Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības (2)

Turpinam publicēt teoloģijas doktora Anda Krēsliņa rakstu

Viljams Millers un otrā lielā protestantu atmoda Amerikā (1790–1844)

Otrā lielā protestantu atmoda Amerikā ne tikai stimulēja strauju locekļu skaita pieaugumu protestantu draudzēs, bet arī dažādu jaunu reformācijas kustību veidošanos. Šīs kustības un to vadītāji, studējot Bībeles pravietojumus, paziņoja par gala laika sākumu un aicināja sabiedrību uz reformām, garīgu jaunpiedzimšanu un svētu dzīvi.

Bībeles pravietojumu studēšana un Kristus tūlītējas otrās atnākšanas gaidīšana nebija nekas jauns protestantismā. Jau 17. gs. Džozefa Medes darbs Clavis Apocalyptica ('Pravietojumu atslēga', izdota 1627. gadā) piedāvāja jaunu metodoloģiju, kā pētīt un saprast šķietami neloģiskus skaitļus un nesaprotamas detaļas Bībeles pravietojumos. Tā būtiski stimulēja protestantu teologu interesi par pravietojumiem. Tādi vīri kā Īzaks Ņūtons, Mūrs, Baksters un Beverlijs cītīgi pētīja pravietojumus, taču tos apsprieda tikai draugu lokā, baidoties, ka neizglītotā tauta var viņus pārprast.

Ieejot 19. gs., situācija bija radikāli mainījusies. Pateicoties jaunām un daudz lētākām grāmatu iespiešanas tehnikām, Bībeles biedrību attīstībai (jauni Bībeles tulkojumi utt.) un strauji augošai lasīt prasmei, protestantu draudzes locekļi pētīja Bībeli un tika iedrošināti dalīties savos atklājumos ar citiem. Protestantu (baptistu, metodistu u.c.) draudzes locekļi brīvi un aktīvi interpretēja Bībeli un notikumus pasaulē. Tādējādi veidojās neatkarīgas grupas ar harizmātiskiem vadītājiem, kuri darbojās ar lielu entuziasmu un emocionāli uzlādēja sekotājus. Viens no tādiem bija baptistu draudzes loceklis Viljams Millers, kurš kā bijušais deists balstīja Bībeles pravietojumu studijas uz Beikona empīrisko racionālismu un historicismu. Sākotnēji vēlēdamies pierādīt bijušajiem deistu draugiem, ka Bībeles pravietojumi ir izzināmi un tur nav pretrunas, Millers apkopoja visas rakstu vietas par kādu pravietojumu, izveidoja loģisku sistēmu un izstrādāja hipotēzi. Ja šī kombinācija šķita loģiska, hronoloģiski vienota un skanēja pārliecinoši, Millers ticēja, ka viņa teorija ir akurāta.

Millers īpaši pievērsās Dan. 8:14 studijām un izstrādāja dažādas teorijas, kā interpretēt šo pravietojumu. No visām hipotēzēm visticamākā Milleram šķita hronoloģiskā 2300 dienu teorija, kur Daniēla grāmatas simboliskos aprakstus viņš savienoja ar Vecās Derības reliģisko gada ritmu, tempļa darbību un tā šķīstīšanu un nonāca pie secinājuma, ka Kristum pēc 2300 pravietiskajām dienām (gadiem) ap 1843. gadu ir jāatstāj debesu svētnīca un jānāk uz šo zemi, lai to šķīstītu no grēka — tas būs pasaules gals.

Millers aicināja kristiešus akli nesekot viņa pravietojumu skaidrojumam, bet pašiem pētīt. Tas izraisīja vēl lielāku uzticību Millera hipotēzei un viņa sekotāju ticībai, ka Kristus atnāks (latīņu adventus — ierašanās) 1843. gadā (vēlāk laiks tika pārprecizēts — 1844. gada 22. oktobris). Lai gan Millera sekotāji bija no dažādām konfesijām ar atšķirīgiem teoloģiskiem uzskatiem, viņu atšķirības zaudēja savu nozīmi, jo viss griezās ap galveno asi - pasaules gala gaidīšanu. Tas atspoguļojās darbībā. Millera adventisti centās izdzīvot savu teoloģisko sapratni dzīvē, lai cik tā arī varētu būt atšķirīga, un koncentrēja visu uzmanību uz sagatavošanos Kristus atnākšanai. Tieši šī steidzīgā gatavošanās mazināja teoloģisko spriedzi un veicināja centienus dzīvot bezgrēcīgu dzīvi, salīdzināties ar līdzcilvēkiem, atdot savus ietaupījumus nabagiem, ražu un zemnieku saimniecības kaimiņiem, utt. Te arī var atrast pirmsākumus konservatīvo adventistu perfekcionismam un idejām par svētu pēdējā laika paaudzi, kura stāvēs bezvainīga Dieva priekšā un būs kā pierādījums Kristus iemiesojošam spēkam.

Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības (2) Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības (2) Reviewed by VA redakcija on ceturtdiena, marts 07, 2019 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.