Tatjana Tomsone: Atskatoties uz šiem desmit gadiem, negribētu citu scenāriju

Pirms “Vēstis adventistiem” sākuma Adventistu Baznīcai Latvijā jau bija savs ilggadējs izdevums — žurnāls “Adventes Vēstis”. Daudziem lasītājiem tas bija pazīstams kā oficiālais baznīcas žurnāls, bet aiz katra numura bija arī konkrēti cilvēki, viņu darbs, redakcionālas izvēles, sarunas un robežas.
Tatjana Tomsone bija “Adventes Vēstu” galvenā redaktore no pašiem izdevuma sākumiem. Viņas laikā neliels biļetens pārtapa ikmēneša žurnālā, kas daudzus gadus dokumentēja Adventistu Baznīcas dzīvi Latvijā. 
Šajā sarunā gribam atskatīties uz redaktores kalpošanu, uz jautājumu par to, ko baznīcas izdevums drīkst un nedrīkst pateikt, un uz brīdi, kad neatkarīga balss kļuva ne tikai iespējama, bet arī vajadzīga. 

VA: Kā Tu atceries “Adventes Vēstu” sākumu — laiku, kad neliels biļetens pamazām kļuva par ikmēneša baznīcas žurnālu? 
Tatjana: Viss, kas pirms desmit gadiem notika saistībā ar draudzes veidošanos Akas ielā un “Vēstis adventistiem” izveidošanu, rezonēja ar pārmaiņām manā darbā “Adventes Vēstu” redaktores amatā.
Par redaktori strādāju kopš 1995. gada, kad Viktors Geide, toreizējais Latvijas draudžu savienības bīskaps, uzrunāja mūs ar Aidi uzņemties vadīt Adventistu draudzes biļetenu. Formāli par redaktori kļuvu es, reāli mēs daudz ko darījām kopā.
Pakāpeniski izveidojās redkolēģija, un izdevums no četru lappušu melnbalta biļetena izauga līdz 24 lappušu krāsainam žurnālam.

VA: Kā Tu atceries pārmaiņas Rīgas 1. draudzē, kā arī Rīgas 5. draudzes un Akas ielas kopienas veidošanos? 
Tatjana: Laikā, kad notika pārmaiņas Rīgas 1. draudzē un vairāki draudzes locekļi no tās aizgāja, mēs ar Aidi jau ilgus gadus bijām Rīgas 5. draudzes locekļi. Arī Rīgas 5. draudzē notika balsošana, un viena daļa, ieskaitot mūs ar Aidi, pievienojās ticības brāļiem un māsām Akas ielā. (Red. piez.: 2017. gada janvārī Rīgas 5. draudze balsoja par to Rīgas 1. draudzes locekļu uzņemšanu, kuri bija lūguši mainīt draudzes piederību. Akas ielas grupa kļuva par Rīgas 5. draudzes daļu.)
Arī mūsu puiši pieņēma lēmumu apmeklēt dievkalpojumus tieši Akas ielā un iesaistīties Ceļa meklētāju klubā, dažādās aktivitātēs un kalpošanā.

VA: Kā Tu atceries pārmaiņas “Adventes Vēstu” redkolēģijā un laiku, kad sāka darboties VA? 
Tatjana: Man pildīt redaktores pienākumus kļuva arvien grūtāk, jo toreizējā Adventistu draudzes vadība zināmā veidā ierobežoja brīvību paust dažādus viedokļus.
“Adventes Vēstu” redkolēģiju bija spiesti pamest vairāki dalībnieki, piemēram, Valda Reķe, kura bija atbildīga par ģimenes lappusi žurnālā. Aidis aizgāja pats, jo jau bija kļuvis par 'persona non grata'. Viņš iesaistījās digitālā medija “Vēstis adventistiem” darbā. Pie mums mājās notika VA sanāksmes.

VA: Kā Tu nonāci līdz lēmumam aiziet no redaktores darba? 
Tatjana: 2018. gada maija beigās notika LDS kongress. Pēc tā Ģirts Rozners vairs neturpināja darbu izdevniecības “Patmoss” vadītāja amatā. Ģirts žurnālu “Adventes Vēstis” bija maketējis daudzus gadus un bija neatņemama redkolēģijas sastāvdaļa un ļoti atbalstīja manu darbu.
Visu notikumu ap draudzi Akas ielā un Rīgas 5. draudzi, kā arī pārmaiņu Adventistu draudzē Latvijā un īpaši Rīgā man tajā laikā brīžiem bija par daudz. Tajā laikā piedzīvoju nelielu depresiju no sēdēšanas mājās un sajūtas, ka esmu sevi izsmēlusi.
Arī naudas jautājums man kļuva aktuālāks, jo redaktores alga bija ļoti maza un tikai pēdējā gadā sasniedza valstī noteiktās minimālās algas līmeni.
Tā uzreiz pēc LDS kongresa uzrakstīju atlūgumu, sagatavoju savu pēdējo “Adventes Vēstu” numuru un saņēmu kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu (atvaļinājumā gan nebiju bijusi nevienu gadu).
Pēc pusotra mēneša Dievs palīdzēja man tikt pie jauna darba ar jauniem izaicinājumiem, kur strādāju joprojām.

VA: Kāda bija Tava vieta “Vēstis adventistiem” darbā?
Tatjana: “Vēstīs adventistiem” biju visneaktīvākā dalībniece, jo tā arī pati neko neuzrakstīju, bet lasīju visu, kas tur tika publicēts. (Red. piez.: Tā kā VA redakcijas sēdes bieži notika Tomsonu ģimenes mājās, Taņa patiesībā bija pati svarīgākā — viņa visus mūs pabaroja un par mums parūpējās.) 
Cik nu varēju, atbalstīju Aidi. Viņš stundām sēdēja pie datora un visu ko rakstīja, piemēram, sagatavoja savas mammas biogrāfiju, kura tika publicēta VA.

VA: Kā Tu atceries Rīgas 5. draudzes 2021. gada balsojumu un to, kas notika pēc tam?
Tatjana: 2021. gada martā mēs ar Aidi piedalījāmies balsojumā par Rīgas 5. draudzes izstāšanos no Latvijas draudžu savienības. (Red. piez.: balsojums notika 2021. gada 6. martā; pēc tā draudze turpināja darbu kā neatkarīga Adventistu Rīgas draudze.) Par to mūs ar Aidi no LDS izslēdza.
Nu pagājuši vairāki gadi. Mūs pat aicina dziedāt kādos mūzikas pasākumos vai piedalīties diskusijās.

VA: Kā Tu tagad skaties uz aizvadītajiem desmit gadiem?
Tatjana: Atskatoties uz šiem desmit gadiem, negribētu citu scenāriju. Notika, kam bija jānotiek.
Vislielākās izmaiņas var vērot bērnos. Intars, kurš pirms desmit gadiem bija sācis gatavoties mācībām Garkalnes Mūzikas skolā, tagad mācās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā un nevar iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. Artis un Justs, kuri toreiz kopā ar mums pieņēma lēmumu apmeklēt dievkalpojumus Akas ielā, nu ir studenti un paši veido savu dzīvi.
Ļoti liela vērtība viņu un mūsu dzīvēs ir draugi un cieņpilnas attiecības. Un tādām, manuprāt, jābūt attiecībām ne tikai ģimenē, ar draugiem vai darbā, bet arī, risinot domstarpības un pat konfliktus.k