Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,
pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vadītajs
Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās,
darbojas arī VA padomē
Jēzus, grēcinieku draugs
Matejs tiek pieminēts visos parastajos Sinoptisko evaņģēliju sarakstos, kā arī Apustuļu darbu grāmatā (1). Mateja evaņģēlijā pat ir iekļauta epizode, kurā Jēzus aicina Mateju, nodokļu iekasētāju, sekot Viņam (2). Marks un Lūka arī piemin notikumu ar nodokļu iekasētāja aicināšanu un tam sekojošu maltīti viņa mājā, tikai viņi to sauc vārdā Levijs. Šie ir ievērojami stāsti, kas liecina par Dieva varenību un Dieva žēlastības bezgalību. Kaut kādu iemeslu dēļ Jānis šo mācekli nav pieminējis nevienu reizi nekādā vārdā.
Vārds un vieta starp pārējiem
Tiek uzskatīts, ka Mateja vārds, kas grieķu valodā Matthaios nozīmē „Jahves dāvana”, cēlies no ebreju vārda Amittai, kas nozīmē „patiess”. Otrs apustuļa vārds Levijs arī ir ebreju vārds. Acīmredzot divi vārdi jūdiem bija ierasta prakse. Viņa tēva vārds bija Alfejs (3), kas pēc dažu pētnieku domām norāda, ka Matejs bija Jēkaba (Alfeja dēla) brālis.
Divpadsmit mācekļu hierarhijā Matejs tiek iedalīts otrajā līmenī kā astotais (saskaņā ar Mateju un Marku) vai septītais (saskaņā ar Lūku). Tādējādi Matejs tiek ierindots kaut kur pa vidu svarīguma secībā starp mācekļiem, iedalot ne pārāk nozīmīgu lomu, tomēr arī neatstājot viņu kā vienu no pēdējiem.
Nodokļu iekasētājs
Ziņojumi par Mateja aicināšanu visos trīs sinoptiskajos evaņģēlijos ir ļoti līdzīgi, pilnīgi skaidri norādot uz vienu un to pašu notikumu. Fakts, ka visi trīs evaņģēlisti iekļāva šo epizodi savos ziņojumos, parāda šī stāsta nozīmību agrīnajām draudzēm. Šis notikums palīdzēja uzsvērt Dieva valstības pamatprincipu: Jēzus ir grēcinieku draugs.
Matejs bija muitnieks jeb nodokļu iekasētājs, kas bija visu ļaužu ienīsta un nicināta nodarbošanās. Nicināšanas iemesli bija divi. Pirmkārt, nodokļu iekasētāji sadarbojās ar tautas ienaidniekiem romiešiem, tādējādi automātiski kļūstot par nodevējiem. Otrkārt, nodokļu sistēma ļāva brīvu vaļu negodīgumam un krāpšanai. Romieši bieži vien paši neiekasēja nodokļus, bet algoja vietējos muitniekus. Romas varas iestādēm īpaši neinteresēja iekasēto nodokļu apjoms, ja vien valsts saņēma noteikto normu. Tādējādi muitnieki parasti pieprasīja ievērojami augstāku nodokļu maksu par romiešu noteikto un starpību paturēja kā savu atlīdzību par darbu. Ļaudis parasti nebija informēti par nodokļu tarifiem, tādēļ negodīgie muitnieki varēja izvērsties pēc sirds patikas. Matejs Levijs bija iesaistījies šādā biznesā, piepildot savas kabatas ar negodīgi izspiestu naudu, līdz negaidīti viņa dzīvē ienāca Jēzus.
Pārsteigums par Jēzus aicinājumu
Lai arī notikums ar Levija aicināšanu sekot Jēzum ir uzrakstīts Mateja 9:9-13, Marka 2:13-17 un Lūkas 5:27-32, mēs izmantosim Lūkas versiju. Kad Jēzus aicināja Leviju Mateju, šis notikums kļuva par paraugstundu, kā Jēzus izturas pret sabiedrības padibenēm un izstumtajiem. „Pēc tam Jēzus aizgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžām muitnīcā, un tam sacīja: „Seko man!” Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja Viņam.
Tas bija ārkārtīgi pārdrošs, lai neteiktu revolucionārs Jēzus solis. Muitniekus visi ienīda un nicināja, turklāt pamatoti. Tomēr Jēzus, ignorējot viņa pagātni, vienkārši uzaicināja Leviju Viņam pievienoties. Kā tu, Jēzu, kaut ko tādu vispār vari iedomāties? Vai tad tu nezini, kas viņš ir? Viņš ir nekas! Padomā tikai par tām sāpēm, ko citiem viņš radīja! Tu nevari tā vienkārši te atnākt un darīt, kā ienāk prātā! Tomēr Jēzus nenāca, lai dzīvotu pēc cilvēku noteiktiem standartiem, ne arī lai sekotu tradīcijām un pieņemtajām kultūras normām. Viņš nāca, lai izaicinātu visu un apgrieztu otrādi kultūras un reliģiskos priekšstatus, kas bija satrūdējuši līdz pamatiem. Viņš nāca, lai ieviestu savu valstību.
Levijs nevilcinājās ne brīdi. Viņš „visu atstājis, cēlās un sekoja Viņam” (Lūkas 5:28). Dziļi sirdī Leviju satrauca viņa dzīvesveids. Viņš, iespējams, bija jau dzirdējis par Jēzu un, iespējams, pat redzējis kādu Viņa brīnumdarbu. Un tad Jēzus nāca un patiešām pārsteidza Leviju, aicinot viņu: „Seko man!”
„Ko? Lai es sekoju Tev? Vai Tu runā ar mani? Patiešām?” Levijs nebija paradis saņemt uzaicinājumus. Viņš bija pieradis pie ļaužu nicināšanas un pie tā, ka cilvēki pēc iespējas ātrāk centās tikt garām viņa muitas galdam. Tomēr viņš pameta visu - un tā bija liela bagātība, ņemot vērā daudzos gadus, kas pavadīti šajā ienesīgajā biznesā. Papildus iekasētā nauda bija padarījusi viņu par ļoti bagātu vīru, bet Jēzus klātbūtnē pēkšņi visa viņa bagātība zaudēja savu nozīmi. Viss, ko viņš vēlējās, bija Jēzus!
Mielasts grēciniekiem
Gluži kā Filips un Andrejs, arī Levijs nespēja sevī noturēt sajūsmu par Jēzu. Būdams pārticis vīrs, kaut arī negodīgā ceļā ticis pie bagātības, viņš sarīkoja viesības savam jaunajam Draugam. “Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem.” (Lūkas 5:29)
Dīvaini, ka Levijs, sarīkojot viesības Jēzum par godu, uzaicināja uz tām visnevēlamākos ļaudis. Pirmkārt, viņš ielūdza savus draugus- muitniekus un, otrkārt, viņš aicināja citus sabiedrības izstumtos – ļaudis, kurus parasti neviens neaicināja ciemos. 29.pantā minētais „citu ļaužu” norāda uz to, ka bez muitniekiem viesības apmeklēja arī citi, līdzīgi muitniekiem, sabiedrības atgrūsti viesi. Levijs zināja, ko nozīmēja, ka sabiedrība no tevis novēršas, tādēļ vēlējās viņus visus aicināt.
Turpretī farizeji bija ārkārtīgi sašutuši par šādu viesu sastāvu un šo jautājumu uzdeva mācekļiem: „Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Ievēro, ka farizeji lika vienlīdzības zīmi starp muitniekiem un grēciniekiem. Bet Jēzus šajā gadījumā necentās ievērot diplomātiju, ne arī noliegt farizeju apgalvojumu, ka Levija viesi bija nicināmi ļaudis. Viņa atbilde bija gaužām vienkārša: „Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.” (Lūkas 5:31) Viņš nebūt necentās šos sanākušos ļaudis parādīt labākā gaismā, bet atzina, ka tie bija slimi. Kaut kas ar viņiem nebija kārtībā; viņi bija grēcinieki. Bet viņi bija nākuši pie Jēzus ar savām vajadzībām, un Jēzus viņus neatraidīja, jo Viņš bija grēcinieku Draugs.
Taisnais un grēcinieks
Farizeju problēma nebija tā, ka viņiem nebūtu pretenzijas pret grēku. Arī Dievs ir pret grēku. Viņš vienmēr ir stāvējis pret to, ka sūtīja pat savu Dēlu Jēzu Kristu, lai darītu grēkam galu un izpestītu pasauli no tā. Tomēr lai cik grēks būtu Dievam nepatīkams, mīlestība pret grēciniekiem ir daudz lielāka. Tādēļ arī Jēzus nāca, lai izglābtu grēciniekus. Farizeju problēma bija viņu pārliecība par savu pašu taisnīgumu, pretnostatīta citu grēcīgumam. Viņi neizjuta vajadzību pēc Glābēja.
18.nodaļā Lūka piemin līdzību, ko Jēzus reiz stāstīja attiecībā uz šo tēmu. Stāsts diezgan precīzi ataino situāciju, kādā bija Levijs: „Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks.”
Farizeja lūgšana sastāvēja vienīgi no viņa paša labo darbu uzskaitījuma: „Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu...” (11.-12.pants)
Oho! Kāds izcils raksturojums! Un iespējams, ka viss, ko viņš teica, arī bija patiesība; viņš bija labs cilvēks – nu, vai arī, gana labs. Viņš jutās ļoti apmierināts ar sevi.
Otrā tempļa galā mēs redzam otru vīru – muitnieku, ko visi uzskata par grēcinieku. Viņa lūgšana bija pilnīgi pretēja iepriekš dzirdētajai: „Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs!” (13.pants) Vienīgais, ko šis vīrs spēja Dievam pienest, bija viņa lielā vajadzība – nekas, ar ko palepoties, neviena laba darba, nekas, ar ko izpelnīties atzinību. Viņš atnāca tukšām rokām, bet aizgāja ATTAISNOTS! Kāda brīnišķīga patiesība! Jēzus ir grēcinieku Draugs!
Vai es kādreiz juties atgrūsts, nicināts vai izstumts, iespējams, pat savas paša rīcības dēļ? Kāda ir sajūta, kad tevi nicina un izstumj? Iespējams, ka ļaunāk ir tikai tad, kad tu pats sevi sāc nicināt. Vai esi kādreiz tā juties? Ja kādreiz attopies, bezmērķīgi klīstot šajā vientulībā, atceries, ka viss, kas tev ir nepieciešams, ir pieņemt Jēzus, grēcinieku Drauga, uzaicinājumu. Tev nav nepieciešams nākt pie Viņa ar sagatavotu sasniegumu un labo darbu sarakstu (ja nāc ar tādu, tad tas drīzāk turēs Tevi tālāk no Jēzus). Viss, kas tev ir jāpaņem sev līdzi, ir tava lielā vajadzība. Vai esi gatavs atzīt savu vajadzību pēc Jēzus, lielā grēcinieku Drauga?
1 Mateja 10:2-4; Marka 3:16-19; Lūkas 6:14-16; Apustuļu darbi 1:13
2 Matejs 9:9-13
3 Marka 2:14
Apšaubāmie divpadsmit - Levijs Matejs
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, novembris 21, 2020
Rating:
Nav komentāru: