Kā Līvānu draudze pazaudēja savu vecāko

Septītās dienas adventistu Līvānu draudze ir viena no tām, par kurām mēs gandrīz neko nezinām. Adventistu Baznīcas ziņu sadaļā par to nekas nav bijis rakstīts jau daudzus gadus. Iemesls tam ir vienkāršs – tā ir viena no mazākajām draudzēm Latvijā. Iespēju darboties tai nav daudz, un ja nekas tik ievērojams, lai ieinteresētu pārējo Latviju, nenotiek, tad nav arī ko ziņot.

Taču pirms mēneša Līvānu draudzi rādīja televīzijā. Tur reģionālajās ziņās stāstīja par semināru, kādu līvāniešiem sagādājuši vietējie adventisti. Par ģimenes jautājumiem lekcijas lasīja Lidija Neikurs no Ukrainas. Notikušais bija piesaistījis vietējās TV uzmanību. Un vēlāk tas nonāca nacionālās apraides kanālā Re TV.

Kamēr mācītājs Mikus Kaimiņš televīzijas skatītājiem stāstīja par semināra ideju, fona kadros varēja redzēt, kā lektore, izmantojot datoru un projektoru, runā par ģimeņu izaicinājumiem. Pēc pāris nedēļām šis projektors kļūs par lielāko izaicinājumu, jo draudzes vecākais tā dēļ tiks atstādināts no savas kalpošanas…

Līvāni ir viena no tipiskajām reģionu draudzēm, kurai mācītājs jādala uz divi. Proti, mācītājs Mikus Kaimiņš kalpo divās draudzēs — Līvānos un Jēkabpilī. Vienā sestdienā viņš ir Līvānos, otrā Jēkabpilī. Kamēr tuvumā dzīvoja pensionētais mācītājs Laimonis Tomsons, viņš šo robu palīdzēja aizpildīt, faktiski darot otru mācītāja darbu – kad M. Kaimiņš bija Jēkabpilī, L. Tomsons sludināja Līvānos, un nākamajā sestdienā otrādi.

Bet pirms vairākiem gadiem pensionētais mācītājs ziemas mēnešos pārcēlās dzīvot uz Pierīgu, un draudzes bija spiestas meklēt risinājumu pašas. Līvānu draudzes vecākajam Valdim Vanagam darbs nedēļas garumā bieži bija ārpus mājām, un sagatavot svētrunu nebija iespējams. Bet draudze sestdienās sapulcējās, lai kaut ko dzirdētu. Ko darīt? Tāpēc Valdim radās ideja par projektoru. Tajās reizēs, kad mācītāja nav, varētu pieslēgties pie kāda no ierakstiem, un draudze kopā varētu skatīties.
Saziedot projektoram līvānieši nebija spējīgi, tāpēc Valdis Vanags izlēma rīkoties pats — daļu no desmitās tiesas viņš nolika nevis kopējā draudzes ziedojumu šķīvī, bet atlika malā, lai iegādātos projektoru. Draudzei nu pavērās jaunas iespējas, bet Valdim tas maksāja kalpošanas amatu. Draudzes mācītājs, uzzinājis, ka draudzes vecākais daļu no desmitās tiesas nenodod kopējā kasē, pieprasīja viņu atcelt no ieņemamās kalpošanas.

Te ir jāpaskaidro, ka M. Kaimiņam desmitās tiesas jautājums vienmēr šķitis svarīgs. Vēl pirms vairākiem gadiem viņš veica savu pētījumu un sarakstīja grāmatu par to, kāpēc desmitais ir jānodod kopējā baznīcas kasē. Viņa argumenti balstīti uz daudziem E. Vaitas rakstu citātiem. Grāmata, kuras nosaukums ir „Uzticīgais pārvaldnieks” (tā ir redakcijas rīcībā), bija iedota arī draudzes vecākam Valdim. Taču draudzes vecāko tā nepārliecināja. Viņš sāka veikt pats savus pētījumus, balstītus uz Veco Derību Bībelē, un abu secinājumi atšķīrās.

Sarunā ar „Vēstis adventistiem” Valdis saka, ka nav sarūgtināts par notikušo — viņam tagad būšot vairāk laika, varēšot beidzot aizbraukt uz kādu no Rīgas draudzēm. Viņš notikušo nepavisam nenožēlo un neslēpj, ka šādi situācija briedusi jau ilgāku laiku.

Vairākus gadus māc. Laimonis Tomsons brauca pie mums sludināt, un viņam neviens par to nemaksāja. Es sev jautāju — kāpēc gan viņam ir jāziedo sava pensija ceļam, lai aizvietotu citus, kas par to saņem algu? Kāpēc mēs kā draudze nevaram viņam samaksāt? Kaut kas taču mūsu sistēmā nav kārtībā! Un manī brieda iekšējs protests. Es sāku pētīt jautājumu par desmito. Vecajā Derībā ir skaidri redzams, ka desmitais nodrošināja visa Dieva nama funkcionalitāti. Bet mums drīkst desmito tikai sūtīt uz centru, un viss.

Nav atgriezeniskās saites ar centru — to sarunas laikā Valdis Vanags uzsver vairakkārt, sakot, kāpēc arī turpmāk tikai daļu no desmitās tiesas maksās kopējā kasē. Šajā rakstu sērijā mēs pie šīs jautājuma vēl atgriezīsimies. Taču notikušais Līvānos ļoti spilgti atklāj realitāti, ar kādu saskaras draudzes Latvijā. Mācītāja iztrūkums katru otro sestdienu (ir draudzes, kur viens mācītājs ir pat uz trim draudzēm) ir milzīgs izaicinājums. Ne katrs draudzes vecākais spēj divas reizes mēnesī sagatavot svētrunas. Turklāt viņam ir savs ikdienas darbs, un neviens viņam par to nemaksā. Bet draudze nīkuļo. Katrā vietā izlāpās, kā nu spēj. Jēkabpilī draudzes locekļi kopā lasa kādu no grāmatām. Citviet visi skatās filmu vai internetā kādu no lekcijām. Bet vai tādam ir jābūt kopējam dievkalpojumam?

Valda Vanaga pieminētajā Vecajā Derībā 11 Israēla ciltis uzturēja divpadsmito – levītus. Tas nozīmē, ka 11 cilvēku draudzei būtu jābūt spējīgai uzturēt vienu mācītāju. Bet mums arī 100 cilvēku draudzei nav sava mācītāja. Kāpēc tā? Kur paliek desmitais, kuru sūtām uz centru? Bet varbūt tieši tāpēc, ka nesūtām, šīs naudas nav? Līvānu draudzes vecākais nepavisam nav izņēmums. Tikai neviens par to atklāti nerunā.  Interesanti, ka daudzās citās valstīs situācija ir vēl dramatiskāka, un daudzviet viens mācītājs ir uz 5, 10 un vēl vairāk draudzēm. Par kopējo budžetu, mācītāju algām un atgriezenisko saiti tad nu arī nākamajos rakstos turpināsim.