Ar Daumantu tiekamies Tukuma draudzes 95 gadu jubilejā. Kad jautājām, vai viņš būtu ar mieru sniegt mums interviju, Daumants uzreiz piekrita. Jau pēc pirmajām minūtēm ir saprotams, ka viņš ir dziļi domājošs cilvēks, kuram rūp cilvēki un tas, kas notiek adventistu draudzēs.
Vai Tava ģimene ir saistīta ar mūziku?
Jā, esmu dzimis ļoti muzikālā ģimenē. Gandrīz visi manā tuvākajā ģimenes un radu lokā ir kādā veidā saistīti ar mūziku, ja ne profesionālā, tad vismaz hobija līmenī. Mājās mums vienmēr ir skanējusi mūzika, tādēļ bija pašsaprotami, ka jau no 5 gadu vecuma sāku iet mūzikas skolā. Interesants ir stāsts par instrumenta izvēli - kad ar mammu gājām uz mūzikas skolas iestājeksāmeniem, jautāju viņai, cik mācību priekšmeti jāmācās, izvēloties dažādus mūzikas instrumentus. Izrādījās, ka, izvēloties vijoļspēli, flautas spēli vai jebkuru citu instrumentu, tam klāt vēl būs jāiet uz obligātajām klavieru stundām, bet, izvēloties klavieres par savu galveno instrumentu, citu obligāto priekšmetu nav. Tā nu izvēlējos klavieres, lai mazāk būtu jāvingrinās (smejas). Tagad, protams, klavierspēle ir kļuvusi par manu profesiju, un nevaru sevi iedomāties spēlējam citu instrumentu.
Tev pēdējos gados ir sanācis daudz ceļot. Kāds ir Tavs iespaids par citu valstu adventistu draudzēm?
Parasti, kad ceļoju, cenšos sabatā atrast vietējo adventistu baznīcu. Kopumā draudzes Eiropā, par spīti dažādām kultūrām, ir pārsteidzoši līdzīgas. Vienmēr esmu juties, ka esmu starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un, ja satieku īpaši viesmīlīgus draudzes locekļus, kas pēc dievkalpojuma uzaicina pie sevis mājās, tieku uzņemts kā lielas ticīgo ģimenes loceklis. Tādēļ īpaši novērtēju, ka adventisms ir plaši izplatīts visā pasaulē un atrodams gandrīz katrā lielā pilsētā.
Vai caur mūziku var sludināt par Dievu?
Pilnīgi noteikti. Esmu spēlējis ļoti dažādus koncertus: draudzes organizētos evaņģelizācijas koncertus, kur mūzikai bieži vien palīdzam ar vārdiem, un arī profesionālus koncertus, kuros, lai gan bez vārdiem, cilvēki no mūzikas arī gaida kādu pievienoto vērtību. Ir grūti izskaidrot, kā tieši notiek šī “sludināšana” bez vārdiem, bet esmu piedzīvojis, ka pēc koncerta, parunājoties ar publiku, jūtos tā, it kā nupat pie klavierēm būtu norunājis svētrunu. Sajūtu, ka publika koncerta laikā ir mani iepazinusi ļoti personīgi, un sarunas ievirzās par garīgām tēmām. Pēc tā spriežu, ka caur mūziku ir iespējams pārraidīt savu dzīves uztveri, uzskatus un vērtības, turklāt tādā veidā, kādā ar vārdiem to izdarīt nav iespējams. Savos koncertos vienmēr cenšos cilvēku domas vērst uz augšu, uz paliekošām vērtībām, uz to, kas cilvēku ceļ. Mans lielākais prieks ir tad, ja pēc koncerta klausītājs aiziet ar pamudinājumu kļūt tīrākam, šķīstākam un labākam.
Vai mūsdienās klasiskajā mūzikā ir jaunas vēsmas?
21. gadsimta akadēmiskajā mūzikā var atrast ļoti dažādus komponistu "rokrakstus”, un nav vienota stila, kurā visi rakstītu. Bieži tie ir skaņas efekti, lai pārsteigtu klausītājus ar kaut ko jaunu, nedzirdētu, bieži tiek izmantotas tehnoloģijas. Kad man nākas atskaņot 21. gadsimta akadēmisko mūziku, tā vienmēr ir interesanta pieredze, īpaši, ja tas ir pirmatskaņojums. Tad atskaņotājmāksliniekam ir liela interpretācijas brīvība, un bieži vien ir iespēja satikties ar autoru un pajautāt, ko un kā viņš savā mūzikā ir domājis, līdz ar to mūzikas atskaņošanas process kļūst daudz dzīvāks.
Vai Tu pats komponē?
Līdz šim neesmu izjutis vēlmi komponēt. Man patīk atskaņot un interpretēt citu mūziķu darbus.
Vai popmūzikā, kas šobrīd dominē draudzēs, var atrast Dievu?
Es domāju, ka noteikti. Protams, man pašam tuvāka ir klasiskā mūzika. Salīdzinot mūzikas lauku ar reliģisko, man patīk klasisko mūziku salīdzināt ar Bībeli un labu populāro mūsdienu mūziku ar Bībeles skaidrojošajām grāmatām. Vienā mēs atrodam stabilās, nezūdošās vērtības, kas ir aktuālas jau gadu simtiem (vai tūkstošiem Bībeles gadījumā), bet otrā atrodam ātrāk uztveramu informāciju ar mazāku piepūli. Cilvēki raksta mūziku no pilnas sirds, un, cik dažādi ir cilvēki, tik dažāda ir viņu radošā izpausme. Bībele māca, ka Dievam patīk upuris, kas nāk no tīras sirds (mūziku redzu kā pateicības upuri Dievam), un tādēļ tieši attieksme, ar kādu tā dievkalpojumā tiek atskaņota, ir vissvarīgākā.
Ar kādu mūziku uzrunāt draudzes bērnus?
Bērnu kalpošanā Tukuma draudzē ļoti labs piemērs man ir bijusi mana mamma. Zinu, cik grūti ir piemeklēt labas bērnu dziesmas, kas uzrunātu klausītājus un patiktu bērniem. Piemēram, nupat Tukuma draudzes 95 gadu jubilejā dziedātā bērnu dziesma nāk no Vācijas, kuru tur dzied skolu izlaidumos, kas ir ar garīgiem vārdiem. Kopīgi klausījāmies, rakstījām notis, pārtulkojām. Tas ir liels darbs, tādēļ ļoti cienu ikvienu, kurš iesaistās šajā kalpošanā.
Ja Tu varētu izvēlēties, ko Tu darītu nākotnē?
Ja varētu izvēlēties, es domāju, ka darītu tieši to pašu, ko tagad. Pēdējā laikā esmu svētīts ar ļoti piepildītu koncertu kalendāru. Nesen kā biju Islandē, kur spēlēju sešus koncertus un pasniedzu meistarklases, pēc tam spēlēju Itālijā, Rumānijā, Zviedrijā, tagad Vācijā, nākotnē gaidāmi 3 CD ieraksti un koncerttūre Ķīnā. Pēdējā pusgada laikā ir bijis jāplāno katrs brīvs brīdis, lai izbrīvētu laiku fiziskām aktivitātēm un atpūtai. Ļoti priecājos par šo intensitāti, jo tā ir mana profesija, kas man patīk. Un man nekas nebūtu pretī, ja arī pēc pieciem gadiem būtu tāpat.
Vai Tavā nākotnē ir vieta arī ģimenei?
Jā! Ticu, ka ģimenes institūcija spēj dzīvē dot tādu piepildījumu, ko nevar aizvietot atzinība profesionālajā laukā. Ir dzirdēts, ka mūziķiem un māksliniekiem ģimenes dzīve ir grūta, jo turneju dēļ mājās sanāk būt reti, tomēr esmu sastapis iedvesmojošas mūziķu ģimenes, kurās laulātie sadala pienākumus tā, lai neciestu ne attiecības, ne profesionālā dzīve. Tas, protams, nav viegli, bet ir iespējams.
Ko Tu varētu pateikt tiem lasītājiem, kuri šobrīd ir vīlušies adventismā vai savā ticībā?
Varu runāt no personīgās pieredzes - pirms kāda laika arī es piedzīvoju grūtu posmu savā garīgajā dzīvē. Profesionālās attīstības ceļš lika man pielāgoties neskaitāmām jaunām lietām un lika mainīt daudz ko savā ikdienas rutīnā, kā rezultātā garīgā “dārza” kopšanai neatlika laika. Bija jāsatiekas ar visdažādāko uzskatu un ticību cilvēkiem, un katra satikšanās lika no jauna pārvērtēt sevi, savu ticību un dzīvesveidu. Manī radās šaubas par savu ticību, par adventismu, parādījās neatbildēti doktrināri jautājumi, un pamazām arvien vairāk sāku arī pamanīt, ka draudzes locekļos nav īstā gara, ka daudzi nav patiesi savā ticībā utt. Tagad varu teikt, ka ar Dieva žēlastību esmu šo posmu pārvarējis. Esmu iemācījies saskatīt, ka draudze man ir devusi dzīves pamatu un mācījusi, kā dzīvot kopā ar Dievu, kas ir neiedomājama vērtība. Draudzē, lai arī tai ir trūkumi, varu piedzīvot tādu kristīgo sadraudzību, kādu nekur citur neesmu atradis. Protams, nav perfektas organizācijas. Uzskatu, ka mums kā adventistiem ir ļoti, ļoti augsti standarti (doktrīnas, veselības mācība, dzīves veids), kas ir gandrīz neizpildāmi. Šie augstie standarti var būt liela svētība, ja tos izmanto kā mērķi, uz ko tiekties, un neuzskatu, ka tos vajadzētu pazemināt. Varbūt dažreiz draudze pārāk daudz pieprasa no cilvēkiem, tos testē, draudzes standartu burtisku izpildi izmantojot kā mērauklu viņu vērtīgumam kā Dieva ģimenes locekļiem, un tādēļ ir kādi, kuri to neiztur un salūzt. Man ir ļoti skumji, ka dažreiz draudzē aizmirstam, ka tikai un vienīgi Dievs zina katra sirdi un tikai Dievam ir zināmi īstie standarti, pēc kuriem mērīt cilvēku dzīves. Un vēl skumjāk, ka tādēļ daudzi ne tikai atstāj draudzi, bet arī pagriež muguru Dievam. Bet tas jau nav risinājums. Es redzu, kā ir cilvēkiem bez Dieva. Visi meklē piepildījumu, dzīves jēgu. Mūzikas pasaulē tas bieži tiek meklēts izlaidīgā dzīvē vai tiecoties pēc lielākas atzinības, bet tukšums paliek. Es ticu, ka mēs katrs esam radīti ar kādu īpašu vietu sirdī, ko nevar piepildīt ar neko citu, kā vienīgi pašiem meklējot sadraudzību ar Dievu.
Kopš parādījušās iespējas piedalīties dievkalpojumos attālināti, draudzes soli kļūst retāki. Ko mēs varētu darīt, lai cilvēki nāktu uz dievkalpojumiem?
Kad esmu ārpus Latvijas vietās, kurās nevaru būt draudzēs, ļoti novērtēju iespēju noklausīties dievkalpojumus attālināti, cik zinu, šobrīd to piedāvā Rīgas 1. draudze un Rīgas 5. draudze, kuru dievkalpojumus labprāt klausos. Tomēr cik gan daudz lielākas svētības ir, esot draudzē klātienē! Nevienu jau nepiespiedīsim nākt uz draudzi, vienīgais, ko varam darīt, ir izdzīvot ticību patiesāk paši savā dzīvē.
Ko Tu novēlētu mūsu lasītājiem?
Nepagurt un nepadoties garīgajā ceļā! Meklēt Dievu no visas sirds, dvēseles un spēka un ilgoties piedzīvot Viņa spēku savā dzīvē.
Daumanta Liepiņa oficiālā mājas lapa: https://daumantsliepins.com/
Kamermūzikas koncerts Durbes pilī: www.facebook.com/pg/Vestis.adventistiem/photos/
 |
| Mūzika ir komunikācija |
 |
| Mēģinot ar mūziķiem prestižajā Verbje festivālā Šveicē |
Jā, esmu dzimis ļoti muzikālā ģimenē. Gandrīz visi manā tuvākajā ģimenes un radu lokā ir kādā veidā saistīti ar mūziku, ja ne profesionālā, tad vismaz hobija līmenī. Mājās mums vienmēr ir skanējusi mūzika, tādēļ bija pašsaprotami, ka jau no 5 gadu vecuma sāku iet mūzikas skolā. Interesants ir stāsts par instrumenta izvēli - kad ar mammu gājām uz mūzikas skolas iestājeksāmeniem, jautāju viņai, cik mācību priekšmeti jāmācās, izvēloties dažādus mūzikas instrumentus. Izrādījās, ka, izvēloties vijoļspēli, flautas spēli vai jebkuru citu instrumentu, tam klāt vēl būs jāiet uz obligātajām klavieru stundām, bet, izvēloties klavieres par savu galveno instrumentu, citu obligāto priekšmetu nav. Tā nu izvēlējos klavieres, lai mazāk būtu jāvingrinās (smejas). Tagad, protams, klavierspēle ir kļuvusi par manu profesiju, un nevaru sevi iedomāties spēlējam citu instrumentu.
Tev pēdējos gados ir sanācis daudz ceļot. Kāds ir Tavs iespaids par citu valstu adventistu draudzēm?
Parasti, kad ceļoju, cenšos sabatā atrast vietējo adventistu baznīcu. Kopumā draudzes Eiropā, par spīti dažādām kultūrām, ir pārsteidzoši līdzīgas. Vienmēr esmu juties, ka esmu starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un, ja satieku īpaši viesmīlīgus draudzes locekļus, kas pēc dievkalpojuma uzaicina pie sevis mājās, tieku uzņemts kā lielas ticīgo ģimenes loceklis. Tādēļ īpaši novērtēju, ka adventisms ir plaši izplatīts visā pasaulē un atrodams gandrīz katrā lielā pilsētā.
Vai caur mūziku var sludināt par Dievu?
Pilnīgi noteikti. Esmu spēlējis ļoti dažādus koncertus: draudzes organizētos evaņģelizācijas koncertus, kur mūzikai bieži vien palīdzam ar vārdiem, un arī profesionālus koncertus, kuros, lai gan bez vārdiem, cilvēki no mūzikas arī gaida kādu pievienoto vērtību. Ir grūti izskaidrot, kā tieši notiek šī “sludināšana” bez vārdiem, bet esmu piedzīvojis, ka pēc koncerta, parunājoties ar publiku, jūtos tā, it kā nupat pie klavierēm būtu norunājis svētrunu. Sajūtu, ka publika koncerta laikā ir mani iepazinusi ļoti personīgi, un sarunas ievirzās par garīgām tēmām. Pēc tā spriežu, ka caur mūziku ir iespējams pārraidīt savu dzīves uztveri, uzskatus un vērtības, turklāt tādā veidā, kādā ar vārdiem to izdarīt nav iespējams. Savos koncertos vienmēr cenšos cilvēku domas vērst uz augšu, uz paliekošām vērtībām, uz to, kas cilvēku ceļ. Mans lielākais prieks ir tad, ja pēc koncerta klausītājs aiziet ar pamudinājumu kļūt tīrākam, šķīstākam un labākam.
 |
| Saņemot balvu Marijas Kanalsas pianistu konkursā Spanijā |
21. gadsimta akadēmiskajā mūzikā var atrast ļoti dažādus komponistu "rokrakstus”, un nav vienota stila, kurā visi rakstītu. Bieži tie ir skaņas efekti, lai pārsteigtu klausītājus ar kaut ko jaunu, nedzirdētu, bieži tiek izmantotas tehnoloģijas. Kad man nākas atskaņot 21. gadsimta akadēmisko mūziku, tā vienmēr ir interesanta pieredze, īpaši, ja tas ir pirmatskaņojums. Tad atskaņotājmāksliniekam ir liela interpretācijas brīvība, un bieži vien ir iespēja satikties ar autoru un pajautāt, ko un kā viņš savā mūzikā ir domājis, līdz ar to mūzikas atskaņošanas process kļūst daudz dzīvāks.
