Džefrija Brauna svētrunas 2.daļa,
kura izskanēja 2018.g. augusta beigās
Serbijā Eiropas mācītāju konferencē. 

Izbaudiet Dieva prieku Bābelē!

Celiet mājas un dzīvojiet, stādiet dārzus un ēdiet to augļus! Ņemiet sievas un radiet dēlus un meitas, un ņemiet saviem dēliem sievas, un dodiet pie vīra savas meitas, lai viņas dzemdē dēlus un meitas,- vairojieties tur un neejiet mazumā! Rūpējieties par tās pilsētas labumu, uz kurieni es jūs aizvedu trimdā, un lūdziet Kungu par to! (Jeremijas 29:5-7a)
Jeremijas grāmatas vēsts ir par to, ka Dieva tauta ir Bābelē. Centrālais jautājums ir: cik ilgi? Viltus pravieši Dieva tautai vēsta, ka tas nebūs ilgi. Bet Jeremija, pats būdams Ēģiptē, saka, ka gūsts ilgs 70 gadus. Tādēļ viņš aicina: iekārtojieties un dzīvojiet! Jeremija mudina ne tikai dzīvot Bābelē, bet arī iet skolā, veidot karjeru, pirkt māju, precēties, veidot ģimeni, iegādāties dzīvības apdrošināšanu, veikt iemaksas pensiju plānos.
Kungs, es nesaprotu! No vienas puses Tu mudini iziet no Bābeles, bet no otras puses doties iekšā Bābelē?! Vai man ir jābūt daļai no pasaules vai tomēr nē? Jādzīvo iekšā Bābelē vai tomēr nē?
Šis teksts sniedz atbildi. Jūs varat piedzīvot Bābelē Dieva sāpes, bet jums arī jāizbauda Bābelē Dieva prieks! Viņa prieks ir tad, kad jūs gādājat par sabiedrības labklājību.

Jūs varat atrasties Bābelē, bet jums ir jāpiedzīvo Dieva dotais prieks tur! Ko tas nozīmē? Tas nozīmē būt kopā ar cilvēkiem pasaulē – un būt gataviem, ka jūs nesapratīs. Jēzu nesaprata. Viņu saukāja par dzērāju un negausi. Cilvēki runāja: „Šis cilvēks pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem!” Cilvēki draudzē apvainos jūs, ka jūs pieļaujat pārāk lielus kompromisus. Bet neraizējaties, ka ‘pareizāki’ cilvēki nomelnos jūsu līdzjūtību. Man patīk, kā par to izsakās teologs Martins Loids Džounss. Viņš saka, ka īstais veids, kā pārliecināties, vai jūs sludināt žēlastību tā, kā Jēzus to vēlas, ir vērot cilvēku reakciju. Ja viņu jūs pārpratīs un domās, ka jūs sludināt, ka paklausība nav svarīga, ka baušļi nav svarīgi, ka likumam nav nozīmes un standarti nav vajadzīgi, tad ziniet, ka jūs esat labā kompānijā, jo cilvēki to pašu teica par Pāvilu. „Vai grēkosim, lai žēlastība vairojas? Nekādā ziņā!” sacīja Pāvils.

