Vai adventistiem vajadzētu apsvērt evolūciju? –2

Lomalindas Universitātes Zinātnes un tehnoloģiju skolas dekāns, dr. Ronalds Karters

Raksts publicēts Ģenerālkonferences oficiālajā izdevumā “Ministry” 2005.gada septembrī,

tā mērķauditorija ir adventistu mācītāji visā pasaulē. 

Problemātiskie termini: mikro un makro

Kreacionisti bieži lieto jēdzienu “mikroevolūcija”, lai norādītu uz bioloģisko izmaiņu līmeni, kas šķiet bībeliski drošs un pieņemams. Jēdziens “makroevolūcija” tad nozīmē tos evolūcijas līmeņus, kas mūsu ticībai šķiet nepieņemami (piemēram, dziļas taksonomiskas izmaiņas- pāreja no rāpuļiem uz zīdītājiem- vai jaunu labumu rašanās, piemēram, spalvas).

Zinātne definē mikroevolūciju kā ģenētiskas izmaiņas populācijā, kas nav tādas, lai veidotos jauna suga. Sugas ir organismu grupas, kas dabiskā ceļā krustojas un ir definētas, ņemot vērā noteiktas pazīmes, ar kurām tās atšķiras no citām sugām.

Makroevolūcija ir neskaidrs termins. Daudzās tā definīcijas iekļaujas divās kategorijās: tās, kas uzsvaru liek uz taksonomisko kvantitāti (jebkuras izmaiņas, kas veido jaunu sugu), un tās, kas fokusējas uz izmaiņu kvalitāti (jaunas pielāgošanās stratēģijas, jaunas struktūras, jaunas uzbūves veidošanās).

Biologi, kas pēta evolūciju sugu līmenī, uzskata, ka jaunu šķirņu selekcionēšana ir makroevolūcijas piemērs. Paleontologi, kas strādā ar cietajiem audiem (kauliem nevis gēniem) un bieži vien ar nepilnīgajiem fosiliju fragmentiem, ir tendēti lūkoties uz evolūciju kā dzīvības vēstures pārskatu. Viņu makroevolūcijas definīcija uzsver lielās izmaiņas formā vai struktūrā, un viņi par makroevolūciju runā kā par lielām morfoloģiskām izmaiņām, kurām bija nepieciešams garš laika periods, lai izveidotos modifikācijas, kas ļāvušas veidoties augstāka līmeņa taksonomiskām grupām.

Evolūcijas stiprās puses

Ja mēs runājam par evolūcijas teoriju un tās dažādām variācijām, mums ir jācenšas saprast, kāpēc tā ir tik spēcīga un tik atzīta. Es uzskaitīšu, ko es uzskatu par evolūcijas stiprajiem plusiem.

• Evolūcija kā zinātne pieprasa lietot saprātu un apgalvo, ka tā ļauj sevi koriģēt, ir godīga, atklāta un nav autoritāra pieejā pret pragmatisko patiesību.
• Evolūcija sniedz labus skaidrojumus, kas palīdz mums izprast dabas daudzveidību.
• Mikroevolūcijas mehānismus var novērot un izmērīt. Sugu veidi, šķiet, dabīgi veidojušies gar planētas robežkoridoriem tādiem kā sauszemes tiltiem, salu grupveida izkārtojumiem, kalnu pārejām vai ekoloģiskiem šķēršļiem.
• Dzīvie un senie organismi ir sastopami ģeogrāfiski tuvu tām vietām, kur var atrast arī to iespējamo priekšteču fosilijas. Piemēram, somaiņi (ar vienu izņēmumu) apdzīvo tikai Austrāliju, kamēr placentas zīdītāju Austrālijā praktiski nav.
• Fosilijas, kas norāda uz pārejas formām evolūcijas procesā:  ir atrastas daudz pārejas formu fosilijas, kas savieno dinozaurus (reptiļus) un putnus, arī reptiļus uz zīdītājus.  Ir atrastas vaļu fosilijas, kuriem ir bijušas kājas (izskatās, ka daži vaļi spējuši pārvietoties pa zemi, bet citi nē), šādi rādot makroevolūcijas saikni starp zemes zīdītājiem un vaļiem.
• Atavismi (laika gaitā kļuvuši lieki, nevajadzīgi orgāni, piemēram, pitoniem, bezkāju čūskām zem ādas ir atavistisks iegurnis, un dažām ķirzakām ir rudimentāras, nefunkcionējošas kājas, kas arī ir zem ādas).
• Pierādījumi, salīdzinot molekulārās ķēdes. Analizējot gēnus, kas ir selekcijas jeb atlases procesā, un nefunkcionālās DNA ķēdes (pseidogēnus, endogēnus virālo elementu genomā un kustīgos ģenētiskos elementus), lai atklātu kopējo priekšteci (kladistika), var saskatīt pat vienādas kopēšanas kļūdas, un tas drīzāk saskan ar evolūcijas teoriju nevis radīšanu.

Evolūcijas teorijas vājās puses

Kā mācīts biologs es respektēju evolūcijas zinātni, bet nevaru neredzēt šādus būtiskus teorijas vājos punktus.

• Lielā mērā evolūcijas teorijas stiprā loģika balstās uz to, ka tā sākotnēji - a priori-  pieņem, ka visiem organismiem ir viens sencis, tikai viens “īstais dzīvības koks”, viens priekštecis (varbūt daži), ar ko viss sācies. Šāds pieņēmums ierobežo iespējamos scenārijus, kurus būtu vērts nopietni apsvērt.
• Senās evolucionārās attiecības ir vēsturiskas, un tādēļ tās nevar apstiprināt vai noliegt, izmantojot zinātniskas metodes.
• Makroevolūcija (paleontoloģiskajā izpratnē) lielā mērā balstās uz nepilnīgiem datiem (trūkstošām vai daļējām fosilijām, kas ir bez mīkstajiem audiem, lai varētu veikt DNA analīzi).
• Daudzus evolucionāros skaidrojumus pārbaudīt nemaz nav iespējams, tie balstās uz pieņēmumiem, ka tas, ko mēs redzam dabā, ir pielāgošanās kaut kam, kas ir noticis pagātnē. Daudzos aspektos evolucionārā teorija ir kļuvusi pārāk plaša, skaidrojot notikušo kā nejaušību, kas pieļauj gandrīz jebkādu iespējamo bioloģisko rezultātu, līdz ar to šo skaidrojumu nav iespējams apstrīdēt.
• Pāreju fosilijās daudzos “dzīvības koka” atzaros, kurus uzskata par sākotnējiem, bieži redzama datu nekonsekvence (morfoloģija bieži ir pretēja molekulārajām ķēdēm, un, analizējot kāda gēna ķēdes datus, tie uzrāda citādu evolūcijas scenāriju nekā cits gēns tajā pašā organismā).
• Empīriskie zinātnes dati ļoti minimāli atbalsta evolūcijas teorijas par dzīvības izcelšanos.
• Dabiskās atlases teorijai ir grūtības pārliecinoši izskaidrot neatgriezenisku sarežģīto struktūru evolūciju.
• Evolūcijas teorijas nav neatkarīgas no cilvēku realizētās politikas un aizspriedumiem.
• Evolūcijas teorija daudziem tās atbalstītājiem ir kļuvusi par dogmu un reliģiju.
• Pašreizējās evolūcijas teorijas pretendē uz spēju atbildēt ne tikai uz jautājumu “kā”, bet arī “kāpēc”. Filozofiski runājot, šāda veida centieni to nostāda ļoti ievainojamā situācijā, jo automātiski izslēdz iespējamās atbildes vienkārši tāpēc, ka tās nav iespējams ar zinātniskām metodēm kārtīgi pārbaudīt.

Secinājumi

   

Vai Septītās dienas adventistiem vajag apsvērt evolūcijas teoriju? Lai uzturētu ticībā balstītas attiecības ar Dievu, esmu pārliecināts, ka mums vajag nopietni un pamatīgi izvērtēt visus mūsu ticības izaicinājumus. Tā rīkojoties, mums tomēr nevajag izbīties vai viegli sākt šaubīties cilvēcisko filozofiju vai zinātnes izteikto pretenziju dēļ, jo cilvēka zināšanas ir ierobežotas, tās ietekmē cilvēciskais faktors un zinātnisko metožu nosacījumi.

Mums ir jābūt pazemīgiem, gan uzklausot zinātnes atklājumus, gan mācoties teoloģiju. Mums jāsaprot, ka mēs daudz ko nesaprotam, tādēļ mums jābūt atvērtiem visai patiesībai. Esot atvērtiem tam, ko atklāj zinātne un saprāts, mums ir jābūt drošiem par savu ticību Bībelei un Svētā Gara vadībai. Šad un tad mums nāksies uzticēties Dievam, nezinot visas atbildes, vienalga, vai tas attiecas uz jautājumiem par dabu, zinātni vai garīgiem jautājumiem. Lietojot vārdu “evolūcija”, ir īpaši svarīgi, ka mēs saprotam, kādā nozīmē par to runājam.

Mums ir arī jābūt labestīgiem un saprotošiem, kad diskutējam ar citiem par šiem tematiem. Nevajag domāt, ka ikviens, kas atbalsta evolūcijas teoriju, noteikti atbalsta ateismu vai teistisko evolūciju.
Studenti, kas ir mācījušies par evolūcijas procesiem un mehānismiem, var būt vīlušies, ja vecāki vai mācītāji noraida jebkādas evolūcijas formas tikai tāpēc, ka viņus baida šis vārds, neņemot vērā to, kādā nozīmē tas tiek lietots. Mēs varam palīdzēt sarunai, lietojot jēdzienus korekti, un īpaši svarīgi ir atzīt, ka daudzi procesi un mehānismi, kuri tiek apzīmēti ar vārdu “evolūcija”, ir saskaņā ar Bībeles pēcradīšanas modeli.

Tas, kā mēs izturamies viens pret otru, ir daudz svarīgāk par to, kā mēs izturamies pret idejām. Pārāk bieži mēs apgalvojam, ka evolūcija nav apsverama vai ka tās nolūks ir noraidīt Dievu. Evolūcijas teorijas prasa daudz ticības dabiskajam, bet arī tas nav bez pamata. Mums ir jāizturas pret to ar profesionālu cieņu, paturot prātā, ka ne vienmēr tas, kas šķiet loģisks un pamatots, ir patiesība.

Esot kreacionistiem, ir jāizvairās no dogmatiskiem paziņojumiem vai apoloģētikas. Vai baznīcai ir vērts apsvērt evolūciju? Es ceru, ka jā. Vai mums to jāpieņem? Es ceru, ka nē, ne kā filozofiju, ne kā dzīvības izcelšanās teoriju.