Viesturs Reķis: Dievs nemainās, bet Viņš maina tos cilvēkus, kas ir gatavi pārmaiņām

Dažiem cilvēkiem “Vēstis adventistiem” stāstā ir redzama, publiska loma. Citi tajā ienāk ar daudz garāku pieredzi — kā cilvēki, kuri jau iepriekš ir nesuši atbildību par Adventistu Baznīcu Latvijā, redzējuši tās stiprās un vājās puses un mēģinājuši domāt par tās nākotni.
Viesturs Reķis daudzus gadus bija viens no nozīmīgākajiem Adventistu Baznīcas vadītājiem Latvijā. Viņa kalpošanas laikā netrūka gan drosmīgu ieceru, gan pārmaiņu mēģinājumu, gan arī pretestības, kas bieži pavada centienus darīt lietas citādi. Šajā sarunā gribam atskatīties ne tikai uz “Vēstis adventistiem”, bet arī uz plašāku jautājumu: ko nozīmē vadīt baznīcu, kā saglabāt uzticību cilvēkiem un kā pēc gadiem raudzīties uz brīžiem, kad baznīcā kļūst grūti sarunāties. 

VA: Atskatoties uz gadiem, kad Tu vadīji Latvijas draudžu savienību, kā Tu šodien raksturotu tā laika pārmaiņu garu? Vai Adventistu Baznīcai Latvijā toreiz vajadzēja vairāk atvērtības — sarunā, dievkalpojumu dzīvē, teoloģiskajā domāšanā un attieksmē pret cilvēkiem? 
Viesturs: Domājot par to laiku, saprotu, ka vienmēr pēc pacēluma un atvērtības nāk kāds atplūdu periods. Acīmredzot tolaik šādam atplūdu periodam bija nobrieduši apstākļi. 
Domāju, ka tur, kur nav godīgas, atklātas sarunas un vēlēšanās izrunāt lietas, kur dzīvo ar pieņēmumu, ka mums kā adventistiem jānorobežojas no pārējās sabiedrības, tur arī nobriest pārmaiņas. Negribu nevienu saukt vārdā, bet bija attīstījusies tendence uz sektantismu un vēlme “darīt citādi ar pareizām metodēm”.
Trīspadsmit gadu laikā mums ar Draudžu savienības padomi bija redzējums, kā vadīt draudzi tālāk, taču dažiem “aktīvistiem” tas bija nepieņemams.
Visvairāk mani personīgi izbrīnīja tas, ko vēlāk dzirdēju: 2013. gadā kādā Salacgrīvas pļavā aiz mūsu muguras esot pieņemts plāns “tikt vaļā no Draudžu savienības vadības” un parādīt “īsto draudzes darbu”. Kā man stāstīja, šā plāna īstenotāju vidū bija arī daži Savienības padomes locekļi. Skumji, ka lietas tika kārtotas tādā veidā. Protams, neviena draudzes padome nav mūžīga, taču visu var izrunāt.
Cik atceros, jaunās padomes darbs iesākās ar grandiozu solījumu piecos nākamajos gados divkāršot draudzes locekļu skaitu. Taču laiks atnesa vilšanos un tieši pretējo — draudzes locekļu skaita sarukumu un pat atsevišķu draudžu izirumu.

VA: Kāpēc baznīcā, Tavuprāt, reizēm rodas tik spēcīga pretestība pārmaiņām, pat ja tās tiek domātas baznīcas labā? Kā Tu atceries sadarbību ar cilvēkiem, kuri vēlējās domāt un kalpot radošāk, plašāk vai citādi, nekā bija ierasts? 
Viesturs: Bija gan tie, kurus es sauktu par apvērsuma veidotājiem, gan domājoši cilvēki ar plašāku izpratni par draudzi un kalpošanu cilvēkiem.
Daudziem man jāsaka paldies un jāizsaka atzinība. Īpaša pateicība Tatjanai un Aidim Tomsoniem, kuri ar “Adventes Vēstīm” ļāva ieskatīties plašākās dimensijās, jautāt un pārbaudīt, vai viss, ko pieņemam par absolūtu patiesību, patiešām tāds ir. Kad cilvēki ir nobrieduši, viņi spēj domāt, analizēt un uzdot jautājumus, kuri nav ērti un liek pārdomāt ierastos pieņēmumus.
Pateicība Ivo Rodertam, kurš darbā bija līdzās kā drosmīgs, radošs un atklāts lauka sekretārs. Paldies Ģirtam Rozneram, kurš godprātīgi piešķīra jaunu dimensiju Adventistu radio raidījumiem un izdevniecības “Patmos” darbam, paceļot šo komunikācijas darbu pasaules līmeņa augstumos.
Šie un vēl citi cilvēki nebaidījās izglītoties, pētīt, meklēt, diskutēt, rast arvien jaunas pieejas problēmsituācijām un atklāti runāt par kļūdām un nepilnībām. Tas bija svētīgs un aizrautīgs laiks ne tikai draudzē, bet arī plašākā Latvijas sabiedrībā.
Daļa no apvērsuma veidotājiem vēlāk — daži pat pavisam nesen — man personīgi atvainojās, lūdza piedošanu un pat piedāvāja dāvanas. Viņi atklāti stāstīja par apvērsuma organizētāju komandu, par to, kā tikuši pierunāti piedalīties un kā, pēc viņu teiktā, tikušas pirktas balsis gaidāmajām vēlēšanām. Likās neticami, ka tie bija tie paši cilvēki, ar kuriem kopā bijām lūguši Dievu, veidojuši dievkalpojumus, organizējuši pasākumus un savstarpēji uzticējušies.

VA: Pēc 2013. gada Latvijas draudžu savienībā sākās jauns posms. Kā Tu pats šodien raugies uz šo pārejas laiku? 
Viesturs: Izmaiņas ir vajadzīgas, un būtu labi, ja draudze vienmēr dotos uz priekšu. Taču ar 2013. gadu, manā skatījumā, iestājās “atkritiens atpakaļ”, izolētības laiks un izrēķināšanās ar atsevišķiem cilvēkiem. Mācītājus, kuri ordinācijai bija sagatavoti, atteicās ordinēt, jo viņi bija kļuvuši “bīstami un nepieņemami”. Daudzi cilvēki bija neizpratnē un neziņā, jautājot: kāpēc? Kas notiek?

Esmu pārliecināts, ka Dievs savu draudzi nekad nav atstājis, jo draudze nav atkarīga no atsevišķu cilvēku izvēlēm un rīcības. Tomēr ir skumji, ka daļa cilvēku savu ticības ceļu vairs nevēlējās turpināt kopā ar Adventistu Baznīcu.
Bija cilvēki, kuriem šķita, ka vissvarīgākās ir dogmas un cilvēku ieviestā kārtība. Taču Dieva Vārds saka, ka kristieti pazīst pēc mīlestības; tā ir atvērtības un Dieva vadības zīme. Dažādi cilvēki, dažādas izvēles.

VA: Kad 2016. gadā veidojās “Vēstis adventistiem”, Tu vairs nebiji Latvijas draudžu savienības vadītājs. Kā Tu toreiz redzēji situāciju no savas vietas, un kā saprati šīs iniciatīvas nozīmi? 
Viesturs: Man bija iespēja redzēt, kā tapa VA. Tā tolaik bija apsveicama iniciatīva, un, cik varēju, es to atbalstīju. VA publicēja dažādu viedokļu rakstus un aplūkoja jautājumus, par kuriem daudzi nevēlējās runāt. Tas deva iespēju gan adventistiem, gan citiem kristiešiem iepazīt interesantu cilvēku redzējumu un domas, kā arī rast skaidrojumu par notikušajām pārmaiņām.

