“Vēstis adventistiem” vēstures lapā projekta sākums saistīts ar 2016. gada 18. februāri un Aida Tomsona ierakstu sociālajā tīklā Facebook. Tajā pašā dienā viņš aizgāja no žurnāla “Adventes Vēstis” redakcijas, un tapa pirmais neatkarīgās platformas materiāls par Rīgas Centra draudzē notiekošo. 
Tomēr šāds sākuma datums vēl neizskaidro, kāpēc VA vispār varēja rasties. Aidis jau daudzus gadus bija dzīvojis vidē, kur adventisma robežas tika uztvertas plašāk, sadarbojies kristīgu radio un video raidījumu veidošanā un profesionālajā žurnālistikā mācījies uzklausīt atšķirīgus viedokļus. Viņš pazina gan oficiāla baznīcas izdevuma iespējas, gan tā robežas.
Aidis VA stāstā nav tikai cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo ziņu. Viņš bija projekta redzamākā žurnālistiskā balss, daudzu interviju autors, rakstītājs un vēlāk nodibinājuma valdes priekšsēdētājs.
Šajā sarunā gribam saprast ne tikai, kā VA sākās, bet arī to, kā tika veidota tās publiskā balss: kā līdzās pastāvēja žurnālistika, draudzība un pārliecība; ko nozīmēja dot vietu stāstam, kuru oficiālā telpa nestāstīja; ko VA izdevās paveikt un kur pēc desmit gadiem nepieciešama paškritika.
Aidis VA stāstā nav tikai cilvēks, kurš uzrakstīja pirmo ziņu. Viņš bija projekta redzamākā žurnālistiskā balss, daudzu interviju autors, rakstītājs un vēlāk nodibinājuma valdes priekšsēdētājs.
Šajā sarunā gribam saprast ne tikai, kā VA sākās, bet arī to, kā tika veidota tās publiskā balss: kā līdzās pastāvēja žurnālistika, draudzība un pārliecība; ko nozīmēja dot vietu stāstam, kuru oficiālā telpa nestāstīja; ko VA izdevās paveikt un kur pēc desmit gadiem nepieciešama paškritika.
VA: Pirms nonākam pie 2016. gada, kā Tu pats raksturotu ceļu, kas veidoja Tavu skatījumu uz adventismu? Ko Tev deva Rīgas 5. draudzes vide, sadarbība ar Uldi Liepiņu un pieredze kristīgo radio un citu mediju veidošanā? Kā profesionālā žurnālistika un aktīva draudzes dzīve ietekmēja viena otru?
Aidis: Esmu dzimis un audzis tradicionālā adventistu ģimenē. Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ļāva man piedzimt ticīgu cilvēku ģimenē, un vecākiem, ka spēja manī iesēt ilgas pēc Dieva. Un, lai gan, šodienas acīm raugoties, bija daudz nevajadzīgu problēmu, esmu pateicīgs Tam, kurš jebko spēj izmantot, lai visu vērstu par labu — arī manu pirmo izslēgšanu no draudzes jaunībā, kas mani aizveda uz Rīgas 5. draudzi.
Uldis bija mans mācītājs ceturtdaļgadsimta garumā, un viņa ietekme, protams, ir liela. Viņš bija ļoti sarežģīta, pretrunīga, bet spilgta personība, kas mudināja meklēt, augt un mainīties.
Kad 1994. gadā mani aicināja pievienoties Latvijas Kristīgā radio komandai (kurā gan es tomēr neiederējos), viņš bija tas, kurš mudināja atsaukties. Viņš bija atvērts sadarbībai ar citiem kristiešiem un mācīja it visā, kas notiek pasaulē, ieraudzīt Dieva klātbūtni un darbošanos. Faktiski viņš vienmēr centās mani uzmundrināt, iedrošināt — vienalga, vai tas bija darbs Latvijas Radio, Kristīgajā radio vai “Adventes Vēstīs”, kuras man uzticēja izveidot.
Kad 90. gadu pirmajā pusē tapa ideja par baznīcas biļetenu (“Adventes Vēstis” pašā sākumā bija neliels biļetens), tā brīža bīskaps Viktors Geide mani aicināja to darīt. Es savukārt teicu, ka daudzo darbu dēļ vēlos, lai vadību uzņemas sieva, un tā mēs daudzus gadus tandēmā attīstījām izdevumu, kurš ar laiku kļuva par žurnālu.
VA: Kad Tev radās sajūta, ka Adventistu Baznīcas informatīvā telpa Latvijā kļūst šaurāka un ka vajadzētu citu vietu atklātai sarunai? Kuros notikumos vai redakcionālajos ierobežojumos Tu to visvairāk sajuti?
Aidis: Tā ir diezgan gara un sarežģīta vēsture. “Adventes Vēstis” vienmēr atspoguļojušas valdošo noskaņojumu Adventistu baznīcā. Kad baznīcas vadības grožus no Viktora pārņēma Viesturs Reķis, žurnāls kļuva arvien “atvērtāks”.
Te tomēr jāizdara atkāpe. Es esmu mācījies žurnālistiku augstskolā. Un labi zinu, ka mediji ir dažādi. Šajā pasaulē katram ir sava loma, arī partijiskai žurnālistikai, kāda tā faktiski bija baznīcā Viktora Geides laikā. Man tas likās normāli. Proti, ka medijs pauž atbalstu tikai vienam viedoklim, cenšas šo viedokli popularizēt un pret citām idejām izturas piesardzīgi vai kritiski.
20. gadsimtā Rietumu pasaulē tā bija pierasta lieta, ka ir lielie, objektīvie žurnāli un avīzes, un tad ir partiju izdevumi. Katra baznīca vai konfesija ir kaut kas līdzīgs politiskai partijai, kas nes konkrētas idejas, tās popularizē un uzskata sevi par labāku un pareizāku nekā citas. Tie, kas izdevumus patērē, zina, kas ko izdod un kāpēc, līdz ar to katrs pats var izvēlēties, ko lasīt un ko akceptēt vai ne.
Viestura kļūšana par bīskapu ienesa Latvijas baznīcā vēsmas, kas mums bija kaut kas jauns un negaidīts. Viņš bija atgriezies no ASV, kur gan baznīca, gan mediji jau bija piedzīvojuši evolucionāru izaugsmi. Vispasaules Adventistu baznīcā pastāvēja neatkarīgi mediji, par ko mēs Latvijā neko daudz nezinājām. Mēs taču nācām no totalitāras padomju vides, kas gadu desmitiem bija noslēgta no pārējās pasaules.
Tieši tāpēc Viestura atnestā jaunā pieeja daudziem likās ķecerīga un nepieņemama. Viņš pēkšņi atļāvās kritiski izteikties par paša vadīto baznīcu. Intervijās vai savos ievadrakstos viņš bieži atklāti izteicās par dažādām idejām vai nebūšanām, mudināja meklēt jaunas atbildes uz veciem jautājumiem, uzklausīt atšķirīgus viedokļus. Adventistu baznīca kļuva atvērtāka un brīvāka.
Un droši vien tāpēc, ka mēs ar Taņu bijām Rīgas 5. draudzes locekļi, kur arī Uldis mācīja līdzīgu atvērtību, mēs Viestura ienestās pārmaiņas no sirds apsveicām. Izrādījās, arī baznīcas izdevums var nebūt tikai partijisks, tikai viena viedokļa nesējs; arī tas var mudināt meklēt, jautāt, apšaubīt. Es, kas jau gadiem darbojos sabiedriskajā medijā, kur objektīva pieeja notikumiem ir galvenais žurnālistikas likums, priecājos, ka arī “Adventes Vēstis” nu kļūst par kvalitatīvas žurnālistikas produktu.
Bet, kā jau lasītāji zina, vairums ticīgo nebija gatavi šādām pārmaiņām. Daudzi uzskatīja, ka tāda Rietumu liberālā pieeja sagraus draudzes pamatus. Pēc trīspadsmit gadiem bīskaps tika nomainīts, un jaunā vadība atkal vēlējās atgriezties pie ierastajām tradīcijām. Tas nozīmēja, ka arī “Adventes Vēstīm” bija atkal jākļūst partijiskām — ar tikai vienu pareizo viedokli, kur par sevi raksta vai nu labu, vai neko.
Bet kā jau tas ir, kad ventilis ir jau atgriezts: gaisu, kas atbrīvots, vairs iedabūt atpakaļ riepā nav iespējams. Turklāt bija jau 21. gadsimts. Būdams plašākā apritē, es labi redzēju, kas notiek citviet pasaulē, tajā skaitā žurnālistikā. Tas bija laiks, kad mediji vispār piedzīvoja pamatīgu krīzi. Avīzes lēnām mira, žurnāli gan turpināja eksistēt, bet interneta vide ienesa pilnīgi jaunus noteikumus. Visā pasaulē mediju cilvēkiem sākās smags pielāgošanās laiks jaunai realitātei, kas nav beidzies vēl joprojām. Partijiskie izdevumi Rietumos faktiski beidza pastāvēt. Baznīcas gan turpināja subsidēt savus drukājamos materiālus, taču to nozīme strauji mazinājās.
Šādā brīdī “Adventes Vēstis” atkal padarīt par partijisku izdevumu, kur ir tikai viens pareizais viedoklis, es vairs nespēju. Ātri vien sapratu, ka ar šādu redzējumu agrāk vai vēlāk man no žurnāla nāksies aiziet. No “Adventes Vēstu” redkolēģijas vienu pēc otra atlaida cilvēkus, kas tur darbojās Viestura laikā. Jaunā komanda arvien biežāk kādus rakstus aizliedza publicēt, tā vietā meklējot “pareizos” rakstītājus. Redkolēģijas sanāksmes man kļuva nepatīkamas. Un tad sākās visas ķibeles ap Rīgas Centra draudzi. Arī turienes mācītājs Ivo Roderts bija pārāk liels brīvdomātājs.
VA: Kā Tu pats atceries lēmumu krīzes brīdī notikušo publiskot? Vai Tev bija sajūta, ka bez neatkarīga vēstījuma publiskajā telpā paliks tikai baznīcas vadības versija? Vai tajā brīdī domāji par vienu konkrētu netaisnību vai arī par daudz ilgāk krātu pieredzi?
Aidis: No vienas puses, viss notika strauji un negaidīti, no otras puses, tas bija nobriedis lēmums. Par to, ka kādā brīdī varētu rosināt jautājumu par Rīgas Centra draudzes mācītāja Ivo Roderta atbilstību amatam, baumoja jau vairākus mēnešus iepriekš. Viņam pārmeta gan pārāk lielu atvērtību pret citām konfesijām, gan to, ka viņš ienes draudzē citu baznīcu praksi, kas daudziem adventistiem nav pieņemama.
Mūsu dēli bija Piedzīvojumu meklētāji Rīgas Centra draudzē, jo “piektajiem” sava kluba nebija, un es atceros vienu no sarunām pēc kārtējās nodarbības, kurā Ivo privātā sarunā pie galda atzinās, ka tiek runāts par viņa pārcelšanu vai pat atlaišanu. Toreiz viņš man prasīja, vai “Adventes Vēstis” varētu publicēt arī viņa viedokli, ja tas notiks, un es sacīju, ka tas būtu tikai pareizi.
Pagāja vēl vairāki mēneši. “Adventes Vēstu” redkolēģijā pēdējās sanāksmes izvērtās īpaši grūtas. Bija vairāki raksti, kurus mums lika izņemt no žurnāla sagataves. Tāpēc tajā vakarā, kad man piezvanīja un pateica, ka Draudžu savienības padomes sēdē tikko pieņemts lēmums par Ivo Roderta atstādināšanu, es sapratu, ka par tādu faktu kā mācītāja atstādināšana man rakstīt kategoriski aizliegs. Es sapratu, ka ar šādu cenzūru vairs sadzīvot nespēju.
Tā nu es tajā pašā vakarā uzrakstīju iesniegumu ar lūgumu atbrīvot mani no pienākumiem “Adventes Vēstīs”, bet par Draudžu savienības padomes lēmumu uzrakstīju Facebook lapā, lai vismaz tie, kas grib, var uzzināt par notikušo. Viestura laikā es biju jau pieradis, ka mēs rakstām vai ziņojam par visu, kas notiek, gan labām, gan sliktām lietām, un man likās, ka par tik nozīmīgu ziņu kā mācītāja atstādināšana gan ir jāraksta.
VA: Pirmais lielais VA stāsts bija par cilvēku, kuru Tu personiski pazini un atbalstīji. Cik tuvas tobrīd bija jūsu attiecības, un kā centies saglabāt žurnālistisku distanci un pārbaudīt arī otras puses viedokli? Vai bija kaut kas, ko apzināti nepublicēji, jo tas nebija pietiekami pārbaudīts vai varēja nodarīt nevajadzīgu kaitējumu?
Aidis: Es neteiktu, ka mēs bijām draugi. Jā, es Ivo pazinu, bet tas arī viss. Es nebiju Rīgas Centra draudzes loceklis, mūsu saskarsme bija vien caur “Adventes Vēstīm” (turklāt arī tad mums bija atšķirīgi viedokļi par darbu) vai bērnu piedalīšanos Piedzīvojumu meklētāju klubā.
Iespējams, ja mums būtu tuvākas attiecības, tas man radītu grūtības vai problēmas, bet es tā nejutos. Turklāt man likās svarīgi arī šajos notikumos saglabāt žurnālistisku distanci. Es Ivo intervēju, bet centos iegūt arī savienības padomes viedokli. Sākumā man tas pat izdevās, jo zvanīju gan bīskapam, gan citiem padomes locekļiem, un, ko nu viņi atļāvās pateikt, to publicēju. Taču drīz vien draudžu savienības padomē tika nolemts, ka ar mani nedrīkst runāt, un tad jau nekas cits neatlika kā rakstīt tikai to, ko varēju uzrakstīt.
VA: Profesionālajā darbā Tu esi runājis par centieniem sadzirdēt dažādas puses, vienlaikus atzīstot, ka ne vienmēr iespējams palikt pilnīgi “pa vidu”. Kā tas darbojās VA? Kādi praksē bija VA redakcionālie standarti — avotu pārbaude, otras puses uzrunāšana, tiesības atbildēt un kļūdu labošana — un ko Tev iesaistīta medija situācijā nozīmēja godīgums?
Aidis: VA nekļuva par vispusīgu informācijas avotu iepriekš minēto iemeslu dēļ. Baznīcas vadībai ļoti nepatika, ka mēs izveidojām digitālu mediju, kur varētu iegūt neitrālu un atklātu informāciju. Manā skatījumā tas arī bija viens no tā brīža adventistu vadītāju mērķiem — izbeigt atklāto viedokļu apmaiņu, kāda iepriekš bija parādījusies “Adventes Vēstīs”. Draudžu savienība uzskatīja, ka tas grauj baznīcas reputāciju. Man šķita, ka viņiem bija svarīgi, lai pasaulē baznīcu redz kā vienotu, veiksmīgu, draudzīgu kopienu, kur visi ir priecīgi būt kopā un nav nekādu strīdu.
Viņi bija cītīgi strādājuši, lai pārņemtu “Adventes Vēstu” redkolēģiju un izspiestu brīvdomātājus no turienes. Un te pēkšņi izveidojas digitāls medijs, kas par visiem nesmukumiem runā vēl atklātāk un brīvāk. Draudžu savienībā tika nolemts, ka ar mums runāt un sniegt jebkādu informāciju vai intervijas ir aizliegts.
Līdz ar to mēs ātri vien sapratām, ka “Vēstis adventistiem” var kļūt tikai par alternatīvu informācijas avotu, kurš savukārt raksta to, ko neraksta žurnāls. Tāpēc es sacītu tā — tiem, kas gribēja iegūt neitrālu vai pilnīgu ainu par notiekošo baznīcā, bija jāizmanto divi informācijas avoti: gan “Adventes Vēstis”, gan VA.
VA: Ulvis šīs sērijas sarunā godīgi saka, ka VA nebija visu iespējamo viedokļu telpa; tā galvenokārt deva vietu uzskatiem, kurus nevarēja publicēt oficiālajā izdevumā. Vai šis raksturojums Tev šķiet taisnīgs? Kādas bija VA robežas, un kurus cilvēkus vai viedokļus varbūt tomēr neiemācījāmies sadzirdēt?
Aidis: Ulvim ir taisnība. Ir jāatzīst, ka vispār Adventistu vidē (tāpat kā daudzās citās konfesijās) ir ļoti plašs domu un uzskatu spektrs. Lai arī tā brīža baznīcas vadībā bija konservatīvu uzskatu cilvēki, kas mēģināja īpaši uzsvērt savas konfesijas vērtības un atšķirīgo, izslēdzot no aprites liberālāk domājošos, tomēr vienmēr ir vēl “stingrāki” cilvēki. Arī par viņiem mēs īstenībā nerakstījām.
Ir taču dažādi Atklāsmes grāmatas skaidrotāji, kam katram ir sava izpratne un taisnība par pravietojumu tekstiem; ir tikai svaigēdāji, kas pat veģetāriešus uzskata par grēciniekiem (te es domāju drīzāk pārnestā nozīmē). Proti, visu uzskatu spektru pat nav iespējams uzskaitīt. Mēs saņēmām rakstus, kurus mums šķita nepieņemami publicēt, jo sapratām, ka nevar taču pavairot visādas dīvainības.
Bet ar šo saskaras visi mediji. Arī Latvijas Radio regulāri saņemu pārmetumus, ka nedodu vārdu visiem, piemēram, tiem, kas cenšas pārliecināt, ka zeme ir plakana. VA drīzāk bija alternatīva vietne liberālu uzskatu paudējiem.
VA: VA vēlējās palīdzēt cilvēkiem nosaukt noklusēto un saprast, ka viņi nav vieni. Vai bija arī risks, ka kritiskais medijs, tostarp tā asās komentāru diskusijas, uztur cilvēkus piesaistītus konfliktam un “aizvainojuma identitātei”? Kā Tu šodien atšķir sirdsapziņas balsi no aizvainojuma balss, un ko tekstu tonī vai komentāru moderēšanā darītu citādi?
Aidis: Tā vienmēr bijusi un ir liela problēma. Es varu lūgt tikai par to. Patiesībā es katru dienu gāju lūgšanā par draudžu vadītājiem un lūdzos, lai Dievs neļauj personiski manī izaugt rūgtuma sēklai. Es vienmēr lūdzu par mīlestību sirdī pret ikvienu, kas par mani runāja sliktu. Šeit ļoti ir vajadzīga Dieva žēlastība.
Tajā pašā laikā es arī saprotu, ka ir svarīgi just līdzi un ļaut savu sāpi izlikt “uz papīra”. Tāpēc mēs devām cilvēkiem iespēju komentēt zem rakstiem un izteikt savu nepatiku veidā, kas man pašam nebija pieņemams. Un, ja vien nebija apzināta goda un cieņas aizskaršana, mēs neko nedzēsām. Es to nenožēloju.
Mums visiem jāmācās dusmoties, pārdzīvot un piedot. Psalmos redzam, ka pat Dāvids reizēm runā briesmīgas lietas, bet Dievs no Bībeles to nav izdzēsis. Tā ir mūsu izaugsme — iemācīties piedot un mīlēt.
VA: Rīgas 5. draudze jau ilgi bija pazīstama ar atvērtāku adventisma izpratni, bet vēlāk tā kļuva par neatkarīgo Rīgas Adventistu draudzi. Kā Tu redzi saikni starp šo agrāko draudzes pieredzi, VA darbu un tagadējo draudzi? Kas šajā ceļā ir turpinājums, un kas — kaut kas pilnīgi jauns?
Aidis: Es domāju, ka lielā mērā tas viss ir ceļa turpinājums. Un es no sirds esmu pateicīgs Dievam par šo noieto ceļu. Man ir vieta, kur es varu pielūgt Dievu, satikt Viņu citu ticīgo kopībā. Man tagad ir draudze, kur es varu patiesi brīvi augt.
Esmu laimīgs, ka šī draudze ir vide, kur apkārt ir tik dažādi domājoši ticīgie, kas mani joprojām pieņem! Ar katru gadu mūsu draudze kļūst raibāka un interesantāka. Mūsu pulciņam ir pievienojušies dažādi cilvēki gan no citām konfesijām, gan vienkārši no malas, gan adventisti ar pieredzi.
Es no sirds izbaudu to, ka mēs atšķirīgi domājam un saprotam. Mums ir aizrautīgas diskusijas un apcerējumi; reizēm brīnos, cik neparasti vai citādi domājam un saprotam lietas, un tā ir mūsu vislielākā vērtība! Tieši dažādība, kas pieņem citādo un mīl otru tādu, kāds viņš ir, dara mūsu ticības ceļu skaistu.
VA: 2019. gadā VA kļuva par juridiski reģistrētu nodibinājumu. Savukārt 2022. gadā Tu rakstīji, ka pēc Rīgas Adventistu draudzes izstāšanās no LDS valdes locekļi vairs nejutās ētiski brīvi analizēt LDS iekšējos procesus. Ko šie abi pagrieziena punkti Tev iemācīja par neatkarību — juridisku, finansiālu, redakcionālu un personisku?
Aidis: Es biju cerējis, ka visu mūžu palikšu Adventistu baznīcā, jo man tā bija un joprojām ir tuva. Tajā ir daudz skaistā. Tāpēc mēs izveidojām oficiālu nodibinājumu ar cerību darboties kopējās baznīcas labā.
Redzi, es ticu, ka dažādība ir svētība, nevis lāsts. Taču baznīca tobrīd šādai dažādībai nebija gatava. Izstāšanās no savienības nebija tas, ko mūsu draudze gribēja. Es pats arī neesmu no tiem, kas grib visā būt neatkarīgs. Es saprotu, ka mēs, cilvēki, esam dažādi, un kopība māca meklēt kompromisus, sadzīvot, piekāpties, no kaut kā atteikties. Bet, ja viena puse uzskata, ka kompromisi ir pārāk lieli, tad ar varu, kā saka, mīļš nebūsi.
Draudžu savienība izplatīja oficiālu paziņojumu, ka es un mana sieva esam izslēgti no Adventistu baznīcas rindām, un man tas bija jāpieņem kā realitāte. Un, tā kā es vairs neesmu daļa no kopējās ģimenes, es arī vairs nejūtos tiesīgs runāt par ģimenes lietām, būdams ārpus tās. Tāpēc kopš tā laika es VA nedarbojos. Tas posms ir noslēdzies.
VA: Ko VA patiešām panāca, un ko tā cerēja panākt, bet nespēja? Vai VA vairāk izmainīja Adventistu Baznīcas informācijas kultūru, palīdzēja konkrētiem cilvēkiem vai pārvērta pašus projekta veidotājus un ap viņiem radušos kopienu?
Aidis: Man šķiet, ka mums nebija ambiciozu mērķu. Man pašam gribējās nodrošināt alternatīvu jaunumu plūsmu, dažādību, lai tas, kas tobrīd bija aizliegts oficiālajā baznīcas izdevumā, joprojām būtu pieejams alternatīvajā avotā.
Es ticu, ka tikai atklātība un paškritisks skats uz sevi nodrošina iespēju mums būt patiesiem kristiešiem, kas pieaug ticībā, mīlestībā un atziņā. Ja Bībele rakstītu tikai par labo un neko par cilvēku grēkiem un kļūdām, tā būtu bezvērtīga. Ja pravieši, tajā skaitā Elena Vaita, rakstītu tikai skaistas rindas bez “Liecībām draudzei” vai kritiskiem padomiem, viņu vēsti neviens neatcerētos.
Ir svarīgi būt patiesam. Mēs redzam, cik ass savos izteikumos mēdza būt Jēzus. Mīlestība un paškritika iet roku rokā. Interesanti, ka kristīgā baznīca šo izpratni ir pazaudējusi. Es patiešām nešaubos, ka tas vienmēr ir bijis viens no iemesliem, kāpēc baznīcas nīkuļo un zaudē savu nozīmi, īpaši tagad, kad Rietumu pasaulē valda demokrātijas un atklātības ēra, kur visi visu tāpat redz un zina. Tik daudz cilvēku saka, ka viņi tic Dievam, bet uz draudzi neiet, jo tajā ir pārāk daudz izlikšanās, liekulības un nav patiesuma. Skumji, ka tā.
Bet mēs nepublicējām tikai ziņas. Es pats esmu grāmatu lasītājs, lasu dažādus žurnālus, un bieži vien, atrodot jaunas, vērtīgas atziņas, gribas ar tām padalīties. Mēs saņēmām atļaujas gan no žurnāla “Spectrum”, gan “Adventist Today” pārpublicēt viņu rakstus. Mums pašiem bija rakstu sērijas ar dažādu teologu viedokļiem par sarežģītiem tematiem. Man tas šķita vērtīgi un noderīgi.
Nedomāju, ka mēs atstājām kādu vēsturisku ietekmi, taču likām mobilizēties baznīcas vadībai. Ja sākotnēji tā vēlējās, lai par strīdīgajiem notikumiem publiskajā telpā nekas nenonāktu, tad mūsu aktivitātes šīs pūles nonivelēja. Bija interesanti vērot, kā ar laiku arī vietnē adventisti.lv sāka parādīties ziņas par draudžu savienības padomē lemto. Cik man zināms, Komunikācijas nodaļas vadītājam pat sāka maksāt, lai viņš aktīvi veidotu informatīvo telpu. Visu cieņu par to! Tā tas ir, ka opozīcija liek aktīvāk sarosīties arī pozīcijai. Man ir žēl, ka tagad, kopš esam apklusuši, arī oficiālajā apritē viss ir pierimis.
VA: Savā jaunajā grāmatā “Ārpus ētera” Tu atskaties ne tikai uz notikumiem, bet arī uz savu naivumu, kļūdām un mācīšanos. Ja šodien grāmatā būtu jāuzraksta nodaļa par “Vēstis adventistiem”, ko Tu tajā noteikti vēlētos saglabāt — un ko par savu vai VA rīcību būtu gatavs izvērtēt kritiskāk?
Aidis: Par šo jautājumu es esmu daudz domājis. Vai vajadzēja? Ko vajadzēja? Kā vajadzēja?
No vienas puses, man ir žēl, ka es kļuvu par šķelšanās vairotāju, nevis mazinātāju. Sienu jaucēju, nevis plaisu aizmūrētāju. Kā zināms, Jēzus svētību vārdus saka miera nesējiem, nevis miera jaucējiem. No otras puses, es apzinos, ka arī šodien laikam citādi nespētu. Esmu Dievam daudzkārt par to jautājis. Ir reizes, kad ir jāklusē, un ir reizes, kad jārunā.
Es, piemēram, vēroju, kas šobrīd notiek Krievijā kara sakarā, un domāju — cik daudziem kristiešiem kaimiņvalstī vēlāk būs kauns par to, ka viņi, baidoties par savu labklājību, faktiski ar klusēšanu ir atbalstījuši Ukrainas brāļu un māsu slepkavošanu. Kristieši tik ļoti baidās par savu dzīvību, par savu labklājību, par to, ko par viņiem padomās, ka labāk izvēlas klusēt. Šis ir viens ļoti grūts jautājums, un tāds tas ir bijis vienmēr.
Vienīgais, ko es laikam ar šodienas gudrību būtu darījis citādi, — es nebūtu veidojis VA vietni, balstoties uz bijušo “Adventes Vēstu” Facebook lapu. Lai gan tā bija vairākus gadus neaktīva un draudžu savienība nekad tās izveidē nebija iesaistījusies (tā bija Ivo Roderta iniciēta un uzturēta), tomēr šis bija iegansts, lai mūs dēvētu par zagļiem un krāpniekiem. Varējām izveidot jaunu lapu, un tad mēs nebūtu devuši iemeslu publiski mūs apsaukāt. Atceros, Latvijas Kristīgajā radio bija gandrīz stundu garš raidījums par mums kā zagļiem.
VA: Ko darīt ar VA turpmāk: uzturēt kā dzīvu mediju, saglabāt kā vēsturisku arhīvu, papildināt vecos materiālus ar vēlāku kontekstu vai kādā brīdī apzināti pielikt punktu? Kāda atbildība paliek pret cilvēkiem, par kuriem arhīvā ir rakstīts?
Aidis: Es gribētu, lai tas vienmēr paliek atvērts, jo tur ir vērtīgi raksti un atmiņu krājumi, kas nekad nenovecos. Kas zina, varbūt uzradīsies jauni entuziasti, kas gribēs turpināt? Patiesībā es pat esmu pārliecināts, ka tas, ko baznīca uzskatīja par draudu un aplamībām, nākotnē būs vērtība un patiesība, tāpēc agrāk vai vēlāk baznīca mainīsies. Tā jau tagad mainās.
Protams, parasti reti kurš grib turpināt būvēt māju uz veciem pamatiem, tāpēc nezinu, vai kāds gribēs turpināt būvēt, izmantojot VA pamatus. Taču, ja tas tā notiktu, es noteikti neiebilstu, tikai priecātos. Bet kā vēstures liecībai ar daudzām pērlēm VA vietnei vai rakstiem būtu jāpaliek.
VA: Šīs sērijas pēdējā saruna būs ar Ivo. Ko Tu pēc desmit gadiem un pēc pārējo interviju izlasīšanas visvairāk gribētu viņam pajautāt?
Aidis: Šis gan ir grūts jautājums. Varētu pajautāt, vai viņš ar šodienas zināšanām tajos mēnešos starp atstādināšanu un atlaišanu no darba būtu rīkojies citādi. Jo viņam bija daudz, daudz, daudz sarežģītāka situācija nekā man. Man ir viegli iestāties par citiem, bet grūti, ja ne pat neiespējami, iestāties par sevi. Bet viņam tobrīd tas bija par viņu pašu.
Aidis: Esmu dzimis un audzis tradicionālā adventistu ģimenē. Esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ļāva man piedzimt ticīgu cilvēku ģimenē, un vecākiem, ka spēja manī iesēt ilgas pēc Dieva. Un, lai gan, šodienas acīm raugoties, bija daudz nevajadzīgu problēmu, esmu pateicīgs Tam, kurš jebko spēj izmantot, lai visu vērstu par labu — arī manu pirmo izslēgšanu no draudzes jaunībā, kas mani aizveda uz Rīgas 5. draudzi.
Uldis bija mans mācītājs ceturtdaļgadsimta garumā, un viņa ietekme, protams, ir liela. Viņš bija ļoti sarežģīta, pretrunīga, bet spilgta personība, kas mudināja meklēt, augt un mainīties.
Kad 1994. gadā mani aicināja pievienoties Latvijas Kristīgā radio komandai (kurā gan es tomēr neiederējos), viņš bija tas, kurš mudināja atsaukties. Viņš bija atvērts sadarbībai ar citiem kristiešiem un mācīja it visā, kas notiek pasaulē, ieraudzīt Dieva klātbūtni un darbošanos. Faktiski viņš vienmēr centās mani uzmundrināt, iedrošināt — vienalga, vai tas bija darbs Latvijas Radio, Kristīgajā radio vai “Adventes Vēstīs”, kuras man uzticēja izveidot.
Kad 90. gadu pirmajā pusē tapa ideja par baznīcas biļetenu (“Adventes Vēstis” pašā sākumā bija neliels biļetens), tā brīža bīskaps Viktors Geide mani aicināja to darīt. Es savukārt teicu, ka daudzo darbu dēļ vēlos, lai vadību uzņemas sieva, un tā mēs daudzus gadus tandēmā attīstījām izdevumu, kurš ar laiku kļuva par žurnālu.
VA: Kad Tev radās sajūta, ka Adventistu Baznīcas informatīvā telpa Latvijā kļūst šaurāka un ka vajadzētu citu vietu atklātai sarunai? Kuros notikumos vai redakcionālajos ierobežojumos Tu to visvairāk sajuti?
Aidis: Tā ir diezgan gara un sarežģīta vēsture. “Adventes Vēstis” vienmēr atspoguļojušas valdošo noskaņojumu Adventistu baznīcā. Kad baznīcas vadības grožus no Viktora pārņēma Viesturs Reķis, žurnāls kļuva arvien “atvērtāks”.
Te tomēr jāizdara atkāpe. Es esmu mācījies žurnālistiku augstskolā. Un labi zinu, ka mediji ir dažādi. Šajā pasaulē katram ir sava loma, arī partijiskai žurnālistikai, kāda tā faktiski bija baznīcā Viktora Geides laikā. Man tas likās normāli. Proti, ka medijs pauž atbalstu tikai vienam viedoklim, cenšas šo viedokli popularizēt un pret citām idejām izturas piesardzīgi vai kritiski.
20. gadsimtā Rietumu pasaulē tā bija pierasta lieta, ka ir lielie, objektīvie žurnāli un avīzes, un tad ir partiju izdevumi. Katra baznīca vai konfesija ir kaut kas līdzīgs politiskai partijai, kas nes konkrētas idejas, tās popularizē un uzskata sevi par labāku un pareizāku nekā citas. Tie, kas izdevumus patērē, zina, kas ko izdod un kāpēc, līdz ar to katrs pats var izvēlēties, ko lasīt un ko akceptēt vai ne.
Viestura kļūšana par bīskapu ienesa Latvijas baznīcā vēsmas, kas mums bija kaut kas jauns un negaidīts. Viņš bija atgriezies no ASV, kur gan baznīca, gan mediji jau bija piedzīvojuši evolucionāru izaugsmi. Vispasaules Adventistu baznīcā pastāvēja neatkarīgi mediji, par ko mēs Latvijā neko daudz nezinājām. Mēs taču nācām no totalitāras padomju vides, kas gadu desmitiem bija noslēgta no pārējās pasaules.
Tieši tāpēc Viestura atnestā jaunā pieeja daudziem likās ķecerīga un nepieņemama. Viņš pēkšņi atļāvās kritiski izteikties par paša vadīto baznīcu. Intervijās vai savos ievadrakstos viņš bieži atklāti izteicās par dažādām idejām vai nebūšanām, mudināja meklēt jaunas atbildes uz veciem jautājumiem, uzklausīt atšķirīgus viedokļus. Adventistu baznīca kļuva atvērtāka un brīvāka.
Un droši vien tāpēc, ka mēs ar Taņu bijām Rīgas 5. draudzes locekļi, kur arī Uldis mācīja līdzīgu atvērtību, mēs Viestura ienestās pārmaiņas no sirds apsveicām. Izrādījās, arī baznīcas izdevums var nebūt tikai partijisks, tikai viena viedokļa nesējs; arī tas var mudināt meklēt, jautāt, apšaubīt. Es, kas jau gadiem darbojos sabiedriskajā medijā, kur objektīva pieeja notikumiem ir galvenais žurnālistikas likums, priecājos, ka arī “Adventes Vēstis” nu kļūst par kvalitatīvas žurnālistikas produktu.
Bet, kā jau lasītāji zina, vairums ticīgo nebija gatavi šādām pārmaiņām. Daudzi uzskatīja, ka tāda Rietumu liberālā pieeja sagraus draudzes pamatus. Pēc trīspadsmit gadiem bīskaps tika nomainīts, un jaunā vadība atkal vēlējās atgriezties pie ierastajām tradīcijām. Tas nozīmēja, ka arī “Adventes Vēstīm” bija atkal jākļūst partijiskām — ar tikai vienu pareizo viedokli, kur par sevi raksta vai nu labu, vai neko.
Bet kā jau tas ir, kad ventilis ir jau atgriezts: gaisu, kas atbrīvots, vairs iedabūt atpakaļ riepā nav iespējams. Turklāt bija jau 21. gadsimts. Būdams plašākā apritē, es labi redzēju, kas notiek citviet pasaulē, tajā skaitā žurnālistikā. Tas bija laiks, kad mediji vispār piedzīvoja pamatīgu krīzi. Avīzes lēnām mira, žurnāli gan turpināja eksistēt, bet interneta vide ienesa pilnīgi jaunus noteikumus. Visā pasaulē mediju cilvēkiem sākās smags pielāgošanās laiks jaunai realitātei, kas nav beidzies vēl joprojām. Partijiskie izdevumi Rietumos faktiski beidza pastāvēt. Baznīcas gan turpināja subsidēt savus drukājamos materiālus, taču to nozīme strauji mazinājās.
Šādā brīdī “Adventes Vēstis” atkal padarīt par partijisku izdevumu, kur ir tikai viens pareizais viedoklis, es vairs nespēju. Ātri vien sapratu, ka ar šādu redzējumu agrāk vai vēlāk man no žurnāla nāksies aiziet. No “Adventes Vēstu” redkolēģijas vienu pēc otra atlaida cilvēkus, kas tur darbojās Viestura laikā. Jaunā komanda arvien biežāk kādus rakstus aizliedza publicēt, tā vietā meklējot “pareizos” rakstītājus. Redkolēģijas sanāksmes man kļuva nepatīkamas. Un tad sākās visas ķibeles ap Rīgas Centra draudzi. Arī turienes mācītājs Ivo Roderts bija pārāk liels brīvdomātājs.
VA: Kā Tu pats atceries lēmumu krīzes brīdī notikušo publiskot? Vai Tev bija sajūta, ka bez neatkarīga vēstījuma publiskajā telpā paliks tikai baznīcas vadības versija? Vai tajā brīdī domāji par vienu konkrētu netaisnību vai arī par daudz ilgāk krātu pieredzi?
Aidis: No vienas puses, viss notika strauji un negaidīti, no otras puses, tas bija nobriedis lēmums. Par to, ka kādā brīdī varētu rosināt jautājumu par Rīgas Centra draudzes mācītāja Ivo Roderta atbilstību amatam, baumoja jau vairākus mēnešus iepriekš. Viņam pārmeta gan pārāk lielu atvērtību pret citām konfesijām, gan to, ka viņš ienes draudzē citu baznīcu praksi, kas daudziem adventistiem nav pieņemama.
Mūsu dēli bija Piedzīvojumu meklētāji Rīgas Centra draudzē, jo “piektajiem” sava kluba nebija, un es atceros vienu no sarunām pēc kārtējās nodarbības, kurā Ivo privātā sarunā pie galda atzinās, ka tiek runāts par viņa pārcelšanu vai pat atlaišanu. Toreiz viņš man prasīja, vai “Adventes Vēstis” varētu publicēt arī viņa viedokli, ja tas notiks, un es sacīju, ka tas būtu tikai pareizi.
Pagāja vēl vairāki mēneši. “Adventes Vēstu” redkolēģijā pēdējās sanāksmes izvērtās īpaši grūtas. Bija vairāki raksti, kurus mums lika izņemt no žurnāla sagataves. Tāpēc tajā vakarā, kad man piezvanīja un pateica, ka Draudžu savienības padomes sēdē tikko pieņemts lēmums par Ivo Roderta atstādināšanu, es sapratu, ka par tādu faktu kā mācītāja atstādināšana man rakstīt kategoriski aizliegs. Es sapratu, ka ar šādu cenzūru vairs sadzīvot nespēju.
Tā nu es tajā pašā vakarā uzrakstīju iesniegumu ar lūgumu atbrīvot mani no pienākumiem “Adventes Vēstīs”, bet par Draudžu savienības padomes lēmumu uzrakstīju Facebook lapā, lai vismaz tie, kas grib, var uzzināt par notikušo. Viestura laikā es biju jau pieradis, ka mēs rakstām vai ziņojam par visu, kas notiek, gan labām, gan sliktām lietām, un man likās, ka par tik nozīmīgu ziņu kā mācītāja atstādināšana gan ir jāraksta.
VA: Pirmais lielais VA stāsts bija par cilvēku, kuru Tu personiski pazini un atbalstīji. Cik tuvas tobrīd bija jūsu attiecības, un kā centies saglabāt žurnālistisku distanci un pārbaudīt arī otras puses viedokli? Vai bija kaut kas, ko apzināti nepublicēji, jo tas nebija pietiekami pārbaudīts vai varēja nodarīt nevajadzīgu kaitējumu?
Aidis: Es neteiktu, ka mēs bijām draugi. Jā, es Ivo pazinu, bet tas arī viss. Es nebiju Rīgas Centra draudzes loceklis, mūsu saskarsme bija vien caur “Adventes Vēstīm” (turklāt arī tad mums bija atšķirīgi viedokļi par darbu) vai bērnu piedalīšanos Piedzīvojumu meklētāju klubā.
Iespējams, ja mums būtu tuvākas attiecības, tas man radītu grūtības vai problēmas, bet es tā nejutos. Turklāt man likās svarīgi arī šajos notikumos saglabāt žurnālistisku distanci. Es Ivo intervēju, bet centos iegūt arī savienības padomes viedokli. Sākumā man tas pat izdevās, jo zvanīju gan bīskapam, gan citiem padomes locekļiem, un, ko nu viņi atļāvās pateikt, to publicēju. Taču drīz vien draudžu savienības padomē tika nolemts, ka ar mani nedrīkst runāt, un tad jau nekas cits neatlika kā rakstīt tikai to, ko varēju uzrakstīt.
VA: Profesionālajā darbā Tu esi runājis par centieniem sadzirdēt dažādas puses, vienlaikus atzīstot, ka ne vienmēr iespējams palikt pilnīgi “pa vidu”. Kā tas darbojās VA? Kādi praksē bija VA redakcionālie standarti — avotu pārbaude, otras puses uzrunāšana, tiesības atbildēt un kļūdu labošana — un ko Tev iesaistīta medija situācijā nozīmēja godīgums?
Aidis: VA nekļuva par vispusīgu informācijas avotu iepriekš minēto iemeslu dēļ. Baznīcas vadībai ļoti nepatika, ka mēs izveidojām digitālu mediju, kur varētu iegūt neitrālu un atklātu informāciju. Manā skatījumā tas arī bija viens no tā brīža adventistu vadītāju mērķiem — izbeigt atklāto viedokļu apmaiņu, kāda iepriekš bija parādījusies “Adventes Vēstīs”. Draudžu savienība uzskatīja, ka tas grauj baznīcas reputāciju. Man šķita, ka viņiem bija svarīgi, lai pasaulē baznīcu redz kā vienotu, veiksmīgu, draudzīgu kopienu, kur visi ir priecīgi būt kopā un nav nekādu strīdu.
Viņi bija cītīgi strādājuši, lai pārņemtu “Adventes Vēstu” redkolēģiju un izspiestu brīvdomātājus no turienes. Un te pēkšņi izveidojas digitāls medijs, kas par visiem nesmukumiem runā vēl atklātāk un brīvāk. Draudžu savienībā tika nolemts, ka ar mums runāt un sniegt jebkādu informāciju vai intervijas ir aizliegts.
Līdz ar to mēs ātri vien sapratām, ka “Vēstis adventistiem” var kļūt tikai par alternatīvu informācijas avotu, kurš savukārt raksta to, ko neraksta žurnāls. Tāpēc es sacītu tā — tiem, kas gribēja iegūt neitrālu vai pilnīgu ainu par notiekošo baznīcā, bija jāizmanto divi informācijas avoti: gan “Adventes Vēstis”, gan VA.
VA: Ulvis šīs sērijas sarunā godīgi saka, ka VA nebija visu iespējamo viedokļu telpa; tā galvenokārt deva vietu uzskatiem, kurus nevarēja publicēt oficiālajā izdevumā. Vai šis raksturojums Tev šķiet taisnīgs? Kādas bija VA robežas, un kurus cilvēkus vai viedokļus varbūt tomēr neiemācījāmies sadzirdēt?
Aidis: Ulvim ir taisnība. Ir jāatzīst, ka vispār Adventistu vidē (tāpat kā daudzās citās konfesijās) ir ļoti plašs domu un uzskatu spektrs. Lai arī tā brīža baznīcas vadībā bija konservatīvu uzskatu cilvēki, kas mēģināja īpaši uzsvērt savas konfesijas vērtības un atšķirīgo, izslēdzot no aprites liberālāk domājošos, tomēr vienmēr ir vēl “stingrāki” cilvēki. Arī par viņiem mēs īstenībā nerakstījām.
Ir taču dažādi Atklāsmes grāmatas skaidrotāji, kam katram ir sava izpratne un taisnība par pravietojumu tekstiem; ir tikai svaigēdāji, kas pat veģetāriešus uzskata par grēciniekiem (te es domāju drīzāk pārnestā nozīmē). Proti, visu uzskatu spektru pat nav iespējams uzskaitīt. Mēs saņēmām rakstus, kurus mums šķita nepieņemami publicēt, jo sapratām, ka nevar taču pavairot visādas dīvainības.
Bet ar šo saskaras visi mediji. Arī Latvijas Radio regulāri saņemu pārmetumus, ka nedodu vārdu visiem, piemēram, tiem, kas cenšas pārliecināt, ka zeme ir plakana. VA drīzāk bija alternatīva vietne liberālu uzskatu paudējiem.
VA: VA vēlējās palīdzēt cilvēkiem nosaukt noklusēto un saprast, ka viņi nav vieni. Vai bija arī risks, ka kritiskais medijs, tostarp tā asās komentāru diskusijas, uztur cilvēkus piesaistītus konfliktam un “aizvainojuma identitātei”? Kā Tu šodien atšķir sirdsapziņas balsi no aizvainojuma balss, un ko tekstu tonī vai komentāru moderēšanā darītu citādi?
Aidis: Tā vienmēr bijusi un ir liela problēma. Es varu lūgt tikai par to. Patiesībā es katru dienu gāju lūgšanā par draudžu vadītājiem un lūdzos, lai Dievs neļauj personiski manī izaugt rūgtuma sēklai. Es vienmēr lūdzu par mīlestību sirdī pret ikvienu, kas par mani runāja sliktu. Šeit ļoti ir vajadzīga Dieva žēlastība.
Tajā pašā laikā es arī saprotu, ka ir svarīgi just līdzi un ļaut savu sāpi izlikt “uz papīra”. Tāpēc mēs devām cilvēkiem iespēju komentēt zem rakstiem un izteikt savu nepatiku veidā, kas man pašam nebija pieņemams. Un, ja vien nebija apzināta goda un cieņas aizskaršana, mēs neko nedzēsām. Es to nenožēloju.
Mums visiem jāmācās dusmoties, pārdzīvot un piedot. Psalmos redzam, ka pat Dāvids reizēm runā briesmīgas lietas, bet Dievs no Bībeles to nav izdzēsis. Tā ir mūsu izaugsme — iemācīties piedot un mīlēt.
VA: Rīgas 5. draudze jau ilgi bija pazīstama ar atvērtāku adventisma izpratni, bet vēlāk tā kļuva par neatkarīgo Rīgas Adventistu draudzi. Kā Tu redzi saikni starp šo agrāko draudzes pieredzi, VA darbu un tagadējo draudzi? Kas šajā ceļā ir turpinājums, un kas — kaut kas pilnīgi jauns?
Aidis: Es domāju, ka lielā mērā tas viss ir ceļa turpinājums. Un es no sirds esmu pateicīgs Dievam par šo noieto ceļu. Man ir vieta, kur es varu pielūgt Dievu, satikt Viņu citu ticīgo kopībā. Man tagad ir draudze, kur es varu patiesi brīvi augt.
Esmu laimīgs, ka šī draudze ir vide, kur apkārt ir tik dažādi domājoši ticīgie, kas mani joprojām pieņem! Ar katru gadu mūsu draudze kļūst raibāka un interesantāka. Mūsu pulciņam ir pievienojušies dažādi cilvēki gan no citām konfesijām, gan vienkārši no malas, gan adventisti ar pieredzi.
Es no sirds izbaudu to, ka mēs atšķirīgi domājam un saprotam. Mums ir aizrautīgas diskusijas un apcerējumi; reizēm brīnos, cik neparasti vai citādi domājam un saprotam lietas, un tā ir mūsu vislielākā vērtība! Tieši dažādība, kas pieņem citādo un mīl otru tādu, kāds viņš ir, dara mūsu ticības ceļu skaistu.
VA: 2019. gadā VA kļuva par juridiski reģistrētu nodibinājumu. Savukārt 2022. gadā Tu rakstīji, ka pēc Rīgas Adventistu draudzes izstāšanās no LDS valdes locekļi vairs nejutās ētiski brīvi analizēt LDS iekšējos procesus. Ko šie abi pagrieziena punkti Tev iemācīja par neatkarību — juridisku, finansiālu, redakcionālu un personisku?
Aidis: Es biju cerējis, ka visu mūžu palikšu Adventistu baznīcā, jo man tā bija un joprojām ir tuva. Tajā ir daudz skaistā. Tāpēc mēs izveidojām oficiālu nodibinājumu ar cerību darboties kopējās baznīcas labā.
Redzi, es ticu, ka dažādība ir svētība, nevis lāsts. Taču baznīca tobrīd šādai dažādībai nebija gatava. Izstāšanās no savienības nebija tas, ko mūsu draudze gribēja. Es pats arī neesmu no tiem, kas grib visā būt neatkarīgs. Es saprotu, ka mēs, cilvēki, esam dažādi, un kopība māca meklēt kompromisus, sadzīvot, piekāpties, no kaut kā atteikties. Bet, ja viena puse uzskata, ka kompromisi ir pārāk lieli, tad ar varu, kā saka, mīļš nebūsi.
Draudžu savienība izplatīja oficiālu paziņojumu, ka es un mana sieva esam izslēgti no Adventistu baznīcas rindām, un man tas bija jāpieņem kā realitāte. Un, tā kā es vairs neesmu daļa no kopējās ģimenes, es arī vairs nejūtos tiesīgs runāt par ģimenes lietām, būdams ārpus tās. Tāpēc kopš tā laika es VA nedarbojos. Tas posms ir noslēdzies.
VA: Ko VA patiešām panāca, un ko tā cerēja panākt, bet nespēja? Vai VA vairāk izmainīja Adventistu Baznīcas informācijas kultūru, palīdzēja konkrētiem cilvēkiem vai pārvērta pašus projekta veidotājus un ap viņiem radušos kopienu?
Aidis: Man šķiet, ka mums nebija ambiciozu mērķu. Man pašam gribējās nodrošināt alternatīvu jaunumu plūsmu, dažādību, lai tas, kas tobrīd bija aizliegts oficiālajā baznīcas izdevumā, joprojām būtu pieejams alternatīvajā avotā.
Es ticu, ka tikai atklātība un paškritisks skats uz sevi nodrošina iespēju mums būt patiesiem kristiešiem, kas pieaug ticībā, mīlestībā un atziņā. Ja Bībele rakstītu tikai par labo un neko par cilvēku grēkiem un kļūdām, tā būtu bezvērtīga. Ja pravieši, tajā skaitā Elena Vaita, rakstītu tikai skaistas rindas bez “Liecībām draudzei” vai kritiskiem padomiem, viņu vēsti neviens neatcerētos.
Ir svarīgi būt patiesam. Mēs redzam, cik ass savos izteikumos mēdza būt Jēzus. Mīlestība un paškritika iet roku rokā. Interesanti, ka kristīgā baznīca šo izpratni ir pazaudējusi. Es patiešām nešaubos, ka tas vienmēr ir bijis viens no iemesliem, kāpēc baznīcas nīkuļo un zaudē savu nozīmi, īpaši tagad, kad Rietumu pasaulē valda demokrātijas un atklātības ēra, kur visi visu tāpat redz un zina. Tik daudz cilvēku saka, ka viņi tic Dievam, bet uz draudzi neiet, jo tajā ir pārāk daudz izlikšanās, liekulības un nav patiesuma. Skumji, ka tā.
Bet mēs nepublicējām tikai ziņas. Es pats esmu grāmatu lasītājs, lasu dažādus žurnālus, un bieži vien, atrodot jaunas, vērtīgas atziņas, gribas ar tām padalīties. Mēs saņēmām atļaujas gan no žurnāla “Spectrum”, gan “Adventist Today” pārpublicēt viņu rakstus. Mums pašiem bija rakstu sērijas ar dažādu teologu viedokļiem par sarežģītiem tematiem. Man tas šķita vērtīgi un noderīgi.
Nedomāju, ka mēs atstājām kādu vēsturisku ietekmi, taču likām mobilizēties baznīcas vadībai. Ja sākotnēji tā vēlējās, lai par strīdīgajiem notikumiem publiskajā telpā nekas nenonāktu, tad mūsu aktivitātes šīs pūles nonivelēja. Bija interesanti vērot, kā ar laiku arī vietnē adventisti.lv sāka parādīties ziņas par draudžu savienības padomē lemto. Cik man zināms, Komunikācijas nodaļas vadītājam pat sāka maksāt, lai viņš aktīvi veidotu informatīvo telpu. Visu cieņu par to! Tā tas ir, ka opozīcija liek aktīvāk sarosīties arī pozīcijai. Man ir žēl, ka tagad, kopš esam apklusuši, arī oficiālajā apritē viss ir pierimis.
VA: Savā jaunajā grāmatā “Ārpus ētera” Tu atskaties ne tikai uz notikumiem, bet arī uz savu naivumu, kļūdām un mācīšanos. Ja šodien grāmatā būtu jāuzraksta nodaļa par “Vēstis adventistiem”, ko Tu tajā noteikti vēlētos saglabāt — un ko par savu vai VA rīcību būtu gatavs izvērtēt kritiskāk?
Aidis: Par šo jautājumu es esmu daudz domājis. Vai vajadzēja? Ko vajadzēja? Kā vajadzēja?
No vienas puses, man ir žēl, ka es kļuvu par šķelšanās vairotāju, nevis mazinātāju. Sienu jaucēju, nevis plaisu aizmūrētāju. Kā zināms, Jēzus svētību vārdus saka miera nesējiem, nevis miera jaucējiem. No otras puses, es apzinos, ka arī šodien laikam citādi nespētu. Esmu Dievam daudzkārt par to jautājis. Ir reizes, kad ir jāklusē, un ir reizes, kad jārunā.
Es, piemēram, vēroju, kas šobrīd notiek Krievijā kara sakarā, un domāju — cik daudziem kristiešiem kaimiņvalstī vēlāk būs kauns par to, ka viņi, baidoties par savu labklājību, faktiski ar klusēšanu ir atbalstījuši Ukrainas brāļu un māsu slepkavošanu. Kristieši tik ļoti baidās par savu dzīvību, par savu labklājību, par to, ko par viņiem padomās, ka labāk izvēlas klusēt. Šis ir viens ļoti grūts jautājums, un tāds tas ir bijis vienmēr.
Vienīgais, ko es laikam ar šodienas gudrību būtu darījis citādi, — es nebūtu veidojis VA vietni, balstoties uz bijušo “Adventes Vēstu” Facebook lapu. Lai gan tā bija vairākus gadus neaktīva un draudžu savienība nekad tās izveidē nebija iesaistījusies (tā bija Ivo Roderta iniciēta un uzturēta), tomēr šis bija iegansts, lai mūs dēvētu par zagļiem un krāpniekiem. Varējām izveidot jaunu lapu, un tad mēs nebūtu devuši iemeslu publiski mūs apsaukāt. Atceros, Latvijas Kristīgajā radio bija gandrīz stundu garš raidījums par mums kā zagļiem.
VA: Ko darīt ar VA turpmāk: uzturēt kā dzīvu mediju, saglabāt kā vēsturisku arhīvu, papildināt vecos materiālus ar vēlāku kontekstu vai kādā brīdī apzināti pielikt punktu? Kāda atbildība paliek pret cilvēkiem, par kuriem arhīvā ir rakstīts?
Aidis: Es gribētu, lai tas vienmēr paliek atvērts, jo tur ir vērtīgi raksti un atmiņu krājumi, kas nekad nenovecos. Kas zina, varbūt uzradīsies jauni entuziasti, kas gribēs turpināt? Patiesībā es pat esmu pārliecināts, ka tas, ko baznīca uzskatīja par draudu un aplamībām, nākotnē būs vērtība un patiesība, tāpēc agrāk vai vēlāk baznīca mainīsies. Tā jau tagad mainās.
Protams, parasti reti kurš grib turpināt būvēt māju uz veciem pamatiem, tāpēc nezinu, vai kāds gribēs turpināt būvēt, izmantojot VA pamatus. Taču, ja tas tā notiktu, es noteikti neiebilstu, tikai priecātos. Bet kā vēstures liecībai ar daudzām pērlēm VA vietnei vai rakstiem būtu jāpaliek.
VA: Šīs sērijas pēdējā saruna būs ar Ivo. Ko Tu pēc desmit gadiem un pēc pārējo interviju izlasīšanas visvairāk gribētu viņam pajautāt?
Aidis: Šis gan ir grūts jautājums. Varētu pajautāt, vai viņš ar šodienas zināšanām tajos mēnešos starp atstādināšanu un atlaišanu no darba būtu rīkojies citādi. Jo viņam bija daudz, daudz, daudz sarežģītāka situācija nekā man. Man ir viegli iestāties par citiem, bet grūti, ja ne pat neiespējami, iestāties par sevi. Bet viņam tobrīd tas bija par viņu pašu.
Aidis Tomsons: Ir reizes, kad ir jāklusē, un ir reizes, kad jārunā
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, jūlijs 17, 2026
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, jūlijs 17, 2026
Rating:
Nav komentāru: