Oleksijs Arestovičs
(Ukrainas prezidenta padomnieks,
blogeris, aktieris, politiskais un militārais komentētājs)
2022. gada pareizticīgo Lieldienās:
(Ukrainas prezidenta padomnieks,
blogeris, aktieris, politiskais un militārais komentētājs)
2022. gada pareizticīgo Lieldienās:
Es iesāku kā karojošs ateists un ateista lepnībā lepojos, ka man ir drosme dzīvot un priecāties bezjēdzīgā pasaulē, kamēr nožēlojamie, gļēvie ticīgie meklē mierinājumu izdomātās pasakās. Un, protams, lai spētu šīs pasakas pārliecinošāk izsmiet, apņēmos tās izpētīt tuvāk.
Tad nu, lūk: zem saules nav nekā cita tik reāla un biedējoša savā atziņā par dzīvi un cilvēku kā šīs „pasakas”. Evaņģēlijā atklājas tik nežēlīga patiesība par cilvēku, tik skaudrs ieskats viņa dabā — vienlaicīgi cēlā un zemiskā —, ka nekāda ateisma skepse ne tuvu nestāv tai skepsei, kādu rodam šeit.
Es ticu — tāpēc ka uz visu skatos kritiski, ar skepsi. Tik kritiski un ar tik dziļu skepsi, ka kaut ko rezonējošu savam neticības mēram atrodu vienīgi ticībā.
Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, prāts nemeklē zināšanas. Prāts meklē iemeslu šaubām. Bet par ko gan viņam šaubīties? Par „pasaku” sižeta ticamību! Tomēr iekšēja sajūta par sižeta ticamību kā gaisma laužas cauri visām skepticisma atrunām par to, ka ideāls neeksistē un, pat ja eksistē, tad nekad nepiepildās. Lieldienas ir šī sižeta kulminācija. No reālisma te ir nodevība, zemiskums, ciešanas, nāve, atteikšanās, krahs. Bet no ideālisma: liela cerība un liels prieks, kas cilvēkam un cilvēcei ir noteicošais.
Ir pieņemts uzskatīt, ka baiļu pretstats ir drosme. Bet tā nav. Drosme, vīrišķība, nelokāmība, izturība — tie ir tikai līdzekļi cīņai ar bailēm. Baiļu pretstats ir prieks. Citādi nav iespējams izskaidrot, kā nožēlojami, nospiesti, pārbiedēti reāli cilvēki — apustuļi, kurus Kristus krustā sišana salauza tiktāl, ka viņi pat baidījās tuvoties kapam, — pēc Lieldienām parāda tādu negaidītu nelokāmību un vīrišķību, kas tālu pārspēj kamikadzes drosmi. Tie ir vēsturiski apliecināti brīnumi. Viņi bija uzzinājuši, piedzīvojuši kaut ko īpašu — prieku, kura, kā redzams, viņiem pietika, lai paši pēc tam ietu krusta ceļu.
Jau tas vien, ka mēs izjūtam nebeidzamas bailes nebūtības priekšā, norāda, ka pastāv mūžība. Šodien daudziem ir bail. Nāve nav joks. Melna, paralizējoša ēna puspasaules izmērā uzguļas dvēselei. Šodien katram no mums ir sava Golgāta. Vispār jau tā notiek katru dienu, tikai miera laikos cilvēks ne vienmēr to pamana. Tieši sadursmē ar nāvi, ar Golgātu, atklājas, ciktāl tu esi cilvēks. Un tā notiek katru dienu.
Tad nu, lūk: Lieldienas ir Cilvēka uzvara pār nāvi. Diena, kura apliecina, ka dzīves prieks ir spēcīgāks par nāves bailēm. Un tas ir galvenais nosacījums, lai mēs turpinātu būt. Tāda uzvara ir jāizcīna katru dienu. Un, kas to neatcerējās labklājības laikos, atcerieties vismaz tagad!
Novēlu jums izjust, izdzīvot Lieldienu sižeta būtību! Mūžīgas nāves nav. Mūsu kritušie mūs sagaidīs — Debesīs. Un tur mēs apskausim viņus — mūžam dzīvus — un būsim kopā jau uz visiem laikiem.
Mūžīgas nāves nav. Būs tikšanās. Bet mūžīga dzīvība — lūk, tā...
Tad nu, lūk: zem saules nav nekā cita tik reāla un biedējoša savā atziņā par dzīvi un cilvēku kā šīs „pasakas”. Evaņģēlijā atklājas tik nežēlīga patiesība par cilvēku, tik skaudrs ieskats viņa dabā — vienlaicīgi cēlā un zemiskā —, ka nekāda ateisma skepse ne tuvu nestāv tai skepsei, kādu rodam šeit.
Es ticu — tāpēc ka uz visu skatos kritiski, ar skepsi. Tik kritiski un ar tik dziļu skepsi, ka kaut ko rezonējošu savam neticības mēram atrodu vienīgi ticībā.
Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, prāts nemeklē zināšanas. Prāts meklē iemeslu šaubām. Bet par ko gan viņam šaubīties? Par „pasaku” sižeta ticamību! Tomēr iekšēja sajūta par sižeta ticamību kā gaisma laužas cauri visām skepticisma atrunām par to, ka ideāls neeksistē un, pat ja eksistē, tad nekad nepiepildās. Lieldienas ir šī sižeta kulminācija. No reālisma te ir nodevība, zemiskums, ciešanas, nāve, atteikšanās, krahs. Bet no ideālisma: liela cerība un liels prieks, kas cilvēkam un cilvēcei ir noteicošais.
Ir pieņemts uzskatīt, ka baiļu pretstats ir drosme. Bet tā nav. Drosme, vīrišķība, nelokāmība, izturība — tie ir tikai līdzekļi cīņai ar bailēm. Baiļu pretstats ir prieks. Citādi nav iespējams izskaidrot, kā nožēlojami, nospiesti, pārbiedēti reāli cilvēki — apustuļi, kurus Kristus krustā sišana salauza tiktāl, ka viņi pat baidījās tuvoties kapam, — pēc Lieldienām parāda tādu negaidītu nelokāmību un vīrišķību, kas tālu pārspēj kamikadzes drosmi. Tie ir vēsturiski apliecināti brīnumi. Viņi bija uzzinājuši, piedzīvojuši kaut ko īpašu — prieku, kura, kā redzams, viņiem pietika, lai paši pēc tam ietu krusta ceļu.
Jau tas vien, ka mēs izjūtam nebeidzamas bailes nebūtības priekšā, norāda, ka pastāv mūžība. Šodien daudziem ir bail. Nāve nav joks. Melna, paralizējoša ēna puspasaules izmērā uzguļas dvēselei. Šodien katram no mums ir sava Golgāta. Vispār jau tā notiek katru dienu, tikai miera laikos cilvēks ne vienmēr to pamana. Tieši sadursmē ar nāvi, ar Golgātu, atklājas, ciktāl tu esi cilvēks. Un tā notiek katru dienu.
Tad nu, lūk: Lieldienas ir Cilvēka uzvara pār nāvi. Diena, kura apliecina, ka dzīves prieks ir spēcīgāks par nāves bailēm. Un tas ir galvenais nosacījums, lai mēs turpinātu būt. Tāda uzvara ir jāizcīna katru dienu. Un, kas to neatcerējās labklājības laikos, atcerieties vismaz tagad!
Novēlu jums izjust, izdzīvot Lieldienu sižeta būtību! Mūžīgas nāves nav. Mūsu kritušie mūs sagaidīs — Debesīs. Un tur mēs apskausim viņus — mūžam dzīvus — un būsim kopā jau uz visiem laikiem.
Mūžīgas nāves nav. Būs tikšanās. Bet mūžīga dzīvība — lūk, tā...
(oriģināls https://www.facebook.com/alexey.arestovich/)
No krievu valodas tulkojis Niklāvs Adats
No krievu valodas tulkojis Niklāvs Adats
Šodien ir Lieldienas
Reviewed by VA redakcija
on
svētdiena, aprīlis 24, 2022
Rating:
Nav komentāru: