklausies Jēzus vārdos. Viņš nāca, lai apgrieztu otrādi cilvēku pieņemto izpratni par lielumu un sabiedrisko stāvokli; tomēr Viņš par to ne tikai stāstīja, bet arī izdzīvoja savā dzīvē. Viņš labprātīgi apsedza savu Dieva Dēla godību, kļuva par cilvēku, lai mājotu mūsu vidū (4). Pāvils saka, ka Kristus sevi iztukšoja un pieņēma kalpa veidu (Jēkab, te tev norāde uz diženumu!) un „pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei...” (Filipiešiem 2:7-8).

Sastopoties ar šādu mīlestību, mēs nevaram to neapbrīnot: „Jēzu, vai to Tu izdarīji manis dēļ? Es nekad nespēšu pat nojaust Tavas mīlestības pret mani dziļumu! Viss, ko varu darīt, ir slavēt Tavu vārdu un pazemīgi lūgt Tevi izmantot mani kalpošanai Tev un citiem.”

(turpinājumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:2-4, Marka 3:16-19, Lūkas 6:14-16; Apustuļu darbi 1:13
2 Apustuļu darbi 12:2
3 Marka 3:17
4 Jāņa 1:14