Vai Tu pats komponē?
Līdz šim neesmu izjutis vēlmi komponēt. Man patīk atskaņot un interpretēt citu mūziķu darbus.
Vai popmūzikā, kas šobrīd dominē draudzēs, var atrast Dievu?
Es domāju, ka noteikti. Protams, man pašam tuvāka ir klasiskā mūzika. Salīdzinot mūzikas lauku ar reliģisko, man patīk klasisko mūziku salīdzināt ar Bībeli un labu populāro mūsdienu mūziku ar Bībeles skaidrojošajām grāmatām. Vienā mēs atrodam stabilās, nezūdošās vērtības, kas ir aktuālas jau gadu simtiem (vai tūkstošiem Bībeles gadījumā), bet otrā atrodam ātrāk uztveramu informāciju ar mazāku piepūli. Cilvēki raksta mūziku no pilnas sirds, un, cik dažādi ir cilvēki, tik dažāda ir viņu radošā izpausme. Bībele māca, ka Dievam patīk upuris, kas nāk no tīras sirds (mūziku redzu kā pateicības upuri Dievam), un tādēļ tieši attieksme, ar kādu tā dievkalpojumā tiek atskaņota, ir vissvarīgākā.
Ar kādu mūziku uzrunāt draudzes bērnus?
Bērnu kalpošanā Tukuma draudzē ļoti labs piemērs man ir bijusi mana mamma. Zinu, cik grūti ir piemeklēt labas bērnu dziesmas, kas uzrunātu klausītājus un patiktu bērniem. Piemēram, nupat Tukuma draudzes 95 gadu jubilejā dziedātā bērnu dziesma nāk no Vācijas, kuru tur dzied skolu izlaidumos, kas ir ar garīgiem vārdiem. Kopīgi klausījāmies, rakstījām notis, pārtulkojām. Tas ir liels darbs, tādēļ ļoti cienu ikvienu, kurš iesaistās šajā kalpošanā.
 |
| Sniedzot meistarklases Islandē |
 |
| Spēlējot un stāstot par mūziku neierastās vietās |
Ja varētu izvēlēties, es domāju, ka darītu tieši to pašu, ko tagad. Pēdējā laikā esmu svētīts ar ļoti piepildītu koncertu kalendāru. Nesen kā biju Islandē, kur spēlēju sešus koncertus un pasniedzu meistarklases, pēc tam spēlēju Itālijā, Rumānijā, Zviedrijā, tagad Vācijā, nākotnē gaidāmi 3 CD ieraksti un koncerttūre Ķīnā. Pēdējā pusgada laikā ir bijis jāplāno katrs brīvs brīdis, lai izbrīvētu laiku fiziskām aktivitātēm un atpūtai. Ļoti priecājos par šo intensitāti, jo tā ir mana profesija, kas man patīk. Un man nekas nebūtu pretī, ja arī pēc pieciem gadiem būtu tāpat.
Vai Tavā nākotnē ir vieta arī ģimenei?
Jā! Ticu, ka ģimenes institūcija spēj dzīvē dot tādu piepildījumu, ko nevar aizvietot atzinība profesionālajā laukā. Ir dzirdēts, ka mūziķiem un māksliniekiem ģimenes dzīve ir grūta, jo turneju dēļ mājās sanāk būt reti, tomēr esmu sastapis iedvesmojošas mūziķu ģimenes, kurās laulātie sadala pienākumus tā, lai neciestu ne attiecības, ne profesionālā dzīve. Tas, protams, nav viegli, bet ir iespējams.
Ko Tu varētu pateikt tiem lasītājiem, kuri šobrīd ir vīlušies adventismā vai savā ticībā?
Varu runāt no personīgās pieredzes - pirms kāda laika arī es piedzīvoju grūtu posmu savā garīgajā dzīvē. Profesionālās attīstības ceļš lika man pielāgoties neskaitāmām jaunām lietām un lika mainīt daudz ko savā ikdienas rutīnā, kā rezultātā garīgā “dārza” kopšanai neatlika laika. Bija jāsatiekas ar visdažādāko uzskatu un ticību cilvēkiem, un katra satikšanās lika no jauna pārvērtēt sevi, savu ticību un dzīvesveidu. Manī radās šaubas par savu ticību, par adventismu, parādījās neatbildēti doktrināri jautājumi, un pamazām arvien vairāk sāku arī pamanīt, ka draudzes locekļos nav īstā gara, ka daudzi nav patiesi savā ticībā utt. Tagad varu teikt, ka ar Dieva žēlastību esmu šo posmu pārvarējis. Esmu iemācījies saskatīt, ka draudze man ir devusi dzīves pamatu un mācījusi, kā dzīvot kopā ar Dievu, kas ir neiedomājama vērtība. Draudzē, lai arī tai ir trūkumi, varu piedzīvot tādu kristīgo sadraudzību, kādu nekur citur neesmu atradis. Protams, nav perfektas organizācijas. Uzskatu, ka mums kā adventistiem ir ļoti, ļoti augsti standarti (doktrīnas, veselības mācība, dzīves veids), kas ir gandrīz neizpildāmi. Šie augstie standarti var būt liela svētība, ja tos izmanto kā mērķi, uz ko tiekties, un neuzskatu, ka tos vajadzētu pazemināt. Varbūt dažreiz draudze pārāk daudz pieprasa no cilvēkiem, tos testē, draudzes standartu burtisku izpildi izmantojot kā mērauklu viņu vērtīgumam kā Dieva ģimenes locekļiem, un tādēļ ir kādi, kuri to neiztur un salūzt. Man ir ļoti skumji, ka dažreiz draudzē aizmirstam, ka tikai un vienīgi Dievs zina katra sirdi un tikai Dievam ir zināmi īstie standarti, pēc kuriem mērīt cilvēku dzīves. Un vēl skumjāk, ka tādēļ daudzi ne tikai atstāj draudzi, bet arī pagriež muguru Dievam. Bet tas jau nav risinājums. Es redzu, kā ir cilvēkiem bez Dieva. Visi meklē piepildījumu, dzīves jēgu. Mūzikas pasaulē tas bieži tiek meklēts izlaidīgā dzīvē vai tiecoties pēc lielākas atzinības, bet tukšums paliek. Es ticu, ka mēs katrs esam radīti ar kādu īpašu vietu sirdī, ko nevar piepildīt ar neko citu, kā vienīgi pašiem meklējot sadraudzību ar Dievu.
Kopš parādījušās iespējas piedalīties dievkalpojumos attālināti, draudzes soli kļūst retāki. Ko mēs varētu darīt, lai cilvēki nāktu uz dievkalpojumiem?
Kad esmu ārpus Latvijas vietās, kurās nevaru būt draudzēs, ļoti novērtēju iespēju noklausīties dievkalpojumus attālināti, cik zinu, šobrīd to piedāvā Rīgas 1. draudze un Rīgas 5. draudze, kuru dievkalpojumus labprāt klausos. Tomēr cik gan daudz lielākas svētības ir, esot draudzē klātienē! Nevienu jau nepiespiedīsim nākt uz draudzi, vienīgais, ko varam darīt, ir izdzīvot ticību patiesāk paši savā dzīvē.
Ko Tu novēlētu mūsu lasītājiem?
Nepagurt un nepadoties garīgajā ceļā! Meklēt Dievu no visas sirds, dvēseles un spēka un ilgoties piedzīvot Viņa spēku savā dzīvē.
Daumanta Liepiņa oficiālā mājas lapa: https://daumantsliepins.com/
Kamermūzikas koncerts Durbes pilī: www.facebook.com/pg/Vestis.adventistiem/photos/
Intervija ar Daumantu Liepiņu
Reviewed by VA redakcija
on
trešdiena, oktobris 02, 2019
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
trešdiena, oktobris 02, 2019
Rating:
Nav komentāru: