Kad “Vēstis adventistiem” stāstā nonākam līdz Ģirtam Rozneram, mēs vairs nerunājam tikai par neatkarīgu informācijas platformu, publikācijām vai baznīcas vadības lēmumiem. Ģirts šajā laikā bija cilvēks vairākās sarežģītās lomās vienlaikus: Latvijas draudžu Savienības padomes loceklis un sekretārs, Rīgas 1. draudzes otrais mācītājs, vēlāk cilvēks, kurš kļuva par ganu tiem, kuri pēc 2016. gada notikumiem vairs nespēja palikt savā līdzšinējā draudzē.
Viņa stāstā īpaši svarīgs ir jautājums par mācītāja atbildību brīdī, kad cilvēki ir apjukuši, ievainoti un nezina, kur tālāk iet. Tā nav tikai organizatoriska vai teoloģiska tēma. Tas ir jautājums par ganīšanu, sirdsapziņu, uzticību cilvēkiem un cenu, ko reizēm prasa vēlēšanās palikt godīgam.
Šajā sarunā gribam atskatīties uz šo ceļu — no Rīgas 1. draudzes un 2016. gada krīzes līdz Akas ielas kopienai, Rīgas 5. draudzei, “Vēstis adventistiem” darbam un vēlākajam ceļam, kurā jautājums par mācītāja aicinājumu kļuva vēl asāks.
Viņa stāstā īpaši svarīgs ir jautājums par mācītāja atbildību brīdī, kad cilvēki ir apjukuši, ievainoti un nezina, kur tālāk iet. Tā nav tikai organizatoriska vai teoloģiska tēma. Tas ir jautājums par ganīšanu, sirdsapziņu, uzticību cilvēkiem un cenu, ko reizēm prasa vēlēšanās palikt godīgam.
Šajā sarunā gribam atskatīties uz šo ceļu — no Rīgas 1. draudzes un 2016. gada krīzes līdz Akas ielas kopienai, Rīgas 5. draudzei, “Vēstis adventistiem” darbam un vēlākajam ceļam, kurā jautājums par mācītāja aicinājumu kļuva vēl asāks.
VA: Kad domājam par “Vēstis adventistiem” padomi, Tavs vārds tur parādās kā Ģirts Rozners — teoloģijas doktors, mācītājs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes lektors.
Ģirts: Laikam manā dzīvē ir trīs cilvēki, kuri būtiski ietekmējuši manu dzīves ceļu.
Vispirms tas bija adventistu Rīgas 5. draudzes mācītājs Uldis Liepiņš, kurš mani kristīja un bija mans padomdevējs un garīgais iedvesmotājs ticības ceļa sākumā. Mēs daudz darbojāmies kopā, veidojot raidījumus Kristīgajam radio un gatavojot izdošanai draudzes žurnālu “Kopējā Ceļā”. Viņš man palīdzēja būt kritiskam pret ārējo un izcelt iekšējo.
Otrs cilvēks ir mācītājs Viesturs Reķis, kurš kā Savienības prezidents mani aicināja pastāvīgā darbā izdevniecībā “Patmos” un vēlāk iesaistīja arī Savienības padomes darbā. Tieši viņš man “pasvieda” domu par teoloģijas studēšanu Latvijas Universitātē. Tādam vidusmēra teoloģiski pašapmierinātam un pašpietiekamam adventistam, kāds biju es, tā bija samērā neparasta ideja.
Es jau biju mācījies Ņūboldas koledžas neklātienes kursos un interesējos par teoloģiju, bet citas iespējas turpināt izglītoties neredzēju. Tā 2012. gadā sākās mans otrās izglītības ceļš Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kas pēc desmit gadiem, 2022. gadā, noslēdzās ar doktora grāda iegūšanu.
Trešais cilvēks ir fakultātes pasniedzējs un arī mācītājs Juris Cālītis, kura lekcijas mani lielā mērā nolika uz tām sliedēm, pa kurām šobrīd eju. Patiesībā fakultātē ir ļoti daudz lielisku pasniedzēju, un katrs man ir devis kaut ko nozīmīgu. Juri pieminu varbūt tāpēc, ka viņa priekšmets bija sistemātiskā teoloģija, kas būtībā iedod skaidru un noteiktu perspektīvu.
Fakultāte kļuva par manām otrajām mājām. Es sāku tur strādāt par lektoru un arī pētnieku, lasīju lekcijas un tiku iesaistīts dažādos projektos. Tagad pēc lielās apvienošanas vairs nav atsevišķas Teoloģijas fakultātes, bet ir Teoloģijas un reliģijpētniecības nodaļa Humanitāro zinātņu fakultātē, un man šobrīd ir uzticēts nodaļas vadītāja pienākums.
VA: 2016. gada sākumā Tu biji sarežģītā vietā: no vienas puses — Rīgas 1. draudzes otrais mācītājs, no otras — cilvēks ar atbildību Latvijas draudžu Savienības struktūrās. Kā Tu pats atceries šo laiku?
Ģirts: Tas bija dīvains laiks. Varēja just, ka cilvēkos rūga neapmierinātība ar diezgan atvērto virzienu, kādu adventistu draudzes vadība bija iesākusi kopš neatkarības atjaunošanas. Arvien spēcīgāk bija izjūtami šie iekšējie kultūrkari — konservatīvais pret liberālo.
Kā jau tas raksturīgi konservatīvajai pusei, tai liekas: ja vēl ilgi tā turpināsies, viss sabruks, un tāpēc ir jāņem groži savās rokās. Man iznāca būt šo notikumu epicentrā. Līdz tam mierīgās savienības padomes sēdes pārvērtās par īstu cīņas arēnu. Tajā laikā biju ievēlēts par Savienības sekretāru, un arī tas daudziem ļoti nepatika.
Ja manā dzīvē ir bijis smags periods, tad tas bija tieši šis. Tajā laikā milzīgu atbalstu saņēmu no savas sievas Lilitas, no saviem ticības biedriem un arī fakultātes kolēģiem.
Tagad, uz to visu atskatoties, es nezinu, vai desmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai novērtētu augļus. Tomēr man šķiet, ka toreizējā Savienības kursa maiņa nekādas gaidītās svētības nenesa. Iespējams, bija savi ieguvumi un sasniegumi, taču, kā jau tas vienmēr ir bijis ar kultūrkariem, aiz tiem paliek ļoti daudz ievainotu un sāpinātu cilvēku.
VA: Kad sākās Ivo Roderta atstādināšanas process, kā Tu to uztvēri no savas vietas — kā mācītājs, kolēģis un cilvēks, kurš bija klāt Rīgas 1. draudzes dzīvē? Kas Tev kā mācītājam tajā brīdī šķita pats svarīgākais — skaidrot notikušo, mierināt cilvēkus, saglabāt draudzi kopā vai vienkārši būt klāt tiem, kuri jutās apjukuši?
Ģirts: Tieši tajā laikā teoloģijas studijās es iepazinos ar franču domātāja Renē Žirāra mimētisko teoriju. Tā apraksta grēkāža mehānismu, kas raksturo cilvēku starpā valdošo sāncensību. Cilvēki, tiecoties pēc ilgotā ieguvuma, nonāk konfliktā ar citiem, meklē vainīgos savām neveiksmēm un izmanto Dievu, lai aiz Viņa noslēptu savu vardarbību.
Skaidrs, ka visa tā iespaidā man bija sajūta, ka acu priekšā redzu uzskatāmu šī mehānisma darbību. Es biju pārsteigts, ka kaut kas tāds ir iespējams draudzē, kas tik labi pazīst Jēzus kā grēkāža stāstu.
Tāds ir rezultāts tam, ka Jēzus nāve tiek saprasta kā tāda, kas risina Dieva problēmu piedot, nevis cilvēka ļaunuma citam pret citu problēmu. Man likās, ka man noteikti ir draudzei jāpasaka: tā nedrīkst.
Savas pārdomas par to es ieliku 2015. gada novembra “Adventes Vēstīs” publicētajā rakstā “Svētā vardarbība” un arī vienā no 2016. gada svētrunām ar nosaukumu “Nodevība vīna kalnā”. Taču man par pārsteigumu abi šie mēģinājumi izraisīja ļoti negatīvu reakciju.
Draudzes vairākums joprojām bija pārliecināts, ka vainīgais ir atrasts un no viņa ir jātiek vaļā. Taču bija arī cilvēki, kuri šim noskaņojumam neļāvās. Tā veidojās domubiedru pulciņš, kas tikās, lai pārrunātu notiekošo, atbalstītu mācītāju un meklētu izeju.
VA: Kā Tu atceries brīdi, kad kļuva skaidrs: daļa cilvēku vairs nespēs palikt Rīgas 1. draudzē? No malas raugoties, šķiet, ka tieši Tev bija gana sajūta — šos cilvēkus nedrīkst vienkārši palaist izklīst; viņiem vajag vietu, kur pulcēties, lūgt, runāt un turpināt ticības ceļu. Kā Tu pats to atceries?
Ģirts: Doma par pulcēšanos Akas ielā nāca spontāni. Šo vietu man ieteica toreizējā studiju biedrene, tagad jau Apvienotās Metodistu baznīcas superintendente Zinta Dzintara.
Mēs piedzīvojām mūsu ticības brāļu un māsu no metodistu draudzes dziļu izpratni un patiesu viesmīlību, kas tik ļoti atšķīrās no pieredzētā mūsu draudzē. Ivo droši vien arī ļoti labi atceries mūsu tikšanos ar toreizējo superintendenti Gitu Medni.
Šiem Amerikas latviešu kristiešiem piemīt fantastiska sirsnība un smalkjūtība. Es reizēm brīnos, kāpēc Latvijā mēs tik maz ko tādu piedzīvojam. Bez īpašām šaubām viņa ielaida mūs savās telpās un atļāva noturēt dievkalpojumus sestdienās.
Jāsaka, ka šī sadarbība aizvadītajos gados ir bijusi patiešām svētīga — tas ir patiess kristīgās sadraudzības piemērs. Tā mēs sākām pulcēties. Sākumā necerējām, ka uz šiem dievkalpojumiem nāks daudz cilvēku, taču ātri vien mūsu pulciņš palielinājās.
VA: Kādi bija pirmie šīs jaunās kopienas mēneši Akas ielā? Kas cilvēkus turēja kopā? Kā Tavā skatījumā vēlāk veidojās saikne starp Akas ielas grupu un Rīgas 5. draudzi?
Ģirts: Rīgas 5. draudzes atbalsts šajā situācijā bija ļoti svarīgs, jo tādā veidā Akas ielas grupa varēja palikt piederīga baznīcai. Visus, kuri to vēlējās, Rīgas 5. draudze uzņēma savās rindās un sauca par savējiem.
