Ģirts Rozners, Rīgas 5.draudzes mācītājs: 

Esmu viens no “Vēstis Adventistiem” lapas sekotājiem jau no pašiem pirmsākumiem. Man patīk tas, ka šī lapa pārstāv neatkarīgu skatu no malas, kas ir pietiekoši informatīvs un paškritisks. Tiesa, ne vienmēr kritiskā sadaļa ir patīkama. Lasot par negācijām, daudzos rodas neizpratne un sarūgtinājums. Tas, protams, ir dabiski, ka tiem, kuri mīl savu draudzi, ir sāpīgi dzirdēt par to negatīvas ziņas vai dzēlīgus komentārus. Un tomēr, lai cik šīs ziņas ir nepatīkamas, es domāju, ka tās ir ļoti audzinošas un pat draudzi attīstošas. Varbūt ne šobrīd, bet ilgtermiņā noteikti. Lai tas tā būtu, manuprāt, ir svarīgi veidot pareizu attieksmi pret visa veida kritiku. Iespējams, jāatbrīvojas no kādām novecojušām paradigmām un domāšanas kļūdām.  Es redzu vismaz trīs iemeslus, kāpēc negatīvās ziņas mūs sadusmo.

Pirmais iemesls slēpjas mūsu nespējā pieņemt dažādus viedokļus un atšķirīgus redzējumus draudzes jautājumos. Mums šķiet, ka draudzē visiem ir jātic, jādomā un jārunā vienādi. Un mūs sanikno, kaitina vai sarūgtina tie, kuri neiekļaujas šajā vienkāršajā un kristālskaidrajā vīzijā, kas nudien vairāk līdzinās utopijai. Mēs zinām sakāmvārdu “strīdos dzimst patiesība”, bet mums gandrīz vai šķiet, ka strīdi (varam lietot arī vārdu diskusija) ir kaut kas pilnīgi atdalīts no patiesības. Ir labā patiesība un ir sliktie strīdi. It kā patiesība būtu kaut kas neatkarīgs no katra individuālā cilvēka domāšanas un centieniem savas domas un ticību ietērpt vārdos. Ja nebūtu cilvēku domu un vārdu, kurš tad par Dievu vispār runātu? Diemžēl patiesība nav aizsniedzama bez sarunām, diskusijām un arī strīdiem. Un tā patiešām ir utopija domāt, ka tāpēc, ka patiesība ir viena, jebkuras diskusijas un viedokļu atšķirības ir sliktas. Šeit arī slēpjas pozitīvais risinājums negāciju problēmai. Kritiski raksti ir nepieciešami, lai mēs iemācītos ieklausīties citos viedokļos. Negatīvās ziņas ir vajadzīgas, lai mēs kļūtu paškritiskāki, ne tik ļoti pārliecināti par savu taisnību.

Satraukumā par negatīvajām ziņām ir vēl otrs iemesls, kas saistās ar mūsu tiekšanos pēc skaistā un pilnīgā. Mums patīk skaistas lietas un skaisti cilvēki, veiksmīgi uzņēmumi un baznīcas. Skaistais, pilnīgais un glamūrīgais ir ielikts patērētāju kultūras pamatos. Visur pārdod un pērk pievilcīgo. Skaistajiem un iznesīgajiem ir daudz vieglāk veidot savu karjeru. Pilnīgi loģiski, ka šo pašu domāšanu ienesam draudzes lietās. Draudzē mums gribas vairāk redzēt inteliģentos, veiksmīgos un ievērojamos. Arī pašu draudzi mums gribas redzēt panākumiem bagātu, augošu un Dieva svētītu. Tāpēc mums nepatīk raksti, kuros pieminēta tumsonība, formālisms, nespēja mainīties. Tā vietā mēs vēlamies skaistas bildes, celsmīgus tekstus un stāstus, kas demonstrē un pierāda, cik draudze ir sekmīga un pilnīga. Ja tas tā nebūs, neviens negribēs mūs “pirkt”. Draudze ir kā Dieva reklāmas aģentūra, viņa tēla veidotāja. Bet vai tiešām tas ir galvenais? Kā jums šķiet, kas Dievu varētu vairāk uztraukt: cilvēku sarūpētās izkārtnes ārpusē, vai tomēr cilvēku savstarpējās attiecības iekšienē? Ne visi atbildēs uz šo jautājumu vienādi. To apliecina fakts, ka liela daļa pārmetumu par negatīvajām ziņām tiek izteikti tieši ziņu publicētājiem. It kā lielākais ļaunums būtu pati ziņa (izkārtne), nevis negatīvais notikums, kas tika pieļauts. Ziņa tikai atspoguļo notikušo, tāpēc adekvāti būtu to kritiski izvērtēt, nevis šķendēties par draudzes sabojāto publisko tēlu. Vārdi “tieciet jūs tur paši iekšienē galā, bet mums to visu nestāstiet!” vairāk līdzinās ausu aizspiešanai, nevis vēlmei uzlabot draudzes vidi. Draudzes uzmanības centrā būtu jābūt sadraudzībai, iejūtībai un labestībai pret visiem. Tā ir visskaistākā liecība par Dievu un nevis skaistas izkārtnes, koši bukleti un nevainojamas mājas lapas.

Trešais iemesls, kāpēc mums nepatīk negatīvās ziņas par draudzi, ir tas, ka zem jautājuma zīmes nonāk arī mūsu personiskā izvēle. Es piederu šai draudzei, un, ja tā izskatās nepievilcīgi, tad citi var uzdot man jautājumu – kāpēc tu tajā visā “iepērcies”? Tad nepievilcīga sāk izskatīties ne tikai draudze, bet arī es pats kā tai piederīgais. Tāpēc tos, kurus uztrauc sabojātais draudzes tēls, iespējams, lielā mērā uztrauc arī paša pareizās un laimīgās ticības paštēls. Līdz ar to tas nav tikai jautājums par kādu vispārēju draudzes godu, bet arī par manu godu. Šī, manuprāt, ir visgrūtākā vieta, kurā uzticība konkrētai organizācijai var reāli sašķobīties. Mums negribas, ka tiekam saistīti ar kādiem tumsoņām, fanātiķiem, sektantiem vai fundamentālistiem, tāpēc labāk izvēlamies aiziet. Tā ir brīva un godīga rīcība, kurai neko nevar pārmest, jo draudzē visi ir apvienojušies brīvprātīgi. No otras puses, tas ir jautājums par mūsu spēju rēķināties citam ar citu, spēju saglabāt savu iekšējo brīvību, neidentificēt sevi ar visām negācijām un aiziešanas vietā labāk pievienoties tām balsīm, kas aicina uz pārmaiņām.

Kā redzams, visos trijos gadījumos negatīvās sajūtas ir iespējams virzīt pozitīvā virzienā. Tomēr mums tas joprojām neizdodas. Es sliecos domāt, ka adventistu draudze Latvijā šobrīd piedzīvo nopietnu krīzi. Tā ir šī laikmeta, kuram mēs nebijām gatavi, krīze. Mēs nebijām gatavi, ka nonāksim laikos, kuros tik liela nozīme būs katra cilvēka personībai un idividuālajam viedoklim. Mums šķita, ka vienmēr būs tā, ka organizācija noteiks to, kam un kā tās piederīgajiem ir jātic. Ja kādi nav kopsolī, tos var vienkārši izslēgt, un draudzes locekļi par to maz ko zinās. Bet viss ir citādi. Mēs arvien vairāk cits par citu uzzinām no sociālajiem tīkliem. Mēs varam veidot interešu grupas, brīvi izteikt viedokļus un kritizēt. Šī kritika var būt nepatīkama, tomēr tai ir jābūt. Teologs Pauls Tillihs to sauc par protestantisma principu. Proti, katra reliģiskā institūcija atrodas zem pravietiskās kritikas un nevis otrādi. Ja nav šīs iekšējās kritikas, institūcija iet bojā. Tieši tāpēc, lai cik sāpīgs un nepatīkams ir šis process, es ticu, ka tas ir arī dziedinošs. Lai cik reizēm ir nepatīkami lasīt negatīvās ziņas un asos komentārus, es aicinu uztvert “Vēstis Adventistiem” kā draudzes spoguli. Tas, ko es tur redzu, man var nepatikt, es varu atteikties tajā skatīties, teikt, ka spogulis melo, tomēr turpināt tajā kritiski ielūkoties būtu visnotaļ dziedinoši. Tā mēs nonākam pie gatavības kaut ko mainīt. Pie vēlmes nopietni izvērtēt katru negatīvo ziņu un atbildēt uz jautājumu, vai tiešām neesam kļūdījušies.
Varbūt patiesais negāciju izraisītājs ir aplamais veids, kā strādājam?

Mēs nevaram neievērot, ka šis ir laikmets, kad esam spiesti meklēt jaunas atbildes uz vecajiem jautājumiem. Jaunas ne tikai tāpēc, ka mums gribētos ko jaunu, bet tāpēc, ka daudziem vecās atbildes vairs neder. Tās mūs neapmierina, jo tās vairs nedarbojas. Jo Dievs atklājas ne tikai caur Bībeli, bet arī caur vēsturi. Te nav runa par atteikšanos no vecās ticības, bet gan par jaunu, līdz šim pārāk maz pētītu šīs ticības aspektu, kas pieļauj daudzveidību vienas draudzes ietvaros. Vienīgā izeja no mūsu krīzes ir dot telpu atšķirīgajiem viedokļiem, mācīties cienīt un respektēt citādāk domājošos. Īstenot dzīvē Kristus principu pārliecības vārdā nesāpināt, nemocīt un neiznīcināt cilvēkus. Viņa tolerance un iejūtība ir patiesas atdarināšanas vērta.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

2 comments :

  1. "Es sliecos domāt, ka adventistu draudze Latvijā šobrīd piedzīvo nopietnu krīzi. Tā ir šī laikmeta, kuram mēs nebijām gatavi, krīze". Diemžēl krīze ir tikai Aida un Ivo dzīvē. "Tad nepievilcīga sāk izskatīties ne tikai draudze, bet arī es pats kā tai piederīgais." Kad jums neļāva dievkalpojumā dziedāt nekristīgo Līvu dziesmu par eglītes slavināšanu - plurālismu, tad jums sākās personīgā krīze. Un tagad jūsu raksti par pedofīliju skaitās plurālisms ar kura palīdzību tiks "audzināti" grēcinieki. Viss jau ir skaidrs. Rūgtums sirdī spiež un liek izpausties tā vietā lai atvainotos draudzei par pielaistajām kļūdām, uzdziedāsim vēlreiz kādu bezdievīgu dziesmiņu un palīgsmosimies kopā zem "eglītes". "Mums taču ir vajadzīga domu dažādība". (Tikai tā draudze var augt). "Dievs taču ir novecojis... Viņam taču ir jāmainās". Kaut kas līdzīgs brālīši bija dzirdams arī Ēdenes dārzā. Tā kā "plurālisms" nav nekas jauns. Mēs taču paliekam arvien gudrāki vai nē? Tā lielā muša arī, rakņājoties mēslainē, paliek taču arvien resnāka. Tātad viņa pareizi rīkojas. Mācīsimies no viņas. Jēzus Kristus jau arī nesaprata ka plurālisms ir laba lieta un veltīgi gāja nāvē par grēciniekiem. Vajadzēja taču visiem izstāstīt un lietas būtu sakārtojušās. Nu redzi cik vienkārši tas viss sanāk.

    AtbildētDzēst
  2. Paldies, Ģirt! Labs raksts. Pilnībā piekrītu.

    AtbildētDzēst