Viesturs Reķis: acīm redzamais – neticamais

Vēl viena publikācija par čekas maisiem un tur atrodamajiem garīdznieku uzvārdiem. Savu pieredzi mums līdzdalījis mācītājs Viesturs Reķis:

Ceturtdienas, 20. decembra vakars, atnesa negaidītu pārsteigumu: mans vārds ir čekas ziņotāju sarakstā kopā ar maniem ilggadējiem amata brāļiem.

Padomju varas gados drošības iestāžu interese par mani sākās jau agri, jo palīdzēju savam tēvam, Adventistu draudzes kordiriģentam Edgaram Reķim ,“nelegāli” naktīs gatavot nošu materiālu kora dziesmu grāmatām. Tas neapmierināja drošības iestādes, un viņi mēģināja šo mūsu darbošanos sasaistīt ar citām politiskām poligrāfiskām darbībām.

Dienējot padomju armijā, saņēmu vairākus piedāvājumus palikt virsdienestā un turpināt mācības virsnieku skolā. Es šo iespēju noraidīju. Pēc demobilizācijas, atgriežoties Latvijā, man piedāvāja iespēju mācīties augstākajā milicijas skolā. To arī noraidīju, pamatojot, ka neesmu ieinteresēts un ka tas neatbilst manai ticības pārliecībai.

Pēc dienesta armijā turpināju strādāt iepriekš iesākto darbu celtniecības nozarē. Tā kā biju Septītās dienas adventistu draudzes loceklis un biju vairākus gadus strādājis kopā ar Ojāru Incenbergu (viņš bija mans darbaudzinātājs), kurš bija nonācis drošības dienestu redzes lokā, tad darbā varēju novērot dažu darba kolēģu pastiprinātu neveselīgu interesi par manu darbošanos draudzē un ar draudzi saistītās jauniešu aktivitātēs.

Kādu dienu, 1979. gada pavasarī, strādājot zvejnieku kolhozā “9. maijs”, tiku izsaukts uz kadru daļu, kur mani gaidīja nevis kadru inspektore, bet divi drošības iestāžu darbinieki. Precīzi neatceros viņu jautājumus, ne arī viņu vārdus, bet viņu sarunu mērķis bija vervēt mani par ziņotāju. Viennozīmīgi atteicos, ka šādu uzdevumu nepildīšu, taču ilgās sarunas beigās man lika parakstīt sarunas protokolu.

Nākošā tikšanās ar šīs iestādes darbiniekiem bija tā paša gada beigās, kad Latvijas Adventistu vecāko brāļu padome brāļa Jāņa Oltiņa vadībā mani aicināja mācītāja darbam Rīgas 1. apvienotajā draudzē. Šajā sarunā drošībnieki mani pamācīja nepadoties provokācijām, atcerēties, ka adventistu draudzes ir saistītas ar draudzēm ASV, un, ja rodas kādas pretvalstiskas darbības, tad par tām ziņot. Neko neapsolīju.

Pēc šīs sarunas nekavējoties devos pie maniem tiešajiem darba devējiem - brāļiem J. Oltiņa un A. Skujiņa - un izstāstīju par notikušo sarunu, un jautāju padomu, kā man rīkoties, ja tas notiek atkārtoti, un kā pret notikušo izturēties? Viņi man paskaidroja, ka šādos gadījumos lai runāju pēc iespējas mazāk un atbildu tikai uz jautājumiem, taču ieteica nemelot un censties nedot nekādu informāciju. Šo padomu pieņēmu un to paturēju visos nākošajos gadījumos.

Čeka par mani taujāja arī manam sievastēvam, viņu šantažēja un viņam piedraudēja, atstādināja no amata lauksaimniecības ministrijā un neļāva aizstāvēt doktora disertāciju. Bieži pie viņa mājas uz šosejas stāvēja aizdomīga mašīna, arī viņš un visa ģimene tika novēroti un izsekoti. Kad mana sieva Valda gribēja iestāties Latvijas Universitātē, viņai norādīja, ka tādiem cilvēkiem šī mācību iestāde nav paredzēta. Tādējādi mana nepaklausība drošības dienestiem atsaucās uz man tuvajiem cilvēkiem.

Sava mācītāja darba gaitu turpinājumā vairākkārt tiku aicināts pie drošības iestāžu pārstāvjiem, galvenokārt, lai atbildētu uz sūdzībām, kuras par mani un manu darbību, īpaši aktivitātēm ar jauniešiem, bija iesnieguši daži mani amata brāļi un draudzes locekļi (viņu vārdus neminēšu). Nezinu, vai šīs sūdzības bija safabricētas vai īstas, bet tās tiešām bija par konkrētiem notikumiem un faktiem, dažas man it kā nejauši iedeva izlasīt. Piemēram, par jauniešu dievkalpojumos un pasākumos teikto; manis sacīto svētrunās un personīgās sarunās. Rūgtumu uz šiem cilvēkiem – sūdzību rakstītājiem - neturu, bet tajā laikā tas bija sāpīgi un nesaprotami.

Izraugot mani mācībām Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Friedensavā, brāļi mani pārliecināja, ka šī iespēja neatkārtosies un tā jāizmanto, lai labāk kalpotu Dievam, mani arī šim solim iedrošināja Padomju savienības vecākais sludinātājs brālis M.P. Kulakovs. Pieņemot šo studiju iespēju, kuru nekad neesmu nožēlojis, tādējādi vēl vairāk tiku nolikts zem čekas uzraudzības “lupas” – man sekoja gan Maskavā, gan Rīgā, gan Vācijā, tas bija nepārprotami un acīmredzami. Tas bija ļoti apgrūtinoši.

Tajā laikā biju jau precējies, un mums bija piedzimis pirmais bērns, to man vairākkārt stingri drošības darbinieks Aleksandrs Iščenko atgādināja, ka cietīšu es pats, mana sieva un meita. Viņas abas arī nepalaida man līdzi uz Vāciju, tas biju četru gadu pārbaudījumu laiks.

Vislielākais izbrīns man bija, kad pēc otrā kursa studiju noslēguma atgriezos Rīgā, vasaras brīvdienās, un mani izsauca uz Reliģisko kulta lietu padomi un parādīja vairāku adventistu brāļu parakstītu iesniegumu – mani nelaist vairāk uz Vāciju, jo esmu atvedis nepareizas adventistu mācības. Par mani ņirgājās, ka mani brāļi mani “uzmetot.”  Tiku izsaukts uz mūsu draudzes vecāko brāļu padomi, un bija jāatbild uz tieši tiem pašiem jautājumiem, kas bija rakstīti sūdzību vēstulē. Vasara pagāja murgaini, nokavēju trešā kursa mācību sākumu. Par mani iestājās brālis J. Oltiņš un M.P. Kulakovs. Mācības pabeidzu pēc diviem gadiem, strādāju gan Latvijā, gan Krievijā, Zaokskas seminārā, un turpināju tur mācības maģistrantūrā.

Latvijā bija sācies atmodas laiks, un visi varējām droši uzelpot, nekur vairs nesauca, nepratināja, neterorizēja.
1988. gada nogalē abi ar Valdu īsi pirms gada nogales apciemojām Friedensavu un draudzes Berlīnē. Braucot mājās, uz Vācijas un Padomju Savienības robežas vilciens tika apturēts un notika kratīšana. Mums atņēma gandrīz visu, vairākus koferus ar reliģiskām grāmatām un izārdīja visas personīgās lietas, ieskaitot pašus izģērba. Tobrīd Valda bija stāvoklī ar trešo bērnu, un, atgriežoties mājās, no visa pārdzīvotā, viņai sākās spontānais aborts; mēs pazaudējām savu trešo bērnu.

Tāda ir bijusi mana pieredze ar drošības dienestiem padomju varas gados. Sarunas ar šiem dienestiem neesmu slēpis, kā jau iepriekš rakstīju, ne tad, ne tagad. Par tām zināja arī citi “maisos” pieminētie mācītāji, mēs regulāri dalījāmies šajā mokošajā pieredzē.

Visu šo nerakstu, lai attaisnotos, jo nezinu, kā esmu nonācis šajā kartotēkā. Neesmu gājis, lai pieteiktos par ziņotāju vai sadarbotos. Mana sirdsapziņa ir tīra. Zinu tikai to, ka esmu vairākkārt atteicies no tolaik daudzsološas karjeras ar lieliem ienākumiem tā vietā, lai kalpotu Dievam un strādātu draudzē pēc labākās sirdsapziņas un apliecinātu savu ticības pārliecību.

Man ir draudēts, esmu pazemots, cietusi ir mana ģimene, esam dzīvojoši un dzīvojam materiāli pieticīgi, bet pateicīgi Dievam. Esmu svētīts. Neuzskatu sevi par varoni, par cietēju, bet, tagad atskatoties, slavēju Dievu, ka man šajās nepatīkamajās sarunās bija izdevies novērst aizdomas no daudziem draudzes locekļiem un kolēģiem, varbūt izglābt no nepatikšanām un personīgiem apmelojumiem.
Jāatzīst, ka sajūsminos par tiem cilvēkiem, kas padomju gados palika “kristāltīri“ un skaita sevi par labākiem, rādot uz citiem ar pirkstu – “es tāds nebiju.”
Lai met pirmo akmeni.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru