Sestdienas rīts. Ieeju draudzes namā, kā parasti uzkāpju otrajā stāvā un atveru nedzirdīgo telpas durvis. Man pretim steidzas jau atnākušie nedzirdīgie un cits caur citu satraukti saka: “Ir atnācis nedzirdīgs puika kopā ar dzirdīgu mammu. Ej, parunāties!” Novelku ielas drēbes un eju klāt sievietei, uz kuru man norāda nedzirdīgie. Tā ne cerēta, ne plānota aizsākās mūsu sadarbība ar VSAC “Rīga” filiāles “Rīga” vadītāju Ilzi Dzeni un viņas atvesto nedzirdīgo bērnunama puiku.
Bērnunama vadītāja bija centusies atrast iespējas, lai viņas pārraudzībā esošie bērni nepaliktu tikai savu speciālo skolu un aprūpes centra sienās, bet varētu tikties un pabūt kopā ar bērniem no apkārtējās sabiedrības. Kur sabiedrībā varētu atrast pretimnākošākus un labsirdīgākus cilvēkus kā baznīcā? Tā kā bērnunama tuvākajā apkārtnē nevienā baznīcā nav svētdienas skolas nedzirdīgiem bērniem, tad ar laipnu citu konfesiju norādījumu viņa atveda šo puiku testa vizītē uz Adventistu baznīcas nedzirdīgo grupu.
Ļaujam, lai puika apskata telpu, bērnu nodarbību, pašus bērnus, skolotājas brilles. Tomēr vispievilcīgākais viņam izrādās sadraudzības galds, uz kura, nākot uz baznīcu, mēs katrs uzliekam savu našķīti. Kamēr puika pēta sanesto ēdienu receptes, tikmēr bērnunama vadītāja man stāsta, ka bērns nezina zīmju valodu. Ops! - nedzirdīgs bērns, 13 gadi, nezin zīmju valodu, tikai otro gadu paņemts skolā. Būs jautri!
Nu jau visu oktobri mēs tiekamies ar šīs VSAC filiāles nedzirdīgajiem bērniem. Tas man un mūsu nedzirdīgajai grupai ir kas jauns. Mēs neviens neesam speciālisti ne medicīnā, ne speciālajā pedagoģijā. Pa nedēļu mēs ar nedzirdīgo bērnu sabatskolas skolotājiem tiekamies, savā starpā pārrunājam, ko un kā labāk darīt, gatavojamies. Katrs no atvestajiem bērniem ir atšķirīgs: cits staigā, cits veļas; cits spēj runāt, cits nespēj; cits spēj ēst kā mēs visi, bet citam ir īpaša barošana; cits grib sadarboties, bet citam uznāk nepārvarams kreņķis. Neviena nodarbība vēl nav izdevusies, kā esam to iztēlojušies. Ik reizi jāreaģē uz jaunām situācijām. Iet kā pa amerikāņu kalniņiem. Bet ir jautri! Galvenais nenervozēt, jo notiekošais ir nedaudz plašāka normālība nekā parasti. Ļoti palīdz tas, ka bērniem līdzi ir aprūpētājas. Viņas nepiedalās mācību procesā, bet pieskata, lai kāds neizskrien no telpas, nesasitas un netraucē cits citam, kā arī aizved uz tualeti un paēdina. Viņas izstaro mieru un gādīgumu, kas dod mums drošības sajūtu, ka viss ir kārtībā.
Esam ciemojušies pie “saviem” bērniem bērnunamā. Jāsaka, ka redzētais sagrāva manus priekšstatus par bērnunamiem, kaut gan nezinu, vai visos ir līdzīgi apstākļi. VSAC filiāle “Rīga” pamazām pārveidojas par daudzdzīvokļu māju, kur katrā dzīvoklī būtu izveidota ģimene ar ne vairāk kā 5 bērniem, vienu piesaistes personu - “mammu” un auklītēm. Pašlaik tur jau ir iekārtoti 2 dzīvokļi (viss atkarīgs no naudas remontam).
Tā nu mēs ciemojāmies vienā šādā dzīvoklī, kur mitinās “mamma” ar trim bērniem. Svinējām dzimšanas dienu nedzirdīgajam puikam. Ciemiņu sanāca daudz: draugi gan no otrā dzīvokļa, gan vēl nepārveidotajām grupiņām un visam pa vidu mēs - 7 gabali no ārpasaules. Bija jautri. Bērni staigāja, rāpoja, pārvietojās ratiņkrēslā, rullējās pa grīdu – katrs atbilstoši savām īpašajām spējām. Atrodoties šajā rosīgajā kņadā un redzot, kā visi nepiespiesti vienkopus darbojas, es neviļus pieķēru sevi pie domas, ka šajā kompānijā invalīds esmu es, jo galīgi nezinu, ko darīt un kā reaģēt uz to, kas notiek, nemaz nerunājot par to, ka mācētu komunicēt ar bērniem, kas atšķiras no ikdienā sastaptajiem. Bērni spēlējās atbilstoši savam temperamentam, aprūpētāji mierīgi sēdēja maliņā un sarunājās, un deva laiku mums – ciemiņiem no ielas – atgūties no kultūršoka un adaptēties.
Domāju, ka šī ciemošanās paplašināja ne tikai manu, bet arī pārējo draudzes nedzirdīgo izpratni par normālību. Mums tiešām patika kopā pavadītais laiks. Vakarā, mūsu grupiņai pacilātā noskaņojumā dodoties mājup, atcerējāmies, ka jau 2 gadus bijām domājuši par to, kā praktiski mācīt saviem pusaudžiem būt devējiem nevis tikai ņēmējiem. Te nu tas bija! Iespēja bija atnākusi pie mums un pieklauvējusi pie durvīm!
Patlaban mūsu mērķis ir atrast un bērnunamos satikt nedzirdīgos bērnus. Varbūt nākotnē varētu piepildīties mans ierosinājums nedzirdīgos bērnus izmitināt vienā bērnunamā, nevis izmētāt pa visu pilsētu. Tas būtu ieguvums no nedzirdīgo kultūras un veselīgas identitātes veidošanās puses, kā arī veicinātu speciālistu izveidošanos darbam ar nedzirdīgiem bērniņiem. Ceram, ka pie mums sestdienās uz nodarbībām atvedīs bērnus vēl no citām filiālēm.
Noslēgumā vēl gribu teikt, ka VSAC “Rīga” filiāles ik pa laikam organizē atvērto durvju dienas/atvērtos pasākumus ar mērķi mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bērnunamiem, kā arī lai palīdzētu bērniem atrast ģimenes. Ieguglējiet internetā, atrodiet atvērto pasākumu un aizejiet apskatīties. Varbūt sirdī atpazīsiet aicinājumu kļūt par brīvprātīgo darbā ar bērnunama bērniem!
Bērnunama vadītāja bija centusies atrast iespējas, lai viņas pārraudzībā esošie bērni nepaliktu tikai savu speciālo skolu un aprūpes centra sienās, bet varētu tikties un pabūt kopā ar bērniem no apkārtējās sabiedrības. Kur sabiedrībā varētu atrast pretimnākošākus un labsirdīgākus cilvēkus kā baznīcā? Tā kā bērnunama tuvākajā apkārtnē nevienā baznīcā nav svētdienas skolas nedzirdīgiem bērniem, tad ar laipnu citu konfesiju norādījumu viņa atveda šo puiku testa vizītē uz Adventistu baznīcas nedzirdīgo grupu.
Ļaujam, lai puika apskata telpu, bērnu nodarbību, pašus bērnus, skolotājas brilles. Tomēr vispievilcīgākais viņam izrādās sadraudzības galds, uz kura, nākot uz baznīcu, mēs katrs uzliekam savu našķīti. Kamēr puika pēta sanesto ēdienu receptes, tikmēr bērnunama vadītāja man stāsta, ka bērns nezina zīmju valodu. Ops! - nedzirdīgs bērns, 13 gadi, nezin zīmju valodu, tikai otro gadu paņemts skolā. Būs jautri!
Nu jau visu oktobri mēs tiekamies ar šīs VSAC filiāles nedzirdīgajiem bērniem. Tas man un mūsu nedzirdīgajai grupai ir kas jauns. Mēs neviens neesam speciālisti ne medicīnā, ne speciālajā pedagoģijā. Pa nedēļu mēs ar nedzirdīgo bērnu sabatskolas skolotājiem tiekamies, savā starpā pārrunājam, ko un kā labāk darīt, gatavojamies. Katrs no atvestajiem bērniem ir atšķirīgs: cits staigā, cits veļas; cits spēj runāt, cits nespēj; cits spēj ēst kā mēs visi, bet citam ir īpaša barošana; cits grib sadarboties, bet citam uznāk nepārvarams kreņķis. Neviena nodarbība vēl nav izdevusies, kā esam to iztēlojušies. Ik reizi jāreaģē uz jaunām situācijām. Iet kā pa amerikāņu kalniņiem. Bet ir jautri! Galvenais nenervozēt, jo notiekošais ir nedaudz plašāka normālība nekā parasti. Ļoti palīdz tas, ka bērniem līdzi ir aprūpētājas. Viņas nepiedalās mācību procesā, bet pieskata, lai kāds neizskrien no telpas, nesasitas un netraucē cits citam, kā arī aizved uz tualeti un paēdina. Viņas izstaro mieru un gādīgumu, kas dod mums drošības sajūtu, ka viss ir kārtībā.
Esam ciemojušies pie “saviem” bērniem bērnunamā. Jāsaka, ka redzētais sagrāva manus priekšstatus par bērnunamiem, kaut gan nezinu, vai visos ir līdzīgi apstākļi. VSAC filiāle “Rīga” pamazām pārveidojas par daudzdzīvokļu māju, kur katrā dzīvoklī būtu izveidota ģimene ar ne vairāk kā 5 bērniem, vienu piesaistes personu - “mammu” un auklītēm. Pašlaik tur jau ir iekārtoti 2 dzīvokļi (viss atkarīgs no naudas remontam).
Tā nu mēs ciemojāmies vienā šādā dzīvoklī, kur mitinās “mamma” ar trim bērniem. Svinējām dzimšanas dienu nedzirdīgajam puikam. Ciemiņu sanāca daudz: draugi gan no otrā dzīvokļa, gan vēl nepārveidotajām grupiņām un visam pa vidu mēs - 7 gabali no ārpasaules. Bija jautri. Bērni staigāja, rāpoja, pārvietojās ratiņkrēslā, rullējās pa grīdu – katrs atbilstoši savām īpašajām spējām. Atrodoties šajā rosīgajā kņadā un redzot, kā visi nepiespiesti vienkopus darbojas, es neviļus pieķēru sevi pie domas, ka šajā kompānijā invalīds esmu es, jo galīgi nezinu, ko darīt un kā reaģēt uz to, kas notiek, nemaz nerunājot par to, ka mācētu komunicēt ar bērniem, kas atšķiras no ikdienā sastaptajiem. Bērni spēlējās atbilstoši savam temperamentam, aprūpētāji mierīgi sēdēja maliņā un sarunājās, un deva laiku mums – ciemiņiem no ielas – atgūties no kultūršoka un adaptēties.
Domāju, ka šī ciemošanās paplašināja ne tikai manu, bet arī pārējo draudzes nedzirdīgo izpratni par normālību. Mums tiešām patika kopā pavadītais laiks. Vakarā, mūsu grupiņai pacilātā noskaņojumā dodoties mājup, atcerējāmies, ka jau 2 gadus bijām domājuši par to, kā praktiski mācīt saviem pusaudžiem būt devējiem nevis tikai ņēmējiem. Te nu tas bija! Iespēja bija atnākusi pie mums un pieklauvējusi pie durvīm!
Patlaban mūsu mērķis ir atrast un bērnunamos satikt nedzirdīgos bērnus. Varbūt nākotnē varētu piepildīties mans ierosinājums nedzirdīgos bērnus izmitināt vienā bērnunamā, nevis izmētāt pa visu pilsētu. Tas būtu ieguvums no nedzirdīgo kultūras un veselīgas identitātes veidošanās puses, kā arī veicinātu speciālistu izveidošanos darbam ar nedzirdīgiem bērniņiem. Ceram, ka pie mums sestdienās uz nodarbībām atvedīs bērnus vēl no citām filiālēm.
Noslēgumā vēl gribu teikt, ka VSAC “Rīga” filiāles ik pa laikam organizē atvērto durvju dienas/atvērtos pasākumus ar mērķi mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bērnunamiem, kā arī lai palīdzētu bērniem atrast ģimenes. Ieguglējiet internetā, atrodiet atvērto pasākumu un aizejiet apskatīties. Varbūt sirdī atpazīsiet aicinājumu kļūt par brīvprātīgo darbā ar bērnunama bērniem!
Vineta Laudurga
mācītāja Adventistu Baznīcas nedzirdīgo nodaļā
mācītāja Adventistu Baznīcas nedzirdīgo nodaļā
Jaunas kalpošanas iespējas
Reviewed by VA redakcija
on
pirmdiena, oktobris 28, 2019
Rating:
Nav komentāru: