Iepazīsimies – Madara Liepiņa un Roberto Muttoni

Tukuma draudze savā 95 gadu jubilejā dāvināja kamermūzikas koncertu Durbes pilī, kurā uzstājās pazīstamie Daumants un Madara Liepiņi (skat. www.facebook.com/pg/Vestis.adventistiem/photos). Ar viņiem kopā muzicēja Roberto Muttoni. Visi trīs mūziķi piekrita intervijām. Tapa intervija ar Daumantu Liepiņu, bet Madaru un Roberto intervējām kopā, jo Roberto runā itāļu valodā.
Pirmo publicēsim interviju ar Madaru un Roberto, nākamā būs ar Daumantu.
Ar Madaru un Roberto tikāmies Vecrīgā. Abi mūziķi ir vienkārši, sirsnīgi un harmoniski mierīgi. Intervija notika draudzīgā atmosfērā, kur tā vien prasītos abus mūziķus intervēt Itālijā, vietā, kura ir viņu mītnes zeme.

VA: Vai vijole ir Tava pirmā mīlestība?

Roberto: Jā noteikti, lai gan tā nav mana lielākā mīlestība, ko savā dzīvē esmu atradis. Mīlestība pret vijoli izveidojās, pateicoties manam tēvam. To sāku spēlēt 11 gadu vecumā, kas Itālijā nav nekas neparasts.
Mans tēvs spēlēja klavieres un gribēja, lai arī es tās spēlētu. Skaņdarbus, kurus man vajadzēja apgūt, jau pirms mācīšanās zināju no galvas, jo tēvs tos spēlēja gan uz klavierēm, gan lika klausīties no mūzikas atskaņotāja.
Jau 12 gados spēlēju Mendelsona koncertu, ko vidusmēra vijolnieks spēlē tikai pēc 5-6 gadu prakses. 13-14 gados sāku komponēt (ir arī operas) un vēlākajos gados pievērsos ari diriģenta amatam. 18 gados pabeidzu konservatoriju un uzreiz ari sāku strādāt Parmas konservatorijā.

Madara: Es jau trīs gadu vecumā mammai pateicu, ka spēlēšu vijoli. Viņa man jautāja, kādēļ tieši vijole, un es atbildēju - man patīk tās skaņa un izskats. Mamma sākumā nebija sajūsmā, jo zināja, cik vijole ir grūts instruments, bet par laimi man dzīvē nav bijis neviens brīdis, kad es būtu nožēlojusi savu izvēli. Izņemot, protams, pusaudžu periodu, kad negribējās trenēties, bet vienkārši spēlēt.

Roberto: Arī es nekad neesmu gribējis mainīt vijoli uz kādu citu instrumentu. Bet manā dzīvē ir bijuši periodi, kad es  pavisam atmetu vijolspēli.
Man ir trīs mīlestības: mana topošā sieva, vijole un politika. Bija brīdis, kad biju dziļi politikā, tādēļ visu savu laiku veltīju tai. Pēdējais periods, kad atmetu vijoles spēli, bija no 1998. līdz 2000. gadam, kad biju „Arena di Verona” mākslinieciskais vadītājs.

VA: Kāpēc mīlestība tieši uz mūziku?

Roberto: Ar vārdiem nemaz nevar aprakstīt, kādēļ tieši mūzika. Mūzika... tas ir kā elpot! Ja nespēlē, tu esi miris. Radīt mūziku nenozīmē, ka tas ir tikai tad, kad tu spēlē. Mūzika ir tik netverama un abstrakta, ka tā dzīvo bez izpildītāja. Neviens nav spējīgs pilnīgi izspēlēt to, kas ir mūzikā. Katram mūziķim ir sava interpretācija, un beigu beigās viņš savā veidā to “sabojā”.
Mūzika nav tikai, lai kādu darītu laimīgu, tas ir kaut kas daudz vairāk.... - ir grūti pietuvoties mūzikas pilnībai! Protams, bez mūziķiem mēs nevaram iztikt, jo tādējādi mēs to nemaz nedzirdētu. Vislabākais piemērs ir Bēthovens, kurš savā mūža nogalē bija pilnīgi kurls, bet spēja radīt vienus no labākajiem mūzikas šedevriem. Tiem, kuriem būs laime tikt paradīzē, nebūs vajadzība mācēt spēlēt instrumentus, mēs to radīsim un baudīsim mentāli.
Mūzika ir vienīgā no mākslām, kurām vajadzīgs interprets, jo, piemēram, gleznu mēs redzam ar acīm.

Madara: Man ir grūti iedomāties dzīvi bez mūzikas, jo es piedzimu ģimenē, kurā visu laiku bija un ir mūzika. Visur, kur braucām, bija jāspēlē vai jāklausās, kā to dara citi. Manuprāt, mums bērnībā ar Daumantu neviens nejautāja, vai mēs gribām iet mūzikas skolā, jo tas bija pašsaprotami. Tādēļ es nemaz nezinu, kā ir dzīvot bez mūzikas!
Esmu domājusi, ko es darītu, ja vairs nevarētu spēlēt vijoli... Noteikti turpinātu iet mākslas virzienā – gleznošana, literatūra, fotogrāfija... - tajā, kas attīsta fantāziju un dod iespējas “parakt” vēl dziļāk mākslā no cita skatupunkta laikā, kas atliek pāri bez vijoles.

VA: Cik tuvu ir mūzika un Dievs?

Roberto: Protams, ka tas iet ļoti cieši kopā. Piemēram, ir dzirdēts, ka bieži vien J.S.Bahu sauc par piekto evaņģēliju; viņš rakstīja netveramo mūziku - to mūziku, kas ir tuva pilnībai. Es uzskatu, ka savienojuma starpā – Dievs un mūzika – ir radusies plaisa. Un ne Dieva vainas dēļ! Vēl līdz pat 1850.gadiem mūzika bija kā pateicība - kā lielākā dāvana, ko vari pienest Dievam. Piemēram, Bahs lietoja šo frāzi latīņu valodā – Paldies Tev, Dievs -, ar kuru vienmēr parakstīja savus skaņdarbus.
Kad nāk apgaismības laikmets, sākot no 18.gs. vidus, cilvēks apdzied un apraksta jebko – sāk parādīties trokšņi, atonāla mūzika. To var sajust arī mākslā, kad gleznotāji glezno jebko. Galvenais bija – jo pamanāmāk un trakāk, jo labāk! Ja neizdevās pārsteigt, nenopelnīji iztiku un izplēnēja iespēja kļūt slavenam, izcelties uz citu fona. Laikam skrienot uz priekšu, reti vairs kurš komponists rada mūziku kā pateicību Dievam, jo tādējādi riskē labi nopelnīt, un Dievs vairs nav “modē”.
Daudzi zina, ka ir eksistējis tāds vijoļmeistars Gvarneri, bet tikpat daudzi nezina, ka viņam priekšvārds ir “Jēzus” (Gvarneri dzīvoja vienā laikā ar slaveno vijoļmeistaru Stradivari.). Manuprāt, Gvarneri vijoles bija vēl labākas par Stradivari. Pavisam vienkārši - Stradivari vijoles bija perfektas, bet ikkatrā Gvarneri vijolē varēja atrast kādu defektiņu, kuram pateicoties, katra vijole bija ar savu neatkārtojamu skaņu – dzīvību. Gvarneri parakstīja savas vijoles ar “INRI”, kas latīniski ir IESVS NAZARENVS REX IVDÆORVM (Jēzus no Nācaretes, Jūdu ķēniņš).

Madara: Esmu pilnīgi pārliecināta, ka caur mūziku darbojas Dievs! Katru reizi pirms spēlēju, pielūdzu Dievu. Pat, kad spēlēju baznīcās. Ļoti bieži esmu piedzīvojusi, ka pēc koncerta cilvēki pateicas, un izpildījuma pārņemti. man ir teikuši: tas bija kaut kas augstāks...kaut kas vairāk nekā parasti! Īpaši silti paliek, kad to saka cilvēki, kuriem varbūt nav tik tuvas attiecības ar Dievu, un tieši caur mūziku viņi atzīst, ka pastāv augstāki spēki. Dzirdēt šādus apliecinājumus - tā ir man lielākā dāvana no klausītājiem. Tas, kad man pasaka, ka esmu perfekti nospēlējusi visas notis (kas, protams, arī ir jāprot, lai varētu patiešām pārvaldīt savu instrumentu), tas nesniedz tādu gandarījumu - muzicēšana nav tikai tehnika, tā ir māksla, mūzikas izdzīvošana sevī.

VA: Itālija un Latvija. Vīrieši un sievietes...

Roberto: Latviešu un itāļu sievietes - kā diena pret nakti. Manuprāt, latviešu sievietes ir mīlīgas, un ģimenes dzīvē starp vīrieti un sievieti valda vienlīdzība - laba sadarbība savā starpā. Itālijā tā nav, jo ģimenē vienmēr ir tāds kā konfliktiņš, kur sieva grib būt virs vīra.
Itāļu sievietes ir kļuvušas vīrišķīgākas, kā rezultātā ir drusku apmainījušās vīrieša un sievietes lomas. Un tas nemaz nav labi, jo tad viss it kā pajūk.

Madara: Itāļu vīrieši ir ļoti pieklājīgi, vienmēr atvērs durvis, būs izpalīdzīgi. Viņi māk skaisti ģērbties - eleganti, pat ejot uz veikalu!

VA: Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Roberto: Man jau šķiet, ka Latvija ir mans liktenis. Kad vijolnieks sāk mācīties, ir kāda vijoļskola, pēc kuras vadās pasniedzēji. Vijoļskola, pēc kuras mācījies esmu es, ir slavena latviešu ebreja vijolnieka un pedagoga Maksima Jakobsena izveidota vijoļskola. Es jūtu pamudinājumu atvērt Latvijā skolu Jakobsena vārdā. Jo tieši viņš bija labākais vijoles skolotājs 20.gadsmita sākumā, par kuru zina visā pasaulē, bet viņa dzimtenē – neviens...

Madara: Mans sapnis, kopš sāku mācīties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, ir veidot tā sauktās “Šūbertiādes”, ar to domājot intelektuālos vakarus, kurā pulcējas dažāda veida mākslas cienītāji, mūziķi, gleznotāji, literāti utt. Šajos vakaros skanētu mūzika, visi saviesīgi vakariņotu mākslas cilvēku saturīgu sarunu gaisotnē, kāds nolasītu savu jaunāko dzeju... Varbūt būtu arī pieejamas publiskas lekcijas, koncerti, kas iepazīstinātu mākslas cienītājus ar jaunradi. Kaut ko ļoti, ļoti līdzīgu jau savā laikā aizsāka mans otrais mīļākais (uzreiz pēc Bēthovena) komponists – izcilais Francis Šūberts!

VA: Ko jūs novēlētu lasītājiem?

No sirds jums novēlam labu veselību un daudz, daudz labas mūzikas! Un ar nepacietību gaidām ciemos Itālijā! Skaistāku pilsētu par Veronu neatrast...(smejas, bet ar nopietnību)!

Piezīme no VA:
Gan Madara, gan Roberto regulāri sniedz koncertus Itālijā. Gan dažādu sastāvu ansambļu un orķestru ietvaros, gan arī tikai duetā (duo “RoMa”). Madarai un Roberto ir neskaitāmi daudz projektu, kuros viņi piedalās, lai ar savu sirdsdarbu nopelnītu ne tikai atalgojumu, bet galvenais, lai caur viņu vijolēm cilvēki saredzētu Dievu.
Fotogrāfijas no mūziķu personīgā arhīva.

Šeit varat iepazīties ar Madaras vijoļspēles video fragmentiem:
www.facebook.com/madara.liepina.52/videos/1979597462158871/
www.facebook.com/madara.liepina.52/videos/1979594302159187/

Fragmenti no Roberto operām:
youtu.be/tupNY0j9F68
youtu.be/cXCru5jd6h0
Iepazīsimies – Madara Liepiņa un Roberto Muttoni Iepazīsimies – Madara Liepiņa un Roberto Muttoni Reviewed by VA redakcija on pirmdiena, septembris 30, 2019 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.