Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības (3)

Turpinam publicēt teoloģijas doktora Anda Krēsliņa rakstu

Sākumu skatīt šeit:

1. Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības

2. Viljams Millers un otrā lielā protestantu atmoda Amerikā

Septītās dienas adventistu agrīnā teoloģija (1844–1888)

Kad Kristus neatnāca pareģotajā laikā, Millera sekotāji piedzīvoja visgrūtāko ziemu savā mūžā, un daudzi atstāja ticību Dievam. Palikušie centās saprast, kur Millers ir kļūdījies savos aprēķinos un Bībeles interpretācijā. Daudzi atgriezās pie protestantu vairākuma uzskata, ka gala laika pareģojumi nav līdz galam saprotami, tur, viņuprāt, emocionālām spekulācijām un interpretācijai nav vietas, Dievs vien zina, kad tas notiks.

Pāri palikušie sadalījās divās galvenajās grupās: tie, kas ticēja, ka 2300 dienu pravietojums nav piepildījies (atvērto durvju adventisti), un tie, kas ticēja, ka 2300 dienu pravietojums ir piepildījies (aizvērto durvju adventisti). Septītās dienas adventisti veidojās no aizvērto durvju adventistiem. Hirams Edisons piedāvāja izskaidrojumu, kur Millers kļūdījies interpretācijā. Proti, svētnīcas šķīstīšana neattiecas uz šo zemi, bet debesīm, kur Kristum ir kāds darbs vēl darāms, pirms viņš var atstāt to un nākt uz šo zemi. Līdz ar to 1844. gads ir nozīmīgs, jo Kristus pāriet no svētās uz vissvētāko vietu debesu svētnīcā, lai to šķīstītu, pabeigtu ticīgo izmeklēšanas darbu un nāktu uz šo zemi. Kad tas notiks, nav zināms, bet tas noteikti būs ļoti, ļoti drīz.

Šis skaidrojums un apziņa, ka viņi ir uzticīgais atlikums, kuri dzīvo īpašā laikā, kad notiek izmeklēšanas tiesa debesīs, iedvesmoja šos Millera adventistus. Viņi atsāka gatavoties Kristus drīzai atnākšanai, koncentrējoties uz personisku svētošanos, lūgšanām, Bībeles studijām un atturīgu dzīves veidu.

No malas raugoties uz šo tik daudzveidīgo grupu, kas bez izglītotiem teologiem un vadītājiem nāca no tik dažādām konfesijām, bija pašsaprotams, ka viņi tāpat kā vairākums Millera sekotāju drīz vien sašķelsies un izklīdīs. Un droši vien tā tas būtu arī noticis, ja starp viņiem nebūtu Elena Vaita. Viņu agrīnie adventisti uzskatīja par Dieva pravieti, kurai bija īpaša iespēja vīzijās sazināties ar Dievu un tādā veidā paust adventistiem Dieva gribu daudzos jautājumos, arī strīdos par Bībeles interpretāciju. Vienīgi šāda veida autoritāte varēja pielika punktu dažādo oponentu atšķirīgajiem Bībeles skaidrojumiem un saglabāt augošās kustības vienotību.

Sākotnēji Elena Vaita piekrita pārējiem adventistu pionieriem, ka pašā adventistu teoloģijas centrā ir debesu svētnīcas doktrīna, ap kuras asi riņķo visas parējās mācības. Adventistu pionieris Rūzvelts Kotrels, kurš bija no septītās dienas baptistiem, šo domu akcentēja 'Review and Herald' 1863. gada 15. decembra rakstā 'Svētnīca', kur 21. lpp. viņš raksta:

...mēs esam atklājuši, ka ne tikai debesu svētnīca ir kristīgās sistēmas grandiozais centrs, tāpat kā zemes svētnīca bija uz zemes, bet ka šī tēma ir mūsu pašreizējās patiesības centrs un citadele. Tāpēc ka templis ir debesīs, un šinī templī atrodas derības šķirsts ar desmit Dieva baušļiem, un to vidū ir sabata bauslis, kuram visapkārt ir deviņi morāles principi, kurus nevar atmest, nav nekāds brīnums, ka sabata ienaidnieki cenšas ne tikai atmest visus desmit baušļus, bet arī noārdīt svētnīcu, kurā tie ir nolikti zem žēlastības krēsla — Dieva troņa debesīs.

Ir interesanti vērot, ka Kotrels, kurš turpināja septītās dienas baptistu cīņu par sabata ievērošanu starp agrīnajiem adventistiem, norādīja uz svētnīcas doktrīnu kā pamatu, uz kura tiek veidota agrīnā adventistu teoloģija un ap kuru rotē ne tikai mācība par sabatu un baušļu izpildīšanu, bet visa Bībeles interpretācija. Līdzīgā veidā jau 1846. gadā Krosiera publicētais raksts 'Day Star' īpašajā izdevumā atklāja adventistu celmlaužu vēlmi norādīt uz svētnīcas doktrīnu kā adventistu ticības pamatu, kur uzsvars tiek likts uz pareizo Bībeles mācību (pret Trīsvienību, pret svētdienas ievērošanu utt.), kas meta izaicinājumu katoļu un protestantu teoloģiskajiem skaidrojumiem. Te arī iezīmējās pirmās teoloģiskās atšķirības starp Millera adventistiem un augošo SDA kustību, kas, koncentrējoties uz debesu svētnīcas interpretāciju, veidoja vienotu teoloģisko sistēmu, kurā būtisku lomu spēlēja bauslība.

Agrīnie adventisti domāja, ka Kristus sāka salīdzināšanas darbu 1844. gadā, kad viņš iegāja vissvētākajā vietā, bet ne pie krusta, un nepiekrita protestantu galvenajai mācībai, ka Kristus salīdzināšanas darbs 100% bija pabeigts pie krusta, un grēcinieks, kurš pieņem to ticībā, ir glābts. Adventistu pionieri, vadoties no Krosiera dogmātikas, skaidroja, ka Kristus grēku izpirkšanas darbs nav pabeigts pie krusta, bet turpinās arī pēc 1844. gada, kad notiek izmeklēšanas tiesa, kurā Kristus kā izmeklētājs pārskata ticīgo lietas un pieņem lēmumu, kuru glābt un kuru pazudināt. Šinī kontekstā der pieminēt spilgtākos adventistu celmlaužus — Džeimsu Vaitu, Džozefu Beitu un Ūriju Smitu —, kuri, nākot no Kristiešu sadraudzības (Christian Connection/Connexion), ticēja, ka, lasot Bībeli, viņi var uzzināt patiesību, restaurēt apustulisko mācību un nokasīt laika gaitā uzaugušos katoļu/protestantu viltojumus, no kuriem pirmais ir Trīsvienības doktrīna. Sekojot saviem ariānisma ietekmētajiem uzskatiem, viņi redzēja Kristu pie krusta un debesu svētnīcā ne kā Dievu, bet kā Dieva Dēlu, tas ir, īpašu Dieva radītu būtni, kuras pienākums ir ne tikai rādīt cilvēkiem priekšzīmi, kā uzvarēt grēku, bet arī uzraudzīt cilvēku mūžīgās glābšanas procesu. Viņi neredzēja Kristus darbu trīsvienīga Dieva–cilvēka attiecību kontekstā, kur Dievs trīsvienīgās attiecības paplašina ar Kristus kā Dieva unikālo iemiesošanos cilvēka esībā un viņa nāvi cilvēku vietā pie krusta, kas 100% salīdzina cilvēku ar Dievu cilvēkā/Dievā Jēzū Kristū. Viņi uzskatīja, ka Kristus kā īpaši izraudzīts cilvēku glābšanas instruments ir morāls paraugs, kura priekšzīmi cilvēkam ir jākopē, lai iegūtu bezgrēcību un mūžīgo dzīvību. Citiem vārdiem izsakoties, pēc jaunpiedzimšanas cilvēks saņem īpašu Dieva Gara piepildījumu, kas nodrošina uzvaru pār grēku. Dieva likumu ievērošanā katram ticīgajam ir jāpieaug, līdz pēdējā grēcīgā vēlme ir uzvarēta un sasniegta pilnība/bezgrēcība. Tas pierādītu (sātanam un visam Universam) to, ka cilvēki tad, kad viņi ir piedzimuši no augšienes, var izpildīt Dieva likumus tieši tāpat, kā Kristus to darīja, atrodoties cilvēcīgā miesā uz šīs zemes. Līdz ar to grēciniekiem nav nekāda attaisnojuma debesu izmeklēšanas procesā, kur Kristus tagad debesu svētnīcā pārbauda, vai katrs ticīgais ir sasniedzis pilnību/bezgrēcību un var tikt modināts/pārvērsts, Viņam otrreiz atnākot.

Agrīno adventistu teoloģisko ideju par pilnīgu bezgrēcīgu pēdējā laika ticīgajiem īpaši pastiprināja tie pionieri, kuri pievienojās adventistiem no Amerikas svētuma kustības (American holiness movement). Tā sākotnēji veidojās metodismā un izauga no Džona Veslija svētošanās interpretācijas. Tajā otrreizējais žēlastības darbs aizved ticīgo pie kristīgās pilnības (second work of grace leading to Christian perfection). Kaut arī Veslijs nerunāja par bezgrēcīgu pilnību, viņa sekotāju soterioloģijas (glābšanas) modelis pieprasīja, lai ticīgais sasniegtu perfektu svētuma stāvokli īsi pirms nāves iestāšanās. Šajā modelī pirmais solis bija taisnošana, kad cilvēkam tiek piedoti pagātnes grēki un viņš/viņa nostājas uz glābšanas ceļa. Tas ved uz otro soli — svētošanos, tas ir, Kristum līdzīga rakstura iegūšanu. Tā ir progresīva ticīgā izaugsme, kura ir iespējama tikai caur atjaunotu sirdi, kas vadās pēc Dieva likumiem un imitē Kristus raksturu.

Ja Amerikāņu svētošanās kustības sekotāji varēja visas dzīves garumā gatavoties svētuma iegūšanai, tad adventistiem laika bija ļoti maz, jo varbūt jau šinī brīdī Kristus izskata tavu lietu debesīs un rīt būs par vēlu. Uzsvars gribot negribot tika likts uz labiem darbiem, augstu morāli un likumu ievērošanu. Tas noveda pie legālisma (likumu turēšana kļūst svarīgāka par Kristus evaņģēliju). Tajā pašā laikā agrīnie adventisti runāja par 'glābjošo žēlastību', bet šī žēlastība tika saprasta kā palīdzoša žēlastība, kura sekmē baušļu ievērošanu un palīdz negrēkot. Citējot biedējošo pirmā eņģeļa vēsti Jāņa 14:7 'Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu, jo ir pienākusi viņa tiesas stunda...', adventisti veicināja perfekcionismu un attālināja adventistu teoloģiju no protestantu un Mārtiņa Lutera mācības par glābšanu tikai ticībā.

Artūrs Spaldings 1940.–tajos gados trāpīgi raksturoja agrīnā adventisma soterioloģiju (Captains of the Host., 601. lpp.), teikdams, ka adventisti ticēja tā: "Cilvēkam ir jāpieliek visas pūles būt labam, un, kad viņš ir visu izdarījis, ko vien spēj, tad Kristus nāks viņam palīgā, lai paveiktu to, ko viņš nespēj." Tas ļoti atgādina islāma teoloģiju un mācību par Allāha žēlastību tiesas dienā, kur trūkst pestīšanas drošības.

Agrīno adventistu soterioloģija, sekojot šim modelim, attālinājās no protestantisma galvenās mācības par taisnošanu ticībā, kur uzsvars tiek likts uz Kristus kā Dieva nāvi mūsu vietā. Mēs, lai cik labi arī būtu, nevaram sagādāt sev pestīšanu. Evaņģēlijs ir labā žēlastības vēsts par mūžīgo izglābšanu, kuru nevar nopelnīt ar labiem darbiem, jo tā ir Dieva dāvana visiem tiem, kas ticībā to pieņem.

Visas agrīnā adventisma teoloģiskās nianses ir redzamas pirmajā adventistu ticības pamatmācību publikācijā 1872. gadā. Tur no visām 25 doktrīnām 20 ir unikāli adventistu teoloģiskie skaidrojumi, kas tieši vai netieši ir saistīti ar debesu svētnīcas mācību, 1844. gada adventistu pieredzi, zvēra zīmes interpretāciju un trīskāršo eņģeļa vēsti. Izņēmums ir viena jūdaisma mācība un četras kristiešu mācības. Pirmajā doktrīnā parādās kristiešu 4. gs. ariānisma ietekme. Tiek uzsvērts, ka ir tikai viens Dievs, visu lietu Radītājs, kurš ir it visur ar Svētā Gara pārstāvniecību. Nākošā doktrīna (Nr. 3) ir izteikta protestantu sola scriptura doktrīna par Bībeli kā vienīgo nekļūdīgo mērauklu ticīgajiem. Nākamā doktrīna (Nr. 4) runā par kristību pagremdējot un ir raksturīga baptistiem. Un vēl viena kristiešu doktrīna (Nr. 5) māca par jaunpiedzimšanu un nāk no metodistu kristiešiem. Protams, sabata mācība (Nr. 12) norāda uz ceturto bausli un nāk no jūdaisma. Apskatot atlikušās 20 agrīno adventistu doktrīnas, ir skaidrs, ka to teoloģijas centrā stāv unikālā mācība par debesu svētnīcu un izmeklēšanas tiesu. Tās saistībā ar simbolu skaidrojumiem Atklāsmes un Daniēla grāmatā iespaidoja visas citas adventistu mācības. Tas ir pašsaprotami, ņemot vērā agrīno adventistu piedzīvojumu. Pēc lielās vilšanās viņi centās atrast Millera kļūdu un savu identitāti redzēja uzticīgā atlikuma misijā, turpinot gatavoties Kristus atnākšanai, tikai šoreiz bez noteikta termiņa. Tas gāja kopsolī ar adventistu vēlmi būt īpašiem pēdējā laika ļaudīm, kuri tur Dieva baušļus un kuriem ir īpaša vēsts pasaulei. Lai šo vēsti sekmīgi izplatītu, jaundibinātā SDA organizācija ātri izvērsa savu darbību, it īpaši izglītības, veselības, izdevniecības un evaņģelizācijas jomā.

Entuziastisko adventistu avangardiskā darbība piesaistīja baznīcai jaunus draudzes locekļus, kuriem nebija agrīno adventistu 1844. gada pieredze un kuri raudzījās uz SDA ticības mācībām caur citu prizmu. Kaut arī tas drīz vien noveda pie nesaskaņām starp dažādi domājošiem adventistiem, nekāda atklāta šķelšanās neparādījās līdz 1888. gadam, kad aptuveni divus gadus pirms SDA Mineopolises konferences jaunās paaudzes adventisti Elets Vagoners (33 gadi) un Alonzo Džonss (38 gadi) iesaistījās diskusijās ar draudzes vadītājiem — ĢK sekretāru Ūriju Smitu (56 gadi) un ĢK prezidentu Džordžu Batleru (54 gadi), kas aizstāvēja tā laika adventistu teoloģiju. Vagoners, balstoties uz vēstuli galatiešiem, uzsvēra Kristu kā vienīgo cilvēka taisnošanas līdzekli un meta tiešu izaicinājumu agrīno adventistu soterioloģijai. Viņa argumentāciju vislabāk izsaka šis citāts: "Tikai ļaunums var iznākt no ļaunas sirds, un daudzreizējs ļaunums nevar darīt labus darbus, tāpēc ļaunam cilvēkam ir bezjēdzīgi domāt, ka viņš kļūs taisns caur saviem darbiem... Kritušam cilvēkam ar viņa novājināto gribasspēku ir neiespējami izdarīt pat vienu darbu, kas būtu atbilstošs pilnības standartam." (Christ and His Righteousness, p.54)

Batlers kā baznīcas vadītājs darīja visu iespējamo, lai aizsargātu baznīcas pozīciju un neļautu Vagoneram kaut ko mainīt uz bauslības darbiem centrētajā adventistu teoloģijā. Batlers izdeva bukletu ar nosaukumu "Bauslība Galatiešu grāmatā" (The Law in the Book of Galatians), kur viņš norādīja uz briesmām, kādas var izraisīt Vagonera Bībeles interpretācija. Viņš rakstīja, ka tā radīs nesaskaņas adventistu vidū, sekas būs draudzes autoritātes atmešana un bauslības robežstabu pārcelšana.

Paralēli šim konfliktam jaunais adventistu vēsturnieks Džonss iebilda agrīno adventistu pravietojumu skaidrojumam par huņņiem kā vienu no tautām, kura reprezentē desmit ragus Dan. 7 nodaļā. Viņš noradīja, ka alemaņi, ne huņņi bija to tautu sastāvā, kas pārņēma kritušo Romas varu. ĢK sekretārs Smits, kurš pats bija daudz rakstījis par Bībeles pravietojumiem, nekādi tam nevarēja piekrist un aizstāvēja Millera adventistu pozīciju, ka tieši huņņi reprezentē vienu no desmit ragiem.

Šīs divas jauno adventistu iesāktās diskusijas savu kulmināciju sasniedza 1888. gada ĢK sanāksmē Mineapolisē, kur konfliktā iesaistītās puses centās aizstāvēt savu viedokli. Vagoners un Džonss bija labi sagatavojušies šīm debatēm un šķietami uzvarēja savus oponentus visās debatēs, un atvēra durvis radikālām pārmaiņām adventistu teoloģijā.

Vispārsteidzošākā tomēr šajā konfliktā bija Elenas Vaitas nostāja. Viņa neatbalstīja baznīcas vadītājus Batleru un Smitu, bet nostājās Vagonera un Džonsa pusē. Tas izraisīja neizpratni daudzos kongresa delegātos. Olsons grāmatā "Caur krīzi uz uzvaru" (Through Crisis to Victory) to raksturo kā adventistu šķelšanos trīs daļās: tie, kas priecīgi pieņēma šo vēsti; tie, kas aktīvi tai pretojās; tie, kas ieņēma neitrālu pozīciju.

1888. gadu var nosaukt par sākuma punktu divu radikāli atšķirīgu adventistu grupējumu izveidē. Tie ir konservatīvie un liberālie adventisti, bet neitrālie jeb vidusmēra adventisti atrodas pa vidu šīm grupām un veido galveno straumi mūsdienu adventismā. Tūlīt der pieminēt, ka dažādu grupu identifikācija nevar būt precīza, jo cilvēki kā personības ir ļoti daudzveidīgi, sarežģīti un mainīgi, tāpēc šī klasifikācija ir tikai informatīva, lai labāk varētu saprast mūsdienu adventistus un to teoloģiju.

Šajā kontekstā derētu pieminēt Elenas Vaitas darbu pēc 1888. gada, kad viņa pēc sava vīra Džeimsa (1881) un otra galvenā SDA pamatlicēja Džozefa Beita nāves (1872) vairs neizjuta viņu ariānisko iespaidu. Viņa sāka censties liberalizēt (atbrīvot) SDA draudzi no bauslības legālisma, ariānisma un perfekcionisma un virzīt adventistu teoloģijas centru uz protestantisma galveno mācību par taisnošanu ticībā. To var uzskatāmi redzēt Vaitas publikācijās pēc 1888. gada, no kurām noteikti ir jāpiemin "Ceļš pie Kristus" (1892) un "Laikmetu ilgas" (1898). Šajos izdevumos Kristus tiek parādīts trīsvienīga Dieva kontekstā. Iezīmējas vienpakāpes soterioloģija, kurā Kristus taisnība tiek dāvināta katram grēkus nožēlojošam grēciniekam šodien, rīt un tiesas dienā. Tātad Kristus baltās taisnības drēbes tiek vienādi dotas visiem grēkus nožēlojošiem ticīgajiem neatkarīgi no tā, kādā posmā viņi atrastos savā kristīgajā izaugsmē. Šeit arī parādās galvenās atšķirības starp Elenu Vaitu un citiem 19. gs. sektu vadītājiem–praviešiem, kuru kustības dzima vienā laikā ar SDA, bet kuri neaizstāvēja klasisko protestantismu un aizveda savas kustības prom no kristietības — Džozefs Smits (Mormoņi), Marija Beikere Edī (Christian Science), Čārlzs Rusels (Jehovas liecinieki). Elena Vaita daudzkārtīgi pieminēja un skaidri pasvītroja to līniju kristietībā, kurai seko septītās dienas adventisti, proti, Viklifs, Huss, Luters, Tindals, Beksters un Veslijs (The Great Controversy, p.233).

(turpinājumu lasi šeit: Izmaiņas Septītās dienas adventistu teoloģijā (1888–1980))