Kongresu gaidot

Lai arī Adventistu baznīcā pēdējo 5 gadu laikā notikušas vairākas šķelšanās un bijušas domstarpības, labā ziņa ir tā, ka baznīca nav ierauta daudzās tiesvedības. Cilvēki ir izvēlējušies labāk piekāpties nekā ar laicīgām metodēm cīnīties par savām tiesībām. No vienas puses, par to var priecāties. Taču tajā pašā laikā tas ir slidens ceļš — balansēt uz juridiski riskantu lēmumu pieņemšanas robežas.

Jāatzīst, mēs VA rakstos neesam šos jautājumus plašāk izvērsuši. Viens no strīdīgiem lēmumiem saistās ar Draudžu savienības padomes pilnvarām. Saskaņā ar Draudžu savienības statūtu 4.29 punktu „Savienības kongress ir tiesīgs ievēlēt vienu bīskapa — Savienības prezidenta vietnieku, kurš palīdz bīskapam īpašās darba nozarēs”. 2013. gadā kongress bīskapa vietnieku neizraudzīja, taču 2014. gada jūnijā to izraudzīja pati padome, ievēlot amatā mācītāju Andreju Āriņu. Tā kā statūtos rakstīts, ka to ir tiesīgs ievēlēt savienības kongress, ir jautāts, vai šeit nav noticis padomes pilnvaru pārkāpums. Turklāt padome tajā laikā darbojās pilnā sastāvā, tādēļ, lai tai ar balss tiesībām varētu pievienoties A. Āriņš, no savām balsstiesībām atteicās kādreizējais bīskaps Viktors Geide. Draudžu savienības statūti neparedz atteikšanos no balss tiesībām vai to nodošanu kādam citam.

Juridiski un finansiāli riskanti bijuši arī citi padomes lēmumi. Tā piemēram, Ivo Roderta atstādināšana, saglabājot darba algu trīs mēnešus, notika, ignorējot Rīgas 1.draudzes padomē izskatīto lēmumu par viena mēneša samierināšanās laiku. Šāda lēmuma esamību vēlāk apšaubīja vairāki Rīgas 1.draudzes padomes locekļi, neskatoties uz to, ka paši piedalījās šī lēmuma apspriešanā. Savukārt sekojošā Ivo Roderta atlaišanas no mācītāja amata pienākumu pildīšanas iemesls bija noformulēts tik neskaidri un vispārīgi, turklāt ar norādi “iekšējai lietošanai”, ka ar tādu droši vien varētu atlaist gandrīz jebkuru no mācītājiem.

Līdzīgi tiesiski strīdīga bija Dzintara Ozoliņa atlaišana no darba invaliditātes dēļ. Saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību praksi un Latvijas likumiem, invaliditāte nedrīkst būt par pamatu darba attiecību pārtraukšanai, ja cilvēks ir spējīgs turpināt veikt savus darba pienākumus.

Konkrētajā lietā, atbilstoši Eiropas Savienības tiesu judikatūrā izteiktajām atziņām, diskriminācijas aizlieguma fakta konstatēšana pati par sevi ir pietiekams fakts, lai tā pārkāpējam iestātos civiltiesiskā atbildība. Nav pieļaujams izmantot nekādus nacionālos normatīvo aktu nosacījumus, kas ļautu diskriminācijas pārkāpēju atbrīvot no atbildības. Saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem cietušajam ir garantētas tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu, ja pārkāpts diskriminācijas aizlieguma princips. Darba likuma 29.panta astotā daļa neparedz, ka darbiniekam kaut kas būtu jāpierāda, jo morālā kaitējuma esamības prezumpcija atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā jau ir ietverta Darba likuma 29.panta astotajā daļā. Diskriminācija ir būtisks cilvēka pamattiesību prettiesisks aizskārums, un morālais kaitējums ir šāda aizskāruma negatīvās sekas, kuru novēršanai vai mazināšanai arī tiek noteikta taisnīga un samērīga atlīdzība.

Latvijas Draudžu savienība ir paļāvusies uz to, ka draudzes locekļi vai tās bijušie darbinieki nevērsīsies tiesā pret viņiem: tas skaitītos liels “fui”, kristiešiem neesot piedienīgi cīnīties par savām tiesībām laicīgā tiesā. Diemžēl prakse paļauties, ka darba devējs rīkosies kristīgāk nekā likums to pieļauj, dažos gadījumos ir izrādījusies naiva.

Šajā rakstu sērijā esam izvērtējuši 5 gadus, kopš darbojas pašreizējā Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības padome. Tā kā esam ar padomi nesaistīts medijs, esam pievērsuši uzmanību vairākiem kritiski vērtējamiem padomes darbības aspektiem. Protams, baznīca ir darbojusies un turpinās darboties, un mēs ceram, ka katram būs vieta šajā daudzveidīgajā organizācijā.

Paredzam, ka tagad, lasot šo analīzi pirms kongresa, daudzi jautā, kāds gan ir šo publikāciju mērķis? Mēs vēlamies, lai kongresa dalībnieki atbildīgi darītu savu darbu, izvērtējot gan 5 gadu laikā notikušo, gan lemjot par nākotnes darbu. Uzskatām, ka mūsu, “Vēstis Adventistiem”, pienākums ir atbildīgi, analītiski un kritiski vērtēt to, kas notiek Adventistu baznīcā. Un lai gan tas ne vienmēr ir patīkami, tomēr ticam, ka varam būt noderīgi draudzei kļūt paškritiskākai, lai nākamajos gados Adventistu baznīca Latvijā piedzīvotu svētīgus un kristīgā izaugsmē vērstus gadus. Izvirzītajiem un ievēlētajiem nākamās padomes locekļiem savukārt būtu jāzina, kā viņi grasās risināt sasāpējušās problēmas, tāpēc šīs sērijas noslēguma rakstā apkoposim lielākos izaicinājumus, ar kuriem būs jāsastopas nākamajai SDA Latvijas Draudžu savienības padomei.