Kad es biju baznīcas vadītājs Bermudu salās, žurnālisti mēdza man zvanīt un jautāt: „Kāda ir Septītās dienas adventistu baznīcas nostāja pret azartspēlēm? Pret homoseksualitāti? Pret alkohola pārdošanu svētdienās?” Pēc vairākiem zvaniem, kad biju paudis oficiālo baznīcas nostāju, cilvēki sāka sūtīt vēstules un rakstīt blogus internetā. Viņi jautāja: kāpēc adventisti jaucas citu cilvēku dzīvē? Viņi brīnījās, kāpēc mēs nenodarbojamies ar savām baznīcas lietām. Es sapratu, ka mūsu atbildes vienmēr izklausījās negatīvas. Mēs vienmēr kaut kam nepiekritām, vienmēr sacījām nē. Es iepazinos ar pētījumu, ko Bermudu salās jaunieši domā par baznīcu:
  • garlaicīga – 68%,
  • neiejūtīga pret citiem -- 70%,
  • dzīvo ārpus realitātes -- 72%,
  • pārlieku politiska -- 75%,
  • vecmodīga -- 78%,
  • liekuļo -- 85%,
  • nosodoša -- 87%,
  • pret gejiem vērsta -- 91%.
Es nolēmu mainīt savu pieeju. Nosūtīju ziņu reportieriem atvainošanās vēstuli. Citēju šo pētījumu. Rakstīju: man ir žēl, ka esmu bijis tik neiejūtīgs, kopš šī brīža es gribētu būt pozitīvs, piedāvāt risinājums, nevis norādīt tikai uz problēmām. Kopā ar mūsu skolām, draudzēm un brīnišķīgiem jauniešiem mēs vēlamies fokusēt savu uzmanību uz veselību un cilvēku vajadzībām, mēs vēlamies rūpēties par mūsu sabiedrības labklājību.
Kā jūs domājat, vai ir iespējams, ka mums ir taisnība, bet rezultāts iznāk slikts?
Viens žurnālists man atsūtīja šādu atbildi:
Paldies, doktor Braun. Es pats neesmu reliģiozs baznīcas izpratnē, bet es atceros, ka adventisti pirms pāris gadiem cilvēkiem piedāvāja apmaksāt degvielas izdevumus. Esmu daudz dzirdējis par vienkāršiem žēlsirdības darbiem, kad jūsu cilvēki ir daudz ziedojuši. Cilvēkiem bija ļoti svarīgi, ka tad, kad jūs pildījāt viņu degvielas tvertnes, jūs par viņiem arī lūdzāt. Jūsu draudze (un arī citi) ir daudz rūpējušies, lai tie, kuriem nav, ko ēst, nebūtu badā, un kamēr viņi ēd, viņi nebūtu vieni. Jūsu draudze izdalīja skolas somas un skolas piederumus pirms dažiem mēnešiem, kad atsākās mācības. Es šobrīd nerakstu kā žurnālists, tikai kā cilvēks cilvēkam. Es ļoti novērtēju jūsu vēstuli. Jūs (un jūsu baznīca) noteikti neesat tik neiejūtīgi.
The Royal Gazette bloga sadaļas tonis mainījās. Viens cilvēks rakstīja, ka „baznīca ir pievērsusi uzmanību tam, kas ir īstais tās uzdevums sabiedrībā, nevis runā par sīkumiem”.
Bet vislielākais gandarījums man bija tad, kad piezvanīja viens no mūsu jauniešiem. Viņš jau kādu laiku nenāca uz draudzi. Viņš sacīja: „Kad cilvēkiem kaut kas draudžu savienībā nepatīk, viņi nekautrējas piezvanīt. Bet jūs uzrakstījāt The Royal Gazette ko tādu, kas man ļoti patika, un es zināju, ka man ir jāpiezvana. Jūs rakstījāt, ka baznīca cīnās, lai turpmāk būtu iejūtīgāka pret sabiedrības vajadzībām, un tas manu sirdi ļoti sasildīja! Tā ir draudze, kurai es vēlos piederēt.”
Viņš atgriezās draudzē, vēlreiz kristījās, apprecējās, un tagad viņš ar sievu ir ļoti aktīvi draudzes locekļi.

Tas ir Dieva prieks jums, kas esat Bābelē! Dievs mūs bieži aicina iziet, lai sūtītu mūs ieiet. Mūsu misija ir Bābelē.
Un vēl. Teksts ne tikai aicina mūs sagaidīt Dieva sāpes Bābelē un piedzīvot Dieva prieku Bābelē. Tas aicina mūs piedzīvot arī Dieva apsolījumu.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru