Andrejs Āriņš: varbūt Pāvila misija VDK?

Rīgas Centra draudzes mācītājs Andrejs Āriņš saka, ka viņa vārda atrašanās VDK kartotēkā viņam ir pārsteigums. Viņš čekas vīriem esot mēģinājis evaņģelizēt. Youtube vietnē var noskatīties Andreja Āriņa atmiņas par tiem laikiem (ievietotas arī adventisti.lv mājas lapā): 

Esmu pārsteigts par to, ka esmu reģistrēts VDK kartotēkā. Man tas nešķiet loģiski, jo bija daudzi iemesli, lai tas tā nenotiktu. Mans tēvs, iesākot darbu Aucē kā sludinātājs, tika savākts un aizvests spaidu darbos uz Sibīriju. Paldies Dievam, viņš pēc pusgada, sapampis no bada, bet atgriezās mājās. Nākamajā gadā es piedzimu.

Es uzaugu adventistu ģimenē, kura bija ļoti bīstama ģimene, jo mēs bijām kristieši un bijām padomju valsts uzskaitē. Pie mums bieži ciemojās drošības iestāžu pārstāvji, uzdeva dažādus jautājumus. Viņu dēļ gāja bojā mans vecākais brālis un jaunākā māsa. Bija arī citas izrēķināšanās.

Nākamais iemesls, kāpēc man nevajadzētu būt padomju varai uzticīgo sarakstā, bija piedzīvotais padomju armijā. Es tur stāvēju par kristīgiem principiem, ievēroju sabatu, atteicos no nešķīstās barības un apņēmos ne uz vienu nešaut ar ieroci. Tajā laikā es pabiju cietumā, toreiz to sauca par kara tribunālu.

Un vēl viens iemesls – es neesmu Liepājā (saskaņā ar aģentu kartītē rakstīto, Andrejs Āriņš savervēts 1986.gadā Liepājā – red.piez.) saņēmis no drošības vīriem uzaicinājumu kļūt par ziņōtāju, neko neesmu parakstījis, tādas sarunas nav bijušas.

Bet es pastāstīšu, kā viss sākās. Kad es strādāju Tukumā remontdarbu iecirknī par galveno inženieri, tas bija 1979.gadā, pie manis vecākais sludinātājs Jānis Oltiņš un piedāvāja sākt sludinātāja darbu. Tas man bija milzīgs eksāmens. Man bija jāatsakās no lielās algas, kas turpmāk būtu tikai trešdaļa no esošās, jāatsakās no dienesta auto, jāpāriet uz velosipēdu. Un mani aicināja kalpot Alūksnē.  Viņš aŗi brīdināja, ka pirms sludinātāja apliecības saņemšanas man būs jāiziet valsts drošības iestāžu pārbaude.

Toreiz izpildkomitejā mani uzaicināja uz pārrunām. Man uzdeva dažus jautājumus. Vispirms jautāja, vai es klausos ārvalstu radio stacijas? Es teicu, ka nē, mani tas neinteresē, es neklausos. Otrai s jautājums bija, kāpēc es, jauns cilvēks, dodos tik tālu, uz Alūksni. Vai es tur dodos, lai aģitētu nākt uz draudzi jauniešus? Es sacīju, ka mums nav vajadzīgi cilvēki, kas daudzē nāk aģitācijas rezultātā. Vēl viņs man jautāja: “Kā tu domā, vai ar tavu ierašanos draudzes locekļu skaits samazināsies vai pieaugs?” Es viņam atbildēju, ka esmu pasekojis draudzes sarakstam un atradis, ka tur uz kapsētu rindā daudzi nestāv. Tātad ar manu ierašanos draudzes locekļu skaitam samazināties nevajadzētu.
Man izsniedza apliecību, un pēc tam man bija tikšanās ar vecāko mācītāju padomes pārstāvi. Vinš mani pamācīja (kā sarunāties ar VDK vīriem): esi uzmanīgs, nemelo, runā tikai taisnību, bet esi konkrēts. Un atbildi tikai uz jautājumiem.  Pie šī padoma arī esmu turējies.

Jā, tikšanās šad un tad notika. Bieži vien tās bija uz ielas. Mani uzaicināja Reliģisko lietu kulta komitejas vadītājs, un kad nācu ārā, uz ielas mani jau gaidīja viens vīrs, kurš gribot ar mani aprunāties. Viņi mēdza uzdot dažādus jautājumus. Tas notika Rīgā. Vienreiz viņš man jautāja: “Klausies, vai tu negribētu sadarboties?” Es viņam atbildēju: “Zini, mums katram ir savs uzdevums. Tev ir savi, man savi pienākumi. Bet ja kāds tev skrūvēs nost mašīnai riteņus vai dzīvībai draudēs briesmas, es tevi par to brīdināšu.”

Atceros vēl vienu sarunu, kad arī tikām uzaicināti caur Reliģisko lietu pilnvaroto uz pārrunām. Man bija uzrakstīti dažādi jautājumi un par tiem prasīja manas domas. Sarunas beigās viņš sacīja: “Tev būs jāparakstās, ka tu par šo sarunu nevienam neteiksi.” Es viņam teicu: “Klausies, man vispirms jāķonsultējas ar mūsu vecākajiem brāļiem, ko viņi par to saka.” Tā tas palika, es neko neparakstīju.
Atkal bija līdzīga saruna, atkal aicinājums ierasties, atkal jautāja manas domas par dažādiem jautājumiem. Es viņam teicu: “Man izskatās, ka jūs mūs, darbiniekus, gribat sarīdīt.”  Viņš sacīja: “Nu kā tu tā vari domāt, mēs taču esam jums draugi!”

Pagāja laiks, un mani pārcēla no Alūksnes uz Liepāju. Tas bija 80.gadu vidū. Tur viņi gribēja noskaidrot, kāds ir mans noskaņojums, vai es neesmu Amerikas aģents, kādas ir manas domas. Es stāstīju, ka mans uzdevums ir runāt par Dievu un palīdzēt cilvēkiem mainīties, lai viņi būtu noderīgi Dievam, kalpošanai draudzē un ārpus tās.

Atceros divus gadījumus no Liepājas. Mūsu baznīcai sita ārā logus. Mēs likām jaunus, tos atkal izsita. Es drošības vīriem sacīju: „Varbūt jūs varat palīdzēt? Mums ir problēma, lai mums logus ārā nesit.” Pagāja laiks, bet logus turpināja sist. Vienā vakarā draudzē man teica tā: „Mēs lūdzam Dievu, bet nekas nemainās.” Es sacīju: „Pagaidi, mēs esam pārāk lielīgi, mums vajag runāt ar valsti!” Un es piezvanīju milicijai. Izstāstīju. Viņi manu sūdzību pierakstīja. Pēc pāris nedēļām viņi man jautāja: ko darīsim ar bandītiem? Es sacīju: „Noķērāt? Apžēlosim, tikai lai vairāk logus nesit.” Viņi teica: „Labi, un ja jums notiek kādi pasākumi, noteikti ziņojiet, un mēs jums nodrošināsim apsardzi.”

Paejot laikam, es nolēmu, ka man vajag nodarboties ar evaņģelizāciju un man šie drošības vīri ir jāevaņģelizē. Es nolēmu to darīt baznīcā. Iznomāju televizoru un video magnetafonu. Man bija kasetes, taču tās nebija reģistrētas, tās varēja konfiscēt. Tomēr uzdrošinājos riskēt un uzaicināju viņus baznīcā noskatīties filmu par Mozu. Atnāca trīs zēni. Noskatījās, teica, ka filma esot iespaidīga. Tā mēs šķīrāmies.

Pēc kāda laika atkal tiku uzaicināts pie viņiem, bet šoreiz viņu attieksme bija citāda. Drošības vīrs man stāstīja par savām problēmām, kā viņam neiet ģimenē, neesot laba veselība un bieži iznāk iebraukt ar auto grāvī. Saruna bija latviešu valodā, un viņš jautāja, vai es nevarot iesvētīt viņa auto stūri? Es viņam teicu: “Problēma jau nav stūrē, problēma ir tevī. Ja tu nāksi uz aizlūgšanām, noteikti tas varētu notikt.” Viņš neatnāca.

Pagāja vēl kādi gadi. Mēs atkal satikāmies. Atcerējāmies šo sarunu, un viņš man sacīja: “Es apskaužu tevi, Andri. Tev ir nākotne, tu esi mācītājs, mani kalpošanas darbi ir beigušies, jo es biju padomju varas instruments.” Tā mēs šķīrāmies un kopš tās reizes vairs neesam satikušies.

Līdz ar to man  ir jautājums, kā es esmu nonācis šajā kartotēkā? To es nezinu. No vienas puses, es saprotu, ka tiku uzskatīts par uzticamu personu, jo pārbaude bija jāiziet visiem mācītājiem. No otras puses, varbūt man bijusi tāda Pāvila misija, ka man bija jāsludina tiem cietumniekiem, kas bija šajā VDK?

Ja arī turpmāk valsts vīri mani uzaicinās runāt par Dievu, es no tā nebaidos. Es varu aizstāvēt draudzes godu un Dieva godu. To esmu darījis un turpināšu darīt, kamēr dzīvošu.