“Vēstis adventistiem” sākumā bija cilvēku sarunas, jautājumi, sāpes un vēlēšanās saprast, kas īsti notiek Adventistu Baznīcā Latvijā. Taču, lai šī iniciatīva nekļūtu tikai par īslaicīgu reakciju, tai bija vajadzīga arī skaidra, atbildīga un likumīga forma.
Šajā darbā nozīmīga loma bija Ainaram Korulim. Viņš palīdzēja sakārtot juridiskos jautājumus — statūtus, nodibinājuma reģistrāciju un citas praktiskas lietas, bez kurām VA nevarētu pastāvēt kā nopietns un atbildīgs darbs.
Šajā sarunā atceramies ne tikai dokumentus un formalitātes, bet arī jautājumu: ko nozīmē uzņemties atbildību laikā, kad daudzi jūtas ievainoti, nesadzirdēti un nedroši?
VA: Kā sākās Tava saistība ar Adventistu Baznīcu?
Ainars: Man vienmēr ir šķitis, ka esmu nonācis adventistu ierindā pilnīgi nejauši, jo pirmais aicinājums no adventistiem man vienmēr saistās ar manu māsīcu Aiju. Viņa man piezvanīja 1991. gada jūlija sākumā un aicināja atnākt uz semināru Vīlandes ielā un noklausīties ASV mācītāju Kolonu. Es padevos viņas pārliecinošajam apgalvojumam, ka man tas būšot interesanti.
Tajā laikā man bija vēlēšanās izzināt kaut ko par dzīves jēgu un tamlīdzīgi, iespējams, saprast, kas ir teoloģija, jo, studējot jurisprudenci, tiku mācīts, ka ētikas attīstību Eiropā veidoja kristīgā teoloģija. Savukārt izšķiroša nozīme ētikas teorijā bija Imanuelam Kantam, kura grāmatu biju nedaudz palasījis.
Tā nu ātri nonācu Vīlandes ielas draudzē, un man patika, ka tajā bija daudz filozofiski domājošu jauniešu un vispār daudz saprotošu un izpalīdzīgu draudzes locekļu.
Pabeidzis studijas, kļuvu par juristu, un šajā jomā darbojos vēl joprojām.
VA: Kad “Vēstis adventistiem” sāka pārtapt par juridiski sakārtotu nodibinājumu, Tu biji viens no cilvēkiem, kas palīdzēja šim darbam iegūt likumīgu formu. Kā Tu atceries šo posmu?
Ainars: Manuprāt, Ivo ar Aidi jau bija visu izdarījuši. Man atlika tikai pievienoties komandai un palīdzēt piemeklēt atbilstošākos rakstus, tostarp tulkojot tos no adventistu autoriem. Piemēram, mani ļoti iedvesmoja Desmonda Forda atklāsme un atziņas par izmeklēšanas tiesu, kas adventistu teoloģijā ir stūrakmens gandrīz visam.
Pārējais jau bija juridiska tehnika — nodibinājuma dibinātāju sapulces sanākšana, protokola sagatavošana un statūtu reģistrācija. Bankas konts, manuprāt, bija Kristīnes autordarbs, ja tā var teikt. Kopumā atceros šo procesu kā ļoti lietišķu un ātru. Indars mani ieteica kā “profi” šajos jautājumos, jo biju palīdzējis viņam dažos līdzīgos jautājumos.
VA: Vai Tev bija sajūta, ka juridiska sakārtošana palīdz VA kļūt par nopietnāku un noturīgāku darbu?
Ainars: Noteikti bija sajūta, ka VA kļūs par nopietnu ceļa lauzēju adventistu teoloģijas dogmu pārveidošanai, lai cilvēkiem, kas ir ārpus Adventistu Baznīcas, būtu saprotams, ka “nav jau tik traki” un ka ne visi adventisti runā vienā valodā, proti, skaidro visu tā, kā to mācījusi EGW kā adventistu izredzētā praviete.
Manuprāt, VA tika veidots, lai uzrunātu ne tikai plašāku sabiedrību ar izglītojošām un reālu cilvēku pieredzē balstītām publikācijām, bet arī veicinātu pašos adventistos izpratni par to, kāds ir katra cilvēka garīgās izaugsmes ceļš. Un tas ne vienmēr ir “taisns kā koks”.
VA: Ko, Tavuprāt, nozīmē neatkarīgai kristīgai iniciatīvai būt ne tikai drosmīgai, bet arī atbildīgai?
Ainars: Man patīk Mateja evaņģēlija 18:20, kur teikts: kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū. Tā jau arī faktiski ir drosmīga kristīgā iniciatīva, un līdz ar to arī atbildība tai ir klātesoša pēc noklusējuma.
VA: Tu pats nāci no Rīgas 1. draudzes pieredzes un vēlāk kopā ar citiem nonāci Rīgas 5. draudzē. Kā Tu šodien atceries šo pārejas laiku?
Ainars: Tas bija man personīgi ļoti sarežģīts laiks. Ja runājam tieši par 2016. gadu, tad man tajā laikā bija laiks, kuru varēju veltīt VA, jo vienlaicīgi un burtiski meklēju pamatu zem kājām un jumtu virs galvas.
Līdz ar to varu skaidri atbildēt un teikt, ka es pats meklēju taisnīgumu, patvērumu, skaidrojumu un kopienu.
VA: Kāpēc, Tavuprāt, VA toreiz bija vajadzīgas?
Ainars: Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ir nepieciešams kaut kas iedvesmojošs un svaigs, un VA tāds arī bija.
Gan attieksmē pret līdzcilvēkiem, kuri, iespējams, nonākuši kādās dzīves grūtībās vai kuriem ir daudz neatbildētu jautājumu, nepietika ar to, ka tikai atreferē citātus no EGW daudzskaitlīgās literatūras tekstiem.
Īsumā doma ir tāda, ka adventistiem tiek “iepotēta” trakā ideja par izmeklēšanas tiesu un ka ar EGW rakstiem var aizlāpīt visus “caurumus”, un šaubām nemaz nav vietas. Tā ir dogmatiska domāšana, un no tās var glābt tikai paša cilvēka apzinātības praktizēšana.
Proti, apzinātība sniedz iespēju pasauli pieredzēt nevis tikai caur, piemēram, EGW uzrakstīto, kas liek pāragri nolemt, kā lietas notiks — piemēram, ka viss būs slikti —, bet gan ar iesācēja prātu, kas ir atvērts dažādām iespējām. Tā katram ir jānonāk kontaktā pašam ar savu pieredzi.
Manuprāt, tāpēc arī VA ir nepieciešams — lai veicinātu lasītājos šo apzinātības praktizēšanu.
VA: Kas, Tavuprāt, VA darbā bija vērtīgākais?
Ainars: Manuprāt, vērtīgākā daļa bija ne tikai raksti, bet arī komentāri par komentāriem un viedokļu apmaiņa.
VA: Atskatoties pēc desmit gadiem, ko šis ceļš Tev ir devis? Vai redzi arī kādu cenu, ko tas prasīja?
Ainars: Varu teikt tikai vienu: šis ceļš man personīgi deva patvērumu, taisnīgumu un kopienu — un dod to vēl joprojām.
VA: Vai ir kāds lēmums vai darbs VA sakarā, par kuru Tu šodien joprojām esi īpaši pateicīgs?
Ainars: Esmu pateicīgs vēl joprojām, ka nekas vēl nav beidzies.
VA: Ja šī pieredze būtu jāapkopo vienā atziņā par baznīcu, uzticēšanos un atbildību, kāda tā būtu?
Ainars: Mana atbilde atkal būtu Mateja 18:20 (“…kur divi vai trīs sapulcējušies Kristus vārdā…”).
VA: Ko Tu gribētu, lai cilvēki pēc desmit gadiem atceras par VA sākumu un par cilvēkiem, kuri toreiz uzņēmās šo darbu?
Ainars: Lai saka par mums kā 2. Korintiešiem 6. nodaļā rakstīts vai kā Ebreju vēstulē rakstīts, ka pieminiet iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās…
Un īpaši šo domu – Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga.
Ainars: Man vienmēr ir šķitis, ka esmu nonācis adventistu ierindā pilnīgi nejauši, jo pirmais aicinājums no adventistiem man vienmēr saistās ar manu māsīcu Aiju. Viņa man piezvanīja 1991. gada jūlija sākumā un aicināja atnākt uz semināru Vīlandes ielā un noklausīties ASV mācītāju Kolonu. Es padevos viņas pārliecinošajam apgalvojumam, ka man tas būšot interesanti.
Tajā laikā man bija vēlēšanās izzināt kaut ko par dzīves jēgu un tamlīdzīgi, iespējams, saprast, kas ir teoloģija, jo, studējot jurisprudenci, tiku mācīts, ka ētikas attīstību Eiropā veidoja kristīgā teoloģija. Savukārt izšķiroša nozīme ētikas teorijā bija Imanuelam Kantam, kura grāmatu biju nedaudz palasījis.
Tā nu ātri nonācu Vīlandes ielas draudzē, un man patika, ka tajā bija daudz filozofiski domājošu jauniešu un vispār daudz saprotošu un izpalīdzīgu draudzes locekļu.
Pabeidzis studijas, kļuvu par juristu, un šajā jomā darbojos vēl joprojām.
VA: Kad “Vēstis adventistiem” sāka pārtapt par juridiski sakārtotu nodibinājumu, Tu biji viens no cilvēkiem, kas palīdzēja šim darbam iegūt likumīgu formu. Kā Tu atceries šo posmu?
Ainars: Manuprāt, Ivo ar Aidi jau bija visu izdarījuši. Man atlika tikai pievienoties komandai un palīdzēt piemeklēt atbilstošākos rakstus, tostarp tulkojot tos no adventistu autoriem. Piemēram, mani ļoti iedvesmoja Desmonda Forda atklāsme un atziņas par izmeklēšanas tiesu, kas adventistu teoloģijā ir stūrakmens gandrīz visam.
Pārējais jau bija juridiska tehnika — nodibinājuma dibinātāju sapulces sanākšana, protokola sagatavošana un statūtu reģistrācija. Bankas konts, manuprāt, bija Kristīnes autordarbs, ja tā var teikt. Kopumā atceros šo procesu kā ļoti lietišķu un ātru. Indars mani ieteica kā “profi” šajos jautājumos, jo biju palīdzējis viņam dažos līdzīgos jautājumos.
VA: Vai Tev bija sajūta, ka juridiska sakārtošana palīdz VA kļūt par nopietnāku un noturīgāku darbu?
Ainars: Noteikti bija sajūta, ka VA kļūs par nopietnu ceļa lauzēju adventistu teoloģijas dogmu pārveidošanai, lai cilvēkiem, kas ir ārpus Adventistu Baznīcas, būtu saprotams, ka “nav jau tik traki” un ka ne visi adventisti runā vienā valodā, proti, skaidro visu tā, kā to mācījusi EGW kā adventistu izredzētā praviete.
Manuprāt, VA tika veidots, lai uzrunātu ne tikai plašāku sabiedrību ar izglītojošām un reālu cilvēku pieredzē balstītām publikācijām, bet arī veicinātu pašos adventistos izpratni par to, kāds ir katra cilvēka garīgās izaugsmes ceļš. Un tas ne vienmēr ir “taisns kā koks”.
VA: Ko, Tavuprāt, nozīmē neatkarīgai kristīgai iniciatīvai būt ne tikai drosmīgai, bet arī atbildīgai?
Ainars: Man patīk Mateja evaņģēlija 18:20, kur teikts: kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū. Tā jau arī faktiski ir drosmīga kristīgā iniciatīva, un līdz ar to arī atbildība tai ir klātesoša pēc noklusējuma.
VA: Tu pats nāci no Rīgas 1. draudzes pieredzes un vēlāk kopā ar citiem nonāci Rīgas 5. draudzē. Kā Tu šodien atceries šo pārejas laiku?
Ainars: Tas bija man personīgi ļoti sarežģīts laiks. Ja runājam tieši par 2016. gadu, tad man tajā laikā bija laiks, kuru varēju veltīt VA, jo vienlaicīgi un burtiski meklēju pamatu zem kājām un jumtu virs galvas.
Līdz ar to varu skaidri atbildēt un teikt, ka es pats meklēju taisnīgumu, patvērumu, skaidrojumu un kopienu.
VA: Kāpēc, Tavuprāt, VA toreiz bija vajadzīgas?
Ainars: Es vienmēr esmu uzskatījis, ka ir nepieciešams kaut kas iedvesmojošs un svaigs, un VA tāds arī bija.
Gan attieksmē pret līdzcilvēkiem, kuri, iespējams, nonākuši kādās dzīves grūtībās vai kuriem ir daudz neatbildētu jautājumu, nepietika ar to, ka tikai atreferē citātus no EGW daudzskaitlīgās literatūras tekstiem.
Īsumā doma ir tāda, ka adventistiem tiek “iepotēta” trakā ideja par izmeklēšanas tiesu un ka ar EGW rakstiem var aizlāpīt visus “caurumus”, un šaubām nemaz nav vietas. Tā ir dogmatiska domāšana, un no tās var glābt tikai paša cilvēka apzinātības praktizēšana.
Proti, apzinātība sniedz iespēju pasauli pieredzēt nevis tikai caur, piemēram, EGW uzrakstīto, kas liek pāragri nolemt, kā lietas notiks — piemēram, ka viss būs slikti —, bet gan ar iesācēja prātu, kas ir atvērts dažādām iespējām. Tā katram ir jānonāk kontaktā pašam ar savu pieredzi.
Manuprāt, tāpēc arī VA ir nepieciešams — lai veicinātu lasītājos šo apzinātības praktizēšanu.
VA: Kas, Tavuprāt, VA darbā bija vērtīgākais?
Ainars: Manuprāt, vērtīgākā daļa bija ne tikai raksti, bet arī komentāri par komentāriem un viedokļu apmaiņa.
VA: Atskatoties pēc desmit gadiem, ko šis ceļš Tev ir devis? Vai redzi arī kādu cenu, ko tas prasīja?
Ainars: Varu teikt tikai vienu: šis ceļš man personīgi deva patvērumu, taisnīgumu un kopienu — un dod to vēl joprojām.
VA: Vai ir kāds lēmums vai darbs VA sakarā, par kuru Tu šodien joprojām esi īpaši pateicīgs?
Ainars: Esmu pateicīgs vēl joprojām, ka nekas vēl nav beidzies.
VA: Ja šī pieredze būtu jāapkopo vienā atziņā par baznīcu, uzticēšanos un atbildību, kāda tā būtu?
Ainars: Mana atbilde atkal būtu Mateja 18:20 (“…kur divi vai trīs sapulcējušies Kristus vārdā…”).
VA: Ko Tu gribētu, lai cilvēki pēc desmit gadiem atceras par VA sākumu un par cilvēkiem, kuri toreiz uzņēmās šo darbu?
Ainars: Lai saka par mums kā 2. Korintiešiem 6. nodaļā rakstīts vai kā Ebreju vēstulē rakstīts, ka pieminiet iepriekšējās dienas, kurās, apgaismoti, jūs pastāvīgi esat cīnījušies lielās bēdu cīnīšanās…
Un īpaši šo domu – Tāpēc neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga.
Ainars Korulis: Šis ceļš man deva patvērumu, taisnīgumu un kopienu
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, jūnijs 05, 2026
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, jūnijs 05, 2026
Rating:
Nav komentāru: