Kad mana Baznīca mani atstāja

Autors: Lindseja Abstona Peintere

Man jau sāk apnikt, ka cilvēki runā par to, kā es “atstāju baznīcu”.
Tehniski tas ir taisnība: es jau vairākus gadus neeju uz dievkalpojumiem, un mana pārliecība vairs neatbilst oficiālajam Septītās dienas adventistu vēstījumam.

Bet man nepatīk šis izteikums (“atstāju baznīcu”). Es nepametu ticību viegli un nevērīgi. Tā tika izrauta no manām rokām. Un mani aizskar, ka cilvēki domā citādi.
Baznīca mani vilka un stūma, līdz beidzot es biju spiesta izvēlēties starp savām vērtībām—tām, ko man mācīja jau bērnībā draudzes bērnu nodarbībās —un pašas baznīcas nostāju. Un baznīca šo cīņu zaudēja.
Tā bija lielākā trauma manā dzīvē. Un tieši tāpēc es jūtos tik aizvainota, kad kāds saka, ka es “novērsos” no ticības. Vai ka mani “pārāk kārdināja grēcīgā dzīve”.
Tas ir aizvainojoši, jo neviens nezina labāk par mani pašu, cik nopietni es uztvēru savu ticību. Tā bija viss mans pamats. Es biju īsta ticīgā. 100% nodevusies.

Godīgi jautājumi

Bet jautājumi man vienmēr bija.
Tie nebija jautājumi, ko dzina šaubas. Tie bija jautājumi, kas nāca no patiesas vēlmes izprast patiesību par Dievu.
Bērnībā mani mācīja, ka Jēzus pieskārās spitālīgajiem, kad sabiedrība viņus bija atstūmusi. Ka Viņš ēda pie viena galda ar muitniekiem, kuri alkatīgi apkrāpa citus savā labā. Ka Viņš mīlēja prostitūtas, izrādot tām tikai pieņemšanu un līdzjūtību. Bērni tiecās pie Viņa. Vājie un slimie tiecās pie Viņa. Sāpinātie tiecās pie Viņa. Grēcinieki tiecās pie Viņa.
Jēzus stāsts ir skaists. Tajā ir dzeja. Tajā ir gudru sieviešu dziesmas un stāsti. Jēzus izturējās pret ikvienu cilvēku ar nelokāmu pārliecību par viņa vērtību. Viņš kļuva dusmīgs, sastopoties ar netaisnību. Bet viņš pret ikvienu cilvēku — pat to, kuru sabiedrība bija atstūmusi — izturējās kā pret vērtīgu. Viņš mācīja, ka likuma būtība ir mīlestība. Mēs mācījāmies, ka Jēzus mīl visus bērnus — visus pasaules bērnus.

Bet, kļūstot vecākai, viss sāka mainīties. Vairs nav tā, ka palīdz vājajiem — viņiem tas jānopelna. Kāda sieviete no baznīcas ir stāvoklī būdama neprecējusies? Viņa ir pelnījusi nosodījumu! Bērniem jāklausa un jābūt klusiem. Viņš ir gejs? Viņam nav vietas mūsu draudzē! Ir cilvēki, kas nav pelnījuši līdzjūtību.
Tas bija mulsinoši. Vai tad Jēzus nemīlēja visus? Vai tad tieši neaizsargātākajiem cilvēkiem Viņš parādīja mīlestību visvairāk?

Palīdziet man saprast!

Mani jautājumi nebija domāti kā draudi. Tie bija mēģinājums saprast. Ko es nesaprotu? Ko es neesmu izpratusi par Dievu vai Rakstiem vai kultūru, kas man liedz satvert šo vēstījumu? Es biju patiesas patiesības meklētāja. Tāpat kā mūsu agrīnie draudzes pamatlicēji, es iedziļinājos Rakstos, filozofijā, ētikā un morālē, cerot atrast atbildes, kas stiprinātu manu ticību.
Taču izrādījās, ka atbildes mani neapmierināja. Tās padarīja jautājumus tikai skaļākus. Es centos tos apspiest. Un man tas lielākoties izdevās — pat veselu desmitgadi jau pieauguša cilvēka vecumā.

