Apšaubāmie divpadsmit – Toms

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Jēzus iedegtā ticība

Tikai sinoptiskajos evaņģēlijos un Apustuļu darbu grāmatā Toms tiek minēts divpadsmit mācekļu sarakstos (1). Tomēr Jānis mums sniedz divus svarīgus ziņojumus par Tomu, kas ļauj mums gūt labāku priekšstatu par šo vīru.

Vārds un vieta starp pārējiem

Toma vārda vispārējā nozīme gan tā aramiešu, gan grieķu versijās ir „dvīnis”. Toms ir aramiešu versija šim vārdam, bet Didymus (tā viņš ir nosaukts Jāņa 11:16; 20:24; 21:2) ir grieķu vārds ar to pašu nozīmi. Senajos laikos dvīņi bija vēl retāk sastopami nekā mūsdienās. Tā kā zīdaiņu mirstības līmenis bija ārkārtīgi augsts un dvīņi parasti piedzimst vārgāki, tad izdzīvojuši dvīņi bija ļoti liels retums. Bībelē nekas nav teikts par Toma dvīņubrāli vai māsu, pat ne tas, vai viņš/viņa bija izdzīvojis. Agrīnajās kristiešu tradīcijās, kā tās aprakstītas „Toma darbos”, tiek uzskatīts, ka Toms bija paša Jēzus Kristus dvīņubrālis. Pie šāda viedokļa vēl aizvien pieturas Mezopotāmijas draudze, kristiešu sekta Tuvajos Austrumos.

Toms, Matejs, Filips un Bartolomejs/Nātanaēls bija četru mācekļu grupa, kas mācekļu sociālajā hierarhijā atradās tieši pa vidu, tādējādi uzskatāmi par vidēji nozīmīgiem.

Sekot Jēzum, neskatoties ne uz ko

Jāņa evaņģēlijā Toms pirmo reizi tiek pieminēts Jēzus kalpošanas laika noslēgumā, kad tempļa vadītāju vidū jau virmoja naids pret Jēzu. Jānis 11.nodaļā apraksta īpašu sinedrija sanāksmi, kas tika sasaukta uzreiz pēc Lācara uzmodināšanas no miroņiem. Sanāksmē bija jāapspriež Jēzus pieaugošā popularitāte, un tajā tika nolemts, ja Jēzu nedrīkst atstāt dzīvu.

Toms šajos notikumos parādās īsi pirms liktenīgās sanāksmes, kad Jēzu un mācekļus bija sasniegušas ziņas par Lācara slimību. Kad Jēzus aicināja doties pie Lācara, mācekļi Viņu brīdināja par briesmām un mēģināja atrunāt. Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja nomētāt tevi akmeņiem, un tu atkal ej turp!” (Jāņa 11:8) Jēzus kavējās vēl divas dienas un tikai tad aicināja doties ceļā uz Betāniju. Viņš arī paskaidroja iemeslu, kādēļ ceļojums tika atlikts līdz brīdim, kamēr Lācars nomira. Tas bija - „lai jūs ticētu”. (11:15)

Šajā brīdī izbiedēto mācekļu vidū izcēlās Toms, kurš bija gatavs sekot Jēzum, neskatoties ne uz ko. Viņš teica: „Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!” (11:16) Viņa apgalvojums var šķist pārlieku pesimistisks, tomēr tas izceļ viņa drosmi un uzticību Jēzum. Toms bija tik ļoti nodevies, ka bija gatavs palikt ar Jēzu, nebaidoties no sekām. Bija jāpiemīt lielai uzticēšanās un ticībai Jēzum, lai darītu ko tādu.

Uzticēšanās un šaubas

Vēl kāda epizode ar Tomu, kas atrodama Jāņa evaņģēlija 20.nodaļā, ir daudz sīkāk aprakstīta un ir labi pazīstama. Šajā stāstā Toms atsacījās ticēt, ka Jēzus bija augšāmcēlies no mirušajiem. Viņš solīja tam noticēt tikai tad, ja tam tiktu doti fiziski pierādījumi. Viņam bija jāredz un jāpieskaras Jēzus rētām: „Bet viņš tiem atbildēja: „Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu Viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku Viņa sānos, es neticēšu!”” (Jāņa 20:25) Tieši tā! „Es neticu patiesībai par Jēzus augšāmcelšanos, kamēr man nav tam pierādījumu; es nevaru ticēt, ja es to neredzu un nejūtu!”

Jānis evaņģēlijā aprakstīja divus notikumus ar Jēzus parādīšanos pēc Viņa augšāmcelšanās (2). Pirmajā gadījumā, augšāmcelšanās dienas vakarā, klāt bija desmit mācekļi – trūka tikai Toma. Pēc Jēzus apciemojuma mācekļi aizgūtnēm stāstīja Tomam: „Mēs redzējām Kungu!” Tomēr Toms atteicās tam ticēt, kamēr viņa prasība pēc pierādījumiem netiktu apmierināta. Kā ierasts, mēs uzskatām, ka Tomam, ko pat tradicionāli dēvē par „neticīgo Tomu”, pietrūka īstas ticības, kamēr pārējie mācekļi izrādīja spožu  ticību.  Tomēr patiesība ir tāda, ka visi mācekļi kādā brīdī izrādīja pilnīgu ticības trūkumu. Tikai vēlāk un pamazām viņi nonāca līdz tam, ka noticēja Jēzus augšāmcelšanai.

Neticība par augšāmcelšanos

Mācekļi vismaz divos gadījumos atteicās ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies. Piemēram, kad Jēzus bija parādījies Marijai Magdalēnai, viņa gāja un stāstīja par to mācekļiem. „Bet, dzirdot, ka Viņš esot dzīvs un ka tā Viņu redzējusi, tie neticēja.” (Marka 16:11) Kad citas sievietes pastāstīja par savu sastapšanos ar Jēzu, „viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja” (Lūkas 24:11).

Tomēr apbrīnojamākais ir tas, ka, lai arī visi mācekļi izrādīja ticības trūkumu, Jēzus par to viņus nenosodīja. Viņš pazina viņu vājumu un pastāvīgās cīņas ar neuzticēšanos un pašpaļāvību. Viņi nepārtraukti svārstījās starp ticību neredzamajam un reāli redzamo. Toms, kurš bija paraugs visiem uzticībā Jēzum, pat līdz gatavībai atdot savu dzīvību par Viņu, tagad bija nokritis līdz zemākajam punktam savā dzīvē, jo vienkārši atteicās noticēt, ka Jēzus ir dzīvs.

Nākamā reize, kad Jēzus parādījās saviem mācekļiem, bija nedēļu vēlāk. Arī Toms bija tur, un Jēzus uzreiz ķērās vērsim pie ragiem. Viņam nebija vienaldzīgi Toma pārdzīvojumi un iekšējās cīņas. Viņš tikpat labi varēja pateikt: „Ei, Tom, vai Tev bija taisnība? Kādēļ tu izrādīji tādu neticību? Tā ir Tava problēma – tiec ar to galā!” Nē, Jēzus saprata, kādu vājuma brīdi pārdzīvoja Toms, tādēļ Viņš to nenosodīja. Tā vietā Viņš faktiski piedāvāja sniegt pierādījumus, lai Toms varētu ticēt. „Pēc tam Viņš sacīja Tomam: „Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!”” (Jāņa 20:27)

Bet Tomam vairs nebija nepieciešami pierādījumi. Jēzus tuvumā visas viņa šaubas pagaisa, viņu nevajadzēja pārliecināt, jo viņa ticību no jauna iekvēlināja Jēzus klātbūtne.  Viņa atbilde bija visbrīnišķīgākā un iespaidīgākā, kāda vien atrodama evaņģēlijos: „Mans Kungs un mans Dievs!” (Jāņa 20:28). Neviens šādi nekad nebija Jēzu uzrunājis. Tas liecina par spēju pārmaiņu viņa ticībā. No neticīgā Toma viņš mirklī pārvērtās par mācekli ar graujošu ticību. Viņam vairs nebija nepieciešams redzēt – viņš spēs staigāt ticībā, jo viņš bija redzējis Kungu ticības acīm. Kāda tā ir svētība!

Vai esi piedzīvojis, kā Dievs darbojas Tavā dzīvē? Vai Tu spēj Viņam pietiekami uzticēties, lai noticētu, ka Viņš ne tikai nomira par taviem grēkiem, bet arī augšāmcēlās dzīvei, lai arī tu varētu piedzīvot Viņa augšāmcelšanās spēku? Vai esi uzsācis šo ticības ceļojumu? Ja esi – tad zini, ka esi uzsācis savas dzīves visaizraujošāko piedzīvojumu. Lai „Mans Kungs un mans Dievs!” būtu arī tava spontānā atbilde Viņam!

(turpinājumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:3; Marka 3:18; Lūkas 6:15; Apustuļu darbi 1:13
2 Jāņa 20:19-23; 20:24-29