Tajā laikā es biju iecelts gan par Rīgas 5. draudzes, gan Bauskas draudzes, gan arī Akas ielas grupas mācītāju. Kā man ar to veicās, lai saka draudzes cilvēki, bet es jau no paša sākuma apņēmos runāt brīvi un dot no sevis visu labāko, ko esmu atradis.
Rīgas 5. draudzes un Akas ielas grupas apvienošanās 2019. gadā bija loģisks iesāktās sadraudzības un savstarpējās pieņemšanas turpinājums. Protams, no piektajiem tas prasīja lielu piekāpšanos — gan ierasto telpu VEF Kultūras pilī atstāšanu, gan jaunu cilvēku pievienošanos. Mēs veicām ļoti lielu skaidrošanas un sagatavošanās darbu, lai viss notiktu pēc iespējas viegli un bez pārpratumiem.
Un jau atkal tas bija kristīgās sadraudzības, pazemības un pieņemšanas piemērs — abas puses šo apvienošanos pieņēma vienbalsīgi.
Man šķiet, ka katrai draudzei būtu jābūt gatavai jebkurā brīdī uzņemt savās rindās jaunus cilvēkus. Tā nedrīkst pārvērsties par slēgtu, uz sevi vērstu kopienu, kas nav gatava pārmaiņām.
Esmu novērojis situācijas, kad draudzes it kā vēlas uzņemt jaunus cilvēkus, taču bieži vien ar nosacījumu, ka tie pilnībā pieskaņojas tās domāšanai un tradīcijai. Šajā ziņā mēs mācāmies pieņemt dažādību. Mūsu rindās ir gan luteriski ticīgie, gan katoļticīgie, un mēs neprasām viņiem mainīt savus uzskatus. Mūs vieno kaut kas vairāk nekā konfesionālais nosaukums.
VA: Kad sākās “Vēstis adventistiem”, kā Tu saprati šīs platformas nozīmi? Vai tā Tev vairāk bija informācijas vieta, sirdsapziņas balss, atbalsts ievainotajiem vai arī mēģinājums saglabāt to, kas citādi tiktu noklusēts?
Ģirts: Viens no protestantisma pamatprincipiem ir gatavība iekšējai kritikai. Spēt pašam uz sevi kritiski paskatīties un uzdot atklātus jautājumus: vai tas, ko mēs darām vai sakām, ir bibliski? Vai mūsu attieksme ir kristīga? Vai tas atbilst Jēzus garam?
Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs ierastajai pašreklāmai un pārākuma apziņai, kas raksturīga dažādām evaņģēliskajām draudzēm. Nespēja būt paškritiskam ir sektantisma pazīme.
“Vēstis adventistiem” bija mēģinājums Latvijas apstākļos veidot neatkarīgu informācijas platformu, veicināt vārda un domas brīvību, radināt cilvēkus pie atšķirīgām ticības perspektīvām un parādīt, ka tas nav nekas slikts.
Tieši pretēji — iespēja pieņemt dažādību ir veselīgas atmosfēras nosacījums. Sākumā varbūt liekas, ka tas veicina tikai strīdus, bet, kad iemācāmies diskutēt un cienīt atšķirīgus viedokļus, vide kļūst mierīgāka un drošāka.
Cita ceļa ticīgajiem nav. Nevar citādi sasniegt to vienotību, par kuru runāja Jēzus, kā vienīgi savstarpēji cienot un respektējot citam citu.
“Vēstis adventistiem” bija mēģinājums iet šajā virzienā, taču man šķiet, ka kādā brīdī mēs vīlāmies. Mēs sapratām, ka izkustināt šo savā tradīcijā spēcīgi noenkuroto kustību praktiski nav iespējams.
Es neredzu, ka Adventistu draudze Latvijā un pat pasaulē būtu īpaši gatavāka pārmaiņām nekā, piemēram, Katoļu Baznīca. Abas ir ļoti hierarhiskas un teoloģiski konservatīvas, vairāk tiecoties nevis meklēt jaunas atziņas, bet saglabāt vecās.
Tā nu mēs pavisam dabiski nonācām pie atziņas, ka vienīgais veids, kā turpināt darboties, ir veidot savu draudzi tādu, kādu to paši vēlamies redzēt. Nevis runāt, bet vienkārši darīt. Brīvi un atbildīgi.
Desmit gadi ir pagājuši, viss kas ir piedzīvots. Kas būs tālāk — viss Dieva rokās!
Jāsaka gan, ka no bijušajiem kolēģiem, adventistu mācītājiem, dzirdu: tagad situācija draudžu Savienībā esot mainījusies un viss esot pavisam labi. Es priecājos par to! Taču vienlaikus arī apzinos, cik ļoti visu nosaka tie, kuri ir pie vadības, un cik viegli viss var atkal mainīties pretējā virzienā.
VA: Vēlāk Tavs paša kalpošanas ceļš kļuva par vienu no smagākajiem VA aprakstītajiem notikumiem — ordinācijas atlikšana, pārmetumi par sludināšanu un attieksmi pret draudzes mācību, darba attiecību pārtraukšana. Kā Tu pats šodien skaties uz šo posmu? Vai Tu redzi saikni starp to, kas notika 2016. gadā ar Rīgas 1. draudzi, un to, kas vēlāk notika ar Rīgas 5. draudzi?
Ģirts: Viss bija likumsakarīgi. Savienības padomē tajā laikā jau bija vairāk manu pretinieku nekā atbalstītāju. Lai ko es teicu un lai kā skaidroju savu kalpošanu, rezultāts bija diezgan paredzams.
Man ir saglabājušies visi iebildumi pret manu sludināšanu, un es tajos joprojām nesaskatu neko tādu, par ko mācītājs būtu jāatlaiž no darba. Tajos nebija nekā, kas būtu pretrunā adventistu mācībai. Taču, kā jau ar jebkuru tekstu, visu nosaka interpretācija.
Tāpat kā Bībeli var skaidrot ļoti atšķirīgi, arī draudzes mācību var skaidrot atšķirīgi, likt atšķirīgus uzsvarus, saukt par svarīgām mazsvarīgas lietas un otrādi. Kā Pāvils saka — darīt pēc burta vai darīt Garā.
Bībelē var atrast tekstus, kas aicina uz mīlestību un piedošanu, un tur ir arī teksti, kas atbalsta naidu un atriebību. Tikai Kristus gars ir tas, kurš mums palīdz tajā orientēties.
Starp citu, man šķiet, ka tāds ir teoloģijas studiju galvenais mērķis — saprotot detaļas, ieraudzīt kopainu, lai spētu dzīvot Kristus garā, nevis pēc burta. Jebkuram teologam izejas punkts ir kopaina, nevis “mētras, dilles un ķimenes”.
Vienīgais, par ko man ir žēl, ir tas, ka uzsāku tiesas procesu. Man toreiz tā likās tik liela netaisnība, ka vēlējos parādīt: pasaulē ir cieņpilnāka attieksme pret darba ņēmējiem nekā baznīcā.
Man likās — ja baznīca prasa no saviem darbiniekiem, lai tie nekur citur nestrādā, slēdz ar viņiem darba līgumus, maksā nodokļus, piešķir atvaļinājumus un organizē darbu saskaņā ar Darba likumu, tad tā uzņemas arī atbildību visas nesaskaņas kārtot saskaņā ar Darba likumu. Proti, nevar cilvēku tā vienkārši atlaist, jo viņš mums nepatīk. Ir jābūt ievērotai kaut kādai loģiskai procedūrai un saprotamai argumentācijai.
Taču realitāte izrādījās diezgan skaudra. Tiesas lēmumā tika pateikts, ka valsts nejaucas baznīcas lietās. Valstij neinteresē, ka baznīca slēdz līgumus ar saviem mācītājiem un maksā par viņiem nodokļus. Tā drīkst to arī nedarīt, jo tā ir baznīcas iekšējā lieta. Līdz ar to valsts arī neprasa, lai baznīca ievērotu Darba likumu.
Citiem vārdiem, garīdznieka amats ir absolūti neaizsargāts, jo īpaši tādā baznīcā, kas pieprasa, lai mācītājs ir pilnas slodzes darbā un nekur citur nestrādā. Es sapratu, ka tā bija cīņa ar vējdzirnavām un gudrāk būtu bijis to pat neuzsākt.
VA: Ko Tev nozīmēja tas, ka Rīgas 5. draudzes cilvēki nostājās Tavā pusē un nebija gatavi pieņemt vēl vienu mācītāja zaudējumu? Vai šajā laikā mainījās Tava izpratne par to, kas ir draudze — ne organizatoriski, bet garīgi un cilvēciski?
Ģirts: Tādu draudzes atbalstu un sapratni patiešām varētu vēlēties jebkurš mācītājs! Katrā nākamajā solī es izjutu draudzes locekļu rūpes.
Es piedzīvoju to, ko izsaka vārds “draudze” latviešu valodā — tā, pirmkārt, ir draudzība. Draudzība ar Dievu un draudzība savā starpā. Arī Jēzus mūs visus sauca par draugiem, un tas ir ļoti būtiski.
Draudzes uzdevums ir draudzība, un bez draudzības nav draudzes. Draudze ir kaut kas pilnīgi pretējs neiecietībai, pazemošanai un naidam. Tā ir vieta, kur cilvēki tiek dziedināti, nevis ievainoti, kur cilvēkiem tiek pasludināts evaņģēlijs, nevis nosodījums.
Tā es saprotu draudzes uzdevumu, un patiešām priecājos, ka arī mūsu draudze to saprata, joprojām saprot un tā arī dzīvo. Visus aizvadītos desmit gadus mēs esam mācījušies un vingrinājušies šajā draudzībā, jo tieši tai ir jāieiet Dieva valstībā.
VA: Ko Tu šodien teiktu mācītājam vai draudzes vadītājam, kurš redz, ka cilvēki viņa priekšā ir ievainoti, bet organizācija prasa klusumu, piesardzību vai pakļaušanos?
Ģirts: Tas izklausās diezgan briesmīgi. Kas tā ir par organizāciju, kur tā notiek? Draudzē tā nevajadzētu būt.
Ar cilvēkiem ir jārunā, jo draudze, pirmkārt, ir attiecības. Tāpēc jebkurā situācijā draudzes cilvēkiem ir jābūt par dziedināšanu citam citam.
Taču es saprotu, ka mācītājiem ir grūti, ja jāpārstāv organizācija, kuras kursam viņi nepiekrīt. Es zinu vairākus tādus mācītājus no dažādām konfesijām. Viņi dara to, kas ir jādara, bet atklāti kļūst tikai privātās sarunās. Jo stingrāka un hierarhiskāka ir draudzes struktūra, jo vieglāk veidojas šāda situācija.
Man atmiņā ir kāda saruna, kuras liecinieks biju, kad vēl strādāju savienībā. Bīskapam piezvanīja Baptistu savienības pārstāvis, lai noskaidrotu viņa viedokli par kādu jaunu draudzi, kas meklēja telpas, kur pulcēties, bet nebija īsti skaidrs, kam un kā šie cilvēki tic.
Man palika atmiņā viena frāze, ko šis pārstāvis it kā jokojot vienā brīdī teica: “Mums, baptistiem, jau ir diezgan stipra gremošanas sistēma, un mēs varam pieņemt visādus!”
Man ir sajūta, ka mums, adventistiem, reizēm ir tieši pretēji — ļoti vāja gremošanas sistēma. Ļoti ātri un par katru sīkumu cilvēkiem paliek slikti, un tāpēc vajadzīgi visādi ierobežojumi, piesardzība un pakļaušanās.
Tur nu katram pašam ir jātiek skaidrībā, vai un kā viņš ar to var sadzīvot. Es nesaku, ka autonomas draudzes ceļš ir pats labākais, bet daudz brīvāk un mierīgāk noteikti ir.
Un klusībā es arī ceru, ka kādreiz pienāks laiks, kad draudze varēs atgriezties atpakaļ.
Ģirts: Laikam manā dzīvē ir trīs cilvēki, kuri būtiski ietekmējuši manu dzīves ceļu.
Vispirms tas bija adventistu Rīgas 5. draudzes mācītājs Uldis Liepiņš, kurš mani kristīja un bija mans padomdevējs un garīgais iedvesmotājs ticības ceļa sākumā. Mēs daudz darbojāmies kopā, veidojot raidījumus Kristīgajam radio un gatavojot izdošanai draudzes žurnālu “Kopējā Ceļā”. Viņš man palīdzēja būt kritiskam pret ārējo un izcelt iekšējo.
Otrs cilvēks ir mācītājs Viesturs Reķis, kurš kā Savienības prezidents mani aicināja pastāvīgā darbā izdevniecībā “Patmos” un vēlāk iesaistīja arī Savienības padomes darbā. Tieši viņš man “pasvieda” domu par teoloģijas studēšanu Latvijas Universitātē. Tādam vidusmēra teoloģiski pašapmierinātam un pašpietiekamam adventistam, kāds biju es, tā bija samērā neparasta ideja.
Es jau biju mācījies Ņūboldas koledžas neklātienes kursos un interesējos par teoloģiju, bet citas iespējas turpināt izglītoties neredzēju. Tā 2012. gadā sākās mans otrās izglītības ceļš Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kas pēc desmit gadiem, 2022. gadā, noslēdzās ar doktora grāda iegūšanu.
Trešais cilvēks ir fakultātes pasniedzējs un arī mācītājs Juris Cālītis, kura lekcijas mani lielā mērā nolika uz tām sliedēm, pa kurām šobrīd eju. Patiesībā fakultātē ir ļoti daudz lielisku pasniedzēju, un katrs man ir devis kaut ko nozīmīgu. Juri pieminu varbūt tāpēc, ka viņa priekšmets bija sistemātiskā teoloģija, kas būtībā iedod skaidru un noteiktu perspektīvu.
Fakultāte kļuva par manām otrajām mājām. Es sāku tur strādāt par lektoru un arī pētnieku, lasīju lekcijas un tiku iesaistīts dažādos projektos. Tagad pēc lielās apvienošanas vairs nav atsevišķas Teoloģijas fakultātes, bet ir Teoloģijas un reliģijpētniecības nodaļa Humanitāro zinātņu fakultātē, un man šobrīd ir uzticēts nodaļas vadītāja pienākums.
VA: 2016. gada sākumā Tu biji sarežģītā vietā: no vienas puses — Rīgas 1. draudzes otrais mācītājs, no otras — cilvēks ar atbildību Latvijas draudžu Savienības struktūrās. Kā Tu pats atceries šo laiku?
Ģirts: Tas bija dīvains laiks. Varēja just, ka cilvēkos rūga neapmierinātība ar diezgan atvērto virzienu, kādu adventistu draudzes vadība bija iesākusi kopš neatkarības atjaunošanas. Arvien spēcīgāk bija izjūtami šie iekšējie kultūrkari — konservatīvais pret liberālo.
Kā jau tas raksturīgi konservatīvajai pusei, tai liekas: ja vēl ilgi tā turpināsies, viss sabruks, un tāpēc ir jāņem groži savās rokās. Man iznāca būt šo notikumu epicentrā. Līdz tam mierīgās savienības padomes sēdes pārvērtās par īstu cīņas arēnu. Tajā laikā biju ievēlēts par Savienības sekretāru, un arī tas daudziem ļoti nepatika.
Ja manā dzīvē ir bijis smags periods, tad tas bija tieši šis. Tajā laikā milzīgu atbalstu saņēmu no savas sievas Lilitas, no saviem ticības biedriem un arī fakultātes kolēģiem.
Tagad, uz to visu atskatoties, es nezinu, vai desmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai novērtētu augļus. Tomēr man šķiet, ka toreizējā Savienības kursa maiņa nekādas gaidītās svētības nenesa. Iespējams, bija savi ieguvumi un sasniegumi, taču, kā jau tas vienmēr ir bijis ar kultūrkariem, aiz tiem paliek ļoti daudz ievainotu un sāpinātu cilvēku.
VA: Kad sākās Ivo Roderta atstādināšanas process, kā Tu to uztvēri no savas vietas — kā mācītājs, kolēģis un cilvēks, kurš bija klāt Rīgas 1. draudzes dzīvē? Kas Tev kā mācītājam tajā brīdī šķita pats svarīgākais — skaidrot notikušo, mierināt cilvēkus, saglabāt draudzi kopā vai vienkārši būt klāt tiem, kuri jutās apjukuši?
Ģirts: Tieši tajā laikā teoloģijas studijās es iepazinos ar franču domātāja Renē Žirāra mimētisko teoriju. Tā apraksta grēkāža mehānismu, kas raksturo cilvēku starpā valdošo sāncensību. Cilvēki, tiecoties pēc ilgotā ieguvuma, nonāk konfliktā ar citiem, meklē vainīgos savām neveiksmēm un izmanto Dievu, lai aiz Viņa noslēptu savu vardarbību.
Skaidrs, ka visa tā iespaidā man bija sajūta, ka acu priekšā redzu uzskatāmu šī mehānisma darbību. Es biju pārsteigts, ka kaut kas tāds ir iespējams draudzē, kas tik labi pazīst Jēzus kā grēkāža stāstu.
Tāds ir rezultāts tam, ka Jēzus nāve tiek saprasta kā tāda, kas risina Dieva problēmu piedot, nevis cilvēka ļaunuma citam pret citu problēmu. Man likās, ka man noteikti ir draudzei jāpasaka: tā nedrīkst.
Savas pārdomas par to es ieliku 2015. gada novembra “Adventes Vēstīs” publicētajā rakstā “Svētā vardarbība” un arī vienā no 2016. gada svētrunām ar nosaukumu “Nodevība vīna kalnā”. Taču man par pārsteigumu abi šie mēģinājumi izraisīja ļoti negatīvu reakciju.
Draudzes vairākums joprojām bija pārliecināts, ka vainīgais ir atrasts un no viņa ir jātiek vaļā. Taču bija arī cilvēki, kuri šim noskaņojumam neļāvās. Tā veidojās domubiedru pulciņš, kas tikās, lai pārrunātu notiekošo, atbalstītu mācītāju un meklētu izeju.
VA: Kā Tu atceries brīdi, kad kļuva skaidrs: daļa cilvēku vairs nespēs palikt Rīgas 1. draudzē? No malas raugoties, šķiet, ka tieši Tev bija gana sajūta — šos cilvēkus nedrīkst vienkārši palaist izklīst; viņiem vajag vietu, kur pulcēties, lūgt, runāt un turpināt ticības ceļu. Kā Tu pats to atceries?
Ģirts: Doma par pulcēšanos Akas ielā nāca spontāni. Šo vietu man ieteica toreizējā studiju biedrene, tagad jau Apvienotās Metodistu baznīcas superintendente Zinta Dzintara.
Mēs piedzīvojām mūsu ticības brāļu un māsu no metodistu draudzes dziļu izpratni un patiesu viesmīlību, kas tik ļoti atšķīrās no pieredzētā mūsu draudzē. Ivo droši vien arī ļoti labi atceries mūsu tikšanos ar toreizējo superintendenti Gitu Medni.
Šiem Amerikas latviešu kristiešiem piemīt fantastiska sirsnība un smalkjūtība. Es reizēm brīnos, kāpēc Latvijā mēs tik maz ko tādu piedzīvojam. Bez īpašām šaubām viņa ielaida mūs savās telpās un atļāva noturēt dievkalpojumus sestdienās.
Jāsaka, ka šī sadarbība aizvadītajos gados ir bijusi patiešām svētīga — tas ir patiess kristīgās sadraudzības piemērs. Tā mēs sākām pulcēties. Sākumā necerējām, ka uz šiem dievkalpojumiem nāks daudz cilvēku, taču ātri vien mūsu pulciņš palielinājās.
VA: Kādi bija pirmie šīs jaunās kopienas mēneši Akas ielā? Kas cilvēkus turēja kopā? Kā Tavā skatījumā vēlāk veidojās saikne starp Akas ielas grupu un Rīgas 5. draudzi?
Ģirts: Rīgas 5. draudzes atbalsts šajā situācijā bija ļoti svarīgs, jo tādā veidā Akas ielas grupa varēja palikt piederīga baznīcai. Visus, kuri to vēlējās, Rīgas 5. draudze uzņēma savās rindās un sauca par savējiem.
Tajā laikā es biju iecelts gan par Rīgas 5. draudzes, gan Bauskas draudzes, gan arī Akas ielas grupas mācītāju. Kā man ar to veicās, lai saka draudzes cilvēki, bet es jau no paša sākuma apņēmos runāt brīvi un dot no sevis visu labāko, ko esmu atradis.
Rīgas 5. draudzes un Akas ielas grupas apvienošanās 2019. gadā bija loģisks iesāktās sadraudzības un savstarpējās pieņemšanas turpinājums. Protams, no piektajiem tas prasīja lielu piekāpšanos — gan ierasto telpu VEF Kultūras pilī atstāšanu, gan jaunu cilvēku pievienošanos. Mēs veicām ļoti lielu skaidrošanas un sagatavošanās darbu, lai viss notiktu pēc iespējas viegli un bez pārpratumiem.
Un jau atkal tas bija kristīgās sadraudzības, pazemības un pieņemšanas piemērs — abas puses šo apvienošanos pieņēma vienbalsīgi.
Man šķiet, ka katrai draudzei būtu jābūt gatavai jebkurā brīdī uzņemt savās rindās jaunus cilvēkus. Tā nedrīkst pārvērsties par slēgtu, uz sevi vērstu kopienu, kas nav gatava pārmaiņām.