Bet tad es vairs nespēju tos apspiest. Man vajadzēja būt pietiekami drosmīgai, lai sev pajautātu, vai dažas lietas, kam biju vienmēr ticējusi bez iebildēm, nav jāpārskata. Šie jautājumi mani plosīja. Tas nenotika vienā naktī. Tā bija sāpīga ceļošana prom no ticības — pa vienam sāpīgam gabaliņam vien.
Mana attiecības ar baznīcu kļuva saspringtas. Mēs sākām strīdēties. Es naktīs iemiegot raudāju. Es cēlos piecos no rīta, lai viena pati dotos pastaigā mežā un kliegtu uz Dievu. Es gribēju, lai šīs attiecības izdodas!
Bet draudzes vēstījums ir tik tālu no mīlestības, ka to vairs nav iespējams atpazīt.

Izkropļots Jēzus tēls

Kristietība ir izkropļota un sagrozīta no tās sākotnējā, skaistā vēstījuma. To ir nolaupījuši cilvēki ar ļauniem nodomiem — cilvēki, kuri saprot, cik liela ir tās ietekme; un viņi izmanto šo spēku savās interesēs.
Jēzus savas zemes dzīves laikā nedzīvoja tā, lai cilvēkiem būtu jānopelna tiesības uz līdzjūtību. Viņš neizmantoja cilvēku patieso ticību, lai īstenotu politisku dienaskārtību. Viņš netiecās pēc varas vai autoritātes. Viņš nemeklēja iemeslus, lai cilvēkus 'atceltu'. Tieši otrādi — viņš izaicināja tā laika garīgos līderus, lai tie iekļautu tos, kurus līdz šim bija atstūmuši.

Es nepametu savu baznīcu. Tā pameta mani. Es turpināju turēties pie tiem pamat vēstījumiem, kuros tiku audzināta. Es ticēju to skaistumam, mīlestības vienkāršībai kā mērauklai, pēc kuras vērtēt savu rīcību.
Es dziedāju: “Dari mani par kalpu, pazemīgu un rāmu, Kungs, lai es ceļu vājos. Un lai mana sirds sauciens vienmēr būtu: dari mani par kalpu šodien”, un “Saplēs manu sirdi, Kungs, par to, kas lauž Tavu.” Es joprojām ticu šīm dziesmām. Es joprojām esmu šeit. Ar tām pašām vērtībām.

Bet baznīca mani atstāja. Un mani par to vēl vainoja.
Es kļuvu dusmīga. Es jutos pievilta. Apkrāpta. Apmānīta. Nodota. Bet pāri visam – nesaprasta. “Es Tev veltīju savu dzīvi!” es kliedzu savai baznīcai. “Es Tev atdevu visu! Un Tu mani tik un tā atstāji.”
Man pietrūkst baznīcas. Ļoti. Visvairāk man pietrūkst dziedāšanas. Tagad es gandrīz nespēju būt baznīcā, kad tur dzied, jo mani pārņem tik dziļas skumjas par to, ka esmu zaudējusi savu kopienu un identitāti.

Es esmu izaugusi

Lai nebūtu pārpratumu — savu aiziešanu no Septītās dienas adventistiem es uzskatu par izaugsmes pieredzi. Tā bija sāpīga, tāpat kā jebkura izaugsme.
Bet tāpat kā jebkura izaugsme, tā man deva ko jaunu. Es esmu lepna par dzīvi, ko esmu uzcēlusi pēc Adventisma.
Būt Septītās dienas adventistei vienmēr būs daļa no manis — pat tagad. Es mīlēju savu baznīcu, un es (pārsvarā) ar siltumu atceros šos gadus savā dzīvē. Tas, ka kaut kas beidzas, nenozīmē, ka tas bija neveiksmīgs. Daudz kas manā dzīvē ir beidzies — laulība, un pavisam nesen arī darbs, kas man ļoti patika. Bet tas nenozīmē, ka tie nebija skaisti.

Un galu galā — es nebiju tā, kas aizgāja. Ja baznīca vēlētos ar mani atjaunot attiecības, es to uzņemtu. Jo īpaši, ja tā nāktu ar atvainošanos un solījumu mainīties. Tai ir mans telefona numurs.

Bet es neceru uz to. Es negaidu, ka tas notiks.