Apšaubāmie divpadsmit – Bartolomejs/Nātanaēls

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Jēzus zina

Sinoptisko evaņģēliju un Apustuļu darbu mācekļu sarakstos nemainīti tiek pieminēts Bartolomejs, tomēr viņa pieminēšana aprobežojas ar šī mācekļa vārda nosaukšanu (1). Jānis savukārt sniedz daudz detalizētāku vēstījumu par Nātanaēla aicināšanu (2), kā arī piemin viņu starp pārējiem pie Galilejas ezera pēc Jēzus augšāmcelšanās (3).

Divu vārdo identificēšana

Kaut arī sinoptiskajos evaņģēlijos tiek lietots vārds Bartolomejs, bet Jānis min vārdu Nātanaēls, šo tekstu salīdzinājums ar Jāņa 1.nodaļas stāstu liek nonākt pie izplatīta pieņēmuma, ka Nātanaēls un Bartolomejs bija viena un tā pati persona. Tomēr atsevišķi Bībeles pētnieki uzskata, ka šāds pieņēmums nav pietiekami pamatots. Abu viedokļu argumenti par tēmu - ir vai nav Nātanaēls un Bartolomejs viena persona – nav īpaši pārliecinoši. Šajā darbā mēs pieņemsim, ka tā ir viena persona, kas tiek saukta abos vārdos.

Vārds un attiecības ar citiem mācekļiem

Bartolomejs (Bartholomaios) ir aramiešu vārds, kas literārā tulkojumā nozīmētu „Talmai dēls”. Tiek uzskatīts, ka šis nepārprotamais tēvavārds ir radies senāk un ar laiku kļuvis par neatkarīgu vārdu. Tas varētu būt līdzīgi kā ar vārdu Barnabas, kas sākotnēji nozīmēja „pravieša dēls”. Nātanaēls savukārt ir ebreju vārds, kas nozīmē „Dieva dots”.

Bartolomejs nemainīgi tiek ierindots sestajā vietā visos sinoptiskajos mācekļu sarakstos, kas apustuļu hierarhijā ierindo viņu tieši pa vidu, vidējā līmenī kā nākamo aiz Filipa. Apustuļu darbos 1:13 Toms tiek nosaukts uzreiz aiz Filipa un pirms Bartolomeja, tādējādi nobīdot Bartolomeju uz septīto vietu.

Aicinājums un atbilde

Jāņa evaņģēlijā 1:43-51 Nātanaēla personība un raksturs laikā, kad tika aicināti pirmie mācekļi, tiek atklāts nedaudz vairāk. Filips, kuru Jēzus aicināja sev sekot, nekavējās uzņemties misionāra lomu. Par viņa pirmo centienu objektu kļuva Nātanaēls. Filips devās viņu uzmeklēt, atrada un sajūsmināti stāstīja par jaunatrasto Mesiju: „Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstīja bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši - Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes” (Jāņa 1:45)

Nu, nu! Ne tik strauji, Filip! Nātanaēls nebija tik viegli pārliecināms, un viņš izrādīja zināmu skepticismu un pat izsmieklu. Iespējams, ka informācijas bija mazliet par daudz. Natanaēla ironija bija vērsta pret Nācaretes pilsētu, kas, viņaprāt, nebija tā vērta, lai no tās celtos Mesija. Turklāt, saskaņā ar Vecās derības pravietojumu Mihas 5:2, Mesijam bija jānāk no Betlēmes. Tomēr Filips neieslīga debatēs, bet vienkārši izteica aicinājumu: „Nāc un paskaties!”, ko Nātanaēls labprāt pieņēma. Viņš satika Jēzu, un šī satikšanās izmainīja visu.

Mani sajūsmina veids, kā Jēzus raksturo Nātanaēlu. Viņš teica: „Lūk, patiesi israēlietis, kurā nav viltības.” Apbrīnojami, ka grieķu vārds dolos, kas tiek tulkots kā „viltība”, agrīnos rakstos tika izmantots, lai apzīmētu ēsmu, piemēram, zvejā. Jāņa darbu lasītāji noteikti ir pazīstami ar šādu asociāciju un nojauš, ko Jēzus vēlējās ar to pateikt par Nātanaēlu. Šis cilvēks nav Trojas zirgs! Viņš ir tāds, kāds ir – nekādu apslēptu domu, divdomību vai izlikšanos. Ak, kāds atvieglojums sastapt šādu cilvēku maskās tērpto un nepatieso ļaužu pūlī.

Patiess cilvēks

Vecās derības valodā runājot, šis cilvēks nebija tāds kā Jēkabs. Atceries – Jēkaba vārds nozīmēja „viltnieks”, „krāpnieks”, bet Jēzus teica, ka Nātanaēls tāds nav. Mūsdienās mēs teiktu, ka Nātanaēls bija patiess un īsts. Ir tik patīkami atrasties patiesu cilvēku sabiedrībā, un Dievs tādus mīl, Viņš var izmantot tos, lai uzrunātu citus. Tieši šāda iemesla dēļ Jēzus teica: „Patiesi es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas nekad neieies tajā.” (Marka 10:15)

Katrs bērns piedzimst patiess. Bērni neizliekas un netēlo; ja viņi ir laimīgi – viņi smejas; ja sāp – raud. Nav iemesla, lai izliktos vai tēlotu. Bērnam nav jāpiespiež sevi izskatīties labākam nekā patiesībā viņš ir. Kāpēc? Tādēļ ka bērns uzticas savu vecāku mīlestībai un tam, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir. Tieši tādā pašā veidā var raksturot pestīšanu. Mēs nevaram padarīt sevi labāku, lai liktu Dievam mūs mīlēt vairāk. Pestīšanai nav nekāda sakara ar ārējo tēlu, bet tā ir dāvana, pilnīgi nepelnīta un nenopelnīta dāvana. Tas ir vienīgais ceļš uz Dieva valstību – nekādu dolos, nekādas ēsmas vai garīga grima, kas liktu mums izskatīties Dieva acīs skaistākiem. Esi tas, kas esi; esi patiess un pieņem pestīšanu kā dāvanu no Dieva rokām, kā to darītu uzticības pilns bērns.

Jēzus mūs pazīst

Pasakot šo apgalvojumu par Nātanaēlu, Jēzus atklāja par viņu vēl ko pārsteidzošāku: „Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” (Jāņa 1:48b) Palestīnā vīģes koks bija simbols vietai meditācijām un mācībām. Fakts, ka Jēzus to pieminēja, varētu nozīmēt, ka Nātanaēls bija mācīts vīrs. Iespējams, ka, pirms Filips viņu uzmeklēja, Nātanaēls savās mājās bija piedzīvojis kādu īpašu brīdi ar Dievu, uz ko arī Jēzus norādīja. Nātanaēls vaicā: „Jēzu, kā tu to zini? Mēs nekad neesam tikušies, un tomēr tu zini...”

Nātanaēlu pamatīgi iespaido šī atklāsme. Vēl tikai pirms īsa brīža Nātanaēls sarunā ar Filipu pats sev likās asprātīgs, bet tad pēkšņi viņš attapās Dieva tiešā tuvumā. Pavisam negaidīti visi viņa Filipam minētie iebildumi kļuva pilnīgi nenozīmīgi. Viņš mani pazīst! Jēzus mani pazīst! No visas sirds un ar pilnu pārliecību Nātanaēls izsaucās: „Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Kēniņš!” (1:49). Kāda izmaiņa bija notikusi Nātanaēla sirdī – skepticismu un sīkumainību nomainīja viena no visu laiku brīnišķīgākajām atklāsmēm par Jēzu!

Jānis savā evaņģēlijā Nātanaēla atziņu par Jēzu izmanto kā inclusio, lai uzsvērtu tās nozīmīgumu. Inclusio  ir literārs paņēmiens, tāds kā sviestmaizes princips valodniecībā, kas ar vieniem un tiem pašiem vārdiem vai frāzēm sākumā un beigās ietver teksta fragmentu. Šajā gadījumā ietvertais teksts ir lielākā daļa no Jāņa evaņģēlija. Sākuma tekstā Nātanaēls Jēzu nosauca par Ķēniņu, bet evaņģēlija beigās Jēzus tika vēlreiz tā nodēvēts – šoreiz to izdara Pilāts, pieliekot pie krusta uzrakstu „Jēzus, nācarietis, jūdu Ķēniņš”. (Jāņa 19:19) Jēzus ir Ķēniņš (un Viņš, Nātanaēl, ir no Nācaretes), bet viņa valdīšana izpaužas Viņa galīgajā upurī tevis un manis dēļ. Viņš ir īsts Ķēniņš, kurš „atdod savu dzīvību” (4).

Nātanaēlam tas noteikti  bija liels atvieglojums apzināties, ka Jēzus zināja visu par viņa dzīvi, jo tas pilnībā mainīja viņa dzīves uztveri. Jēzus viņam apsolīja daudz ko vairāk par dievišķo zināšanu atklāsmi. Jēzus teica: „Jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:51, autora izcēlums) Jēzus te atsaucās uz Vecās derības notikumu, kad Jēkabs Bētelē redzēja sapni par atvērtajām debesīm (5).  Ja Jēkabs savā sapnī redzēja eņģeļus, kuri kāpa pa trepēm augšup un lejup no atvērtajām debesīm, tad Jēzus paskaidro un brīnišķīgi papildina šo ainu. Jēzus pats ir kāpnes, jo eņģeļi uzkāpj un nokāpj uz Cilvēka Dēlu.

Jēzus pazīst tavu dzīvi ar visām tavām cīņām, izaicinājumiem un apjukumu. Viņš saka: „Pirms tevi radīju mātes miesās, es jau pazinu tevi.” (Jeremija 1:5) Viņš zina visu, ko vien par tevi var zināt. Viņš pat pazīst tavas sirds tumšākos noslēpumus... un tomēr vēl aizvien tevi MĪL! Viņš ir kāpnes, trūkstošais ķēdes posms, savienojums starp debesīm un zemi, starp Dievu un tevi. Viņa krusts aizpilda tukšumu, kas šķir debesis un zemi, un Viņa krusts aizpildīs tukšumu arī tavā sirdī. Tikai pastiep roku un saņem šo Dāvanu!

(turpinājumu lasi šeit...)

1 Mateja 10:2-4; Marka 3:16-19; Lūkas 6:14-16; Apustuļu darbi 1:13
2 Jāņa 1:43-51
3 Jāņa 12:21
4 Jāņa 10:10
5 1.Mozus 28:10-15