Vai adventistiem vajadzētu apsvērt evolūciju? –1

Lomalindas Universitātes Zinātnes un tehnoloģiju skolas dekāns, dr. Ronalds Karters
Raksts publicēts Ģenerālkonferences oficiālajā izdevumā “Ministry” 2005.gada septembrī,
tā mērķauditorija ir adventistu mācītāji visā pasaulē. 

Neviena cita zinātniskā teorija nav tik ļoti mainījusi cilvēku domāšanu kā Darvina evolūcijas teorija. Dažiem tā piedāvā pamatprincipu, kā skaidrot dzīvības, tās sākuma un sarežģīto mehānismu veidošanos. Citiem evolūcija ir lielākais bieds, kas apdraud ticību Dievam, liekot ticīgo miljoniem šaubīties vai zaudēt ticību Rakstiem. Pārāk bieži mācītāji dzird cilvēkus sakām, ka viņi vairs nespēj ticēt bībeliskajam radīšanas stāstam vai vispasaules plūdiem, jo tas ir pretrunā ar jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem. Tādējādi daudziem evolūcija kļuvusi par galveno ienaidnieku kristīgajai ticībai, kuru kristiešiem vispār nevajadzētu apsvērt.

Mūsu liecība: saprātīga un akurāta

Kā Septītās dienas adventistiem vajadzētu izturēties pret evolūcijas izaicinājumiem? Ir divi iemesli, kādēļ draudzei vajadzētu saprātīgi studēt evolūciju:
Pirmkārt, adventisti tic, ka uzmanīga dabas izpēte un Raksti var ikvienu atvest pie Dieva. Ir vērts iedziļināties evolūcijas zinātnē, un tas nav pret ticību, bet drīzāk ļauj mums ielūkoties, kā Dievs veido attiecības ar savu radību (Dievs savā labestībā ir sagādājis veidus, kā laika gaitā izdzīvot mainīgajos apstākļos, šī atziņa nav pretrunā Rakstiem un arī izpratnei par lielo cīņu šajā pasaulē). Cēloņsakarību meklēšana un ticība ir būtiski nosacījumi, lai mēs spētu droši uzticēties Dievam. Mēs nevaram akceptēt vai noraidīt uzskatus par zinātni un ticību bez iedziļināšanās, tāpat vien.

Otrkārt, tā ir mūsu atbildība spēt paskaidrot savu ticību pasaulei, un tas būs tikai ieguvums, ja mēs spēsim saprātīgi, pamatoti un godīgi argumentēt, kam mēs ticam. Lai dialogs ticīgo vidū būtu jēgpilns un mūsu ietekme pasaulē pozitīva, mums ir nepieciešama akurāta, dziļa izpratne par modernās zinātnes teorijām, tās likumiem un metodēm, vienalga, vai mēs kaut kam piekrītam vai nē. Mums jāspēj runāt zinātnes valodā godīgi un bez viltus.

Problēma: evolūcijas daudzās nozīmes

Runājot par evolūciju, reizēm rodas grūtības saprasties, jo izpratne par vārdu “evolūcija” ir atšķirīga un tā mainās, un dažādām skolām vai ideju nesējiem ir bieži vien savs priekšstats, kādā viņi šo vārdu lieto.

Runājot par evolucionāro domāšanu, ir jāpiemin četras radnieciskas nozīmes, kas reizēm pārklājas: process, mehānisms, teorija un filozofija.

Evolūcija kā process. Tas nozīmē mantotas (ģenētiskas) izmaiņas populācijā ilgākā laika posmā (paaudzēs). Reti kurš adventists noraida doma, ka cilvēce kopš radīšanas ir mainījusies. Kopš grēkā krišanas šīs izmaiņas ir turpinājušās, tās izpaužas arī ģenētiski. To ir ietekmējusi un turpina ietekmēt vienmēr mainīgā vide. Šādas pēc radīšanas notikušas izmaiņas faktiski nozīmē (kaut vai daļēji), ka mēs pieņemam mācību par evolūcijas procesu, kaut arī tas ne vienmēr nozīmē piekrist kādai evolūcijas teorijai.

Evolūcija kā mehānisms. Tas ietver sevī piecus principus: 1) dzīvība piedzimst dzīvībai, dzīvie organismi rada pēctečus, kas ir ļoti līdzīgi viņu vecākiem; 2) kaut arī bērni līdzinās saviem vecākiem, viņu vidū vērojamas arvien plašākas variācijas, lielākoties pateicoties jaunām mutācijām un ģenētiskām kombinācijām. Šī dažādība ir pamatmateriāls evolucionārām izmaiņām; 3) organismiem ir potenciāls vairoties progresijā, un tomēr dabā populācijas lielums ir noteiktā balansā (lielākā daļa izņēmumu ir antropogēniski). 4) ņemot vērā ierobežotos resursus, slimības, konkurenci un vēl dažus nejaušus faktorus, ne visi organismi izdzīvo; 5) tie dzīvnieki, kuri spēj saražot vairāk pēcnācēju, tiek uzskatīti kā vissekmīgāk piemērojušies.

Šie pieci novērojumi veido Darvina evolūcijas teorijas kodolu- stiprākie izdzīvo, pateicoties dabiskajai atlasei. Tas, cik evolucionārie mehānismi ir sekmīgi, tiek mērīts pēc tā, cik daudz dzīvotspējīgu pēcnācēju rodas nākamajās paaudzēs. Vispiemērotākie jeb adaptējušies organismi ne vienmēr ir tie, kas atbilst noteiktiem cilvēku standartiem jeb izpratnei par perfekto. Šos procesus un evolūcijas mehānismus var novērot un aprakstīt, taču tos nav jāuzlūko kā noteiktus sinonīmus vienai teorijai vai filozofijai. Tomēr jāatzīst, ka tie ir organiskās evolūcijas teorijas pamatā.

Evolūcija kā teorija. Zinātniskā teorija ir labi pamatots skaidrojums par dabas pasaules dažiem aspektiem – tā ir akceptēta organizēta zināšanu sistēma, kas norāda uz daudz dažādiem apstākļiem, lai izskaidrotu noteiktas parādības. Evolūcijas teorija novēro procesus un izmanto redzēto, lai izskaidrotu pagātnes notikumus (piemēram, fosiliju izpēte), cenšoties rekonstruēt vislabāko (visloģiskāko un dabiskāko) skaidrojumu par dzīvības vēsturi.

Ņemot vērā ierobežojumus, ar kādiem saskaras dabas zinātnes, kas orientētas vēstures izpētē (lielāko daļu notikumu nav iespējams novērot, fosiliju pēdas nav pilnīgas, procesus nav iespējams pārbaudīt), visas evolūcijas teorijas balstās tikai uz secinājumiem un ir spekulatīvas. Tomēr jāatzīst, ka šīs teorijas bieži vien piedāvā loģiskus veidus, kā skaidrot iegūtos datus, un piedāvā pārbaudāmus eksperimentus ticamiem procesiem un mehānismiem, kas varēja pagātnē notikt.

Ir vairākas konkurējošas teorijas par bioloģisko evolūciju, bet neo-darvinistiskā teorija ir vispazīstamākā un uzsver nelielas ģenētiskas izmaiņas, kas laika gaitā papildina sugu dažādību, bet viss veidojies no viena “dzīvības koka”. Citas evolūcijas teorijas uzsver atšķirīgus elementus (viens vai vairāki pirmsākumi, zemes vai kosmiska izcelsme), un vēl citas liek uzsvaru uz atšķirīgiem mehānismiem (pakāpeniskā evolūcija vai attīstība noteiktos laika periodos, nejaušība vai dabiskā atlase, vai vadītā evolūcija).

Evolūcija kā filozofija. Tai ir galvenā loma filozofiskajā naturālismā. Naturālisms noraida jebkādus skaidrojumus, kurus nevar pārbaudīt ar zinātniskām metodēm, un rēķinās tikai ar zināmajiem materiālistiskajiem mehānismiem universā. Tas noraida jebkādus pieņēmumus par Dievu vai dievišķo. Daži uzskata, ka filozofiskais naturālisms kļūst par zinātnes reliģiju.
Pamatjautājums, ar kuru saskaras draudze, ir – kā mēs vislabākajā veidā varam pasaulei pateikt, ka mēs noraidām evolūciju kā filozofiju, līdzīgi kā daudzas organiskās evolūcijas teorijas, tajā pašā laikā paliekot atvērtiem tiem evolūcijas procesiem un mehānismiem, kurus mēs varam novērot.
Daudzi mēģina lietot tādus terminus kā mikro un makro, lai norādītu uz atšķirībām, tomēr šie termini ir problemātiski.
(nobeigums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Komentāra publicēšana