Esmu novērojis situācijas, kad draudzes it kā vēlas uzņemt jaunus cilvēkus, taču bieži vien ar nosacījumu, ka tie pilnībā pieskaņojas tās domāšanai un tradīcijai. Šajā ziņā mēs mācāmies pieņemt dažādību. Mūsu rindās ir gan luteriski ticīgie, gan katoļticīgie, un mēs neprasām viņiem mainīt savus uzskatus. Mūs vieno kaut kas vairāk nekā konfesionālais nosaukums.
VA: Kad sākās “Vēstis adventistiem”, kā Tu saprati šīs platformas nozīmi? Vai tā Tev vairāk bija informācijas vieta, sirdsapziņas balss, atbalsts ievainotajiem vai arī mēģinājums saglabāt to, kas citādi tiktu noklusēts?
Ģirts: Viens no protestantisma pamatprincipiem ir gatavība iekšējai kritikai. Spēt pašam uz sevi kritiski paskatīties un uzdot atklātus jautājumus: vai tas, ko mēs darām vai sakām, ir bibliski? Vai mūsu attieksme ir kristīga? Vai tas atbilst Jēzus garam?
Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs ierastajai pašreklāmai un pārākuma apziņai, kas raksturīga dažādām evaņģēliskajām draudzēm. Nespēja būt paškritiskam ir sektantisma pazīme.
“Vēstis adventistiem” bija mēģinājums Latvijas apstākļos veidot neatkarīgu informācijas platformu, veicināt vārda un domas brīvību, radināt cilvēkus pie atšķirīgām ticības perspektīvām un parādīt, ka tas nav nekas slikts.
Tieši pretēji — iespēja pieņemt dažādību ir veselīgas atmosfēras nosacījums. Sākumā varbūt liekas, ka tas veicina tikai strīdus, bet, kad iemācāmies diskutēt un cienīt atšķirīgus viedokļus, vide kļūst mierīgāka un drošāka.
Cita ceļa ticīgajiem nav. Nevar citādi sasniegt to vienotību, par kuru runāja Jēzus, kā vienīgi savstarpēji cienot un respektējot citam citu.
“Vēstis adventistiem” bija mēģinājums iet šajā virzienā, taču man šķiet, ka kādā brīdī mēs vīlāmies. Mēs sapratām, ka izkustināt šo savā tradīcijā spēcīgi noenkuroto kustību praktiski nav iespējams.
Es neredzu, ka Adventistu draudze Latvijā un pat pasaulē būtu īpaši gatavāka pārmaiņām nekā, piemēram, Katoļu Baznīca. Abas ir ļoti hierarhiskas un teoloģiski konservatīvas, vairāk tiecoties nevis meklēt jaunas atziņas, bet saglabāt vecās.
Tā nu mēs pavisam dabiski nonācām pie atziņas, ka vienīgais veids, kā turpināt darboties, ir veidot savu draudzi tādu, kādu to paši vēlamies redzēt. Nevis runāt, bet vienkārši darīt. Brīvi un atbildīgi.
Desmit gadi ir pagājuši, viss kas ir piedzīvots. Kas būs tālāk — viss Dieva rokās!
Jāsaka gan, ka no bijušajiem kolēģiem, adventistu mācītājiem, dzirdu: tagad situācija draudžu Savienībā esot mainījusies un viss esot pavisam labi. Es priecājos par to! Taču vienlaikus arī apzinos, cik ļoti visu nosaka tie, kuri ir pie vadības, un cik viegli viss var atkal mainīties pretējā virzienā.
VA: Vēlāk Tavs paša kalpošanas ceļš kļuva par vienu no smagākajiem VA aprakstītajiem notikumiem — ordinācijas atlikšana, pārmetumi par sludināšanu un attieksmi pret draudzes mācību, darba attiecību pārtraukšana. Kā Tu pats šodien skaties uz šo posmu? Vai Tu redzi saikni starp to, kas notika 2016. gadā ar Rīgas 1. draudzi, un to, kas vēlāk notika ar Rīgas 5. draudzi?
Ģirts: Viss bija likumsakarīgi. Savienības padomē tajā laikā jau bija vairāk manu pretinieku nekā atbalstītāju. Lai ko es teicu un lai kā skaidroju savu kalpošanu, rezultāts bija diezgan paredzams.
Man ir saglabājušies visi iebildumi pret manu sludināšanu, un es tajos joprojām nesaskatu neko tādu, par ko mācītājs būtu jāatlaiž no darba. Tajos nebija nekā, kas būtu pretrunā adventistu mācībai. Taču, kā jau ar jebkuru tekstu, visu nosaka interpretācija.
Tāpat kā Bībeli var skaidrot ļoti atšķirīgi, arī draudzes mācību var skaidrot atšķirīgi, likt atšķirīgus uzsvarus, saukt par svarīgām mazsvarīgas lietas un otrādi. Kā Pāvils saka — darīt pēc burta vai darīt Garā.
Bībelē var atrast tekstus, kas aicina uz mīlestību un piedošanu, un tur ir arī teksti, kas atbalsta naidu un atriebību. Tikai Kristus gars ir tas, kurš mums palīdz tajā orientēties.
Starp citu, man šķiet, ka tāds ir teoloģijas studiju galvenais mērķis — saprotot detaļas, ieraudzīt kopainu, lai spētu dzīvot Kristus garā, nevis pēc burta. Jebkuram teologam izejas punkts ir kopaina, nevis “mētras, dilles un ķimenes”.
Vienīgais, par ko man ir žēl, ir tas, ka uzsāku tiesas procesu. Man toreiz tā likās tik liela netaisnība, ka vēlējos parādīt: pasaulē ir cieņpilnāka attieksme pret darba ņēmējiem nekā baznīcā.
Man likās — ja baznīca prasa no saviem darbiniekiem, lai tie nekur citur nestrādā, slēdz ar viņiem darba līgumus, maksā nodokļus, piešķir atvaļinājumus un organizē darbu saskaņā ar Darba likumu, tad tā uzņemas arī atbildību visas nesaskaņas kārtot saskaņā ar Darba likumu. Proti, nevar cilvēku tā vienkārši atlaist, jo viņš mums nepatīk. Ir jābūt ievērotai kaut kādai loģiskai procedūrai un saprotamai argumentācijai.
Taču realitāte izrādījās diezgan skaudra. Tiesas lēmumā tika pateikts, ka valsts nejaucas baznīcas lietās. Valstij neinteresē, ka baznīca slēdz līgumus ar saviem mācītājiem un maksā par viņiem nodokļus. Tā drīkst to arī nedarīt, jo tā ir baznīcas iekšējā lieta. Līdz ar to valsts arī neprasa, lai baznīca ievērotu Darba likumu.
Citiem vārdiem, garīdznieka amats ir absolūti neaizsargāts, jo īpaši tādā baznīcā, kas pieprasa, lai mācītājs ir pilnas slodzes darbā un nekur citur nestrādā. Es sapratu, ka tā bija cīņa ar vējdzirnavām un gudrāk būtu bijis to pat neuzsākt.
VA: Ko Tev nozīmēja tas, ka Rīgas 5. draudzes cilvēki nostājās Tavā pusē un nebija gatavi pieņemt vēl vienu mācītāja zaudējumu? Vai šajā laikā mainījās Tava izpratne par to, kas ir draudze — ne organizatoriski, bet garīgi un cilvēciski?
Ģirts: Tādu draudzes atbalstu un sapratni patiešām varētu vēlēties jebkurš mācītājs! Katrā nākamajā solī es izjutu draudzes locekļu rūpes.
Es piedzīvoju to, ko izsaka vārds “draudze” latviešu valodā — tā, pirmkārt, ir draudzība. Draudzība ar Dievu un draudzība savā starpā. Arī Jēzus mūs visus sauca par draugiem, un tas ir ļoti būtiski.
Draudzes uzdevums ir draudzība, un bez draudzības nav draudzes. Draudze ir kaut kas pilnīgi pretējs neiecietībai, pazemošanai un naidam. Tā ir vieta, kur cilvēki tiek dziedināti, nevis ievainoti, kur cilvēkiem tiek pasludināts evaņģēlijs, nevis nosodījums.
Tā es saprotu draudzes uzdevumu, un patiešām priecājos, ka arī mūsu draudze to saprata, joprojām saprot un tā arī dzīvo. Visus aizvadītos desmit gadus mēs esam mācījušies un vingrinājušies šajā draudzībā, jo tieši tai ir jāieiet Dieva valstībā.
VA: Ko Tu šodien teiktu mācītājam vai draudzes vadītājam, kurš redz, ka cilvēki viņa priekšā ir ievainoti, bet organizācija prasa klusumu, piesardzību vai pakļaušanos?
Ģirts: Tas izklausās diezgan briesmīgi. Kas tā ir par organizāciju, kur tā notiek? Draudzē tā nevajadzētu būt.
Ar cilvēkiem ir jārunā, jo draudze, pirmkārt, ir attiecības. Tāpēc jebkurā situācijā draudzes cilvēkiem ir jābūt par dziedināšanu citam citam.
Taču es saprotu, ka mācītājiem ir grūti, ja jāpārstāv organizācija, kuras kursam viņi nepiekrīt. Es zinu vairākus tādus mācītājus no dažādām konfesijām. Viņi dara to, kas ir jādara, bet atklāti kļūst tikai privātās sarunās. Jo stingrāka un hierarhiskāka ir draudzes struktūra, jo vieglāk veidojas šāda situācija.
Man atmiņā ir kāda saruna, kuras liecinieks biju, kad vēl strādāju savienībā. Bīskapam piezvanīja Baptistu savienības pārstāvis, lai noskaidrotu viņa viedokli par kādu jaunu draudzi, kas meklēja telpas, kur pulcēties, bet nebija īsti skaidrs, kam un kā šie cilvēki tic.
Man palika atmiņā viena frāze, ko šis pārstāvis it kā jokojot vienā brīdī teica: “Mums, baptistiem, jau ir diezgan stipra gremošanas sistēma, un mēs varam pieņemt visādus!”
Man ir sajūta, ka mums, adventistiem, reizēm ir tieši pretēji — ļoti vāja gremošanas sistēma. Ļoti ātri un par katru sīkumu cilvēkiem paliek slikti, un tāpēc vajadzīgi visādi ierobežojumi, piesardzība un pakļaušanās.
Tur nu katram pašam ir jātiek skaidrībā, vai un kā viņš ar to var sadzīvot. Es nesaku, ka autonomas draudzes ceļš ir pats labākais, bet daudz brīvāk un mierīgāk noteikti ir.
Un klusībā es arī ceru, ka kādreiz pienāks laiks, kad draudze varēs atgriezties atpakaļ.
Ģirts Rozners: Draudzes uzdevums ir draudzība
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, jūlijs 03, 2026
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, jūlijs 03, 2026
Rating:
Nav komentāru: