Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības (5)

Turpinam publicēt teoloģijas doktora Anda Krēsliņa rakstu
Sākumu skatīt šeit:

Adventistu fragmentācija un konservatīvā adventisma renesanse (1980.–mūsdienas)

Laika posmā pēc 1980. gada Adventistu baznīca meklēja risinājumus, kā saliedēt neatkarīgus grupējumus un kā izturēties pret nepaklausīgiem indivīdiem draudzes iekšienē. Viens no tādiem bija Brinsmeda klases biedrs Desmonds Fords, kurš pretstatā Brinsmeda konservatīvi radikālajam perfekcionismam meklēja liberālus skaidrojumus adventistu specifiskajai ticībai par Kristus darbu debesu svētnīcā un iebilda pret perfekcionismu. Vadoties pēc loģikas, ka salīdzināšanas darbs bija pabeigts pie krusta un Kristum nebija cilvēka grēcīgā daba, Fords iebilda pret to, ka debesu svētnīcas pakalpojumi varētu kādam cilvēkam dot iespēju kļūt pilnīgam. Ja cilvēki nevar kļūt pilnīgi un tiek glābti kā grēcinieki, tad Kristus darbs debesu svētnīcā zaudē savu jēgu.

Kaut arī diezgan konservatīvi noskaņotā baznīcas vadība uzklausīja plaši pazīstamā teologa skaidrojumus un izveidoja darba grupu, kurā izskatīja Forda iebildumus, komiteja nepiekrita viņa interpretācijām. Viss beidzās ar Desmonda Forda atstādināšanu no amata. Zināmā veidā šis notikums vēl vairāk saasināja attiecības starp konservatīvo un liberālo adventistu grupējumiem, kuri, iespaidoti no tendencēm apkārtējā sabiedrībā, arvien vairāk izrādīja pretestību baznīcas vadībai un demonstrēja neatkarīgu attieksmi pret organizāciju.

To visu var arī apskatīt 1990.–to gadu kontekstā ar arvien pieaugošo fragmentāciju un izteiktu pretestību pret autoritatīvu pārvaldes formu Amerikā, Eiropā un citviet pasaulē. Šinī kontekstā Adventistu baznīcas novērotāji norāda uz pieaugošo sadrumstalotību baznīcas iekšienē.

Viljams Džonsons 1995. gadā izdotajā grāmatā "Adventisma fragmentācija" (The Fragmenting of Adventism) identificē dažādus grupējumus baznīcas iekšienē, kuru sākums ir meklējams divās galvenajās grupās, kas radās no adventistu šķelšanās 1888. gadā. Pēc Džonsona domām, liberālie adventisti liek uzsvaru uz Kristus dievību un pasvītro žēlastību (cilvēks nevar sasniegt Kristus rakstura pilnību). Savukārt konservatīvie adventisti liek uzsvaru uz Kristus cilvēcību un tic uzvaras dzīvei Kristū (cilvēks var sasniegt Kristus rakstura pilnību).

Martins Vebers, raugoties uz to, kā šīs pamatatšķirības iespaido Adventistu baznīcu, 1994. gadā publicēja "Kam ir patiesība" (Who's Got the Truth?). Viņš analizē piecu ietekmīgu adventistu (Moriss Vendens, Džordžs Naits, Greghams Maksvels, Džeks Sekvera un Ralfs Larsons) teoloģijas, kuras ir atšķirīgas, pārstāv teoloģiskās skolas adventismā un kurām ir liels skaits sekotāju.

Postmodernismam nostiprinoties rietumu sabiedrībā, rodoties jaunām masu informācijas tehnoloģijām ar internetu priekšgalā, teoloģisko ideju apmaiņa kļuva daudz ātrāka, lētāka un vienkāršāka. Tas vēl vairāk veicināja neatkarīgu grupu izplatīšanos. Jaunajā situācijā Adventistu baznīcas vadība centās samērā toleranti izturēties pret dažādi domājošajiem adventistiem un sadzīvot ar augošo neapmierinātību starp konservatīvi un liberāli noskaņotajiem adventistiem.

Polarizācija kļuva arvien izteiktāka starp ziemeļu un dienvidu puslodēm. Adventistu skaitam arvien vairāk pieaugot zemeslodes dienvidu daļā, kur dominēja autoritatīva baznīcas pārvaldes forma ar konservatīviem vadītājiem, tas arvien vairāk iespaidoja ĢK darbu un lēmumus. Džons Paulīns 2007. gadā (Questions and Doctrine and the Church: Present and Future) identificēja četras grupas adventismā.
Pirmie ir radošie tradicionālisti (Creative Traditionalists). Tie, viņaprāt, ir uz misiju tendēti adventisti, kuri vadās no ikdienas pragmātisma un pieskaņo savu teoloģiju tam, kas uzrunā mūsdienu sabiedrību.
Otrā grupā viņš ieliek respektējamos biblicistus (Respectful Biblicists), izglītotos adventistus (liberāli un konservatīvi domājošos), kuriem svarīgi ir nevis tas, kas uzrunā sabiedrību, bet gan hermenētiski interpretēti Bībeles skaidrojumi. Viņi meklē ekseģētisku pamatojumu saviem teoloģiskajiem pētījumiem.
Trešā grupa, viņaprāt, ir vienaldzīgie minimālisti (Indifferent Minimalists), kuri vairāk domā par to, kas notiks pirmdienas rītā, nevis par Bībeles ekseģēzi vai draudzes misiju.
Ceturtajā grupā Paulīns ievieto radoši dedzīgos (Passionate Creativists), kuri lielākoties dzīvo dienvidu puslodē un neko daudz nezina par adventistu teoloģiju, bet to kompensē ar dedzīgu dziedāšanu un tradicionāliem Bībeles lasījumiem.

Neadventisti Buls un Lokhārts (Seeking A Sanctuary, Seventh-day Adventists and the American Dream, p. 104), raugoties uz Adventistu baznīcu caur vēsturiskās virzības prizmu, redz vairākus atšķirīgus attīstības posmus. Pirmo viņi nosauc par radikālo adventismu, kurš, viņuprāt, dominēja laika posmā no baznīcas izveides līdz Pirmajam pasaules karam. Otrajā posmā radikālo nomainīja fundamentālais adventisms. Tas dominēja no 1920. gada un ir saglabājies mūsdienu konservatīvajās grupās. Trešajā posmā no 1950. gada izplatījās evaņģēliskais adventisms. Tas izspieda fundamentālistus no baznīcas vadošajiem posteņiem. Taču pēc 1990. gada fundamentālisma elementi arvien vairāk atgriežas Adventistu baznīcā ar centieniem saglabāt adventistu identitāti un vienotību.

Ir jāpiekrīt Bula un Lokhārta analīzei par mūsdienu tendencēm adventismā. Fundamentālisms ar konservatīvajiem adventistiem lēnām ir atgriezies Adventistu baznīcas vadībā, īpaši ar Teda Vilsona ievelēšanu par ĢK prezidentu 2010. gadā. Konservatīvie adventisti, pateicoties draudzes locekļu vairākumam dienvidu puslodē, ir izspieduši evaņģēliskos, liberāli domājošos adventistus no vadošajiem posteņiem Adventistu baznīcā un ir nomainījuši ne tikai nākotnes vīziju, bet arī draudzes misiju ar vēlmi atgriezties agrīno adventistu teoloģiskajā praksē. Šāda vēlme renovēt pagātnes svētuma sajūtu un uzskrūvēt Adventistu baznīcas burciņai konservatīvo vāciņu ir uzskatami redzama pēdējā Adventistu baznīcas gada sanāksmē Betlkrīkā (2018. gada 11.–17.oktobris). Tur konservatīvā adventistu vadība demonstrēja vēlmi ne tikai izskatīties kā Adventistu baznīcas pamatlicēji, bet arī izturēties kā tādi, liekot uzsvaru uz agrīno adventistu teoloģiju un atgriežoties autoritatīvā baznīcas pārvaldes sistēmā, kur dominētu iekšējā kontrole.

Zināmā veidā izteikti autoritatīvā pārvaldes struktūra uz baiļu pamata varētu īslaicīgi sekmēt baznīcas kopību un vienpatnību. Bet diez vai šādas metodes atrisinās asās atšķirības, kuras lielā mērā ir izraisījusi atšķirīgā kultūrvide ziemeļu un dienvidu puslodē. Tā noteikti ir cenšanās saglabāt Adventistu baznīcas identitāti un meklēt unikālo adventisma sāli, kurai būtu atšķirības garša kristietībā. Par daudz šīs sāls gan var sabojāt adventistu ēdienu, tas var kļūt nebaudāms 21.gs. cilvēkiem. Draudzes misija tad var sašaurināties un adventisms zaudēt savu vietu ziemeļu puslodē, kur mūsdienu sabiedrībā dominē liberālā demokrātija un sievietes loma baznīcas vadībā ir būtiski pieaugusi.

(turpinājumu lasi šeit: Daži secinājumi un pārdomas)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru