Elena Vaita - svētība vai posts Adventistu Baznīcā?

Zinu, ka virsraksts ir provokatīvs. Adventistu baznīcā ir pieļaujama tikai viena atbilde – viņa ir ne tikai svētība, viņa ir gandrīz vai svētā. (Tiem, kas nezina, par ko ir runa- varat tālāk nelasīt. E.Vaita ir viena no Adventistu baznīcas dibinātājām, un vairums tic, ka viņai bija pravieša dāvana.) To pierāda neskaitāmās diskusijas, svētrunas un raksti. Taču nav noslēpums, ka tieši E.Vaitas dēļ Adventistu baznīcā ir bijušas vislielākās krīzes. Pietiek ierakstīt Google „Ellen White”, un jūs varēsit izlasīt daudzus vilšanās un sāpju stāstus par to, kā cilvēki E.Vaitas rakstu dēļ pametuši Adventistu draudzi.


Kāpēc tā ir noticis? Daļai stingro adventistu atbilde ir ļoti vienkārša – tā ir sijāšana: visi, kas pār viņu klūp, ir sātana pievilti un pazūd. Redzot citu cilvēku šaubas un vilšanās, šie entuziasti vēl dedzīgāk metas aizstāvēt katru E.Vaitas rakstīto vārdu. Tas kļūst gandrīz vai par viņu kristietības saturu – cīnīties par praviešu gara ietekmi.

Diemžēl tiem, kas E.Vaitas rakstītajā apmulst, šī cīņa nepalīdz. Tā liek sarauties un pretoties. Citi viņu ignorē, citi mēģina atrast kaut kādu savu nostāju, citi vienkārši pamet draudzi. Pasaulē ir izveidojušās vairākas apvienības, formālākās un mazāk formālas organizācijas, kuru mērķis ir viens – atmaskot E.Vaitu kā viltus pravieti.

Mans jautājums līdz ar to paliek: kāpēc tā ir noticis? Es pats esmu dzimis un padomju laikā audzis adventistu ģimenē. Mani vecāki nešaubīgi ticēja katram E.Vaitas vārdam, un arī es tiku mācīts līdzīgi. Esmu lasījis gandrīz visus latviski (un tagad arī daudz krieviski vai angliski) pieejamos viņas rakstus. Labi pazīstu to neomulīgo sajūtu, kas rodas, lasot viņas grāmatas. E.Vaitas valoda mēdz būt ļoti kategoriska un asa, viņa nešaubīgi pauž savu pārliecību un izpratni. Un tajā pašā laikā citas viņas grāmatas var būt neticami iedrošinošas, mīlīgas, pacilājošas. Viņas rakstīto lasot, esmu piedzīvojis vispretrunīgākās emocijas. Savulaik brīnījos, kā var būt, ka visām tām ir viens autors. Man tas likās tik pretrunīgi!

Gāja laiks, un arī es pār dažiem viņas rakstiem paklupu. Nē, tā to pat nevarētu sacīt. Drīzāk es lasīju Bībeli un nonācu pie atziņām, kuras nebija vienādas ar E.Vaitas rakstīto. Ne tā, ka man liktos – E.Vaita maldina. Drīzāk likās, ka viņas skatījums ir pārāk šaurs, pārāk vienpusējs, ir nākušas klāt jaunas atziņas un zināšanas, bet viņa par to neko neraksta un nezina. It īpaši es to piedzīvoju, lasot grāmatu „Lielā cīņa”. Manī radās tik daudz pretrunīgu emociju.

Tajā pašā laikā es nevarēju noliegt to milzīgo ieguvumu, ko man deva viņas raksti. Tās ne tikai paplašināja manu redzesloku un lika domāt plašāk. Tās burtiski ir ietekmējušas visu manu dzīvi. Viņas padomi ir veidojuši manas attiecības ar sievu un bērniem, tie ir likuši gādāt par fizisko veselību. Viņas iedrošināts, esmu mācījies ikdienā ieklausīties Dieva balsī. Viņa mani ir iedrošinājusi lūgt un ticībā saņemt brīnumainas atbildes, nesajaukt emocijas ar ticību. Viņas rakstītais man ir ļāvis nemocīties ar jautājumiem, kas nodarbina tik daudzus pasaulē – par ļaunuma izcelšanos un dzīves jēgu. Es te varētu skaitīt un skaitīt visu to labo, ko esmu ieguvis, pateicoties E.Vaitas rakstītajam. Turklāt viņa ir mani iedrošinājusi nebaidīties meklēt jaunas atziņas un neapmierināties ar to garīgo bagāžu, ko dod tikai viņas raksti vien.

Es atkārtoju atkal to pašu jautājumu– kāpēc gan viņa, kas ir bijusi tāda svētība adventistu ticīgajiem, laika gaitā kļuvusi par tik milzīgu klupšanas akmeni? Atbilde par sijāšanu mani neapmierina, jo tādā gadījumā arī es esmu paklupis.

Šajās dienās aprit 40 gadi kopš kāds Endrjūsa universitātes students A.Rendalens Ģenerālkonferences arhīvā nejauši uzgāja protokolu, par kuru nebija neko dzirdējis. Protokols nebija slepens, taču tas bez ievērības bija nogulējis gandrīz 60 gadus. Apmēram pussimts lappušu garumā bija stenogrammēta Bībeles konference, kuru Ģenerālkonference rīkoja 1919.gadā. Tajā runa bija par E.Vaitas mantojumu, par viņas rakstiem un kā tos saprast. Viņas rakstītais vienmēr ir raisījis diskusijas.
A.Rendalens lūdza atļauju šo protokolu nokopēt, un viņam atļāva. Viņš sagatavoja 50 kopijas, un drīz vien to publicēja arī žurnāls „Spectrum”. Publicētā stenogramma atklāja jaunu, negaidītu ieskatu E.Vaitas grāmatu tapšanā.
Izrādījās, ka tā laika Ģenerālkonferences vadītāju A.Danielsu un žurnāla „Review and Herald” bijušo redaktoru V.Preskotu daudzi apsūdz E.Vaitas noniecināšanā. Viņi abi bija E.Vaitas līdzgaitnieki un daudzus gadus bija kopā ar viņu strādājuši. Lai gan abi apgalvo, ka neapšauba E.Vaitas pravietisko dāvanu, viņi tajā pašā laikā brīdina, ka nepareiza šīs dāvanas izpratne var radīt tālejošas sekas. (Adventistu baznīcas vēsture gan rāda, ka šo divu vadītāju teiktajā neieklausījās.) Diskusijās redzams, ka Ģenerālkonferencē ir bažas – ja atklās E.Vaitas grāmatu tapšanas cilvēcisko pusi, daudzi var pazaudēt ticību viņas pravietiskajai dāvanai. Tāpēc, kā var noprast, par to nolemj nerunāt. Taču, šķiet, tieši neizpratne par to, ko nozīmē praviešu dāvana, vēlāk ir daudzu personisko ticības traģēdiju pamatā.

Lūk, neliels izraksts no minētās 1919.gada stenogrammas:
A.G.Danielss: „Austrālijā es redzēju, kā top grāmata „Laikmetu ilgas”. Es redzēju, kā tiek pārrakstītas nodaļas, dažas no tām tiek pārrakstītas atkal un atkal…
Par grāmatu „Pāvila dzīve”. Es pieņemu, jūs visi to zināt, zināt arī par pārmetumiem, kādi ir viņai (E.Vaitai) izteikti, ka viņa ir vainojama plaģiātismā (pārrakstot citu autoru darbus – aut.piezīme), to viņai pārmetuši arī citu grāmatu autori Konibears un Hausons. Tas radīja mūsu konfesijai problēmas, jo no viņu grāmatām bija tik daudz pārrakstīts „Pāvila dzīvē” bez jebkādām atsaucēm vai citātu norādēm. Dažiem cilvēkiem ar striktu loģiku tas ir izsitis pamatu no kājām, man gan nē.
Es to atklāju, tāpat kā brālis Palmers, kad grāmatu lasījām. Mēs paņēmām Konibeara un Hausona grāmatu, arī Villija „Reformācijas vēsturi”, un mēs redzējām, ka tur ir pārrakstīts vārds vārdā lappuse pēc lappuses, un nav nekādu atsauču, nedz citātu. Es to sākumā nezināju, jo domāju, ka tas ir māsas Vaitas pašas rakstīts. Nabaga māsa (E.Vaita, kad viņai to jautāju) man teica: „Kāpēc gan tā, es taču neko nezināju par citātiem vai atsaucēm! Manai sekretārei vajadzēja tam sekot līdzi, izdevniecības darbiniekiem vajadzēja to pamanīt!”
E.Vaita nekad nav sacījusi, ka visu, ko viņa ir rakstījusi, viņai ir atklājis Tas Kungs, vai ka katrs viņas rakstītais vārds ir Dieva inspirēts. Tāpēc mēs viņas rakstos redzam šo cilvēcisko pusi. Es to jau esmu, protams, teicis un saku joprojām – man ļoti gribētos, lai, kompilējot viņas grāmatas, tas viss būtu darīts citādi. Ja tas būtu darīts ar pienācīgāku rūpību, daudzi cilvēki tiktu pasargāti no ticības krīzes…
„Vai jums ir skaidra izpratne, kā šīs grūtības radās? Veidojot pirmo grāmatas „Lielā Cīņa” izdevumu, tie, kas viņai palīdzēja grāmatas tapšanā, tika lūgti sagādāt dažādus vēsturiskus materiālus, kas varētu noderēt. Viņa mēdza jautāt. „Vai Tev ir kaut kas labs no vēstures par šo laiku?” Es tieši nezinu, kā viņa to visu savāca kopā, bet viņa nekad neļāva sevi saukt par vēsturnieci. Viņa nekad neuzskatīja, ka viņas rakstīto var izmantot, lai ar to skaidrotu vēstures notikumus. Viņa pati pret to protestēja. Kā tieši tapa viss vēsturiskais materiāls, es nezinu, bet man ir aizdomas, ka viņa par to runāja ar cilvēkiem, ļāva viņiem sagādāt vēsturiskos faktus, kādi viņiem bija pieejami, tad to visu salika kopā, un viņa to akceptēja.
V.V.Preskots: „Jūs tagad runājat par to, ko es pats esmu piedzīvojis. Jo, kā daudzi no jums zina, es esmu devis savu ieguldījumu grāmatas „Lielā cīņa” revīzijā. Esmu veicis daudzus labojumus šīs grāmatas tekstā, pirms tā tika izdota… Es to darīju kopā ar V. Vaitu (viņas dēlu – aut.piezīme)… Viņš man atklāti sacīja, ka tad, kad viņi gatavoja „Lielo cīņu” (tas bija komandas darbs – aut. piezīme), ja viņi, gatavojot kārtējo nodaļu, E.Vaitas rakstos neatrada neko, ko viņa par attiecīgo tematu būtu rakstījusi, tad viņi ņēma citas grāmatas, piemēram, „Daniels un Atklāsme”, izmantoja fragmentus no tām, dažkārt pārējo sarakstīja viņas sekretāri, dažkārt viņa pati, un tā tika izveidota nodaļa, kas aizpildīja robu.”
Protokols, protams, ir krietni garāks, un tajā ir daudzas citas interesantas detaļas. Taču es, tagad zinot visu par dažādu redaktoru darbu, saprotu, kāpēc esmu brīnījies par grāmatu atšķirīgo stilu un to, vai tiešām šīs ir viena autora grāmatas.

1919.gada konferencē daudz tiek runāts par vēsturiskajiem faktiem, kas izmantoti E.Vaitas grāmatās. Kā jau lasījāt, E.Vaita esot lūgusi saviem draugiem un palīgiem sagādāt dažādus materiālus, no kuriem viņa varētu izlasīt to, kas viņai derīgs. Tos viņa pārrakstījusi, ievietojot savās grāmatās, taču reizēm fakti izrādījušies kļūdaini. Tad nākamajos izdevumos tie ir laboti vai mainīti. A.Danielss iesaka arī pēc viņas nāves izmantot to pašu taktiku – ja kādi jaunāki arheoloģiski atklājumi vai dokumenti atklās, ka notikumi ir risinājušies citādi, tad tos arī pēc autores nāves nākamajos izdevumos vajadzētu labot. Viņš ir pārliecināts, ka E.Vaita to vēlētos.

Es par šo 1919.gada Bībele konferenci uzzināju pirms apmēram 5 gadiem. Vai tagad zinot, kā tapušas E.Vaitas grāmatas, tās vājina ticību autoram? Man nē. Tieši otrādi – tas ļauj visu lasīt ar atvērtu prātu. Un neraizēties par nepareizu tulkojumu vai kļūdaini ieliktu komatu.

Vai tas vājina ticību pravietiskajai dāvanai? Man nē. Es kādreiz lasīju interesantu atziņu. Bībeles grāmatu autori noteikti ir sarakstījuši ne vienu vien vēstuli, sacījuši ne vienu vien uzrunu, taču Bībelē iekļauts labi ja viens procents no rakstītā. Bet Vaitas gadījumā daudzi uztraucas par katru viņas rakstīto zīmi.

E.Vaitas daudzie raksti atklāj arī viņu pašu kā cilvēku. Un man viņa ļoti fascinē. Viņa pati ir mudinājusi nenoraidīt to, ko Dievs viņai atklājis, un tajā pašā laikā viņas rakstīto vienmēr atklāti izvērtēt Bībeles gaismā. Viņa ir mudinājusi nenoraidīt Dieva vadību adventisma pirmsākumos, kad tika atklātas arvien jaunas un jaunas atziņas, un tajā pašā laikā nebaidīties tās pārvērtēt, vajadzības gadījumā no tām arī atsacīties, lai iegūtu vēl jaunākas un pilnīgākas. Ja kādiem viņas izteikumi šķiet pretrunīgi (bez konteksta tā tas ir ļoti bieži), man tie atklāj gudru un progresīvu pieeju.

Diemžēl par 1919.gada konferenci, par to, ko nozīmē pravietošanas dāvana un kā tapušas E.Vaitas grāmatas, daudz nerunā. Jūs joprojām šo stenogrammu neatradīsit nevienā Adventistu baznīcas oficiālajā izdevumā, par to raksta tikai neatkarīgie mediji. Par to, ko nozīmē praviešu gars, vairumam vienmēr bijis vai nu neskaidrs, vai ļoti idealizēts priekšstats. Vai arī ļoti noraidošs. Man ir aizdomas, ka tieši baznīcas vadības bailes jau gadsimta garumā būt atklātiem ir tik daudzos radījušas nepatiku vai pat ienaidu pret to, ko Dievs bija paredzējis kā svētību. Grūti pateikt, kāda būtu veidojusies mana attieksme pret E.Vaitu, ja man nebūtu bijusi iespēja uzzināt to, ko esmu uzzinājis. Es gan gribētu zināt vēl vairāk. Tikai atklātība var nest svētību augļus. Bet mums tik ļoti patīk citu vietā izlemt, ko viņiem vajadzētu zināt un ko nē. Cik gan daudz vilšanās un skepses būtu bijis iespējams aiztaupīt, ja mums nebūtu bail pašiem no sevis.

Materiālu sagatavoja žurnālists Aidis Tomsons
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru