Lorens Sībolds ir Adventistu mācītājs,
daudzu publikāciju un grāmatu autors

Ir pagājuši jau 175 gadi kopš ievērojamākā notikuma Adventistu vēsturē: 1844.gada 22.oktobrī adventisti sapulcējās, lai gaidītu Jēzus atgriešanos. Protams, tas bija kļūdains pārpratums, jo gaidītais nenotika.

Image © Review & Herald Publishing from GoodSalt.com
Es neesmu starp tiem, kuri mūsu priekšgājējus sauc par muļķiem vai naivajiem. Tieši pretēji, viņi bija drosmīgi un nodevušies cilvēki. Viņi pēc tam atrada savu skaidrojumu, kāpēc sākotnējās gaidas nepiepildījās. Protams, kādēļ gan atteikties no savulaik iespaidīgas atmodas?
Un tomēr viņu izveidotais skaidrojums mūs šodien mulsina. Kad Jēzus noteiktajā laikā neparādījās, viņi skaidroja, ka Jēzus nāks “drīz”, nevis konkrētajā datumā, kādu iepriekš bija izvēlējušies.

Ko šis “drīz” nozīmē? Vienkāršāk sakot, cik daudz gadu ietilpst šajā vārdā? Ja jūs man teiktu: “Mēs drīz tiksimies,” es gaidītu jūs saprātīgā laika posmā. Ja jūs zinātu, ka mēs satiksimies tikai pēc desmit gadiem, es gaidītu, ka jūs sacītu citādi, piemēram: “Kādu dienu mēs satiksimies.”
Nepārprotiet mani, es neapšaubu Bībeles apsolījumus, ka Jēzus atgriezīsies. Visi kristieši kaut kādā mērā tic vēstures beigu eshatoloģijai, un arī mums tai jātic. Tomēr divi gadsimti nav apstiprinājuši tās gaidas, kādas sākotnēji Septītās dienas adventistu izpratnē bija saistītas ar vārdu “drīz”. 175 gadi neizklausās drīz – un runa nav tikai par milleriešu paredzējumu. Arī Jēzus un apustuļi teica, ka viss notiks drīz, tāpat kā millerieši Viņu gaidīja drīz, bet kopš tā laika pagājuši jau 2000 gadi.

Jūs varat teikt, ka Jēzus atgriešanās ir tuvāka nekā iepriekš, tomēr jūs nevarat teikt, ka tas notiks drīz, ja vien nesakāt, ka patiesībā tas nozīmē, ka Jēzus kādreiz atnāks.

Mūsu mīta gals

Dzejnieces Annas Karsonas vārdiem runājot, mēs esam piedzīvojuši mūsu mīta beigas. Tas, kas daudzus tagad uztrauc, nav cerība, ka Jēzus kādudien atnāks, bet gan mūsu specifiskais šī stāsta skaidrojums: ka viss notiks tuvākajā laikā saskaņā ar Adventistu izveidoto laika grafiku, kurā iekļaujas specifiski ienaidnieki un notikumi.

Daudzi toksiskākie scenārija punkti (esmu laimīgs par to) ir izbalējuši kā melns T-krekls saulē. Mēs vairs nemācām par slepenu žēlastības laika izbeigšanos. Reti kurš vairs piemin nebībelisko domu par iespēju kļūt bezgrēcīgam, lai beigu galā varētu pastāvēt bez vidutāja. Pat izmeklēšanas tiesa ir pārstrādāta tā, ka pionieri diez vai to atpazītu.

Un tomēr mēs joprojām sakām, ka Jēzus var atnākt jebkurā tuvākajā dienā, un, lai šo ideju uzturētu, mēs turpinām modernizēt mūsu drāmu, nepārtraukti to pārveidojot. Tajā iekļaujas dažādi pāvesti un prezidenti, premjerministri un “atkritušie” protestanti. Tajā vienmēr iekļaujas valstu teritorijas. Gandrīz gadsimtu galvenā loma bija Turcijai. Vēlāk Ziemeļu ķēniņa vietu ieņēma Padomju savienība. Viens no spilgtākajiem manas paaudzes aktieriem bija Romas Katoļu vadītājs, un pat atkal atdzimušais baptistu prezidents ieguva savu nozīmi. Kādu brīdi ienaidnieku listē tika iekļautas reliģiskās tiesības- lai gan daudzi Ziemeļamerikas adventisti tagad reliģiskās tiesības mīl, un nu mūsu reliģisko brīvību apdraud tie, kas varētu lūgt mums uzcept kūku geju kāzām.

Fonā vienmēr klaigā pāvests, svarīgi ir arī tas, ko viņš dara, vai arī ko mēs iedomājamies, ka viņš dara. Sabats kā pēdējais pārbaudes akmens gan šķiet nemainīgs, lai gan Svētdienas likums un sabata ievērotāju vajāšanas nekādi nesākas- par tām baumo, bet nekas nenotiek. Tas nekas, ka pāvests neko ļoti draudošu tā arī nav izdarījis. Tas nekas, ka reliģiskā brīvība visā pasaulē šodien ir lielāka nekā jebkad iepriekš (protams, ir izņēmumi).

Pāršķirstot vecās Adventistu grāmatas, var redzēt iespaidīgus zīmējumus un gravējums par “modernajiem izgudrojumiem”, kas piepilda pravietojumu (Dan. 12:4). Daudzi no šiem izgudrojumiem ne tikai vairs nav moderni, to nav vispār: tvaika dzinēji, dirižabļi, rati bez zirgiem. 1960.gadu attēlos jau redzamas dažādas raķetes, Sputņika veida satelīti, skaitļojamās mašīnas ar mirgojošām lampiņām vai vīri laboratorijas tērpos, kas rokās tur mēģenes. Interesanti, ka šodien ilustrācijas pierāda pretējo.

Krievu dzejnieks Vladislavs Hodasevičs rakstīja par māksliniekiem un literātiem, kas bija saistīti ar Simbolistu kustību, viņi dzīvoja tā, it kā visu mūžu tēlotu kādu lomu teātrī. Šajā ziņā adventisti ir līdzīgi simbolistiem: tā vietā, lai izdzīvotu savu mācību, mums vajag uzturēt dzīvu drāmu, kurā pašiem ir galvenā loma. Ja vien mēs nedzīvojam konspirācijas teorijās, Adventistu pasaules gala scenāriji izzūd kā krītiņu zīmējums stiprās lietavās.  

Skaidrojumi un apsūdzības

Viens skaidrojums, kāpēc Jēzus nav atnācis: mēs nesaprotam Dieva laika grafiku. “Tūkstoš gadu Tev ir kā viena diena, kas pagājusi.” (Ps.90:4) Tā noteikti ir patiesība. Tomēr mēs nekad neesam mācījuši, ka attiecībā uz Jēzus atgriešanos “drīz” tiek rēķināts Dieva laika rāmī nevis mūsējā. Visās paaudzēs adventisti ir mācīti, ka Jēzus atgriezīsies viņu dzīves laikā. Realitātē šis skaidrojums nav atbildis mūsu mācībai.

Reizēm mēs sakām: “Mūsu Kungs kavējas nākt.” (Lk. 12:45) Turklāt domājam, ka Jēzus gribētu atgriezties, bet mēs to aizkavējam. Daudzi no mums ir mācīti, ka Mateja 24:14 ir paziņojums par rīcību un rezultātu: Jēzus nāks tikai tad, kad ikviena tauta, cilts, valoda un ļaudis (Atkl. 14:6) tiks iepazīstinātas ar Adventistu vēsti. Šajā ziņā mēs esam piedzīvojuši neveiksmi, lai gan iespējas uzrunāt cilvēkus ir tikai augušas.

Tomēr viena no garīgi visnomācošākajām idejām ir, ka Jēzus nav atgriezies, jo mēs neesam pietiekoši labi. Elena Vaita rakstīja: “Tā nav Dieva griba, ja Jēzus nākšana šādi ir aizkavējusies… Senā Israēla neticēšana, kurnēšana un sacelšanās aizvēra 40 gadus Kānaānas vārtus. Tie paši grēki ir aizkavējuši modernā Israēla ieiešanu debesu Kānaānā. Ne jau Dieva apsolījumi bijuši nepareizi.” Daži nonākuši līdz tādam skaidrojumam, ka mums jākļūst perfektiem, lai Jēzus varētu atgriezties. Elenas Vaitas paziņojums “Kad Kristus raksturs pilnībā atklāsies Viņa ļaudīs, tad Viņš nāks, lai pieteiktu viņus kā Savējos” ir radījis Pēdējās paaudzes teoloģijas kustību: cilvēki cenšas kļūt pilnīgi, lai piespiestu Jēzu atgriezties.

Realitātē tas nozīmē to, ka Jēzus nevar atgriezties, lai izbeigtu bērnu seksuālu izmantošanu, kara šausmas, plūdus un Ebola vīrusa izplatīšanos – Viņš, iespējams, gribētu, bet nevar, jo viena maza konfesija ar 20 miljons sekotājiem nav vēl pārcēlusies dzīvot laukos, nav izslēgusi no ēdienkartes visus sliktos produktus un nav padarījusi perfektu sabata ievērošanu.

Ja jūs iebildīsit, jūs dzirdēsit: “Pēdējās dienās celsies smējēji… viņi teiks: kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma.” (2Pētera 3:3-4)

Vilšanās psiholoģija

Kur mūsu Kristus gaidīšanas doktrīnā ir palikusi žēlastība? Kur piedošana? Kur pārliecība par izglābšanu? Mūsu vēsts paaudzi pēc paaudzes ir radījusi tādus adventistus, kas zina, ka nav spējuši izpildīt savu uzdevumu. Mēs joprojām esam vīlušies, joprojām parādnieki.

Man ir paziņa, kuras tēvs pameta ģimeni un pārcēlās uz citu valsti. Viņa bija tēta meita, un tētis bija apsolījis, ka viņš bieži atbrauks viņu apciemot. Viņa dzīvoja ar viņa vēstulēm, kurās bija solīts: drīz tiksimies!

Pamazām viņa saprata, vai nu tēvs viņai ir melojis, vai arī viņš nespēj izpildīt solīto. Viņi satikās tikai tad, kad viņai pašai bija savi bērni. Bet līdz tam viņa cieta no psiholoģiska rakstura problēmām, kas bija radušās neizpildītu solījumu dēļ – viņa izgāja ārstniecības terapiju. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņa saprastu, ka ne jau tēva ierašanās sakārtos viņas dzīvi, un viņu satikšanās nebūs visas dzīves piepildījums.

1844.gadā adventisti piedzīvoja vilšanos, un mēs joprojām esam vīlušies. Mēs savā dievkalpošanā iekļāvām sabatu kā vēl vienu lietu, ko Dievs vēlas, lai mēs būtu gatavi Viņa atnākšanai, tāpat arī citas baznīcas mācības, Elenu Vaitu kā pravietisku balsi, dažādus veselības likumus. Tomēr gandrīz divus gadsimtus adventisti joprojām gaida Jēzus atgriešanos.

Mūsu detalizētā eshatoloģija joprojām dažus ļoti motivē. Tomēr daudzi no mums tā arī nav pieauguši garīgā briedumā. Daudzi no mums esam kristieši, kas nesaprot mīlestību un žēlastību, un piedošanu. Kristieši, kuru apsēstība ar diētu un apģērbu, un sabata ievērošanu, un konfesionālo ekskluzivitāti, un Elenu Vaitu vairāk atgādina māņticību nevis ticību.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Komentāra publicēšana