Inguna Ievīte-Andersone: Svarīgākais bija parādīt, ka var domāt citādi un Dievs par to nedusmojas

Kad atveram “Vēstis adventistiem” vietnes sadaļu “Par mums”, varam iepazīties ar Nodibinājuma VA valdi. Tur pirmais vārds ir minēts — Inguna Ievīte-Andersone, IT sistēmu analītiķe/projektu vadītāja. 
Inguna ir dzimusi Septītās dienas adventistu (SDA) ģimenē, kura pieder Jēkabpils draudzei. Viņas vecāki vienmēr ir aktīvi piedalījušies un joprojām piedalās draudzes dzīvē. Ingunas bērnībā Jēkabpils draudze bija ļoti aktīva, jo progresīvs mācītājs (Nikolajs Beļevičs) ļāva jauniešiem domāt plašāk. Iespējams, tas viņai palīdzēja dzīves gaitā nesamierināties ar rāmjiem, kurus mēdz uzlikt adventisms. 
Tagad Inguna ir priecīga, ka var piederēt Adventistu Rīgas draudzei (ARD), kuras mācītājs Ģirts Rozners arī stimulē domāt plašāk. ARD Inguna ir draudzes vecākā, un viņas pamatpienākums ir rūpēties par sadraudzību. 

VA: Kā Tu atceries savu dzīvi un kalpošanu Adventistu Baznīcā pirms 2016. gada notikumiem? 
Inguna: Jaunībā aktīvi darbojos Jēkabpils draudzē. Pēc 2000. gada sāku darboties Rīgas 1. draudzē, kur sākumā biju viena no “Cafe church” aktīvistēm kopā ar Dzintaru Geidi, bet vēlāk jau 1. draudzē darbojos kā dievkalpojumu veidotāja. 
Patiesībā maz pazinu cilvēkus no Rīgas 1. draudzes, jo mani galvenie domubiedri bija Bībeles grupiņa, kura 2001. gadā tika izveidota pēc Ata Čerņevska iniciatīvas. Tajā darbojos līdz pat šim brīdim.

VA: Kad Tu pirmo reizi sajuti, ka Rīgas 1. draudzē un plašāk Adventistu Baznīcā kaut kas nopietni mainās? 
Inguna: Bībeles grupiņā mēs sanācām no dažādām draudzēm, ar dažādu dzīves un teoloģijas pieredzi, dažbrīd pat no dažādām konfesijām. Tas rosināja domāt plašāk, nevis tikai par to, ko drīkst un kā noteikti jābūt adventistu draudzēs. 
Sāka klejot vēstule, kuru parakstīja pat mani draugi, par to, ka ir jātiek vaļā no “nevēlamām” personām. Viena no šīm “nevēlamām” personām bija kļuvusi par mūsu Bībeles grupiņas draugu. Tādēļ šī rīcība mani ļoti sāpināja. Arvien grūtāk bija izteikt savas domas, nesaņemot pretī pārmetumus. Arvien grūtāk bija atrasties Baznīcas ielas telpās. 
Visam punktu laikam pielika manis veidotais Ziemassvētku pasākums, kas notika Baznīcas ielas telpās un kurā skanēja dziesma “Eglīte”. Lai gan maniem draugiem, kolēģiem un radiem, kuri parasti nenāk uz dievkalpojumiem, pasākums ļoti patika.

VA: Kā Tu atceries to brīdi, kad daļa cilvēku pameta Rīgas 1. draudzi un sāka pulcēties citur? Kā Tev šķiet — kas tajā laikā turēja cilvēkus kopā? 
Inguna: Tas ir sāpīgākais posms manā draudzes dzīvē. Šoks par to, kas notiek! Neziņa, kas būs tālāk! Jutos kā izmesta no lielās adventistu ģimenes, ar kuru vienmēr lepojos, jo adventisti pulcējas visā plašajā pasaulē.
Kur doties sestdienās? Kur mani sapratīs? Vai manas domas par to, kā uztveru Dievu un ticību, ir nepareizas? Izmisums… Joprojām šermuļi skrien pār kauliem, atceroties to periodu.
Glāba tikai tas, ka es nebiju viena. Ar laiku atklājās, ka mēs tādi esam pietiekami daudz, jo jaunajā draudzē uz Vakarēdiena dievkalpojumu bijām sanākuši vairāk nekā 100 cilvēku.

VA: Kad un kā Tu sajuti, ka ir vajadzīga VA platforma — vieta, kur runāt par notiekošo Adventistu Baznīcā? Kas, Tavuprāt, bija VA svarīgākais darbs?
Inguna: Kad pats esi izmests no laivas un sarunās saproti, ka neesi vienīgais, kurš nepiekrīt visam, kas notiek Rīgas SDA vadībā, rodas vēlme veidot alternatīvu skatījumu uz to, kas ir kristietība, adventisms un, iespējams, pat Dievs.
Svarīgākais bija parādīt, ka var domāt citādāk un Dievs par to nedusmojas. Informēt par to, kas notiek Rīgas draudzēs un īpaši vadībā. Pastāstīt, kā jūtas Dieva bērni, kuri bija spiesti aiziet no savas draudzes, jo nesamierinājās ar netaisnību, kāda notika pret Ivo Rodertu un pēc tam pret Ģirtu Rozneru.

VA: Atskatoties pagātnē, ko šie desmit gadi Tev personiski ir maksājuši? Ko Tu tomēr esi ieguvusi — ticībā, draudzībā, drosmē, izpratnē par baznīcu?
Inguna: Desmit gadi — tas ir daudz vai maz? Dievam tas ir piliens jūrā, bet cilvēkam tā ir, labākajā gadījumā, desmitā daļa no mūža.
Pa šiem gadiem man mainījās uztvere par to, kas ir adventisms, draudze un baznīca. Jau pirms VA es domāju plašāk nekā daudzi adventisti, jo man bija Bībeles grupiņa, kas rok dziļāk. Manuprāt, nedomāt vienādi ir pat labi. Galvenais, lai katrs atrod savu draudzi un domubiedrus, ar kuriem jūtas saprasts un vienots kopienas pamatvērtībās. Galvenais ir mācīties neuzspiest savu ticību un pārliecību citiem.
Es šobrīd piederu Adventistu Rīgas draudzei (ARD), kurai 2026. gada 23. maijā nosvinējām 10 gadus, kopš pulcējamies Rīgā, Akas ielā 13. ARD uzskatu par savu kristiešu ģimeni. Man tur ir tuvi draugi, un man nav bail starp draudzes cilvēkiem būt tādai, kāda es esmu. Viņi mani pieņem, lai gan ne vienmēr piekrīt manam viedoklim. Es lepojos, ka varu būt daļa no šīs draudzes, kuras mācītājs Ģirts Rozners māca vismaz uzklausīt citu viedokļus.
Draudzes pastāvēšanas sākumā mums bija asas diskusijas un pat tiesvedības ar LDS vadību, un tas ļoti sāpināja. Patiesībā joprojām skumdina, ka mūs nepieņem un uzskata par atkritējiem. Mēs taču esam gatavi draudzēties, muzicēt kopā un diskutēt.
Laikam tomēr 10 gadi ir par maz, lai būtu pieņemti...

VA: Vai ir kaut kas, ko Tu šodien darītu citādi? Vai ir kaut kas, ko Tu toreiz darīji un par ko šodien joprojām esi pateicīga?
Inguna: Esmu impulsīva, tādēļ apzinos, ka sarunās ar cilvēkiem, kuri veidoja aizlūgšanas, lai Dievs iejaucas un ved mūs pie prāta, dažbrīd biju neiecietīga.
Citādi esmu pateicīga par saviem domubiedriem — Bībeles grupiņu un draudzi, uz kuru nāku ar prieku.

VA: Ja Tev vienā vai divos teikumos būtu jāpasaka, kāpēc “Vēstis adventistiem” bija vajadzīgas, ko Tu teiktu?
Inguna: VA mērķis bija likt adventistiem domāt plašāk, nepalikt tikai pie SDA 28 vadlīnijām un Elenas Vaitas.

VA: Kas no VA darba, tavuprāt, paliks arī tad, ja pati vietne kādreiz vairs nebūs aktīva?
Inguna: Mums kā komandai tās būs atmiņas par draudzīgām un kvalitatīvām sanāksmēm, kurās piedalījās pat Aivars Ozoliņš no ASV. Intervijas, raksti, diskusijas.
Savukārt lasītājiem — kāds visu mūžu atgādinās, kā mēs tā drīkstējām, bet kāds cits būs aizdomājies, vai tiešām burts ir svarīgāks par sirdi.

VA: Ko Tu gribētu, lai cilvēki tagad, pēc desmit gadiem, atceras par šo laiku?
Inguna: Pārmaiņas, kas izraisa izaugsmi, nāk tikai uz labu! Draudzes izaicinājumos atklājas, ko katrs patiesībā domā un cik grūti ir mainīt to, kas vairāk nekā gadsimtu lolots Latvijas adventistu draudzēs.
Novēlu būt drosmīgiem un nebaidīties iestāties pret netaisnību! Mācīties pieņemt visus, jo ikviens uz pasaules ir Dieva bērns.

VA: Ko Tu šodien teiktu cilvēkam, kurš baznīcā jūtas nesadzirdēts, ievainots vai nobijies runāt patiesību?
Inguna: Meklēt citu draudzi un skatīties plašāk. Mums nav jābūt baznīcā, kura ievaino, jo Dievs ir mīlestība!
Mūsdienās ir plašas iespējas atrast sev līdzīgi domājošus cilvēkus, īpaši internetā. Tomēr es aicinātu atrast kopienu, kura tiekas klātienē. Mana 10 gadu pieredze ARD sadraudzībā liecina, ka fizisks apskāviens, saruna, acu kontakts, slavēšana un mielasta baudīšana, kā arī spēles un smiekli sniedz dievišķi dziedinošu spēku!
Lai Dievs dod spēku būt drosmīgam, meklēt un atrast!