Ulvis Skadiņš: Atvērta saruna ir kā vajadzība pēc tīra ūdens un ziepēm

Kad “Vēstis adventistiem” no sākotnējas iniciatīvas sāka veidoties par juridiski sakārtotu nodibinājumu, svarīgs kļuva jautājums: kā panākt, lai šis darbs nepārstāv tikai vienu cilvēku grupu, vienu pieredzi vai vienu sāpi? Tāpēc VA padomē tika aicināti cilvēki ar dažādu profesionālo, garīgo un dzīves pieredzi. Viens no viņiem bija Ulvis Skadiņš — inženierzinātņu doktors, akadēmisks pētnieks, pasniedzējs un draudzes cilvēks. Viņa klātbūtne VA padomē palīdzēja uzsvērt, ka neatkarīga kristīga platforma nav tikai protests. Tā var būt arī vieta domāšanai, sarunai un dažādu balsu līdzāspastāvēšanai.

VA: Kad “Vēstis adventistiem” veidoja nodibinājuma padomi, tajā tika aicināti cilvēki ar ļoti dažādu pieredzi. Tu nebiji no pašas sākotnējās aktīvistu grupas, bet Tava balss un Tava klātbūtne šajā darbā bija svarīga tieši plašākas domāšanas un daudzveidības dēļ. Kā Tu pats atceries brīdi, kad Tevi uzrunāja iesaistīties VA padomē? 
Ulvis: Manā garīgās izpratnes ziņā tas bija laiks, kad biju sācis drosmīgāk izvērtēt savu ticību. Tas nozīmē — arī draudzes mācības. Mana ticība lielā mērā pamatojās uz draudzes oficiālajām mācībām. Kopš pievienošanās draudzei es vienmēr esmu sevi uzskatījis par daļu no tās. Līdzībās runājot, es neeju viens, bet mēs kā draudze ejam kopā. Tajā laikā sāku skatīties, vai mēs ejam pareizā virzienā. Vai neesam aizgājuši greizi? 
Latvijas draudžu Savienībā tas bija tāds brīdis, kad bija nomainījusies komanda, kas atbild par draudzes oficiālā žurnāla saturu. Manā skatījumā saturs kļuva “pareizāks” — garlaicīgāks. Konfesijas ziņās paškritiskas pārdomas publicēt bija grūtāk. 
Kad mani uzaicināja VA komandā, lai tur publicētos, es nerāvos. Mana priekšroka bija oficiālajam izdevumam. Pāreja bija pakāpeniska.

VA: Kas Tev lika piekrist? Vai tā bija uzticēšanās konkrētiem cilvēkiem, pašai idejai, vajadzībai pēc atvērtākas sarunas, vai vēl kaut kas cits? No malas skatoties uz VA sākumu un tālāko attīstību — ko Tu toreiz saskatīji kā šī darba galveno jēgu? 
Ulvis: Laikam galvenais bija vajadzība pēc atvērtākas sarunas. Tā arī bija VA galvenā jēga manā skatījumā. 
Ir brīdis, kad no atvērtības ir bail. Bail šaubīties. Bail izvērtēt savus pamatus. Tomēr tas ir vajadzīgs. Un tas ir arī ļoti atbrīvojoši. Manuprāt, draudzei kopumā un katram individuāli joprojām atvērta saruna ir viena no lielākajām vajadzībām. Tas ir kā vajadzība pēc tīra ūdens un ziepēm. Kas to ir izbaudījuši, saprot, ka bez tā nevar.

VA: Tu nāc no akadēmiskas un pētnieciskas vides. Vai šī pieredze ietekmēja to, kā Tu raudzījies uz baznīcas diskusijām, argumentiem un domstarpībām? Zinātnē jautājumi, pārbaude un atšķirīgi secinājumi ir normāla darba daļa. Kāpēc, Tavuprāt, baznīcā jautājumi un atšķirīga domāšana reizēm tiek uztverti tik jūtīgi? 
Ulvis: Zinātniskajā vidē diskusija ir viens no izziņas stūrakmeņiem. Tas ir tas veids, kā mēs kolektīvi virzāmies uz priekšu savā izpratnē. Katrs kaut ko atrod, izpēta, saprot. Svarīgi ir to salikt kopā. To dara caur diskusiju.
Ja ir tēmas, par kurām nedrīkst diskutēt, tas liecina par bailēm. Tās varētu būt bailes kaut ko pazaudēt, piemēram, konfesijas īpašo lomu sabiedrībā un šajā laikā. Varbūt tās ir bailes no vērtību maiņām, piemēram, ģimenes vērtības.
Tāpēc daļa draudzes locekļu, tai skaitā tie, kuri ieņem vadošus amatus, diskusiju uztver kā uzbrukumu, kā cīņu, kurā nedrīkst zaudēt. Zaudēta cīņa viņu skatījumā ir drauds pastāvēšanai.

VA: Savās 2023. gada pārdomās par sabalansētu lēmēju komandu Tu rakstīji, ka draudze sastāv no dažādi domājošiem cilvēkiem un ka šo dažādību vajadzētu uztvert kā vērtību. Kā Tu šodien skaidrotu šo domu?
Ulvis: Tad, kad es to rakstīju, man bija utopiska vīzija, ka draudzes vadība skaidri pasaka, ka dažādība, tai skaitā domu un izpratnes dažādība, ir viena no galvenajām draudzes vērtībām, kas ir jāatbalsta. Tādējādi vadības komanda apzināti tiktu veidota no cilvēkiem, kas pārstāv dažādos draudzes uzskatu novirzienus.
Tomēr dažādību varam veicināt arī ļoti praktiski. Adventistu draudze, atšķirībā no daudzām citām konfesijām, savā iknedēļas kopā būšanā atvēl lielu laiku diskusijām, ko sauc par sabatskolu. Tieši domu dažādība ir tā, kas padara šos brīžus vērtīgus un interesantus. Tas nav tikai interesanti — dzirdēt citādākus skatījumus —, bet arī ļoti vērtīgi mūsu garīgajā izaugsmē.
Kad es vadu šādas diskusijas, vienmēr cenšos risināt tādus jautājumus, par kuriem parasti negribas runāt vai arī atšķiras uzskati. Sabatskolā vienmēr ir jāuzdod grūtie jautājumi. Nevis sarežģītie — uz kuriem tiek sagaidītas vienkāršotas “pareizās” atbildes —, bet grūtie, tie, kuri cilvēkos gruzd, bet kurus bail uzdot. Tā mēs caur dažādiem skatījumiem varam atrast katrs pats savas atbildes.

VA: Vai Tev šķiet, ka Latvijas adventismā pietiekami daudz vietas ir cilvēkiem, kuri domā citādi, jautā citādi vai ticības ceļu piedzīvo citādi?
Ulvis: Domāju, ka vēl ir iespējas izaugsmei. Manuprāt, dabīgā tendence ir šo vietu samazināt. Protams, te ir jāpatur prātā līdzsvars un savas identitātes saglabāšana. Arī konfesiju dažādība ir vērtība. Tā nav nelaime, ko vajadzētu apkarot. Adventistiem arī ir sava vieta. Bet tas neizslēdz vietu citādi domājošiem.
Man šķiet, apustuļa Pāvila pamudinājums ir ļoti gudrs: “Neapslāpējiet Garu! Nenonieciniet pravietošanu! Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs!” (1. Tesaloniķiešiem 5:19–21).
Es vēlētos, ka Adventistu draudze būtu tāda. Ja es varētu ietekmēt draudzes rokasgrāmatu, es visas draudzes mācības iedalītu vairākās grupās, kur vienai no grupām virsraksts būtu “mācības, par kurām draudzes locekļu starpā pastāv atšķirīgi viedokļi”. Tas būtu viens no veidiem, kā paplašināt telpu tiem, kas domā vai jautā citādi.

VA: Ko, Tavuprāt, baznīca zaudē, ja tā mēģina radīt iespaidu, ka visi domā vienādi? Un ko baznīca var iegūt, ja tā godīgi atzīst dažādību un mācās ar to dzīvot?
Ulvis: Galvenokārt baznīca tādā veidā zaudē savu būtību un arī domājošus cilvēkus.
Man ir pārliecība, ka draudzes pastāvēšanas mērķis nav pasludināt, kaut ar sakostiem zobiem, kādu īpašu vēsti vai mācību, bet gan izplatīt Debesu valstību. Runa nav par to, kā visus pārliecināt par pareizajām mācībām. Tādā gadījumā domu dažādība ir apdraudējums.
Runa ir par to, kā mēs sadzīvojam sabiedrībā, lai tā tuvinātos Dieva valstībai. Te ir svarīgi, ka mēs ļaujam katram pašam atrast savu ceļu pie Dieva, lai pēc tam katrs var augt un izpausties tik dažādi, cik Dievs to ir paredzējis. Mēģinot radīt iespaidu, ka visi domā vienādi, mēs patiesībā veidojam “svēto cietumu” un pazaudējam Dieva valstību.

VA: Kā Tu vērtē VA mēģinājumu dot vietu dažādiem viedokļiem, rakstiem, intervijām un pieredzēm? Vai bija kāds VA raksts, tēma vai diskusija, kas Tev pašam šķita īpaši svarīga?
Ulvis: VA komandā bija gan liberāli, gan konservatīvi noskaņoti autori. Tomēr es šaubos, ka tiktu publicēts tāds raksts, kas propagandētu radikāli konservatīvo adventistu uzskatus vai izceltu adventistus kā vienīgo atlikuma draudzi, nonicinot citas konfesijas.
Tāpēc VA nebija gluži vieta dažādiem viedokļiem tādā visaptverošā nozīmē. VA mēģināja dot vietu galvenokārt tiem viedokļiem, kurus nevarēja publicēt oficiālajā izdevumā. Protams, bija daudz arī neitrālu publikāciju un dzīves stāstu.
Man ir grūti īpaši izcelt kādu publikāciju, bet es atceros visu šo laiku kā interesantu un vērtīgu domu apmaiņu gan pašos rakstos, gan lasītāju komentāros. Tajos gan varēja izteikties cilvēki ar ļoti dažādiem viedokļiem.

VA: Atskatoties pēc desmit gadiem, ko šis VA posms Tev pašam ir licis pārdomāt par baznīcu, uzticēšanos un atbildību? Vai ir kaut kas, ko Tu šodien par VA darbu redzi citādi nekā sākumā?
Ulvis: Šis posms parādīja, ka dzīvojam laikā, kad organizācijām jāsamierinās ar publisku atklātību. Pārfrāzējot Jēzus vārdus, visu, ko čukstēsi slepenībā, bazūnēs no māju jumtiem. Cilvēki mūsdienās grib zināt, kas patiesībā notiek, un nebaidās publiski izteikties, ja kaut kas nenotiek pareizi.
Cik es jutu, daļa draudzes domāja, ka VA mērķis ir draudzi nomelnot. Es to drīzāk uztvēru kā sirdsapziņas kliedzienu.

VA: Ja Tev vienā atziņā būtu jāpasaka, ko baznīca varētu mācīties no VA pieredzes, kāda tā būtu?
Ulvis: Grūti noformulēt. Bet tas visdrīzāk būtu saistīts ar veidu, kā risināt uzskatu un vērtību atšķirības draudzes iekšienē. Iekšēja atvērtība, gatavība uzklausīt kritiku un mainīties varētu pasargāt no kritizēšanas publiski.

VA: Ko Tu gribētu, lai cilvēki pēc desmit gadiem atceras par šo laiku?
Ulvis: Es vēlētos, ka Adventistu draudze mainītos. Atceros laiku, kad pievienojos draudzei savos 14 gados. Mans priekšstats bija, ka atšķirībā no citām konfesijām adventisti nav apstājušies savā izaugsmē, bet turpina iet uz priekšu.
Ceru, ka cilvēki šo laiku atcerēsies nevis kā Covid, kas veiksmīgi pārlaists, bet kā atgādinājumu, ka mūsos joprojām ir dzīvība. Mēs varam izkāpt no kastes, kurā paši sevi esam iesprostojuši. Mēs varam turpināt augt un attīstīties gan izpratnē, gan attiecībās ar pārējo pasauli.

VA: Ko Tu šodien teiktu cilvēkam, kurš baznīcā domā citādi nekā vairākums un tāpēc jūtas nedroši vai vientuļi?
Ulvis: Domāt citādi ne vienmēr nozīmē domāt pareizi. To vajag paturēt prātā. Tāpēc nav jācenšas pārliecināt citus domāt tāpat kā es.
Es ieteiktu aktīvi iesaistīties sabatskolā, it sevišķi kā vadītājam. Nevis lai pārliecinātu par saviem uzskatiem, bet lai uzdotu dziļus jautājumus un klausītos, kā cilvēki paši meklē atbildes. Tā ir piepildoša un attiecību stiprinoša pieredze.