Ivo Roderts: Tas ir bijis – paldies par to

Šīs jubilejas sērijas laikā esam dzirdējuši cilvēkus, kuri “Vēstis adventistiem” stāstā ienāca ar ļoti atšķirīgu pieredzi — kā draudzes locekļi, mācītāji, teologi, žurnālisti un praktiskā darba darītāji. Viņu atmiņas parādīja, ka VA stāsts nav tikai par neatkarīgu informācijas platformu. Tas ir arī stāsts par piederību, sirdsapziņu, ievainojumu, draudzību un cilvēku mēģinājumu pēc krīzes atkal atrast vietu, kur turpināt ticības ceļu.
Sēriju nevar noslēgt bez sarunas ar Ivo Rodertu. Viņa atstādināšana no mācītāja amata kļuva par vienu no VA rašanās katalizatoriem; vēlāk viņš iesaistījās VA darbā un kļuva par nodibinājuma padomes priekšsēdētāju. Tagad viņš kalpo latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē Indianapolē. 
Šajā sarunā vēlreiz neatkārtosim visu 2016. gada notikumu hronoloģiju — tā plaši saglabāta VA arhīvā. Svarīgāks ir jautājums, ko desmit gadi ir mainījuši: kā Ivo tagad redz savu dzīves ceļu, ko citu cilvēku liecībās ieraudzījis no jauna, ko VA izdevās paveikt un ar kādu domu šo stāstu iespējams nolikt mierā, to neizdzēšot. 

VA: Tu kādreiz esi vairākkārt teicis, ka esi ceturtās paaudzes adventists. Ko šāda piederība Tev reiz nozīmēja, un kā no Saldus draudzes jaunieša nonāci līdz mācītāja darbam? 
Ivo: Jā, es piedzimu adventistu ģimenē. Padomju laikā jau pati iešana baznīcā lielai sabiedrības daļai šķita kaut kas savāds, bet būt adventistam — ar sestdienu svētdienas vietā un daudzām citām dzīvesveida atšķirībām — nozīmēja būt savādam dubultā. Tomēr man tā nebija sveša vai no malas uzspiesta pasaule. Adventistu Saldus draudze bija vieta, kur izaugu. Mani vecāki bija aktīvi iesaistīti draudzes dzīvē, un arī es jau no bērnības katru nedēļu biju dievkalpojumā. Es redzēju, klausījos un visu sevī uzsūcu. Adventistu Baznīca nebija tikai organizācija, kurai piederēju; ilgu laiku tā bija mana pasaule un mana vieta. 
Kaut gan neesmu ļoti čakls pēc dabas, man vienmēr ir paticis kaut ko organizēt. Ja radās ideja par Jaungada sagaidīšanu, jauniešu pasākumu vai kādu citu aktivitāti draudzes lokā, gribējās ne tikai par to runāt, bet arī ķerties klāt. Acīmredzot to pamanīja draudzes mācītāji un Savienības vadība, jo laikā pēc vidusskolas pabeigšanas reizēm no viņiem kāds man pajautāja, vai neesmu domājis kļūt par mācītāju. Es parasti atbildēju, ka esmu pārāk pilns ar jokiem un nenopietnību. Manā iztēlē mācītājam vajadzēja būt ļoti nopietnam cilvēkam, bet es sevī tādu cilvēku īsti neatpazinu. 
Tomēr šis jautājums atgriezās, līdz beidzot 1993. gada rudenī es piekritu pamēģināt. Teoloģiskas izglītības man tobrīd nebija. Sākumā bija dažādi īsi kursi jaunajiem palīgmācītājiem, vēlāk — sistemātiskākas studijas Newbold College programmā un arī klātienes laiks Anglijā. 2002. gadā šo studiju posmu pabeidzu iegūstot bakalaura grādu reliģijā. 
Sākumā pēc katras lekcijas man bija sajūta: cik interesanti — tagad to visu tūlīt pastāstīšu draudzei! Tikai pamazām sapratu, ka studijas nav domātas tam, lai katru jaunu atziņu nākamajā sestdienā vienkārši atkārtotu svētrunā. Tām vispirms jāmaina pats mācītājs, jāpalīdz viņam ieraudzīt kopainu un tikai tad atbildīgi vadīt citus.

VA: Dažādos Tavas kalpošanas posmos redzama vēlme ne tikai saprast, kāpēc lietas notiek tieši tā, bet pēc tam arī rīkoties. Ko šī īpašība deva Tavai kalpošanai, un kur tā sagādāja grūtības?
Ivo: Man tiešām ir svarīgi saprast, no kurienes kaut kas nāk, kā tas darbojas un pie kā var novest. Tas attiecas uz vēsturi, cilvēku attiecībām, teoloģiju, baznīcas un pat ikdienas dzīvi. Un, ja esmu sapratis, ka kaut kas būtu labi un pareizi, mana dabiskā reakcija ir: darām! Mani vienmēr mazliet kaitinājusi situācija, kurā cilvēki vienojas, ka kaut ko vajadzētu darīt, bet pēc tam turpina sēdēt. Ja reiz esam sarunājuši, tad ceļamies no krēsliem un darām.
Tam, protams, bija arī otra puse. Mana sākotnējā kalpošana Aizputes un tad arī Saldus draudzēs man mācīja pacietību. Es varēju seminārā dzirdēt kādu ideju un gribēt to ieviest jau pēc divām nedēļām, bet cilvēki pamatoti sacīja: pagaidi, vispirms izskaidro, ļauj mums saprast. Ar laiku mācījos, ka pārmaiņas nevar tikai pareizi izdomāt; tajās jāiesaista cilvēki.
Liepājas laiku no 2000. līdz 2013. gadam joprojām atceros kā ļoti bagātu un svētīgu savas kalpošanas posmu. Tur darbojās Bērnu draudze jeb Messy Church, Ceļa meklētāju klubs, notika jauniešu dievkalpojumi, ģimeņu semināri un palīdzības projekti sadarbībā ar pilsētas sociālo dienestu. Tas, protams, nebija tāpēc, ka visu būtu izdarījis pats. Drīzāk man izdevās ieraudzīt cilvēku talantus, viņus iedrošināt un dot vietu darboties.
Īpašs bija Liepājas dievnama remonts. (Red. piez.: svinīgā remonta uzsākšana notika 2012. gada 29. aprīlī, bet atjaunoto dievnamu 2013. gada 6. aprīlī no jauna iesvētīja bīskaps Viesturs Reķis.) Es nebiju celtnieks, un lai to paveiktu, bija iesaistīti daudzi cilvēki, taču man bija ļoti skaidra vīzija par telpas izskatu un izmantošanu. Redzēt, ka iecerētais ir kļuvis reāls, bija viena no tām retajām reizēm, kad varēju paskatīties uz pabeigtu darbu un ar pateicību sacīt: jā, mums tas izdevās.

VA: Vai un kā Tu piedzīvoji, ka pat labi pamatota pārmaiņu ideja baznīcā var tikt uztverta kā apdraudējums?
Ivo: Reiz kādā Transeiropas divīzijas mācību pasākumā Frīdensavā klausījos toreizējo Sabatskolas nodaļas vadītāju Maiklu Hamiltonu. Viņš stāstīja, ka draudzēs varētu būt veiksmīgāk vispirms noturēt dievkalpojumu un tikai pēc tam Sabatskolas diskusijas. Viņa argumenti bija saprotami: pirmo reizi atnācis cilvēks vispirms piedzīvo to, ko atpazīst kā dievkalpojumu, bet pēc tam var palikt uz Bībeles pārrunām; arī bērniem šāda secība var būt piemērotāka.
Liepājas draudzē es šo ideju izstāstīju, un mēs vienojāmies to trīs mēnešus izmēģināt. Pēc tam draudze nobalsoja šādu kārtību saglabāt. Es par pieredzi pastāstīju arī mācītāju sanāksmē, un vēl daži to pamēģināja savās draudzēs.
Tomēr pēc kāda laika līdz manīm nonāca runas, ka Ivo Roderts “grauj sabatskolu”. Man tas bija sāpīgi ne tikai tāpēc, ka apgalvojums bija aplams. Skumjākais bija tas, ka cilvēki, kuriem bija jautājumi vai iebildumi, nenāca tos pārrunāt ar mani. Līdzīgs tiešas sarunas trūkums daudz vēlāk parādījās arī Rīgas 1. draudzē. Negribu no tā izdarīt secinājumu, ka visi vienmēr rīkojās ļaunprātīgi. Tomēr arī tagad man palikusi skumja neizpratne: kāpēc nevarēja atnākt un godīgi pajautāt aci pret aci?

VA: Vai tomēr drīkst Tev pajautāt par notikumiem 2016. gadā? Kad Tu pirmoreiz nopietni pajautāji sev, vai Adventistu Baznīcas kopējais virziens joprojām ir arī Tavs?
Ivo: Patiesībā man tāds brīdis bija jau 2010. gada Ģenerālkonferences sesija Atlantā. Līdz tam biju piedzīvojis daudz atvērta un progresīva adventisma — studijās Newbold College, Transeiropas divīzijas pasākumos un Viestura Reķa vadības laikā Latvijā. Atlantā, klausoties lielās darba sanāksmes, strīdus par formulējumiem un redzot kopējo virzienu, man radās ļoti spēcīga sajūta, ka Adventistu Baznīca pasaules līmenī pagriežas konservatīvākā un centralizētākā virzienā.
Tas ir mans personiskais tā laika vērtējums, nevis apgalvojums, ka vienā kongresā visi adventisti pēkšņi kļuva vienādi "pareizi". Taču man tas bija vilšanās brīdis. Sākās iekšējs konflikts: no vienas puses, šī joprojām bija Baznīca, kurā biju piedzimis, mācījies un kalpojis; no otras puses, arvien biežāk jautāju, vai tā vēl ir mana vieta.
Vēlāk, kad jau biju Rīgas 1. draudzē kā mācītājs, man bija saruna ar toreizējo LELB Liepājas bīskapu Pāvilu Brūveru. Es viņam stāstīju par savu vilšanos un jautāju, ko lai daru. Viņš man atbildēja apmēram tā: “Vai tad adventistiem nav jādzird par Kristu? Kamēr Tev ļauj un Tu vari, ej un sludini viņiem Kristu.” Tas man deva otru elpu. Es nolēmu, ka tik ilgi, cik man tas būs ļauts, darīt to, ko sapratu kā savu aicinājumu.

VA: Aidis savā intervijā jautāja: ja Tu ar visu tagadējo pieredzi varētu atgriezties 2016. gada mēnešos starp atstādināšanu un atlaišanu, ko Tu darītu citādi — un ko noteikti nemainītu?
Ivo: Godīgi sakot, man uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo patiesībā es neesmu cilvēks, kurš klusībā mēdz ilgoties kaut ko atkārtot vai tieši pretēji - kaut ko mainīt savā pagātnē. Domājot par to laiku, neatceros nevienu konkrētu brīdi, par kuru šodien domātu: to es izdarīju nepareizi vai tā nevajadzēja darīt. Tas nenozīmē, ka visā šajā stāstā esmu rīkojies nevainojami. Es pazīstu savu straujumu un tiešumu un zinu, ka reizēm cilvēkus mana komunikācijas maniere satrauc vai aizkaitina.
Taču, ja jautājums ir tieši par mēnešiem starp atstādināšanu un atlaišanu, tad arī ar visu tagadējo pieredzi es neko nemainītu...

VA: Kā Tu toreiz vērtēji lēmumu publiski stāstīt par notiekošo? Vai šodien robežu starp patiesības nenoklusēšanu un cilvēku saudzēšanu Tu vilktu citādi?
Ivo: Sākumā man nebija pārliecības, ka notikušais noteikti jāiznes publiskajā telpā. Drīzāk bija šaubas: vai tiešām vajag, cik plaši par to vajag runāt, ko tas vēl izraisīs? Aidis toreiz uzskatīja, ka stāsts ir jāpublicē, jo citādi publiskajā telpā paliks tikai baznīcas vadības skaidrojums, bet mana pieredze un citu iesaistīto cilvēku stāsti paliks neizstāstīti.
Arī tagad man nav vienkāršas formulas, pēc kuras katrā situācijā varētu noteikt, kas jāpublicē un kas ne. Es redzu, ka viss šis process sāpināja arī cilvēkus, kuri nebija lēmumu pieņēmēji. Dažkārt nezināt tiešām ir ērtāk. Tomēr es arī šodien neuzskatu, ka miers, kuru uztur, noklusējot neērtu patiesību, ir labs un veselīgs miers.
Es nevaru nosaukt kādu konkrētu toreiz publicētu lietu, kuru tagad noteikti gribētu izdzēst. Drīzāk šo robežu formulētu tā: patiesība neattaisno nesaudzīgumu, bet saudzīgums nedrīkst attaisnot klusēšanu.

VA: Kā pēc aiziešanas no mācītāja darba mainījās Tavs priekšstats par adventismu un savu vietu tajā?
Ivo: Ar manu atlaišanu no mācītāja amata šis jautājums vēl nebija atrisināts. Pat tad Adventistu Baznīcu uztvēru kā savu Baznīcu — ne tādā nozīmē, ka tā man piederētu, bet tādā, ka tur ir mana vieta. Ja tajā laikā man būtu nopietni piedāvāta iespēja turpināt kalpot citā adventistu draudzē, ļoti iespējams, es būtu piekritis. Tik dziļa bija šī piederības sajūta.
Bet tad vēl viena nozīmīga pietura bija 2018. gada Latvijas draudžu savienības kongress. Biju kaut kā iedomājies, ka pēc pieciem gadiem VA būs kaut ko vēstījusi adventistu kopienai Latvijā un būs redzama vēlme mainīt līdzšinējo virzienu. Bet tad kongress būtībā deva mandātu šim virzienam turpināties, un man nācās sev uzdot daudz neērtāku jautājumu. Varbūt nevis Adventistu Baznīca ir aizgājusi prom no tā adventisma, kuru es pazinu, bet es pats savas bērnības pieredzes, studiju, Newbold College un Transeiropas divīzijas vides dēļ adventismu biju sapratis atvērtāku, nekā tas kopumā ir? Varbūt tas, ko es saucu par “pareizuma vilni”, patiesībā tieši ir īstais adventisms?
Šī atziņa man palīdzēja pieņemt, ka neesmu tikai viena konflikta dēļ pazaudējis savu vietu. Es patiesībā esmu izaudzis ārā no adventisma rāmja. Tas nav dusmīgs spriedums par cilvēkiem, kuri šajā rāmī jūtas labi. Es vienkārši vairs nevaru tajā godīgi ievietot pats savu ticības izpratni.

VA: Kā Tu nonāci līdz Anglikāņu Baznīcai Anglijā un vēlāk kalpošanai latviešu luterāņu draudzē Amerikā? Ko šis ceļš Tev iemācījis par piederību Baznīcai?
Ivo: Pēc manas atlaišanas no mācītāja amata Adventistu Baznīcā, bija cilvēki, kuri rosināja veidot savu neatkarīgu draudzi. Bet tad man toreiz bija divas nozīmīgas sarunas — ar kādu luterāņu mācītāju un kādu baptistu mācītāju. Tajās izskanēja jautājums: ja Kristus miesa jau ir sadalīta tik daudzās konfesijās un novirzienos, vai mums tiešām vajag to sadalīt vēl sīkāk? Tas ļoti precīzi sasaucās arī ar manu iekšējo sajūtu. Es biju gatavs atbalstīt Ģirtu un cilvēkus, kuri sāka pulcēties Akas ielā, bet jaunas, neatkarīgas draudzes dibināšanu nejutu kā savu ceļu.
2017. gada 10. februārī pārcēlos uz Angliju. Meklējot vietu, kur regulāri piedalīties dievkalpojumā, nonācu nelielā Anglikāņu Baznīcas draudzē. Mācītājs mani uzaicināja uz mājas Bībeles grupu, bet vēlāk lūdza kopā ar vēl vienu draudzes cilvēku palīdzēt vadīt jaunu grupu. Kad draudzē gatavoja cilvēkus iesvētībām, es gribēju iziet visu mācību ceļu, lai gan vietējais mācītājs sākumā brīnījās: tev ir teoloģiska izglītība, tu taču gadiem esi bijis mācītājs! Tomēr man bija svarīgi nevis tikt pieņemtam izņēmuma kārtā, bet pašam piedzīvot, ko nozīmē piederēt šai draudzei.
Tur ieraudzīju, ka baznīcā var pastāvēt liela dažādība, tai nepārvēršoties pastāvīgā savstarpējā apsūdzēšanā. Viena anglikāņu draudze var būt liturģiski ļoti vienkārša, cita — svinīga un ceremoniāla, bet tāpēc neviens nav jānosauc par neīstu. Kādreiz ar smaidu saku, ka atšķirība starp anglikāņiem un latviešu luterāņiem Amerikā ir milzīga: vieni dziesmas laikā ceļas kājās un lūgšanas laikā apsēžas, otri dara otrādi. Bet vai tiešām par to būtu jāsāk karot?

Anglijā pavadīju tieši sešus gadus. Un 2023. gada 10. februārī pārcēlos uz dzīvi ASV. Mana formālā draudzes piederība joprojām saistās ar Anglikāņu Baznīcu, bet tagad esmu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē mācītājs. Tās nav divas savstarpēji izslēdzošas piederības: abas Baznīcas ir Porvo sadraudzībā un savstarpēji atzīst viena otras locekļus un ordinēto kalpošanu.
Taču svarīgākais nav tehniskais baznīcas nosaukums. Mana iekšējā piederība ir daudz plašāka. Apustuļu ticības apliecībā mēs sakām, ka ticam vienai svētai kristīgai Baznīcai. Es to saprotu kā visu Dieva bērnu kopību, nevis vienu konfesionālu organizāciju. Tāpēc varu sacīt "māsas un brāļi metodisti vai baptisti" un pat "brāļi adventisti" un to domāt nopietni, lai gan mana institucionālā piederība Adventistu Baznīcai ir beigusies.

VA: Tu lasīji citu cilvēku VA jubilejas intervijas? Vai tajās bija kas tāds, ko pats par šo laiku ieraudzīji no jauna?
Ivo: Man bija ļoti interesanti tās lasīt. Cilvēks droši vien ir diezgan egoistisks — arī es — un savu pieredzi dabiski atceras kā visspilgtāko. Taču, pārlasot Ingunas, Valdas un Taņas teikto, no jauna ieraudzīju, cik smaga personiska cena šiem notikumiem bija arī citu cilvēku dzīvē. Inguna un Valda runā par sāpēm un skumjām; Taņa — par laiku, kad piedzīvoja depresiju un izsīkumu.
Man ir žēl, ka cilvēkiem tas bija jāpiedzīvo un ka notikumi, kuri bija saistīti arī ar mani, kļuva par daļu no viņu sāpēm. Es ar to negribu sacīt, ka viss notika manis dēļ vai ka uzņemos atbildību par citu cilvēku un baznīcas vadības lēmumiem. Taču šīs intervijas palīdzēja atkal atcerēties, ka tas nebija tikai mans stāsts.
Ar cieņu un sapratni domāju arī par tiem no VA komandas, kuri tika uzaicināti, bet neatbildēja vai nevēlējās šajās sarunās piedalīties. Desmit gadi ne vienmēr ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēks spētu vai gribētu vēlreiz atvērt sāpīgu pieredzi. Arī klusumam ir jāatstāj vieta, nepiedēvējot tam mūsu izdomātu skaidrojumu.

VA: Ko VA izdevās paveikt? Un kā Tu šodien vērtē tās robežas — tostarp jautājumu par paškritiku un pārstāvēto viedokļu loku?
Ivo: Uz jautājumu par panākumiem man nav tik viegli atbildēt, jo jau kopš 2017. gada dzīvoju ārpus Latvijas un daudz ko redzēju no distances. Mans ieguldījums bija vairāk organizatorisks un tehnisks: palīdzēt izveidot nodibinājumu, uzturēt darbu un izveidot VA interneta vietnes izskatu, kāds lielā mērā saglabājies līdz šodienai.
No malas raugoties, viens no lielākajiem VA ieguvumiem ir pats arhīvs. Tajā nav tikai ziņas par konfliktiem. Tur ir mācītāju un citu cilvēku dzīvesstāsti, intervijas, tulkojumi, teoloģiskas pārdomas un veselas rakstu sērijas. Tolaik saņēmām arī publiskus un privātus paldies no cilvēkiem, kuriem VA palīdzēja saprast, ka viņi nav vieni vai vienīgie, kuri domā mazliet savādāk; ka jautāt drīkst; ticību var redzēt plašāk. Ja VA kaut dažiem cilvēkiem deva šādu drošību, tas jau ir ļoti daudz.
Es neesmu pārliecināts, ka mums bija viens izmērāms mērķis, pēc kura tagad varētu salikt atzīmes: šo sasniedzām, šo ne. Arī draudzes darbu nevar godīgi novērtēt tikai pēc plānotā kristību vai jaunu locekļu skaita. Mēs varam veidot vidi, kurā cilvēks jūtas gaidīts un var sastapt Dievu, bet dzīvu cilvēku un Dieva darbu nevar pārvērst ražošanas plānā.
Par viedokļu daudzveidību es teiktu skaidri: VA pienākums nebija vienā vietnē pārstāvēt visu iespējamo uzskatu spektru. VA nebija vienīgais adventistu auditorijai domātais izdevums Latvijā. Tā jēga bija līdzās oficiālajai informācijas telpai dot balsi tam, par ko tur nerunāja vai ko atspoguļoja tikai no viena skatpunkta. Tā bija alternatīva balss, nevis pretenzija būt pilnīgi neitrālai visu viedokļu videi.
Tas, protams, nenozīmē, ka katrs mūsu teksts, virsraksts vai izvēle bija nevainojama. Taču es arī šodien nedomāju, ka VA vienpusība šajā nozīmē bija kļūda. Tieši tādēļ šī vietne bija vajadzīga.

VA: Ko Tev šodien nozīmē izlīgums? Vai ir kaut kas, ko vēl vajadzētu izrunāt ar cilvēkiem vai Adventistu Baznīcu Latvijā?
Ivo: Es sevī nejūtu neatrisinātu rūgtumu vai aizvainojumu. Man nav arī saraksta ar cilvēkiem, pie kuriem tagad būtu jāiet un jāpieprasa paskaidrojumi. Ja kāds gribētu ar mani runāt, kaut ko skaidrot, atcerēties vai pārrunāt, es būtu pilnīgi atvērts sarunai.
Taču izlīgums nenozīmē, ka pēc notikušā uzticība automātiski atjaunojas ar visiem. Ir cilvēki, kurus šajā laikā iepazinu kā tādus, ar kuriem man būtu grūti kopā darboties — nevis tāpēc, ka vēlos viņiem kaut ko atmaksāt, bet tāpēc, ka vairs nevaru uzticēties. Un tad atkal ir daudzi citi, kurus iepazinu kā brīnišķīgus, uzticamus cilvēkus, ar kuriem būtu gatavs sadarboties jebkurā laikā.
Mani saista daudz mīļu un tuvu cilvēku, kuri joprojām ir adventisti. Tāpēc es nevaru teikt, ka man vairs nav nekāda sakara ar adventistiem. Attiecības ar cilvēkiem turpinās. Taču mana institucionālā piederība Adventistu Baznīcai ir beigusies.
Tas nenozīmē, ka vēlos savu agrāko dzīvi pasludināt par kļūdu. Tur ir mana bērnība, jaunība, izglītība un mani spēka gadi. Tur ir draudzes un cilvēki, kuri man devuši ļoti daudz, un ir daudz tāda, par ko esmu pateicīgs. Arī pēdējo desmit gadu ceļš — seši gadi Anglijā, mūsu mājas tur... un dārzs, tagad kalpošana Indianapolē — nebūtu bijis tieši tāds, ja iepriekš viss būtu noticis citādi.
Es neticu, ka Dievs mūs rausta aiz diegiem kā marionetes. Cilvēki izvēlas, rīkojas, reizēm arī kļūdās. Taču es ticu, ka Dievs jebkuru notikumu spēj izmantot savā lielajā, labajā nodomā. Tāpēc negribu dzīvot jautājumā “kā būtu bijis, ja…”. Tas, kas noticis, ir kļuvis par daļu no mana ceļa, un Dievs arī to ir spējis izmantot manai izaugsmei.

Galu galā, ja nebūtu bijis visu šo notikumu, vai es tagad sēdētu šeit, Garezerā, un brīvā brīdī pēc garīgajām nodarbībām ar Garezera Vasaras vidusskolas jauniešiem gudrotu, ko atbildēt uz šiem jautājumiem?

VA: Kādu Tu redzi “Vēstis adventistiem” nākotni pēc šīs jubilejas sērijas?
Ivo: Manuprāt, šai VA vietnei vajadzētu palikt pieejamai kā arhīvam. Daudzi materiāli tur nav rakstīti ne “par”, ne “pret” kādu institūciju. Dzīvesstāsti, bloga ieraksti un citi teksti ir vērtīgi paši par sevi. Lai tie stāv un ir pieejami.
Ja nākotnē kāds gribētu VA turpināt – ja kāds no agrāk iesaistītajiem sajustu jaunu elpu vai arī uzrastos jauni cilvēki ar vēlēšanos šo darbu darīt – es par to tikai priecātos. No savas puses būtu gatavs palīdzēt tehniski un dot padomu. Tādēļ negribu tagad pasludināt VA par neatgriezeniski slēgtu.
Taču pats vairs nejūtu aicinājumu aktīvi vēstīt, skaidrot vai sludināt kaut ko Latvijas adventistu sabiedrībai. Tas vairs nav mans uzdevums. Pašlaik svarīgākais ir saglabāt atmiņu un atstāt durvis vaļā tiem, kuri varbūt kādreiz sajutīs aicinājumu iet tālāk.
Par savu Adventistu Baznīcā pavadīto laiku varu teikt pavisam vienkārši: tas ir bijis, paldies par to. Lai visiem laba veselība, un dzīvosim tālāk, uzticoties Dieva vadībai.