Diriģenta jubileja: Elitai Sokolovskai 90!

Viktors Ļahu, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks M.Kulakova Bībeles tulkojuma institūtā.

Raksts tulkots ar autora norādēm un atļauju no institūta mājaslapas bible.zau.ru : 

Foto no Euro-Asia Division Music Ministry's albuma

Deviņdesmitais gads ir apritējis talantīgās diriģentes, pedagoģes Elitas Sokolovskas dzīvē. Daudzi Latvijā viņu mīl un atceras, kaut arī nu jau vairāk 10 gadus viņa atkal ir prom no Latvijas.

Elita Sokolovska piedzima nelielajā Latvijas pilsētā Cēsīs adventistu kalpotāja Alfrēda Medņa ģimenē. Ticība, draudze, dievkalpojumi bija cieši saistīti ar mūziku, kas veidoja ne tikai emocionālo, bet arī reliģiski estētisko meitenes pasauli. Jau no agras bērnības Elita izrādījusi lielu interesi par mūziku, kā arī īpašas muzikālās spējas. Viņai bija brīnišķīga balss, un jau 12 gadu vecumā viņa vietējās draudzes korī bija soliste.

Skolas gados vācu okupācijas laikā viņa privātās nodarbībās mācījās pie dažādiem pedagogiem. Pēc kara viņa divos gados apguva mūzikas skolas 7 gadu programmu un sekmīgi nokārtoja eksāmenus, lai iestātos mūzikas vidusskolā, taču viņu neuzņēma, jo viņa bija mācītāja (tautas ienaidnieka) meita: viņas tēvs, līdzīgi kā daudzi tā laika mācītāji, bija uz 10 gadiem notiesāts. Tomēr par spīti visiem pārdzīvojumiem un grūtajiem gadiem, Elita turpināja mācīties privātstundās, tajā skaitā pie slavenā pianista un komponista Arvīda Žilinska. Nav šaubu, ka šī lieliskā pedagoga zināšanas, viņa kolosālā pieredze bija ļoti svarīga topošajai jaunajai mūziķei.

1950.gadā Elita iestājās trīsgadīgos mūzikas kursos Latvijas valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmijā), mācoties kora diriģenta-pedagoga klasē. Pēc kursu beigšanas viņu uzaicināja Rīgas 1.draudze un arī Rīgas 7.draudze vadīt draudzes korus. Tur viņa darbojās no 1951. līdz 1965.gadam. Viņas darbošanās sfēra bija ļoti būtiska un atbildība liela: viņai vajadzēja domāt, kā dievkalpojumiem piešķirt Dieva klātbūtnes, svētuma sajūtu. Dzirdētais Dieva vārds jānostiprina klausītāju sirdīs, un tam ir svarīga muzikālā kalpošana, kora dziedājums.

1965.gadā Elita Sokolvska tika uzaicināta kalpot adventistu draudzēs Ukrainā un Krievijā. Tas bija jauns pavērsiens viņas dzīvē. Bez garām pārdomām Sokolovsku ģimene pārcēlās uz Kirovogradu. Vadot kori tur, bet vēlāk Mukačevā (Ukraina, Aizkarpati), Elita arī apmācīja citus topošos diriģentus draudzēm Ukrainā un Krievijā.

Pēc dažiem gadiem Elitu uzaicināja vadīt Odesas draudzes kori, un tad viņa paralēli izveidoja visa apgabala kori. Viņai jau bija nepieciešamā pieredze un zināšanas, lai tiktu ar šādu izaicinājumu galā. Koris nostiprinājās, atjauninājās, priecējot baznīcas apmeklētājus. Tas pamudināja viņu doties vēl tālāk. Elita un lielā mērā tieši viņas vīrs Jānis Sokolovskis aizrāvās ar jaunu ieceri – atjaunot repertuāru ar citu autoru sacerētiem skaņdarbiem.

Tajā laikā Sokolovsku ģimene spēra bezprecedenta soli – protestantu kora repertuārā iekļaujot baznīcas klasiķu sacerējumus. Īpaša loma tajā bija Jānim, kurš vienmēr bijis sievas nenogurdinošs atbalstītājs un domubiedrs, viņš uzņēmās atbildību par kora repertuāra izvēli. Krievu garīgā mūzika protestantu draudzēs tajā laikā bija aizmirsta un nepieprasīta, un viņš vēlējās ne tikai bagātināt kora dzīvi, bet arī paplašināt baznīcas apmeklētāju mākslinieciski muzikālo redzesloku. To bija jādara atbildīgi un rūpīgi. Paļaujoties uz savu takta izjūtu un māksliniecisko gaumi, Jānis meklēja jaunus skaņdarbus, izmeklējot labāko. Jāpiebilst arī, ka pamazām repertuārs kļuva arvien sarežģītāks, atklājot jaunas baznīcas kora mākslinieciskās iespējas.

Reiz 70.gados, iegriežoties Odesā pareizticīgo dievnamā, Jānis vietējā dievnama bibliotēkā ieraudzīja notis brīnišķīgā ukraiņu komponista Varanovska pusaizmirstajam sacerējumam “Mans gans”. Tas izrādījās brīnumains atradums, un kaut arī teksts bija grieķu valodā, tas viņu nesamulsināja. Uzmetot skatu notīm, viņš iedomājās, cik gan tas varētu būt ietekmīgs muzikālais priekšnesums! Atgriežoties mājās ar dārgumu rokās, viņš padalījās savās domās ar dzīvesbiedru Elitu un sāka domāt, kāds Bībeles teksts būtu pielietojams šim sacerējumam. Dievs deva domu par 23.psalmu. Jāņa intuīcija viņu nepievīla. Dāvida radītais šedevrs apbrīnojami organiski saderēja ar mūziku. Man liekas, ja Varanovskis šodien būtu dzīvs, viņš apkamptu Jāni un pateiktos par šiem meklējumiem un izvēli. Jāpiebilst, ka krievu garīgajā mūzikā lielākoties lietota baznīcas slāviskā valoda, un klausītājiem faktiski ir vajadzīgs tulkojums, lai to saprastu. Jānis pats šos tekstus tulkoja. Viņam ir dzejnieka dāvana, un tādēļ viņš tulkoja tekstus ne tikai no baznīcas slāvu valodas, bet arī no latviešu, angļu, vācu un latīņu valodas.

Šis skaņdarbs bagātināja Elitas Sokolovskas vadītā kora repertuāru, un ar laiku interesi par to izrādīja arī virkne citu mūsdienu protestantu koru. Vietā būtu piebilde, ka tieši šī psalma interpretācija atklāja, manuprāt, spilgto diriģentes talantu, kas ne tikai izjuta, bet arī īstenoja unikālā skaņdarba poēziju, pievēršot īpašu uzmanību rečitatīva dinamiskajām nokrāsām, kas tā raksturo vēsturiskās baznīcas liturģiskos dievkalpojumus, realizējot dažādos tempu kontrastus, bez kuriem šis skaņdarbs neatklātu savus dziļumus un tā nesto vēsti. Varētu teikt, ka Jānis radīja Elitai savdabīgu kora repertuāra zelta bibliotēku, iekļaujot tajā krievu baznīcas dziedājumu klasiku: S.Rahmaņinovu, P.Čaikovski, P.Česnokovu, A.Grečaņinovu, D.Bortņanski, A.Varanovski, M.Berezovski, A.Arhangelski un citus slavenus komponistus. Tas, bez šaubām, bija revolucionārs solis Padomju savienības protestantu muzikālajā kultūrā, un daudzi citi citu konfesiju diriģenti šim piemēram sekoja. Tādā veidā Sokolovski vispārējai krievu dziedājumu kultūrai mērķtiecīgi pievienoja klāt neoprotestantismu.
1981.gadā Tulas pusnelegālā semināra rektors N.Libenko uzaicināja Elitu uz Tulu, lūdzot viņu atvērt kora klasi un izstrādāt mācību programmu topošajiem teologiem un mūziķiem. Drīz vien Elita Sokolovska sāka mācīt baznīcas mūzikas pamatus un kora tehniku semināra studentiem, kā arī organizēja mācību seminārus draudžu diriģentiem.

1982.gadā ar baznīcas vadības atbalstu Elita un Jānis Sokolovski izveidoja kori “Glorija”. 80.gadu beigās, konkrētāk, 1988.gadā šis koris piedalījās Zaokskas garīgā semināra atklāšanā. Svinīgā mācību iestādes atklāšana sakrita ar Krievijas kristietības 1000 gadu jubileju. Pasākumā piedalījās arī Vispasaules Adventistu baznīcas vadība, valsts un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Starp viesiem bija arī slavenais krievu rakstnieks, Krievijas bērnu fonda vadītājs Alberts Ļihanovs, kurš uzaicināja kori iesaistīties Bērnu fonda rīkotajos labdarības koncertos. Šis piedāvājums atvēra durvis labākajās Padomju savienības koncertzālēs. Glorija sniedza desmitiem koncertu sākot no Brestas līdz pat Kamčatkai. Firma “Melodija” ierakstīja skaņuplati ar baznīcas dziedājumiem. Ieraksts notika Smoļenskas katedrālē, un tam svētību deva Pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirills, tolaik viņš vēl bija Krievu baznīcas Ārējo attiecību nodaļas vadītājs un Smoļenskas klostera priekšnieks. Augstā meistarība un cēlie labdarības mērķi ļāva korim “Glorija” dziedāt Maskavas Lielajā teātrī, Marijas teātrī Sanktpēterburgā, uz skatuves Kremļa Kongresa namā un daudzās citās ievērojamās vietās. Šajā laikā kora repertuārā bija ne tikai krievu klasiķi, bet arī jau mūsdienu autoru sacerējumi, piemēram, Justa Liepiņa, Modra Zaķa, Karla Dženkinsa, Džona Ruttera un citu autoru mūzika, kā arī krievu tautasdziesmas.

Koris “Glorija” uzstājās arī ārpus Krievijas – Polijā, Zviedrijā, Nīderlandē.  Līdz 2004.gadam korim bija vairāk nekā 100 koncertu.

Paralēli Elita Sokolovska turpināja mācīt Zaokskas garīgā semināra Mūzikas fakultātē.
2004.gadā Elita un Jānis atgriezās dzimtajā Latvijā, kur organizēja kori “Lauda”. Trīs gadu pastāvēšanas laikā šis koris uzstājās vairāk nekā 20 koncertos Latvijas draudzēs un koncertzālēs.
2010.gadā viņi pārcēlās uz Krimu, kur organizēja Krimas kori “Laudamus”, tā vadītāji viņi ir līdz pat šai dienai. Kaut arī jau ļoti cienījamā vecumā, Elita turpina ar kori koncertēt un pagodināt Dievu Sevastopolē, Jaltā, Simferopolē, Feodosijā un citās Krimas pilsētās. Viņai šodien palīdz meita Anna, kas ir pianiste un koncertmeistare.

E.Skolovskas vadītajam korim vienmēr bijis bagāts un dažāds repertuārs. Katrs priekšnesums skanējis īpaši, izjusti, piepildīts, kas aizskar klausītāja dvēseli. Elita vienmēr ir pievērsusi lielu uzmanību skaņdarba mākslinieciskajam tēlam. Viņai ir svarīga katra nianse: katrs vārds, muzikālā un poētiskā frāze, skaņdarba forma, kas pati par sevi ir ar saturu. Viņai ir neparasta dāvana ne tikai pašai izjust, bet kopā ar kori izdzīvot skaņdarba kulminatīvos momentus. Viņas vadītajam korim ir savs spilgts, īpašs izpildījuma stils. To nodrošina ne tikai koristu izkoptais balss tembrs un dziedājumu maniere, bet arī diriģentes pašas garīgi estētiskais redzējums, kā arī intuitīvā tiekšanās pēc pasaulē novērtētajām muzikālajām vērtībām. Tas izpaužas tajā, kā koris nostājas, kā tas skan, un, protams, veidojas sava muzikālā valoda, īpašas mūzikas noskaņas un izpildījuma veidi.

Patiesībā diriģenta personību neveido tikai viņa meistarība un profesionālisms. Acīmredzot, jārunā par Elitu Sokolovsku kā sievu, mammu, jūtīgu cilvēku. Viņa noteikti ir īpaša šarma cilvēks. Viņu raksturo aristokrātiska un cēla vienkāršība, dzīvesprieks, elegance. Ir īpašs gandarījums vērot viņu darba procesā. Kora mēģinājumi vienmēr ilguši ne vienu stundu vien, viņai ir neizmērojams entuziasms, enerģija, kas pielīp arī citiem, un tā uztur un baro daudzu stundu nogurdinošā darbā. Katram viņa atradusi vajadzīgos vārdus (reizēm arī stingrus, bet ieturētus), kādu mājienu vai smaidu, viņa savā korī katrā ierauga personību. Un koristi viņai atbild ar mīlestību. Zinu, jo esmu pats bijis viens no viņiem – es savā studiju laikā dziedāju Tulas korī. Nešaubos, ka daudzi koristi pievienosies maniem vārdiem, būs vienoti, paužot mīlestību šai jūtīgajai, neparastajai diriģentei un, nebaidīšos no šī vārda, Cilvēkam ar Lielo burtu.