Valda Reķe: Drosmīgi cilvēki vienmēr ir neērti

Kad runājam par “Vēstis adventistiem”, viegli domāt par rakstiem, paziņojumiem, debatēm un baznīcas dzīves sarežģītajiem notikumiem. Taču aiz šī darba bija arī cilvēki, kuri ilgus gadus bija mācījušies ticību izdzīvot radoši — plānojot, jautājot, domājot, kalpojot un meklējot veidus, kā baznīcas dzīvi padarīt dzīvāku un patiesāku. 
Viena no šīm balsīm bija Valda Reķe. Viņas dzīvē un kalpošanā nozīmīga vieta bijusi gan teoloģiskām pārdomām, gan praktiskai kalpošanai, gan darbam ar cilvēkiem, ģimenēm un attiecībām. 
Šajā sarunā gribam atcerēties ne tikai notikumus, bet arī to garu, kurā šie notikumi tika piedzīvoti: vēlēšanos ticēt godīgi, jautāt atklāti un palikt dzīviem arī tad, kad baznīcas dzīve kļūst sarežģīta.

VA: Kad domājam par “Vēstis adventistiem” sākumu, Tu biji viena no balsīm, kas šim darbam deva gan enerģiju, gan jautājumus, gan ļoti cilvēcisku klātbūtni. Tu daudzus gadus esi bijusi iesaistīta dažādos kalpošanas un cilvēku atbalsta darbos. Kā Tu pati raksturotu savu vietu Adventistu Baznīcā pirms “Vēstis adventistiem” sākuma? Kas Tev baznīcas dzīvē vienmēr ir šķitis īpaši svarīgs? 
Valda: Nekad neesmu domājusi par kādu īpašu savu vietu Adventistu Baznīcā. Saistība ar Adventistu draudzi ir “manā asinsritē”: esmu piedzimusi un uzaugusi kristiešu adventistu ģimenē un draudzē ceturtajā paaudzē. Mana vecvecmāmiņa Karlīna Paegle bija viena no pirmajiem adventistiem Latvijā, un šī asinsrite plūst tālāk — mani bērni ir jau piektā paaudze, un mazbērni — sestā.
Adventistu draudze, baznīca, ir mana ģimene un manas mājas ar visām tās vērtībām un sāpēm. Šī ģimene izvēlējās mani. Es tajā piedzimu garīgi, ar visām maņām un ticību, uzticēšanos, ka to vada Dievs. Manu izpratni par draudzi veidoja mani vērojumi par manu vecvecāku un vecāku dzīvesveidu, darbošanos un uzskatiem. Redzēju gan izcilās, gan ēnas puses.
Jau kā maza meitene biju iesaistīta kalpošanā gan mūsu ģimenes mājas draudzē, gan Salacas draudzē, kurā uzaugu. Bez kalpošanas es savu dzīvi nekad neesmu pat gribējusi iztēloties. Arī abas iegūtās pamatprofesijas izvēlējos saistībā ar tiešu, praktisku kalpošanu cilvēkiem — tas bija manas izvēles galvenais nosacījums.
Man ir bijušas uzticētas dažādas kalpošanas dažādās draudzes struktūrvienībās: vietējo draudžu, draudžu savienības un Baltijas ūnijas līmeņos. Man ir dotas daudzas garīgas dāvanas. Pēc kristībām septiņpadsmit gadu vecumā Dievs mani negaidīti apveltīja ar mācīšanas dāvanu jeb pedagoģisku talantu, kuru ievēroja citi cilvēki un kuru ar prieku pielietoju, izglītojos un attīstu.
Manā izpratnē kalpošana Dievam un cilvēkiem neaprobežojas ar kalpošanu tikai un vienīgi baznīcas ietvaros. Tā ir izpausme jebkurā vietā, jomā un sabiedrības vidē — kalpošana ar misiju.

VA: Viens no lieliem darbiem, kuros Tu biji iesaistīta, bija “Vērtību tilts”. Kā Tu šodien atceries šo projektu un tā nozīmi? Vai “Vērtību tilts” un līdzīgi darbi Tev palīdzēja skaidrāk ieraudzīt, ka baznīcai vajadzīga ne tikai pareiza mācība, bet arī dzīva saruna par cilvēku attiecībām, ievainojumiem, ģimeni, izvēlēm un vērtībām?
Valda: Tiešām, “Vērtību tiltam” bija ļoti īpaša vieta manā dzīvē vairāk nekā desmit gadu garumā. Neuzskatu to tikai par savas dzīves lielo darbu, jo šis nodibinājums “piedzima” kā fantastisks komandas darbs, kurā visiem astoņiem tās dalībniekiem sirdis plosīja svētais nemiers sadzirdēt laulāto pāru un ģimeņu problēmas un sāpes, uzklausīt vienam otru, atbalstīt tieši īstajā laikā un vietā, palīdzēt gan emocionāli, gan psiholoģiski, gan praktiski.
Divtūkstošo gadu sākumā man bija uzticēts vadīt Latvijas draudžu savienībā Ģimenes kalpošanas nodaļu, un šo darbu nekādi nevarēju iedomāties tikai draudzes dievkalpojumu vai pēcpusdienu ietvaros, jo ģimenes ir visur, un, ja reiz tā ir kalpošana, tad jākalpo visām ģimenēm.
Šīs tēmas ietvaros man ļoti palīdzēja manās doktorantūras studijās Andrews universitātē ASV iegūtās zināšanas. Šīs studijas biju izvēlējusies iepriekšējās pieredzes mudināta, kad mēs ar vīru Viesturu Reķi jau tālajā 1986. gadā organizējām pirmās pāru nometnes, vērojot ģimeņu problēmas draudzēs un sabiedrībā, par kurām skaļi nerunāja — un nerunāja vispār —, bet tās bija, un daudz.
Ar manām jauniegūtajām zināšanām un oficiāliem sertifikātiem kalpošanai ģimenēm bija par maz. Ievēroju, ka ir cilvēki, kuriem šī kalpošana liekas vērtīga, un tā izveidojās komanda, kas vēlāk pārauga nevalstiskā organizācijā “Vērtību tilts”.
Visa darbošanās “Vērtību tilta” ietvaros bija kā aizrautīgs ceļojums, kuram ļāvāmies ar spēcīgu jaudu un nesavtīgu atdevi. Tik dažādi pāri, tik dažādas personības, bet mūs vienoja sirdsdegsme, kalpošanas prieks un kopēja izaugsme. Prieku un jaudu pavairoja cilvēku atsaucība piedalīties un piedzīvot laulības dzīves bagātināšanu. Kopumā tika noorganizēti un vadīti vairāk nekā simts pasākumu dažādās kapacitātēs un dažādās vietās Latvijā.
Pozitīvas atsauksmes dzirdamas joprojām — par to, kā laulība stiprināta, kas pamudināja veikt izvēli nešķirties un palikt kopā, kā komunicēt problēmu jautājumus, nodibināt ģimeni, pieņemt kristību un citas. Ļoti liels gandarījums ir tas, kad redzu, ka bērni no tām ģimenēm, kuru vecāki piedalījās “Vērtību tilta” dažādos pasākumos un aktivitātēs, šodien ar saviem laulātajiem ir atraduši ceļu uz ģimeņu pasākumiem, jo ir uzauguši un sapratuši, ka laulība un ģimene ir vērtības, kurās jāiegulda laiks un enerģija.

VA: Kad Tu pirmo reizi sajuti, ka Adventistu Baznīcā Latvijā kļūst grūtāk brīvi runāt, jautāt vai darīt lietas citādi?
Valda: Šo nepatīkamo sajūtu esmu piedzīvojusi divreiz.
Padomju laikā bija lietas, par kurām vecāki runāja klusināti, un tam bija pamatoti iemesli, jo ticīgajiem bija liegtas daudzas izpausmes kā draudzei, kuras baudām šobrīd. Atceros, ka īpašas bailes bija arī draudžu vadītājiem, kas attiecas uz darbu ar bērniem un jauniešiem.
Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka mani vecāki bija drosmīgi un atrada veidus, kā pulcināt draudzes bērnus un jauniešus savās mājās kopīgiem pasākumiem. Protams, viņiem bija jāpiedzīvo rūgti brīži no varas iestādēm, bet viņi nebaidījās. Šo drosmi, uzdrīkstēšanos, nebaidīšanos esmu pārmantojusi. Mēs kā bērni grūtības uztvērām tikai zināšanai, jo mums kopā bija labi un jautri.
Otrreiz šo sajūtu praktiskā, tiešā veidā piedzīvoju kā pieaudzis cilvēks pavisam nesen, kad 2013. gadā Latvijas draudžu savienībā mainījās draudzes vadība. Nespēju noticēt ne tad, ne tagad, ka daudzas kalpošanas tika pārtrauktas, ka pēkšņi ir nevēlami cilvēki, “nepareizi” mācītāji, ka pēc piecpadsmit gadu lielisku raidījumu veidošanas Adventistu vispasaules radio mana un citas balsis bija kļuvušas nevērtīgas, ka tika nomainīta veiksmīga izdevuma “Adventes Vēstis” redkolēģija, jo rakstīja un runāja it kā vadībai nevēlamo.
Tas bija ļoti drūms laiks, pat ļoti sāpīgs laiks, kad draudze pazaudēja izcilas personības un pat sanaidoja palikušos draudzes locekļus. Viduslaiki ar to izpausmēm bija atgriezušies, un daudzas rētas joprojām tiek dziedinātas.

VA: Kā Tu atceries laiku, kad sāka veidoties “Vēstis adventistiem”? Vai tas Tev vairāk bija protests, nepieciešamība, kalpošana, draudzība, sirdsapziņas jautājums — vai viss kopā?
Valda: Atbildot uz šo jautājumu, varu teikt, ka man personīgi tas bija viss augšminētais kopā, izņemot protestu — tādas vēlmes nebija.
“Vēstis adventistiem” bija likumsakarīgs tā brīža un situācijas produkts, jo visa Adventistu radio veidotāju komanda un “Adventes Vēstu” redkolēģija tika padzīta un apkarota kā nevēlama, pat draudzei naidīga. Radošus un pieredzes bagātus cilvēkus var ierobežot, bet ne apklusināt, jo “no sirds pārpilnības mute runā”. Un tā kā mūsu valstī, par laimi, ir runas un preses brīvība, tad “Vēstīm adventistiem” bija gan durvis, gan logi vaļā, lai tā izpaustos skaļi un drosmīgi.

VA: Sākotnēji Tu biji viena no redzamākajām VA atbalstītājām laikā, kad ne visi vēl bija gatavi publiski saistīt savu vārdu ar šo darbu. Kā Tu pati atceries šo lomu? Vai Tev nebija bailes vai šaubas par to, ko nozīmēs publiski nostāties līdzās neatkarīgai balsij Adventistu Baznīcā?
Valda: Godīgi sakot, tajā laikā nedomāju ne par kādu īpašu lomu, ne par sava vārda “aptumšošanu”. Nebija ne baiļu, ne šaubu.
Darīju savu labāko, ko tajā brīdī uzskatīju par nepieciešamu, pat īpaši nozīmīgu. Biju un esmu droša par sevi un savu pārliecību, taču ļoti sāpēja un joprojām sūrst emocionālie, psiholoģiskie un verbālie pāridarījumi, ko piedzīvoja mani draugi, kolēģi un mans vīrs.

VA: Kas, Tavuprāt, bija VA svarīgākais pienesums — iespēja uzzināt faktus, iespēja dzirdēt dažādas balsis, iespēja jautāt, vai varbūt pati sajūta, ka cilvēki nav vieni?
Valda: Droši vien, ka VA tās izpausmēs bija atbilde uz daudzu apmulsušu un apjukušu ļaužu jautājumu: kas notiek Adventistu Baznīcā? Kāpēc?
Neviens izdevums nav pati pilnība, bet, manuprāt, tas bija visu šajā projektā iesaistīto cilvēku labākais, ko viņi ar savu mīlestību pret draudzi, tās ļaudīm un ar saviem daudzveidīgajiem talantiem tobrīd spēja apvienot kopējā pienesumā.

VA: Tu vienmēr esi bijusi cilvēks ar idejām un jautājumiem. Kā Tev šķiet, kāpēc baznīcā reizēm ir tik grūti pieņemt cilvēkus, kuri jautā, rosina, pamana un vēlas kaut ko darīt citādi?
Valda: Pirmkārt, manuprāt, tās ir bailes no nezināmā, nedrošība par sevi, savu amatu vai pozīciju, kā arī nevēlēšanās iedziļināties kādā problēmā, augstprātīgi uzskatot, ka personīgās domas un viedoklis ir vienīgais nemainīgi pareizais, neskatoties uz to, ka atziņas paplašinās un attīstās.
Otrkārt, droši vien zināmā mērā tās ir bailes no konkurences patriarhālā sabiedrībā, īpaši, ja runājam par sievietes lomu Adventistu Baznīcā. Man nav atbildes vai skaidrojuma par izvēli neordinēt sievietes mācītājas, lai gan nav jāpierāda, cik nozīmīga gan vēsturiski, gan mūsdienās ir sievietes loma kalpošanā tieši Adventistu Baznīcā.
Man joprojām ir neatbildēts jautājums: kā cilvēki — vadītāji — uzņemas atbildību neordinēt kalpošanai, ja Dievs ir tas, kurš cilvēkiem dod garīgas dāvanas, talantus, spējas, un ja cilvēki to pierāda un parāda ar savu nodošanos kalpošanai, ar nopietnu darbu, attieksmi, dzīvesveidu un misiju? Pie tam, ja šis cilvēks ar savu stāju atbilst visiem Adventistu Baznīcas nosacījumiem par ordinēšanu.
Iespējams, ka tā ir neizpratne vai nevēlēšanās izprast, ko tieši nozīmē ordinēšana kalpošanai. Nekādā gadījumā nepieskaitu sevi šai profesijai, bet runāju kopumā. Esmu daudz diskutējusi ar sievietēm mācītājām par to, ka viņas jūtas nenovērtētas un nereti tiek uzskatītas par otršķirīgām kalpotājām.

VA: Vai šie desmit gadi ir mainījuši Tavu izpratni par baznīcu? Ko šis ceļš Tev personiski ir maksājis? Vai ir kaut kas, ko Tu šodien darītu citādi?
Valda: Desmit gadi ir diezgan garš dzīves posms. Tie ir pievienojuši jaunu pieredzi par baznīcu, tās atbildīgajiem vadītājiem un cilvēkiem. Izpratne kā tāda nav mainījusies, ir papildinājušās atziņas, un esmu izdarījusi secinājumus.
Ko maksājis? Esmu augusi piedošanā, pacietībā un paļāvībā. Esmu tajā brieduma stadijā, kad nevis mani izvēlas, bet pati izvēlos, kur, kad un kāpēc piedalīties un iesaistīties.
Jā, šodien runātu vēl skaļāk, vēl drosmīgāk un bez asarām!

VA: Vai ir kaut kas no tā laika, par ko Tu joprojām esi pateicīga?
Valda: Esmu pateicīga Dievam par ļoti daudz svētībām un ļoti daudzām dzīves mācībām. Pateicos arī par “nestundām”, jo no tām izkristalizējas dzīves patiesās vērtības un īstie, uzticamie draugi.

VA: Ja Tev vienā vai divos teikumos būtu jāpasaka, kāpēc “Vēstis adventistiem” bija vajadzīgas, ko Tu teiktu?
Valda: Tām bija divi galvenie iemesli.
Pirmkārt, vēstīt adventistiem īstenību — kādas pārmaiņas draudzē ir notikušas, skaidrot cilvēkstāstus, popularizēt attīstību atziņās.
Otrkārt, atspoguļot sabiedrībai kopumā, kas notiek Adventistu Baznīcā, jo bija daudz jautājumu, kāpēc adventisti pēkšņi norobežojas no kalpošanas kopā ar citām konfesijām, nepiedalās kopīgos projektos, kāpēc atšķirības kļuvušas par galveno.

VA: Kas, Tavuprāt, no VA darba paliks arī tad, ja pati vietne kādreiz vairs nebūs aktīva?
Valda: Sabiedrībā paliks liecības un pēdas, arhīvos arī.
Tiem, kas VA bija iesaistīti, paliks pieredze un apziņa, ka darījām, ko lika sirdsapziņa savam un daudzu cilvēku sirdsmieram.

VA: Ko Tu gribētu, lai cilvēki pēc desmit gadiem atceras ne tikai par notikumiem, bet arī par cilvēkiem, kuri toreiz mēģināja palikt uzticīgi savai sirdsapziņai?
Valda: Lai atceras, ka bija, ir un būs cilvēki, kuri, neskatoties uz to, ka laiki mainās, neklausoties nepatiesus nopēlumus, paliek uzticīgi patiesajām vērtībām. Drosmīgi cilvēki vienmēr ir “neērti”, jo nedara un nedomā kā pūlis.
Un vēl — katram vienam ir vieta Dieva draudzē.

VA: Ko Tu šodien teiktu cilvēkam, kurš baznīcā jūt, ka viņam ir jautājumi, idejas vai sāpes, bet nav drošas vietas, kur tās izteikt?
Valda: Baznīca, draudze ir cilvēki, tikai cilvēki, arī ar sāpēm un neatbildētiem jautājumiem. Baznīcai vajadzētu būt drošai vietai, tāds ir tās mērķis.
Iesaku — meklēt, meklēt, meklēt, runājot ar Dievu, kuram ir visas atbildes, jo Viņš sūta pie cilvēkiem, kuri var uzklausīt un mēģināt palīdzēt.