Bailes un pasaules gals

Es izaugu adventistu draudzē. Man arī bērnībā bija bagātīga iztēle.

Nevaru pateikt, kad es dzirdēju pirmo Bībeles stāstu, bet nav šaubu, tas bija ļoti agri. Manas pirmās atmiņas par vecākiem un vecvecākiem saistās ar to, kā viņi man lasa Artūra Maksvela apkopotos Bībeles stāstus, vēl es klausos kasetē ierakstītos uzvedumus par Jēzus dzīvi. Bībeles stāsti mani fascinēja. Spriedze, sajūsma, izbrīna – tas viss mani tūdaļ apbūra. Tādējādi Bībele ar tās stāstiem kļuva par manu veselīgu aizraušanos.
Nākamajos gados es ļāvu savai iztēlei klejot dabas daudzveidībā, domājot par cilvēka sarežģīto uzbūvi, brīnumiem, kas vēl nav atklāti dziļajos okeānos, kosmosa plašumiem un tālumā esošajiem džungļu tumšajiem noslēpumiem. Taču mans pastāvīgais pavadonis bija bailes. Tumšs mākonis, šķiet, apēnoja visus manus iztēles klejojumus.

Photo Credit: The CW

Piedzīvojumi draudzē (es lūdzu, lai jums tas tā nebūtu) lielākoties sakņojās bailēs. Nedari to, citādi būs tādas sekas!... Šī vai tā lieta ir pievilšana, kuru mums piedāvā elles liesmas… Šīs vēstis īpaši tika uzsvērtas daudzajās evaņģelizācijas sanāksmēs, kuras es apmeklēju. Kaut bieži apvītas ar Kristus atgriešanās apsolījumiem, tās vairāk uzmanību pievērsa briesmām nevis apsolījumiem. Daudz laika tika veltīts ļaunā plāniem un shēmām, kamēr Jēzus rīcība un uzvara tika pieminēta tikai beigās, drīzāk kā piebilde nevis tēze.

Joprojām cilvēki pēc Atklāsmes grāmatas izpētes lekcijām dodas prom ar bailēm un satraukumu par nākotni. Esmu dzirdējis neskaitāmus šausmu stāstus no draugiem un ģimenes par viņu bailēm, domājot par beigu notikumiem. Gala laika studijas viņiem nav devušas nekādu pārliecību par glābšanu. Sabaidīti par to, kāda ļaunajam ir ietekme šajā pasaulē, viņi joprojām šaubās, vai ir izdarījuši pietiekoši daudz. Un tomēr viņi turpina iet un bagātīgi dzert no šīm baiļu strūklakām.
Kas ir noticis ar mums? Vai mums patīk baidīties?

Bailes, kas motivē

Cilvēki var aizrauties ar bailēm. Kad kaut kas mūs nobiedē, mūsu ķermeni pārpludina spēcīgi ķīmiskie elementi, kas izraisa psiholoģisku un fizisku reakciju. Dr.Viljams Džordžs, bērnu un pusaudžu psihiatrs Samariešu reģionālajā medicīnas centrā Oregonā, ir veicis plašus pētījumus par baiļu ietekmi uz bērniem. Tie rāda: ja bērnus baiļu pieredze var traumēt, daļu pieaugušos tā valdzina un vilina piedzīvot to atkal. Piemēram, daudziem pieaugušajiem patīk šausmu filmas.

Kad baiļu sajūta saistās ar kaut ko pozitīvu, piemēram, dievkalpojumu vai Bībeles izpēti, mēs psiholoģiski saistām negatīvo baiļu sajūtu ar pozitīvām garīguma izjūtām. Var pat nonākt tik tālu, ka mēs nejūtam garīgas svētības, kamēr neesam piedzīvojuši izbailes.

Man tas šķiet komiski, ka daudzi draudzē ar nosodījumu raugās uz tiem, kas skatās šausmu filmas, kamēr paši adventismā ģenerē šausmu žanru.

Kā mācītājs es reizēm satiekos ar cilvēkiem, kas saka, ka viņiem nepatīk manas svētrunas, jo tās pamatā ir par mīlestību, prieku, drošību. Viņi vēlētos, lai es viņus brīdinu, par ko viņiem vajadzētu uztraukties. Viņi saka: “Mācītāji, kāpēc Tu tik daudz runā par taisnošanu ticībā? Vai mums nevajag brīdināt cilvēkus par zvēra zīmi? Ja mēs nebaidīsim cilvēkus, kā viņi zinās, ka viņiem vajag mainīties?”

Es ne tikai šādus cilvēkus esmu sastapis. Es pats reiz biju viens no viņiem.

Mēs esam sevi apmuļķojuši, domājot, ka bailes ir labs motivētājs. Ir iespējams cilvēku nobiedēt, lai viņš izdara pareizu izvēli, bet vai tas ir pareizais veids, kā kādu atvest pie Jēzus? Baznīcas ir pilnas ar ļaudīm, kas izvēlējušies sekot Jēzum, bet šie Kristus sekotāji ir iedalāmi divās grupās: tie, kas nolēmuši Jēzum sekot, jo Viņu un Viņa raksturu iemīlējuši; un tie, kas seko Jēzum, jo viņus baida ļaunais un viņa spējas. Pirmie cenšas dzīvot pareizi, jo grib patikt Jēzum, otrie cenšas rīkoties pareizi, jo viņiem ir bail no elles un soda. Kurai grupai mēs gribam piederēt?

Mūsu Dieva attēls

Kad es biju bērns, es ievēroju vecāku likumus, jo baidījos. Es paklausīju, jo man bija bail no soda, kas sekotu nepaklausībai, nevis tāpēc, ka es ticēju, ka vecāki man mīl un vēl man no sirds labāko. Tagad man ir žēl par to.

Tas man liek jautāt, kādu Dieva attēlu mēs zīmējam tiem, kurus aicinām sekot Viņam? Fokusējot uzmanību sodam, kad runājam par Dievu, mēs Viņu attēlojam kā bargu, nežēlīgu un nemīlošu. No pieredzes nešauboties zinu, kamēr es centos būs labs kristietis nepareizu motīvu dēļ, man no Dieva bija bail. Es nerunāju par bīšanos kā cieņas izpausmi. Nē, man bija bail, ko Viņš grasās ar mani darīt, ja es nebūšu rīkojies savā dzīvē pareizi.

Tagad es redzu, ka Dievs ir manā pusē. Viņš cīnās par mani, Viņš izvēlējās mani, Viņš manis dēļ nomira. Viņš mani ir iemīlējis, un es esmu iemīlējis Viņu. Es strādāju, lai Viņam patiktu un spētu Viņu pēc iespējas labāk atklāt citiem. Bet te ir problēma: ārēji šīs divas pretējās motivācijas izskatās vienādas. Abos gadījumos es palīdzēju citiem, apmeklēju draudzi, pētīju Bībeli un centos būs labāks kristietis.

Apustulis Pāvils mudināja mūs uzmanīties, kad viņš rakstīja Timotejam: “Ārēji izrādīdami dievbijību, bet tās spēku noliegdami.” (2Tim. 3:5) Par kādu spēku viņš runā? Vajag pašķirt vien divas nodaļas atpakaļ. “Jo Dievs mums nav devis baiļu garu, bet spēka, mīlestības un saprāta garu.” (1:7)

Kad esam nobijušies, mēs mēdzam pieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Kad mūsu prātu pārņem bailes un šausmas, kad esam satraukušies, mēs drīzāk pieņemam nesaprātīgus lēmumus. Kad mūs vada bailes, vēsts zaudē spēku. Tā paliek prātā, bet nepārveido sirdi – vien “izrāda dievbijību”. Bailes var izraisīt ātrāku reakciju nekā mīlestība, bet mīlestības efekts būs daudz ilgstošāks.

Lielāks spēks

Es necenšos mācīt ko aplamu vai nepareizu, kad runāju par saviem novērojumiem. Es vienkārši gribu iedrošināt tos, kuriem ir piegriezusies baiļu taktika. Es cenšos pateikt, ka ir cits, daudz cerīgāks un iedrošinošāks veids, kā palūkoties uz Dievu.

Kad es savā draudzē pirms diviem gadiem kļuvu par vecāko mācītāju, es nolēmu, ka svētrunās, mācībā un sarunās vairs nelietošu baiļu taktiku. Šajā laikā esmu vērojis, cik liela ietekme ir mīlestības spēkam. Esmu sludinājis Jēzu. Esmu sludinājis žēlastību. Esmu sludinājis evaņģēliju. Šobrīd sludinu Atklāsmes grāmatu septiņās sērijās, fokusējoties uz tādām tēmām kā drošība, izglābšana, svinēšana un atjaunošana. Šo pāris gadu laikā vairs nespēju saskaitīt, cik cilvēku ir nākuši man klāt, stāstot par jaunatklāto prieku sirdīs – tie ir cilvēki, kas piedzīvojuši pārliecību par glābšanu pirmo reizi savā kristīgajā dzīvē. Tie ir cilvēki, kas vairs nebaidās un neraizējas, kad viņi lasa Bībeli. Beidzot viņi droši sestdienas pēcpusdienā var atstāt dievnamu ar cerību.

Tas nav mans nopelns. Manas svētrunas nāk no Bībeles, es arī iedvesmojos no citiem, piemēram, Elizabetes Talbotas (kuras īso grāmatu “Atklāsme: piektais evaņģēlijs” ar viņas atļauju esmu pārvērtis svētrunu sērijās). To visu caurvij spēka, mīlestības un saprāta gars, kas atstāj dziļu ietekmi uz manu vietējo draudzi. Bailes, nemiers un uztraukums nav vajadzīgs, lai mainītu cilvēka sirdi. Ar Jēzus mīlestību pietiek, lai mainītu cilvēku dzīves uz visiem laikiem.

Bailēm ir sava loma eshatoloģijā (ieskatieties kaut vai dažos Atklāsmes grāmatas pantos), bet tām nekad nevajag aizēnot mīlestību. Dievs vēlas, lai mēs Viņu mīlam nevis baidāmies no Viņa. Vai ir gudri baidīties no Dieva, kurš izvēlējās jūsu dēļ mirt (1Jāņa 4:10)?

Vai jums ir bail no gala laika notikumiem? Ja tā, tad pavērsiet savu fokusu uz Jēzus upuri pie krusta, kurš ir pilnīgas mīlestības nepārspējams standarts (18.p.). Krusts nevis bailēs balstīta eshatoloģija vilks cilvēkus pie Jēzus (Jāņa 12:32).
Un vai tad tā nav mūsu misija?

Tīdžs Sands

mācītājs Edmondas draudzē (ASV)