Pārāk vēlu, lai Jēzus nāktu drīz – 2

Lorensa Sībolda (Adventistu mācītājs, daudzu publikāciju un grāmatu autors)

raksta pirmo daļu lasiet šeit...

Brūkošā pasaule?

“Pasaulē ir tik daudz traģēdiju, grūtību un briesmu!” cilvēki saka. Tā ir patiesība. Pasaulē vienmēr bijušas grūtības, traģēdijas un briesmas. Mēs tagad piedzīvojam ekoloģisku krīzi, masu slepkavības, atomieročus. Bet atskatieties vēsturē. Ik pēc dažām desmitgadēm mēs esam piedzīvojuši miljonu genocīdu. Pirms 100 gadiem gripas epidēmijā nomira 50 miljons cilvēku. Pirms 700 gadiem mēris nogalināja pusi Eiropas iedzīvotāju, un neviens nezina, cik gāja bojā citviet. Armijas regulāri iznīcinājušas veselas nācijas. Vēl krietni pirms esam sākuši to reģistrēt, pasaulē bijuši plūdi, cunami, zemestrīces ir aprakušas cilvēkus gan virs zemes, gan ūdenī. Bads, slimības un kari ir nogalinājuši miljonus. Skaitļi gan ir citi, jo arvien vairāk cilvēku dzīvo uz zemes, bet ciešanas ir tās pašas. Daži eksperti saka, ka šajos laikos dzīve tomēr kļuvusi drošāka, laimīgāka, labklājība kļuvusi lielāka nekā jebkad iepriekš zemes vēsturē.

Mūsu draudzes arī aug, un baznīcas vadība neļauj to aizmirst. Ģenerālkonferences mantzinis katru gadu ziņo, cik miljardus mēs iekasējam ziedojumos un desmitajos. Ziemeļamerikas divīzija nesen iegādājās daudzmiljonu administrācijas ēku. Ģenerālkonferences prezidents apceļo pasauli, un daudzās valstīs pret viņu izturas kā pret valsts galvu. Mums ir miljardiem vērti īpašumi – skolas, slimnīcas, administratīvās institūcijas. Mēs arī investējam  -  dažās pasaules valstīs aktīvu pieaugums ir iespaidīgs, un mēs nekautrējamies ar to lielīties.

Ne jau atkritēji ir tie, kas rīkojas tā, it kā “viss paliktu tāpat kā no radības iesākuma” (2Pētera 3:4). Tā ir pati baznīca.

Es jums pateikšu to, ko jūs varbūt nezināt, bet šā vai tā ar laiku uzzināsit. Par spīti mūsu pastāvīgajai bungu rībināšanai par pasaules galu, mēs patiesībā neticam, ka Jēzus nāks drīz. Ja mēs ticētu, mūsu administrācijas būtu necilās ēkās nevis daudzmiljonu vērtos kompleksos pasaules dārgākajās pilsētās. Mums nebūtu pensiju plāni darbiniekiem. Mantziņi neatskaitītos par mūsu daudzajiem īpašumiem, par mūsu akcijām, ieguldījumiem un plāniem. Draudzes locekļiem nedzimtu bērni, viņi nepirktu mājas un neplānotu atvaļinājumus.

Gaidot vajāšanas?

Kas attiecas uz biedējošajiem vajāšanu stāstiem, tie mums sniedz noteiktu baudu, bet mēs noteikti nevēlamies tos piedzīvot. Kad mēs spēlējam baidīšanas spēli ar maziem bērniem, viņi smejas, jo tās ir tikai mirkļa bailes, un turklāt mammas seja tūlīt arī iedrošina. Pieaugušie gūst baudu no šausmu filmām, jo viņi zina, ka tie nav īstie zēni, kas hokeja maskās nogalina cilvēkus.

Kad vien draud īstas vajāšanas, mēs cenšamies tās apturēt. Mēs vajāšanas retoriku uzturam tikai tāpēc, ka tās nenotiek. Daudzi no mums būtu ļoti vīlušies, ja patiešām sāktos tie notikumi, kuri mums iezīmē otro atnākšanu – pat ja patiešām tie nozīmētu Jēzus atgriešanos. Tie patiešām izjauktu mūsu iespaidīgās organizācijas gludo darbu.

Nē, otrā atnākšana (kas patiesībā notiks) ir tikai mūsu fantāzijās. Tur gan mēs tās labā cītīgi strādājam. Apokaliptiskais  pesimisms ir kā heroīns – atkarība, no kuras daudzi nespēj atbrīvoties, bet kas baro vien mūsu fantāziju, vienalga, cik tālu tā ir no realitātes.

Par Simbolistiem Hodasevičs sacīja: “Viņi zināja, ka viņi tēlo, bet tēlošana kļuva viņu dzīve.” Kaut kādā brīdī Septītās dienas adventistu īpašā ticība tūlītējai Kristus atnākšanai kļuva par mītu (nav iespējams pateikt, kad tas notika). Jēzus atnāks, bet ir pārāk vēlu sacīt, ka viņš nāks tūlīt.

Ko nu?

Daži, kas tagad lasa, ir dusmīgi, ka kāds, kurš ir Septītās dienas adventistu mācītājs, kaut ko šādu raksta. Jūs domājat, ka es uzbrūku Septītās dienas adventistu baznīcai, cenšoties to iznīcināt, apšaubot mācību par Kristus drīzo atgriešanos.

Jūs ļoti kļūdāties. Ne jau tas, ka kāds apšauba tūlītēju nākšanu, mūs ievaino, bet gan atteikšans runāt par to. Es skaļi saku to, ko daudzi domā, bet neviens negrib pateikt: ka Jēzus nav atnācis “tūlīt”, un ka pēc šiem daudziem gadiem šis nav īstais vārds.

Iedomāsimies (tas nevarētu būt grūti, ņemot vērā jau pagājušos 175 gadus), ka 2044.gadā viss būs tāpat kā šodien. Ko mēs teiksim? Ka mēs sludinām drīzu atnākšanu jau 200 gadus? Cilvēki smiesies, un viņiem ir jāsmejas.

O, mēs vēl varam tā dažas dekādes turpināt, varbūt vēl kādu gadsimtu. Viss atkarīgs, kādi cilvēki mēs gribam būt.

Mēs varam būt draudze, kas saka, ka debesis vienmēr brūk. Tiklīdz notiek kāda pasaules līmeņa nelaime, mēs varam tūdaļ teikt: “Redzēji? Viss brūk, tieši tā, kā es teicu.” Starp traģēdijām mēs varam brīdināt par nenovēršamajām vajāšanām. Mēs turpināsim pievērst uzmanību visām traģēdijām un konspirācijām, skaidrojot, ka tas viss norāda uz pasaules gala sākšanos. Puse no šīs pasaules kristiešiem būs mūsu ienaidnieki, otra puse būs neatpestītie. Ja mums paveiksies, kaut kur kādos zemes nostūros kāds patiešām draudēs ieviest svētdienas likumu, un mēs varēsim to ielikt savā kolektīvajā “Es jau teicu.”

Tajā pašā laikā mēs jutīsimies nedaudz neērti par mūsu konfesijas turību un sekmēm pasaulē, kur reliģiskā brīvība pieaug. Mēs gribam piedzīvot nevis vajāšanas, bet gan iespēju piedzīvot vajāšanas.  Tāpēc mums ir svarīgi šajā drāmā uzturēt ideju, ka mēs esam vienas dienas attālumā no visu laiku beigām.

Bet vai mēs tādi gribam būt? Varbūt ir pienācis laiks pārskatīt mūsu identitāti?
Patiesībā, dažādos veidos mēs jau taktiski esam atzinuši, ka Jēzus nenāks tūlīt. Pat tad, kad mūsu draudzes runā par nenovēršamo apokalipsi, mūsu universitātes un slimnīcas ceļ jaunas un labākas ēkas. Kamēr vairums Ziemeļamerikas draudzes sarūk par maziem privātiem klubiņiem, mūsu impērija aug.

Šis ir bīstams mirklis, mūsu mītam sabrūkot, un, ja mēs kā draudze gribam izdzīvot, mums vajag stāstu, kam ir nākotne.

Kāds šis stāsts būs? Septītās dienas adventismā ir tik daudz jauku un dzīvību dodošu lietu. Sabats. Veselības vēsts. Reliģiskā brīvība. Centieni palīdzēt cilvēkiem visos viņu dzīves aspektos. Tas, ka šai pasaulei būs beigas, paliks daļa no mūsu stāsta. Jautājums ir par vārdiem ļoti tuvu - drīz? Ko mēs darīsim ar to?

Vēlamā eshatoloģija

Eshatoloģija nozīmē “izpēte par gala laiku”. Bet atzīsim, ka mūsu motīvam “minūte līdz pusnaktij” (ar visiem tās draudiem un briesmām) ietekme un ticība ir zudusi. Es ierosinu pārvirzīt uzmanību no tā, kas notiks laiku beigās, uz to, lai beidzot būtu uzticīgi Dievam.

Lai Septītās dienas adventisti beidzot ir patiesi Reformācijas sekotāji, kas parāda, ko nozīmē pa īstam iegūt pārliecību par glābšanu drošā ticībā, par pamatu ņemot vienīgi Bībeles piedāvāto vispārējo un toleranto skaidrojumu.

Lai mēs beidzot esam kristieši, kas atšķiras ar visgodīgāko, visatvērtāko baznīcas organizāciju kristīgajā vēsturē – kas nespēlē autoritātes spēles un kura nemeklē naudu, sekmes vai labu slavu, bet ir piepildīta ar augšāmceltā Kristus garu.

Lai Septītās dienas adventisti beidzot parāda pasaulei, ko nozīmē draudzes, kas ir laimīgas, mierpilnas un pieņem ikvienu, kas meklē Dieva labestību, kas stāv pāri teoloģiskiem konfliktiem, lai piedzīvotu mīlestības un savstarpējo attiecību augstāku kvalitāti.

Lai mēs atkal novērtētu pacifismu un beidzot būtu baznīca, kas iestājas par karu apturēšanu pasaulē, un mazinātu ciešanas, kur tie notiek.

Lai Septītās dienas adventisti beidzot sadodas rokās ar citiem kristiešiem, kuriem ir līdzīgi mērķi, nevis izturas pret citiem Jēzus mīļotajiem kā pret “atkritējiem”, dēvējot viņus par Bābeli.

Lai Septītās dienas adventisti beidzot kļūst par čempioniem cilvēcisko ciešanu mazināšanā: paēdinot izsalkušos, palīdzot nabagiem, kļūstot par priekšzīmi citiem kristiešiem, kā iestāties pret netaisniem likumiem, kas dažus padara bagātus, kas pazemo imigrantus un tos, kuriem nav līdzvērtīgas tiesības.

Lai mēs esam priekšējās frontes līnijās, cīnoties pret rasismu, diskrimināciju, etnisko naidu un vīriešu pārākumu- kas nozīmē arī sievietes beidzot vērtēt mūsu konfesijā tikpat augstu kā vīriešus, un beidzot ļautu arī homoseksuāliem cilvēkiem justies mūsu vidū kā mājās.

Aizdedziniet sveces

Ir vēl kāds stāsts par “Tumšo dienu”, kas mani uzrunā vairāk nekā tas, kas aprakstīts “Lielajā cīņā”. 1780.gada maijā mežu ugunsgrēki bija pārņēmuši lielas platības Ontario, un Jaunangliju pārklāja tik biezi dūmi, ka tie aptumšoja sauli. 19.maijā Konektikutas administrācijā notika plenārsesija, kad dūmi piepildīja arī sēžu zāli. Daži nobijās un izteica pieņēmumu, ka ir pienākusi tiesas stunda. Tika ierosināts sēdi pārtraukt.

Sēdes protokolā rakstīts, ka kongresa loceklis Abrahams Davenports lūdza atļauju runāt. “Spīkera kungs,” viņš teica, “Varbūt tiesas diena ir pienākusi, varbūt nē. Ja tā nav pienākusi, nav iemesla sēdi pārtraukt. Ja tā ir pienākusi, es izvēlos veikt savus pienākumus. Tādēļ es gribētu, lai mēs aizdedzinātu sveces un turpinātu darbu.”

Sveces tika aizdedzinātas, un darbs turpinājās. Davenporta acīmredzamais miers cilvēkus iespaidoja. Vēlāk viņu izvirzīja darbam Augstākajā tiesā Denbarijā. (1789.gadā Davenportu darbavietā ķēra sirdstrieka, šādi piepildījās viņa vēlme satikt savu Radītāju, veicot ikdienas pienākumus.)

Es novēlu Septītās dienas adventistiem doties uz priekšu. Būs nelaimes, būs kari un vēstis par kariem. Tautas celsies pret tautām. Būs bads un dažviet zemestrīces. Būs viltus pravieši un viltus mesijas. Būs politiskā korupcija un reliģiskas pievilšanas. Kur būs Septītās dienas adventisti? Es no sirds ceru, ka viņiem nebūs Mazā cāļa sindroms (izteiciens par cilvēkiem, kas visur saredz briesmas un visur sēj bailes- tulk.piez.). Es lūdzu, lai viņi būtu cilvēki, kas aizdedz sveces un turpina strādāt.

Mēs esam pagrieziena punktā. Mums ir vēl 25 gadi, lai sagatavotos jubilejai, kas var būt svarīgākā mūsu vēsturē. Mēs varam turpināt spēlēt lomu teātrī. Vai arī tad, kad sastapsimies nākotnē ar traģēdijām un izdevībām, tās sagaidīt ar drosmi un žēlastību.
Kādi cilvēki mēs vēlamies būt?