Rihards Krieviņš: pagodinājums būt čekas maisos

Rihards Krieviņš apzināti piekrita sarunām VDK aģentu. Viņš ne tikai zināja, ko dara, viņš ir lepns par to, ka ir palīdzējis savam ticības brālim glābt dzīvību.
Savas pārdomas viņš ierakstījis un ievietojis youtube kanālā (ievietotas arī vietnē adventisti.lv ):

Vai tas ir pārsteigums, ka mans vārds ir VDK kartotēkā? Protams, ka nē. Jo es rīkojos apzināti, vienmēr esmu bijis skaidrā prātā un atbildu par to, ko esmu darījis.  Jāsaka tieši pretēji, es jūtos pagodināts par to, ka esmu tajā laikā ieskaitīts aktīvajos draudzes darbiniekos. Tas ir liels pagodinājums, jo tādu nebija daudz.

Ja jūs vērtējat notikušo ar šodienas acīm, tad man jāpavērš jūsu acis uz to laiku, kad par mācītāju nevarēja būt cilvēks, kam interesē pelnīt naudu. Tas bija tikai Dieva aicinājums. Ja Dievs bija aicinājis, viņš tur bija, un ja nebija aicinājis, tad viņš nebija. Un drošības dienesti palīdzēja izsijāt tos, kas gribēja pelnīt naudu.

Kāpēc mums šodien vispār ir saruna par šo tematu? Tā nav misijas saruna, tas nav Dieva aicinājums, tā ir vienkārši žurnālistu vajadzība. Viņiem ir par ko runāt, viņi var skaisti maizīti pelnīt, būvēt savas skaistās mājas un nopirkt skaistās mašīnītes. Tāpēc viņi ir mūs provocējuši, lai mēs par to runātu. Jums tas nav vajadzīgs, brāļi un māsas. Tie laiki ir garām, un jums jādzīvo šodienas dzīvi. Toreiz tā bija liela cīņa par patiesību, par Dieva lietu, kas šodien nav aktuāla.

Bet, ja jārunā, tad jārunā. Mēs runāsim par VDK – valsts drošības komiteju. Toreiz bija valsts, un bija vajadzīga drošība valstī. Un šie vīri par to rūpējās. No. 1.janvāra arī mūsu drošības diensts sauksies VDD – valsts drošības diensts. Nekādas starpības nav – vai šīs valsts drošības dienests, vai tās – kāda valsts, tāda drošība. Var pieminēt vienīgi to, ka adventistu draudze pastāv visā pasaulē, ļoti daudzās valstīs, un neviena adventistu draudzes struktūra nenodarbojas ar politiku un nejaucas politikā.
Kāds korespondents bija aizgājis pie Putina preses sekretāra un jautājis, vai Putins dzer bērnu asinis? Preses sekretārs iepleta acis un sacija: “Nē, Putins nedzer.” Korespondents teica “paldies”, intervija beigusies. Aizgāja uz redakciju un uzrakstīja: “Putins nedzer bērnu asinis.”

Lūk, šāda jēga ir mūsu sarunai. Rihards nav nodevējs! Bet rakstīts: viņš ir aģents. Jums tas nav vajadzīgs! Mana sirdsapziņa ir pilnīgi tīra. Es teikšu vēl vairāk: es jūtos kā varonis. Bet korespondentiem tā ir mazīte, viņiem vajag mājai kādu nagliņu vēl nopirkt un mašīnītei kādu riepu nopirkt.

Viena epizode no tiem laikiem. Kad Pāvels Broks no Rīgas 7.draudzes bija vēl dzīvs, viņa mājās toreiz bija tipogrāfija. Es dzīvoju blakus istabā. Pāvels toreiz teica, lai es tajā istabā neeju iekšā. Es gan dzirdēju, ka no turienes nāca ārā dīvaini trokšņi, bet durvis taisīt vaļā nedrīkstēja. Pēc kāda laika izrādījās, ka tur tiek drukātas Bībeles. Vēlāk ar šo kseroksa aparātu, kas bija galda lielumā, es pats drukāju notis. Tad atbrauca no Moldāvijas drošības dienesta, interesējās, kas notiek. Pāvels jau bija paņēmis pufaiciņu, gāja uz drošības dienestu ar domu, ka viņš vairs mājās neatgriezīsies.
Tad vēl viens gadījums no tā laika. Brālis Oltiņš un Dahs mani uzaicināja iet uz māju netālu no Ļeņina pieminekļa- mani izsaucot uz turieni. Saruna beidzās tā: “Ja mums būs pierādījumi, ka tu izplati reliģisko propagandu dzīvokļos, tad tevi sagaida tas, ko tu nevari pat ieomāties.” Bet es nenobijos. Mēs drukājām grāmatas un darbojāmies pagrīdē, cik vien iespējams.

Pienāca 1988.gads, kas ir ierakstīts kartītē. Darbavietā uzradās KGB cilvēks Igors Pokrovskis. Mēs šinī iestādē strādājām divi adventisti, un viņš ar katru no mums sāka atsevišķi aprunāties. Otrs kolēģis pagrieza muguru un devās pa durvīm ārā. Bet es domāju: kāpēc nē, kāpēc es nevaru aprunāties ar cilvēku un uzzināt, kas viņam ir aiz ādas?  Tā es iesāku ar viņu sarunas. Galvenā interese viņam bija, vai draudze nesadarbojas ar Amerikas aģentūru. Es viņam teicu, ka mēs ar politiku nenodarbojamies un ka viņš velti tērē šeit laiku. Mans kolēģis sarunās neiesaistījās, taču ar laiku izrādījās, ka viņš bija iesaistījies tādā politiskā grupējumā “Helsinki 86”. Igors atnāca pie manis un jautāja: “Tu teici, ka draudze politikā neiesaistās, bet kāpēc šis brālis tur darbojas?” Es viņam teicu, ka tā ir viņa personīgā izvēle un tā nav draudzes izvēle.

Pēc kāda laika manam kolēģim, es viņu vārdā nesaukšu, tika noņemta autovadītāja apliecība. Šis Igors atkal atnāca pie manis un jautāja, ko darīt, mēs gribam pieņemt kardinālus mērus, mums viņa darbošanās nepatīk, mums tā traucē. Jāpiemin, ka Igors tur strādāja naudas dēļ, līdz ar to  ar viņu bija viegli runāt. Viņa alga bija atkarīga no tā, cik šādas kartītes viņš saražos. Viņam nebija svarīga kvalitāte, bet gan kvantitāte. Un tas bija iemesls, kādēļ daudzi ir nonākuši šajās kartotēkās. Jo tā bija naudas lieta – jo vairāk aģentu, jo lielāka algu viņi par to saņēma.

Laimīgā kārtā šis brālītis, ar ko kopā strādāju, saprata, ka Helsinku grupā nav cīņa par Latvijas brīvību, bet par krēsliem jaunajā hierarhijā, kas tika būvēta Latvijas vārdā. Un šis moments izglāba viņam dzīvību. Ja viņš būtu turpinājis, es nezinu, vai es būtu spējis Igoru pārliecināt, ka ir vēl jāpagaida. Jo es teicu: “Igor, nesteidzieties vēl ar saviem lēmumiem.” Viņš gaidīja. Un tāpēc es šodien lepojos, ka varbūt manas rīcības rezultātā es izglābu brālim dzīvību. Es viņam par to pateicu tikai 25 gadus vēlāk. Viņš man prasīja: “Kāpēc tu toreiz man nepateici?” Es teicu: “Toreiz, brāli, tu to nebūtu sapratis.”

Paradokss ir tas, ka šis Igors nebija mūsu ienaidnieks, viņš strādāja savu darbu un saņēma par to algu. Daži mācītāji šodien tā dara. Pēc valsts apvērsuma jeb Padomju savienības sairšanas es viņu pieņēmu savā darbā labdarībā. Viņš nokļuva manos sarakstos ar numuru 29. Mēs ar viņu kopā strādājām pie labdarības stratēģijas, kā palidzēt daudzbērnu ģimenēm un trūkumā nonākušajiem, kas Latvijas brīvvalsts sākumā bija ļoti daudz.  Tā mēs kopīgi pavadījām šos laikus, un viņš bija kā konveijera darba izpildītājs ārzemju kravu saņemšanā.

Diemžēl pienāca brīdis, kad Igoram nepaveicās. Viņš pakļuva zem trolejbusa riteņiem un aizgāja bojā. Viņš vairs nav starp dzīvajiem, bet man ir viņa adrese, viņa bijušais telefona numurs manā kartotēkā.

Mēs saprotam, ka katrai valstij bija vajadzīga sava drošība. Kāda valsts, tāda drošība, un tas nebija nekas briesmīgs.  Briesmīga lieta bija ateisms un komunisms pašā hierarhijas augšpusē. Bet ja cilvēkiem maksāja algu un viņi strādāja, tad tas bija viņu darbs. Viņi nebija mums ienaidnieki, bet viņiem par savu darbu bija jārūpējas.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

3 comments :

  1. jo vairāk aģentu, jo lielāka algu viņi par to saņēma. Aidi, lūdzu pārraksti precīzāk citādi arī tev var iznākt tāpat kā tam Putina sekretāra intervijā.Nevis "aģentu" es teicu bet "kartiņu". Uskatu kat u to darīji tendenciozi. Ja nē, tad lūdzu izlabo."Rihards Krieviņš apzināti piekrita būt VDK aģents". Arī šīs virsraksta interpretācija Korespndentam _ kristietim godu nedara. Neviens no "saldā kumosā" iekļautajiem nebija aģents kā tu to interpretē bet tika ņemts uzskaitē un tika pārbaudīta viņu darbības sfēra. "viņš ir lepns par to, ka ir palīdzējis" jā, esmu lepns ka palīdzēju drošības dienesta aģentam nenogalināt savu kristīgo brāli. Bet tu gribi teikt ka es esmu lepns palīdzot aģentam viņa darbā. Kauns Aidi kauns ka esi tik zemu kritis.

    AtbildētDzēst
  2. 157.pants. Neslavas celšana

    (1) Par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski (neslavas celšana), —

    soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu.

    (2) Par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī —

    soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

    (12.06.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004., 19.11.2009. un 13.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

    AtbildētDzēst
  3. Nu ko tad Aidi mēs darīsim? Kā redzu tad tu netaisies labot savu kļūdu?

    AtbildētDzēst