Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības (4)

Turpinam publicēt teoloģijas doktora Anda Krēsliņa rakstu

Sākumu skatīt šeit:

1. Konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās atšķirības

2. Viljams Millers un otrā lielā protestantu atmoda Amerikā
3. Septītās dienas adventistu agrīnā teoloģija

Izmaiņas Septītās dienas adventistu teoloģijā (1888–1980)

Lai gan Elena Vaita diezgan uzmanīgi centās liberalizēt SDA teoloģiju (ļoti uzmanīgi pievienojot protestantisma galveno vēsti par taisnošanu ticībā), viņa saskārās ar spēcīgu konservatīvi noskaņoto baznīcas vadītāju pretestību. Pēc Mineapolises konferences trīs gadus (1888–1891) Vaita kopā ar Vagoneru un Džonsu ceļoja pa Ameriku un organizēja liela mēroga adventistu sanāksmes, kurās viņi prezentēja taisnošanu ticībā.

1891. gadā konservatīvā SDA baznīcas vadība nolēma izšķirt šo trijotni un aizsūtīja Eletu Vagoneru misijas darbā uz Angliju, bet Elenu Vaitu uz Austrāliju, kur viņa nodzīvoja 9 gadus. Ir skaidrs, ka Elena Vaita nebija apmierināta ar šo baznīcas vadītāju lēmumu, par kuru viņa vēstulē ĢK prezidentam (1888–1897) Ole Olsenam rakstīja:

Es domāju, ka es tev līdz šim pilnībā neesmu atklājusi to, kāda veidā es nokļuvu Austrālijā. Iespējams, tu nekad to pilnībā nesapratīsi. Kungs nevēlējās, ka mēs atstājam Ameriku. Viņš man neatklāja, ka tas būtu Viņa plāns, lai es atstātu Betlkrīku (Battle Creek). Tas nebija Kunga plāns, bet viņš atļāva jums rīkoties pēc jūsu plāniem. Kungs būtu lietojis Viljamu Vaitu (Elenas Vaitas dēlu), viņa māti un līdzstrādniekus darbam Amerikā. Mēs bijām vajadzīgi pašā darba centrā, un, ja tavas garīgās acis būtu redzējušas patieso situāciju, tu nekad nebūtu piekritis mūsu izsūtīšanai. Bet Dievs lasa visu sirdis. Tik liela bija jūsu vēlēšanās, lai mēs brauktu projām, ka Kungs atļāva tam tā notikt... (Ellen G. White to O. A. Olsen, Letter 127, from Sunnyside, Cooranbong, December 1st 1896).

Tādā veidā pēc 1888. gada baznīcas vadībai izdevās nostumt liberāli domājošos adventistus malā un saglabāt konservatīvo adventistu teoloģiju, kas turpinājās ar mainīgām sekmēm līdz 1950.–tajiem gadiem. Šajā laikā liberāli noskaņotā Adventistu baznīcas vadība bija gatava mainīt SDA doktrinālo interpretāciju un pielikt punktu agrīno adventistu konservatīvajai teoloģijai.

Lai šīs izmaiņas varētu labāk saprast, ir nepieciešams apskatīt tos procesus, kuri transformēja Adventistu baznīcu 20. gs. pirmajā pusē. SDA vēsturnieki Švarcs, Grīnlīfs un Sepulveda, analizējot to laiku, norāda uz strauju adventistu izaugsmi ne tikai skaitliski, bet arī ģeogrāfiski, institucionāli un finansiāli, nomainot veco 'telts' veida adventismu pret daudz izskatīgāku 'katedrāles' veida adventismu (Ciro Sepulveda, "The Tent and the Cathedral: White-Collar Adventists and Their Search for Respectability" p.7). Šajos apstākļos mainījās arī tradicionālās adventistu vērtības.

 Seventh-day Adventist Church organized at Kettering (1963)

Strauji augošās izglītības un medicīnas institūcijas pieprasīja izmaiņas organizācijā un tās vadībā. Pēc lielās depresijas (1929–1932), strauji pieaugot labklājībai ASV, adventisti kļuva arvien neapmierinātāki ar vecajiem adventistu celmlaužu uzskatiem, kuri sakņojās pasaules gala gaidīšanā, sektantiskā izolācijā un atturīgā dzīvesveidā. Viņi arvien vairāk meklēja sadarbību un respektu no sabiedrībā augstu vērtētām kristiešu organizācijām un darīja visu iespējamo, lai pietuvinātu savu baznīcu tradicionālo protestantu baznīcām. Tas izraisīja arvien lielāku citu protestantu interesi par adventistiem.

Šo kontekstu ir jāatceras, runājot par 1950.–tajiem gadiem, kad to, kam īsti adventisti tic, vēlējās noskaidrot un pastāstīt plašai protestantu sabiedrībai divi Amerikā pazīstami evaņģēliskie kristieši Valters Martins un Donalds Bārnhauss. Viņi bija patiesi ieinteresēti saprast adventistu doktrīnas un pētīja lielu daudzumu SDA baznīcas publikāciju. Arī SDA baznīcas vadība ar ĢK prezidentu (1954–1966) Rūbenu Figūru un teologu Le Roju Frūmu priekšgalā (viņi bija galvenie sarunu vadītāji) bija ieinteresēta skaidrot SDA teoloģiju Martinam un Bārnhausam.

Abi pētnieki norādīja uz ārkārtīgi daudziem pretrunīgiem ticības skaidrojumiem tā laika adventistu publikācijās. Martins nevarēja saprast, kā blakus kristietībā atzītām doktrīnām par Kristus personu un darbu pie krusta adventistu publikācijās paradās pa pusei ariāniski skaidrojumi par Kristus grēcīgo dabu, nepabeigto salīdzināšanas darbu pie krusta, bauslības darbiem un radikālu sektantismu.

Ir vērts pieminēt, ka jau 1924. gadā ĢK prezidents A.Daniels ar nožēlu norādīja, ka pretestība mācībai par taisnošanu ticībā ir plaši izplatījusies adventistu vidū.

Šī vēsts nekad nav tikusi pienācīgi pieņemta, nedz arī sludināta, nedz tai dota brīvība pārliecināt draudzes, lai tās saņemtu to svētību, ko šī vēsts satur. (Christ Our Righteousness: A Study of the Principles of Righteousness by Faith as Set Forth in the Word of God and the Writings of the Spirit of Prophecy, p.47)

Daniela novērotais legālisms un pus-ariānisms nekādi negribēja atkāpties no Adventistu baznīcas teoloģijas. Lai gan 1931. gadā adventistu gada grāmatā tika oficiāli publicētas rediģētās 22 adventistu doktrīnas, kur otrā doktrīna skaidri pasvītroja adventistu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurš sevī iekļauj Mūžīgo Tēvu, Kungu Jēzu Kristu un Svēto Garu, ļoti daudzi adventisti joprojām ticēja perfekcionismam un noraidīja Trīsvienības doktrīnu.

Tā kā adventistu 1844.–1950.–to gadu teoloģijā nebija pilnīgas skaidrības par soterioloģiju (cilvēku glābšanu), un daudzās tā laika populārās adventistu grāmatās tika atbalstīta agrīnā adventistu teoloģija, Frūmam nebija viegli skaidrot adventistu teoloģiju Martinam un Bārnhausam. Viņi vēlējās noskaidrot, vai Adventistu baznīca seko protestantu pamatmācībām un piekrīt tam, ka Kristus salīdzināšanas darbs bija pabeigts pie krusta, ka glābšana tiek saņemta žēlastībā caur ticību, ka Kristus ir mūžīgs un nav radīta būtne, ka Kristus, iemiesojoties cilvēka miesā, nepārņēma cilvēka grēcīgo dabu?

Ļoti problemātiska bija konservatīvā adventistu teologa Miliana Andreasena populārā grāmata "Svētnīcas kalpošana" (The Sanctuary Service, 1937, 1947), kura balstījās uz Ūrija Smita (The Sanctuary and Its Cleansing, 1877) svētnīcas skaidrojumiem. Tajā bija norādes uz pēdējās paaudzes perfektajiem ticīgajiem, kuri stāvēs bezvainīgi Dieva troņa priekšā. Pēc Andreasena domām, tie demonstrēs visai pasaulei, ka ir iespējams dzīvot bez grēka, tieši tā, kā Dievs to ir sagatavojis pēdējā laika paaudzei, kura uzvarēs grēku un pierādīs, ka bauslību var izpildīt. Tādējādi tiks nodrošināta iespēja Kristum nākt uz šo zemi un noņemt visas sātana apsūdzības. Viņš noradīja uz to, ka sātans netika līdz galam uzvarēts pie krusta, bet pilnībā tiks uzvarēts caur perfektajiem pēdējās paaudzes apzīmogotajiem svētajiem, kuri pierādīs, ka cilvēks var dzīvot bez grēka. Andreasens rakstīja: "Dieva ļaudīm tagad ir jāstāv Dieva priekšā. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka visi grēki ir nožēloti, ka neviens grēka traips nav palicis. Svētnīcas šķīstīšana debesīs ir atkarīga no Dieva bērnu šķīstīšanas šeit virs zemes." (The Sanctuary Service, p. 297)

Martins un Bārnhaus aicināja SDA vadību atsaukt šāda veida teoloģiskos skaidrojumus, kurus adventistu teologs Frūms skaidroja ka dažu prominentu draudzes indivīdu personiskos uzskatus nevis Adventistu baznīcas oficiālo nostāju. Interesanti, ka tā laika ĢK prezidents Figūrs, publicējot Review and Herald (24 March 1958, p.6) rakstu par sarunām ar Martinu un Bārnhausu, uzsvēra, ka adventistu ticības pīlāri nav izkustināti, ir tikai notikušas diskusijas, kurās adventistu ticības mācības ir skaidrotas (clarify angļu valodā ir divas nozīmes — skaidrot un attīrīt no piemaisījumiem) un nomainīta ir terminoloģija, lai tā atbilstu mūsdienu valodai. Savukārt Martinam un Bārnhausam tas tika skaidrots kā process, kurā Adventistu baznīca cenšas attīrīt (clarify) draudzes doktrīnas no iepriekšējām kļūdām. Tādā veidā šī dubultā 'skaidrošana' palīdzēja adventistu baznīcai izdarīt doktrinālās korekcijas un liberalizēt, tas ir, atbrīvot adventistu teoloģiju no agrīnajām kļūdām, tādējādi īstenojot 1888. gadā iesākto reformu.

Šo dialogu rezultātā Martins 1960. gadā publicēja grāmatu "Patiesība par Septītās dienas adventismu" (The Truth About Seventh-day Adventism). Savukārt Adventistu Ģenerālkonference 1957. gadā publicēja grāmatu "Septītās dienas adventisti atbild uz jautājumiem par doktrīnu" (Seventh-day Adventists Answer Questions on Doctrine). Martina un Bārnhausa publikācijas izraisīja citu kristiešu pozitīvu attieksmi pret adventistiem un viņu teoloģiju. Savukārt Adventistu baznīcas iekšienē šīs diskusijas un izdotās grāmatas izraisīja pamatīgu vētru. Konservatīvi noskaņotie adventisti ar Andreasenu priekšgalā protestēja pret izmaiņām adventistu doktrinālajā skaidrojumā un nosauca to par draudzes atkrišanu.

Andreasens publicēja grāmatu "Vēstules draudzēm" (Letters to the Churches, 1959) Tajā viņš rakstīja: "Šajā konfesijā mēs esam sasnieguši krīzes punktu. Vadītāji cenšas uzspiest viltus doktrīnu un izsaka draudus tiem, kuri pret to iebilst. Tas ir neticami! Cilvēki cenšas noārdīt daudzu paaudžu laikā liktos pamatus, un viņi domā, ka viņiem tas izdosies." (Letters to the Churches, p.44)

Šajā rakstā nav iespējams apskatīt visas 1950.–to gadu konservatīvo un liberālo adventistu teoloģiskās cīņas. Viens ir skaidrs, tā laika liberāli noskaņotā baznīcas vadība cīnījās pret lielu grupu konservatīvo adventistu teologiem, ieskaitot bijušo ĢK prezidentu (1950–1954) Viljamu Bransonu, kurš ticēja, ka caur Dieva žēlastību cilvēkam ir iespējams uzvarēt visus grēkus.

Šinī kontekstā derētu pieminēt radikāli konservatīvo adventistu Robertu Brinsmedu, kurš, ietekmēts no Andreasena, ar saviem sekotājiem Austrālijā 1960.–tajos gados gribēja dzīvot perfektu dzīvi un pierādīt, ka Kristus spēkā cilvēks var izpildīt visas bauslības prasības un stāvēt bezvainīgs izmeklēšanas tiesā. Uzsvaru Brinsmeds, tāpat kā Andreasens, lika uz pēdējās paaudzes teoloģiju. Savu kustību viņš nosauca par 'svētnīcas atmodas' kustību. Atšķirībā no Andreasena, kurš teoloģiski debatēja par perfektu pēdējās paaudzes svēto, Brinsmeds centās reāli to praktizēt dzīvē. Lai gan viņš ar saviem sekotājiem no sirds centās dzīvot bezgrēcīgu dzīvi, pēc vairāku gadu cīņas viņš tāpat kā daudzi patiesi ticīgie nonāca pie atziņas, ka tas nav iespējams.

Tā laika adventistu teologs Eduards Hepenstāls, raugoties uz Brinsmedu un viņa sekotāju garīgo cīņu, secināja:

Gandrīz visās garīgajās atmodās ticīgie ir centušies vienā vai otrā veidā dzīvot perfektu dzīvi. Viņi ir ilgojušies pēc tās, lūguši un smagi pūlējušies to sasniegt. Bet visu ievērojamo kristiešu liecība ir tāda, ka tas nav bijis iespējams... Daudzi patiesi kristieši ir nepārtraukti piedzīvojuši neveiksmi pilnības sasniegšanā. Grēki un sliktie ieradumi nepārtraukti atkārtojas veidos, kas nesaskan ar to, kā dzīvoja Kristus. (Edward Heppenstall, How Perfect is "Perfect" Or Is Christian Perfection Possible?)

Tas protams nenozīmē, ka Hapenstāls noliedza iespēju garīgai izaugsmei, bet gan pasvītroja to, ka cilvēka grēcīgā daba nemainīgi būs cilvēkā līdz augšāmcelšanās notikumam. Tieši tāpēc Kristus, kas ir Dievs cilvēcīgā miesā, mira pie krusta cilvēku vietā un izdarīja to, ko cilvēks nevar izdarīt, dzīvojot uz šīs grēcīgās zemes.

Redzot perfekcionisma bezjēdzību, 1960.–1970.–tajos gados arvien vairāk adventistu teologu pieņēma Hepenstāla doktrinālo skaidrojumu un atteicās no konservatīvo adventistu teoloģijas. Adventistu baznīca izveidoja īpašu izpētes grupu, kuru 1970.–tajos gados nosauca par Bībeles pētniecības institūtu (Biblical Research Institute). Šīs grupas teologu uzdevums bija pārskatīt adventistu doktrinālos skaidrojumus un rast atbildes uz kompleksiem ticības jautājumiem, kas varētu pasargāt draudzes no radikālā ekstrēmisma un veicinātu baznīcas vienotību.

Tā teoloģiskās diskusijas ar citiem kristiešiem un cīņas starp konservatīvajiem un liberālajiem adventistiem draudzes iekšienē palīdzēja Adventistu baznīcai pārskatīt 1931. gada konservatīvi formulētos 22 ticības punktus, tos rediģēt un 1980. gada ĢK kongresā pieņemt 27 jaunās doktrīnas.
Tā kā šajā rakstā nav iespējams detalizēti analizēt visas izmaiņas 1980.–tā gada doktrinālajos formulējamos, es vēlētos uzmanību pievērst adventistu specifiskajai doktrīnai Nr. 23 "Kristus kalpošana Debesu svētnīcā", kuru adventistu teologi būtiski izmainīja. Ja vecajos formulējumos (1872./1931. gada publikācijas) Kristus darbs debesu svētnīcā bija skaidrots vairākās doktrīnās, tad jaunajā redakcijā šie formulējumi tika saīsināti un apkopoti vienā doktrīnā, kur izmeklēšanas tiesas būtība kardināli atšķiras no iepriekšējās interpretācijas. Jaunā interpretācija vairs nerunā par juridisku cilvēku izmeklēšanas procesu, kurā tiek nolemts, "kurš no zemes pīšļos guļošajiem ir cienīgs ņemt dalību pie pirmās augšāmcelšanās un kurš no dzīvo nesaskaitāmo laužu vidus ir cienīgs tikt pārvērsts". Tā vietā izmeklēšanas tiesa jaunajā formulējumā fokusējas uz Debesu saprātīgajām būtnēm, kurām tiek atklāts, "kuri no mirušajiem ir aizmiguši Kristū un tādēļ Viņā tiek uzskatīti par cienīgiem piedalīties pirmajā augšāmcelšanā...", un uz Dievu, attaisnojot Viņa taisnīgumu. Līdz ar to nekāda izmeklēšanas tiesa debesīs vairs nenotiek, tikai debesu audits, kurā tiek pārbaudīta un apstiprināta iepriekš zināmā patiesība, ka Kristū Jēzū grēka parāds ir ticis dzēsts un katrs grēkus nožēlojošais indivīds var ieiet debesu valstībā.

Raugoties uz 1980. gada Debesu svētnīcas skaidrojumu, ir skaidrs, ka tā vietā, lai ar izmeklēšanas tiesu biedētu un uztrauktu adventistus, jaunā interpretācija, ņemot vērā 1950.–to gadu pieredzi, koncentrē uzmanību uz pestīšanas drošību un glābjošām attiecībām ar Dievu. Akcents tiek likts uz informācijas sniegšanu Debesu būtnēm nevis indivīdu izmeklēšanu. Citiem vārdiem sakot, jaunais teksts radikāli nomainīja konservatīvo (pirms 1888. gada), juridisko Kristus tiesas darba interpretāciju pret liberālu (pēc 1957. gada), uz attiecībām vērstu skaidrojumu. Gandrīz pēc 100 gadiem, pateicoties liberālo adventistu pūliņiem, bija pamanāms koncepts par taisnošanu ticībā, kas nu daudzviet dominēja Adventistu baznīcas doktrinālajā skaidrojumā.

(turpinājumu lasi šeit: Adventistu fragmentācija un konservatīvā adventisma renesanse (1980.–mūsdienas))