VA: Vai tajā laikā Tev bija sajūta, ka runa nav tikai par atsevišķiem notikumiem, bet gan par dziļāku spriedzi Adventistu Baznīcā Latvijā? Vai VA Tev vairāk šķita kā nepieciešama neatkarīga balss, sāpju un jautājumu vieta, informācijas avots vai vēl kas cits? 
Viesturs: Tāda spriedze Adventistu Baznīcā bija ne tikai Latvijā, bet arī Transeiropas divīzijā un Ģenerālkonferencē.
VA bija svaiga gaisa malks dumbrāja biežņā, kas ļāva palūkoties uz lietām no citiem skatpunktiem, diskutēt un uzklausīt. Var nepiekrist kāda cilvēka vai vairāku cilvēku viedoklim, bet par to vienmēr var runāt bez naida, cilvēku šķirošanas un nosodījuma. Dzīve parāda īstās vērtības un to, kas ir patiess.

VA: Kā Tu vērtē to, ka daļa cilvēku toreiz jutās spiesti par baznīcas dzīves jautājumiem runāt ārpus oficiālajiem kanāliem? Kur, Tavuprāt, ir robeža starp lojalitāti baznīcai un pienākumu godīgi runāt par to, kas baznīcā sāp vai nešķiet pareizi? 
Viesturs: Protams, vispirms par sāpēm un nesaprotamo būtu jārunā ar savas baznīcas vadītājiem. Taču runāt par nepareizībām un sāpēm ārpus baznīcas arī nav nekas nepareizs. Ja cilvēks lietas saprot citādi, bet rūpējas par baznīcu, kurai pieder, tas nenozīmē, ka viņš nav lojāls vai ir tās pretinieks.
Katra cilvēka primārā lojalitāte ir lojalitāte Kristum; tikai tad seko lojalitāte organizācijai, kuru cilvēks izvēlējies savas ticības izpausmei.

VA: Vai ir kāda lieta, ko “Vēstis adventistiem” savā laikā palīdzēja pateikt vai saglabāt un kas citādi varbūt būtu pazudusi? 
Viesturs: Grūti nosaukt vienu lietu, bet cilvēkus uzrunāja VA paustais un vēstītais, kā arī tur notikušās diskusijas.

VA: Atskatoties pēc desmit gadiem, ko šis laiks Tev pašam ir licis pārdomāt par baznīcas vadību? Vai šī pieredze ir mainījusi Tavu skatījumu uz konfliktu, sirdsapziņu un cilvēku brīvību baznīcā?
Viesturs: Esmu sapratis, ka vadītājam ar savām un komandas iecerēm jāiet lēnāk un vairāk jāskaidro. Vienmēr esmu iestājies par cilvēka pilnīgu brīvību baznīcā — par viedokļu un domu neuzspiešanu, par cilvēku nekritizēšanu un pieņemšanu.

VA: Ja Tev vajadzētu vienā atziņā formulēt, ko baznīca varētu mācīties no šiem notikumiem, kāda tā būtu?
Viesturs: Dieva Gars nevar pievienot draudzei cilvēkus, ja draudze nav gatava uzklausīt, pieņemt un censties saprast. 

VA: Ko Tu gribētu, lai cilvēki pēc desmit gadiem atceras par šo laiku — ne tikai par konfliktiem, bet arī par cerībām, kas toreiz bija dzīvas? 
Viesturs: Neaizmirst, ka Dievs ir Kungs un Viņš ir suverēns. Viņš rūpējās toreiz, rūpējas tagad un rūpēsies visos laikos. Visas cilvēciskās cīņas ir smieklīgas un niecīgas, salīdzinot ar Dieva mīlestību un varenību, kuru mēs līdz galam neizprotam un neizpratīsim.

VA: Ko Tu šodien teiktu cilvēkam, kurš baznīcā redz vajadzību pēc pārmaiņām, bet baidās, ka viņa jautājumi vai idejas tiks uztvertas kā nepaklausība? 
Viesturs: Es teiktu: bez bailēm un droši lūgt Dievu un ļaut Viņam parādīt, kā izteikt un piepildīt savu redzējumu par pārmaiņām. Dievs nemainās, bet Viņš maina tos cilvēkus, kuri ir gatavi pārmaiņām.