Kā tapa ideja?

Misijas skola – 1.turpinājums: 

Misijas skolas iniciatore ir Inga Šļakota kopā ar vairākiem saviem domubiedriem. Bērnu un jauniešu vidū Inga ir labi pazīstama. Viņa vada kopējās programmas Ceļa meklētāju nometnēs, iesaistījusies IMPACT pasākumos. Ar IMPACT arī viss esot sācies.

Es satiekos ar Ingu un vēl vienu viņas partneri Valdi Zelču Baznīcas ielā augšistabā. Inga sāk stāstīt, ka viss dzimis pēc pagājušā gada IMPACT pasākuma Talsos. Katru gadu jaunieši rīko misijas dienas. Kā saka Valdis un Inga – tās ir kampaņas vairāku dienu garumā. Viņi satiekas ar cilvēkiem, stāsta par Dievu, cilvēki ieinteresējas, veidojas kontakti, ļaudis iesaistās. Taču tad plānotā nedēļa beidzas, un viss noplok. Līdz nākamajai reizei, kad atkal ir jauna kampaņa. Jau kādu laiku prātā bijusi doma, ka ar šādām misijas dienām ir par maz. Valda vārdiem runājot: „Mēs sapratām, ka mums vajag ilgtermiņa plānu. Ne tikai domāt par to, kā uzrunāt, cilvēkus, bet kā turpināt ar viņiem uzturēt kontaktus, draudzēties, pasniegt Bībeles stundas.”

Protams, doma par skolu nav radusies no tukša gaisa. Gan žurnālā „Adventes Vēstis”, gan arī adventisti.lv  šad tad ir bijusi iespēja lasīt par tiem jauniešu piedzīvojumiem, kas mācījušies kādā misijas skolā ārpus Latvijas. Tur mācījies un aktivitātēs iesaistījies ne viens vien Latvijas jaunietis. Un tas ir kļuvis par iedvesmas avotu ko līdzīgu organizēt arī Latvijā.

Te nu mēs nonākam pie pirmās interesantās realitātes. Gan Matesona misijas skola Norvēģijā, gan arī citi līdzīgi projekti ir adventistu veidotas institūcijas, kuras tiešā veidā baznīcas vadībai nepakļaujas. Tās sadarbojas, taču ir privātas institūcijas, kas lēmumus var pieņemt patstāvīgi.

Latvijā Misijas skolas projekts varētu būt savdabīgs sadarbības modelis starp baznīcu un neatkarīgajiem idejas autoriem. Proti, lai arī sākumā ļoti piesardzīgi, tomēr Latvijas Draudžu savienība ir piekritusi iesaistīties projekta īstenošanā. Tā ir deleģējusi savus pārstāvjus Konsultatīvajā padomē, un kā skaidro Inga Šļakota, skolu veidos īpaši izveidots, Latvijā reģistrēts nodibinājums, kuru dibinās Latvijas Draudžu savienība. Tas vieglāk ļaus piesaistīt arī ūnijas un divīzijas naudas līdzekļus.

Kā VA stāstīja bijušais Baltijas ūnijas sekretārs Guntis Bukalders, Adventistu baznīcā izglītības iestādes dibināt drīkst tikai divīzijas sadarbībā ar Ģenerālkonferenci. Tad tās iziet visu nepieciešamo birokrātisko procedūru ir oficiāli akreditētas, ar starptautiski un valstiski atzītiem diplomiem. Protams, jebkurš arī privāti var veidot savu skolu, taču to nevar saukt par Adventistu baznīcas izglītības iestādi. Turklāt jāatzīst, ka skolu izveidot ir sarežģīts un dārgs pasākums. Privāti tas nozīmē ļoti lielas investīcijas.

Šis ir radījis pirmo nesaprašanos sarunās ar baznīcas vadītājiem ārpus Latvijas. Lai arī to dēvē par Misijas skolu, par skolu vispārpieņemtajā izpratnē to īsti saukt nedrīkst. Šo nosaukumu drīzāk jāpieņem kā tautā lietotu, ne oficiālu. Kā atzīst skolas padomes priekšsēdētājs Valdis Zilgalvis (viņu šim darbam deleģējusi Latvijas draudžu savienība), šis jautājums ir pārrunāts ar divīzijas pārstāvjiem. Viņi var iesaistīties un palīdzēt ar finansēm tam kā atsevišķam projektam, ne kā izglītības iestādei. Jāatzīst arī, ka pēc „skolas” beigšanas netiks izsniegts nekāds oficiāli atzīts diploms. Tam nebūs akadēmiskas vērtības. Kā skaidro Valdis Zilgalvis, ja kāds pēc skolas beigšanas gribēs kļūt par mācītāju, viņam vienalga būs jāsāk mācīties oficiāli atzītā izglītības iestādē un jāiegūst teoloģiskā izglītība. Šos drīzāk varētu dēvēt par 2 gadu kursiem pirms mācībām īstā skolā.

Kas būs Misijas skola un kā noritēs tajā mācības – par to tad turpināšu nākamajā rakstā: Ko tajā mācīs?

Rakstu sēriju sagatavojis žurnālists Aidis Tomsons, VA