Kāpēc viņi to darīja?
Tas ir jautājums, kuru droši vien daudzi šajās dienās uzdod un uzdos.
Runa ir par čekas ārštata aģentiem, kurus Padomju okupācijas laikā Valsts drošības komiteja vervēja, lai viņi, kā tajos laikos sacīja, „stučītu”. Daudzi atteicās, daudzi piekrita.
Taču argumenti katram bija savi.


To, ka tā saucamajos „čekas maisos” ir daudz garīdznieku, mēs zinājām jau iepriekš. Kādi no viņiem ir miruši, kādi joprojām darbojas. Padomju okupācijā baznīcai klājās īpaši grūti. Par mācītāju varēja tikai kļūt, saņemot padomju varas atļauju. Un, protams, ka neviens neiztika bez sarunām ar čekistiem, kas izmantoja visdažādākos instrumentus, lai piespiestu ikvienu sev vajadzīgo cilvēku sadarboties. Turklāt garīdznieki zināja – ja ne viņi, tad būs kādi citi. Baznīca bija īpašā uzmanības lokā.

20.decembra vakarā publicētajos aģentu sarakstos varējām ieraudzīt vairākus pazīstamus uzvārdus. Kādreizējais Latvijas draudžu savienības un vēlāk Baltijas ūnijas vadītājs, tagad Valmieras draudzes mācītājs Valdis Zilgalvis, izrādās, esot savervēts vēl tālajā 1977.gadā.  Katram aģentam tika dota iesauka, V.Zilgalvja iesauka bija „Andris”. Viņš mums ir atsūtījis savu stāstu, kā viss notika, un to jūs varat izlasīt nākamajā rakstā. To, ka pēc dažiem gadiem aģentos ierakstīts arī viņa brālis Andrejs, to Valdis neesot zinājis. Andreja kartīte noformēta 1981.gadā. Abās kartītēs rakstīts, ka viņi ir SDA mācītāji. Andreja iesauka ir „Koļa”.

Par aģentu ir kļuvis arī ilggadējais Baltijas ūnijas sekretārs, vēlāk Latvijas Draudžu savienības sekretārs, tagad Centra draudzes mācītājs Andrejs Āriņš. Viņš telefonsarunā sacīja, ka par savu ierakstīšanu kartotēkā neesot zinājis. Arī Andrejs solīja izstāstīt savu stāstu. Viņam pat bija doma sarakstos esošos sasaukt kopā un pārrunāt notikušo. Saskaņā ar kartotēkā esošajām ziņām, Andrejs Āriņš ir ierakstīts ziņotājos 1986.gadā. Viņa segvārds bijis „Alfs”.

Kādreizējais Latvijas draudžu Savienības bīskaps, tagad Cēsu draudzes mācītājs Viesturs Reķis arī teica, ka par iekļūšanu aģentu sarakstos nav zinājis. Tā paša 20.decembra vakarā Viesturs solīja izstāstīt, kāda ir bijusi viņa pieredze ar čeku un kāpēc viņa vārds varētu būt čekas maisos. Kartītē rakstīts, ka Viesturs Reķis ārštatu sarakstos ieskaitīts 1979.gadā. Viņa segvārds bija „Viktors”.

Interesanti, ka starp aģentiem ir arī LDS kalpotājs Rihards Krieviņš. Viņš gan vervēšanas brīdī bija parastā darba darītājs. Aģenta kartītē rakstīts, ka viņš lika jumtus, un viņam bija interesants segvārds „Hard” (no angļu valodas ciets, smags). Rihards atrakstīja, ka viņš nav gatavs savu pieredzi stāstīt mums, taču varētu to publicēt žurnālā „Adventes Vēstis”. Viņš par savu sadarbību ar čeku lepojoties, jo tādā veidā esot varējis palīdzēt citiem. Tiesa, interesants ir fakts, ka Rihards savervēts tikai 1988.gadā, kad jau bija iesākusies atmoda un bija izveidota Tautas fronte.

Ir jāpiemin vēl divi uzvārdi. Šie mācītāji gan ir jau miruši, un ar viņiem mums aprunāties šajā zemes dzīvē vairs neizdosies. Tomēr viņi daudziem bija mīļi darbinieki. Viens no tiem bija Nikolajs Belēvičs. Viņa vadībā daudzas draudzes piedzīvoja garīgu pacēlumu. Viņš ir savervēts 1980.gadā (viņš darbojās ārpus Rīgas Latvijas austrumu pusē), un viņa segvārds bija  „Smero”.
Otrs daudziem ļoti mīļš mācītājs bija Īzaks Kleimanis. Viņa kartītē rakstīts, ka viņš ir kļuvis par aģentu jau 1968.gadā, un tas ir noticis Daugavpilī. Viņam bija iedots segvārds „Nikolajs”.

Jāatzīst, ka maisos var atrast arī parasto draudzes locekļu vārdus. Ir skaidrs, ka mēs visus nezinām, tāpēc nav nozīmes censties visus uzskaitīt.

Mēs šajās dienās esam publicējuši mācītāja Ojāra Incenberga atmiņas, kā viņu daudzu gadu garumā centās gan savervēt, gan arestēt un izolēt. Šajos dzīvesstāsta aprakstos mēs redzam, cik ļoti nepatīkamas bija čekas metodes, lai nodrošinātu kontroli pār notiekošo baznīcā. Ojārs uzskatīja, ka viņš ar čeku sadarboties nekādā gadījumā nedrīkst, un bija gatavs šī iemesla dēļ iet cietumā. Vai tā bija vienīgā pareizā rīcība? Varbūt tieši sadarbība varēja palīdzēt baznīcai izdzīvot?
Kāpēc kādi mācītāji ir, bet kādi nav šajos maisos?

Čekas maisu atvēršana ir iespēja godīgi pārrunāt baznīcas vēsturi padomju gados. Tā ļauj ieraudzīt, cik dažādi mēs esam, cik dažādi raugāmies uz lietām. Un tādi, dažādi, mēs esam bijuši ne tikai tagad, bet arī tad, padomju laikos, kad tikai būt ticīgam nozīmēja drosmi. Kur vēl darboties garīdznieka statusā!
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

1 comments :

  1. Labi zinu, kā ir justies, kad tiec zemiski apmelots.
    Ar mani tā ir noticis, jo pastāvu par Vienīgo Dievu (ne trīsvienīgo). Apmelošana ir mērama ar Eiropas valstīm un, jādomā, pat Indiju. Tas darīts, lai mani diskreditētu un ticīgie neieklausītos manos vārdos. Neskatoties uz to, turpinu liecināt par Vienīgo Dievu un savās lūgšanās pielūdzu uz ticīgo atgriešanos pie Viņa.

    Ko varu sacīt jums, SDA kalpotāji?!
    Lai šī situācija jums ir jauns sākums, esat vainīgi, vai nē. Mūsu tiesnesis ir vienīgi Dievs. Un nav nepieciešama nekāda taisnošanās, zīmogs cilvēku domās paliks. Turpiniet kalpošanu. Atsakieties no visa, kur saskatāt netaisnību un negodīgumu, varbūt pat demisionējiet un nekandidējiet, pierādiet sevi darbos. Esiet taisni Dieva priekšā.
    Un pats galvenais, ko novēlu jums un visiem citiem - atgriežieties pie Vienīgā Dieva un smags apsūdzību akmens novelsies no jūsu pleciem.
    Lai jūsu noziegumi, ja tādi ir, paliek starp Dievu un jums un atzīstiet, ka "mums ir tik viens Dievs, Tēvs".
    Lai notiek tā!

    AtbildētDzēst