Ūnijas loma attiecībās ar augstākajām autoritātēm

– Ir pienācis laiks!

Tā, nosūtot savu rakstu dažādiem adventistu medijiem, ir paziņojis ietekmīgais adventistu vēsturnieks, Endrjūsa univiersitātes profesors-emeritus, daudzu grāmatu autors Džordžs Naits (viņš ir arī šī gada rīta lasījumu autors). Pavadvēstulē profesors paskaidro, ka viņš savu analīzi bija nodevis Ģenerālkonferences vadošajiem cilvēkiem šī gada martā. Taču Ģenerālkonference neuzskatīja par nepieciešamu to izplatīt. Tieši otrādi, ir tapis dokuments, kurš ir pilnīgi citāds nekā viņa sniegtais atzinums. Dž.Naits uzskata, ka situācija prasa šo martā tapušo vēsturisko analīzi publiskot. Tā nedēļas nogalē publicēta virknē adventistu portālos.
Dokuments ir garš, taču, pateicoties vairāku cilvēku tūlītējai atsaucībai un komandas darbam, esam to iztulkojuši, dodot iespēju ar to iepazīties arī latviešu lasītājiem. Citātos izmantotā bibliogrāfiskās atsauces gan neesam pievienojuši, jo absolūti lielākā daļa citēto rakstu latviešu valodā nav pieejami.
Tiem, kas saprot angļu valodu un vēlas iepazīties ar bibliogrāfiju, to kopā ar oriģinālo rakstu varat atrast šeit: http://www.thehaystack.org

Šodien pasaulē ir tikai divas patiesi Katoliskas baznīcas: Romas katoliskā un Adventistu katoliskā.
Tagad, kad esmu pievērsis jūsu uzmanību, es ticu, ka jūs sapratīsit, ka primārā nozīme vārdam „katoliska” ir „universāla”.
Adventisms ir katolisks tajā nozīmē, ka tam ir jāveic pasaulplaša misija- jāpasludina 3 eņģeļu vēsts no Atklāsmes 14.nodaļas, lai gala laika vēsts sasniegtu visas tautas, valodas un cilvēkus.

Iespējams, galvenā atšķirība starp Romas katolicisma atzaru un Adventistu dažādību ir jautājums par autoritāti. Romai tas ir virzienā no augšas uz leju. Adventismā tas tradicionāli ir bijis no apakšas uz augušu. Es lietoju vārdu „tradicionāli”, jo daži adventisti, šķiet, ir nonākuši pie izvēlas par vissvarīgāko no visiem baznīcas jautājumiem. Īstais jautājums, ar kuru nu saskārusies konfesija, ir: cik katoliski mēs patiešām vēlamies būt?

Augoša misija prasa pārmaiņas

Savā pirmajā prezentācijā es uzsvēru, kā Adventistu baznīcas pirmsākumos cilvēki, kas bija pret jebkādu organizāciju, beigās vienojās organizēt darbu, lai varētu veikt misiju. Bet lai tas notiktu, viņiem vajadzēja saprast, ka Bābele nenozīmē tikai vajāšanas, bet arī sajukumu. Un vissvarīgākais, viņiem vajadzēja mainīt savu teoloģisko izpratni. No domāšanas veida, ka tikai tas, kas ir rakstīts Bībelē, ir atļauts – uz izpratni, ka viss ir atļauts, ja vien nav pretrunā ar Bībeli un veselo saprātu. Beigu beigās viņi organizēja draudzes, vietējās konferences un ģenerālo konferencei 1861-1863.gadā. Tas viss tika darīts, lai īstenotu misiju, taču pirmie adventisti bija aizdomu pilni, vai tikai, izveidojot šādas autoritātes, viņi nepazaudēs brīvību Kristū. Šī iespējamā problēma īpaši tika izgaismota 1888.gadā, kad ietekmīgais Ģenerālkonferences prezidents centās apturēt Džounsa un Vagonera sludināšanu par taisnošanu ticībā.

1860.gados organizācija darbojās labi, un līdz gadsimta beigām adventisms un tā institūcijas bija izplatītas jau visapkārt pasaulē. Grūti salīdzināt Adventistu baznīcu 1863.gadā ar 3500 draudzes locekļiem, vienu institūtu, 8 konferencēm (jeb draudžu savienībām) un apmēram 30 mācītājiem- salīdzinot ar konfesiju 1900.gadā, kas bija ne tikai pasaulplaša, bet ar desmitiem medicīnas iestāžu, vairāk nekā 200 skolām un citām institūcijām.

Bet pieaugums radīja savas grūtības un problēmas, kā tas notiek ar jebkuru augošu kustību. 1890.gados bija divas lielākās problēmas ar 1860.gados radīto baznīcas struktūru:
  1. pārāk liela Ģenerālkonferences kontrole pār draudžu savienībām un
  2. pārāk maza kontrole pār pārējām organizācijām, piemērām, pār tādām, kas uzraudzīja konfesijas medicīnisko un izglītības darbu.
Pirmā problēma bija cieši saistīta ar konfesijas ģeogrāfisko izplatību. To padziļināja nostāja, kādu ieņēma Ģenerālkonferences prezidenti. Piemēram. Dž.Batlers 1880.gadu beigās sacīja, ka Ģenerālkonferencei vajag „pārraudzīt visas savas intereses visās pasaules malās. Nav tādas institūcijas vai izdevumu, vai draudžu savienības, vai misijas lauka, kas saistīts ar mūsu darbu, kuru mums nebūtu tiesības pamācīt, dot padomus vai kontrolēt. Starp Septītās dienas adventistiem mums uz zemes ir visaugstākā autoritāte”. O.Olsens ieņēma šo pašu nostāju 1894.gadā, kad viņš rakstīja, ka „Ģenerālkonferencei ir pilnvaras rūpīgi pārraudzīt un rūpēties par darbu ikvienā pasaules daļā. Ģenerālkonference ne tikai pārzina visu draudžu savienību vajadzības un apstākļus tajās, bet saprot arī tās vajadzības, kādas ir viņu attiecībās ar citām konferencēm un misiju laukiem… Ģenerālkonference ir kā vecāki vietējām draudžu savienībām.”

Tajā laikā bija pārliecība, ka Ģenerālkonferencei jāprasa padoms par visiem svarīgākajiem jautājumiem. Tas var izklausīties kā jauka ideja, bet praktiski tas nedarbojās. Problēmu labi ilustrē A.Daniells, uzrunājot to no 1913.gada perspektīvas. Pirms apstiprināt lēmumu ūnijā par jebkuru lēmumu pieņemšanas procesu vietējās draudžu savienībās, par to bija jāziņo Ģenerālkonferencei Betlkrīkā. Problēma bija tā, ka labākajā gadījumā pasts no Austrālijas uz ASV un atpakaļ katrā virzienā ceļoja vismaz 4 nedēļas. Bieži vien, kad ieradās vēstule, atbildīgie izpildkomitejas locekļi nebija uz vietas Betlkrīkā. „Es atceros, bieži vien mēs atbildi gaidījām 3-4 mēnešus.” Un pat tad tā reizēm bija 5-6 rindiņas, kur Ģenerālkonferences vadītāji atbildēja, ka viņi īsti nesaprot jautājuma būtību un viņiem vajag papildus informāciju. Bieži pagāja „6-9 mēneši, un tad, iespējams, jautājumu varēja atrisināt.” (Ģenerālkonferences biļetens, 1913)

Elena Vaita uzsāka cīņu par to, lai mazinātu Ģenerālkonferences autoritātes koncentrēšanos. 1883.gadā viņa, piemēram, rakstīja, ka vadošie administratori „visi kā viens” ir pieļāvuši kļūdu, ka „viņš ir tas vienīgais, kurš par visu atbild”, tādējādi nedodot „iespējas citiem attīstīt Dieva dotās spējas”. 80. Un 90.gados viņa atkārtoti iestājās par to, ka lēmumi ir jāpieņem draudzēs uz vietas, un ka Betlkrīkas vadītāji nevar pilnībā izprast situāciju tā, kā to redz cilvēki konkrētajā teritorijā. 1896.gadā viņa rakstīja: „Cilvēki Betlkrīkā nav vairāk inspirēti, lai dotu nekļūdīgus padomus, kā cilvēki citās vietās, kuriem Kungs uzticējis darbu viņu teritorijā.” Gadu iepriekš viņa bija rakstījusi, ka Dieva darbu „aizkavējusi krimināla neticība Dieva spēkam lietot parastos cilvēkus, lai viņi virza uz priekšu Viņa darbu sekmīgi”.

Deviņdesmito gadu beigās Elena Vaita jau rakstīja ļoti asus rakstus, iestājoties pret Betlkrīkas vadītāju „laicīgās varas izpausmēm”, kādu tie bija sev uzurpējuši. Vienā fascinējošā liecībā viņa 1895.gadā rakstīja: „Augstprātīgā vara, kas ir izveidojusies, padarot cilvēkus par dieviem, manī raisa bailes, un tā nevar raisīt neko citu, kā tikai bailes. Tas ir lāsts, lai arī kur un kas to darītu. Valdīšana par Dieva mantojumu radīs tādu cilvēku sašutumu, ka beigās cilvēki vairs nebūs gatavi paklausīt.” Viņa turpināja, sakot, ka „vienīgais drošais ceļš ir šādus vadītājus atcelt no amata.., pirms nav nodarīts lielāks ļaunums”, jo „jūs visi esat brāļi”.

Ēriks Baumgartners savos pētījumos par tapušo reorganizāciju šo problēmu rezumēja šādi: „Visasākās no problēmām bija saistītas ar pieaugušajām pretrunām starp pasaulplašo draudzes pieaugumu 1880., 1890.gados un šauro, neelastīgo, centrālo Septītās dienas adventistu administrāciju, kas bāzējās Betlkrīkā. Šī neelastīgā autoritāte nebija gatava pielāgoties vietējām vajadzībām. Kā sacīja Elena Vaita, „vieta, apstākļi, intereses, cilvēku morālais noskaņojums bieži noteica, kā pārējiem rīkoties”.

1890.gados konfesija cīnījās, lai rastu problēmai risinājumu. Pirmais mēģinājums bija 1888.gada novembrī, izveidojot Ziemeļamerikā četrus apgabalus. Līdz 1893.gadam tādi bija jau seši, plus vēl viens Austrālijā un viens Eiropā. Šī kārtība bija līdzīga pašreizējai divīziju kārtībai, kad katrs apgabala vadītājs bija arī Ģenerālkonferences izpildkomitejas loceklis. Taču paši apgabali nevarēja neko lemt. Īsi sakot, tas nebija efektīvi.

Veiksmīgāks risinājums izrādījās ūniju izveidošana, ko 1894.gadā Austrālijā īstenoja V.Vaits. Pret šādu virzību nostājās Ģenerālkonferences prezidents O.Olsens, kurš Ģenerālkomitejas izpildkomitejai paziņoja: „Nedrīkst plānot neko tādu, kas var traucēt vispārēju pārraudzību, kas leģitīmi uzticēta Ģenerālkonferencei, jo tā aiz Dieva ir nākamā visaugstāk organizētā autoritāte virs zemes.”

Bet Vaits, kurš bija Austrālijas apgabala vadītājs, un viņa kolēģis Artūrs Danielss bija spiesti organizēt darbu un rīkoties. Viņi izveidoja komiteju, kas radīja pirmo ūniju darba nolikumu. To 1894.gada 19.janvārī apstiprināja, un Vaits ar Danielu tika ievēlēti par prezidentu un sekretāru.

Tas notika nevis ar Ģenerālkonferences atbalstu, bet pretēji viņu ieteikumiem. Pēc vairākiem gadiem Danielss ziņoja, ka ne visi priecājās par šādu ideju. „Daži mūsu brāļi domāja, ka darbs tiks nopostīts, ka mēs sarausim organizāciju gabalos.” Bet izrādījās, ka rezultāts ir pretējs. Jaunā organizatoriskā pieeja, tieši otrādi, sekmēja misiju, bet jaunā Austrālijas ūnija palika uzticīga Ģenerālkonferencei un sekmīgi iekļāvās tās darbā.

Tas bija revolucionārs pagrieziens. Berijs Olivers, kas veicis apjomīgu pētījumu par 1901.-1903.gadā veikto reorganizāciju, raksta ka „Austrālijas eksperiments pirmo reizi parādīja, ka vairāku līmeņu organizācija nevis tieša draudžu savienību pakļaušanās Ģenerālkonferencei ir efektīvāka- proti, vara tiek sadalīta vairākos organizācijas līmeņos, un draudzes nav tieši pakļautas Ģenerālkonferencei”.
(šeit dažas rindkopas raksta saīsināšanai latviešu tulkojumā izlaistas.)

1901.gada reorganizācija

Tonis 1901. gada Ģenerālkonferences sesijai tika uzdots 1. aprīlī, dienu pirms tās oficiālās atklāšanas. Šajā datumā Danielsa vadībā notika konfesijas vadošo darbinieku sanāksme Betlkrīkas koledžas bibliotēkā. Galvenā runātāja bija Elena Vaita, kura bez aplinkiem uzstāja, ka nepieciešamas „jaunas asinis” un „pilnīgi jauna organizatoriskā struktūra”, kas paplašinātu baznīcas vadītāju loku. Nostājoties pret varas sakopošanu dažu personu rokās, viņa nepārprotami norādīja, ka „ķēniņu varai” un „katram administratoram, kas savā amatā nosēdies kā tronī, ir jāaiziet”. Viņa aicināja „pārmaiņas uzsākt bez jebkādas kavēšanās. Dievs nedod, ka šī sesija paietu un noslēgtos kā iepriekšējās — ar tām pašām manipulācijām, tai pašā gaisotnē un ar tādu pašu dienaskārtību! Dievs nedod, brāļi!”

To pašu noskaņojumu viņa pauda sesijas pirmajā dienā, sakot, ka „Dievs mūsu starpā nav licis nekādu ķēnišķu varu, lai kontrolētu to vai citu darba nozari. Darbs jau tagad ir ievērojami cietis no centieniem to visos sīkumos kontrolēt.. Ja darbu tā nekavētu ar ierobežojumiem te un tur, un vēl kaut kur, tas būtu iespaidīgi virzījies uz priekšu.”

Atslēgas vārds, kas palīdz izprast 1901. gada sesiju, ir „decentralizācija”. Starp nozīmīgākajām šajā sanāksmē ieviestajām pārmaiņām bija atļauja visā pasaulē dibināt ūnijas un misijas laukus, lēmums izbeigt neatkarīgu baznīcas organizāciju darbību un integrēt tās attiecīgās savienības administratīvajā struktūrā, kā arī agrāk Ģenerālkonferences pakļautībā atradušos iestāžu īpašuma un pārvaldības tiesības nodot attiecīgajām ūnijām un vietējām draudžu savienībām.

Ūnijas, kā Danielss piezīmēja, tika veidotas ar „plašu vadības loku un pilnvarām savā teritorijā kārtot visus jautājumus”. Un Elena Vaita aizrādīja, ka „ūnijas bija nepieciešams organizēt tālab, lai Ģenerālkonference nevarētu diktēt noteikumus atsevišķām savienībām”.

Uz šo un citu paziņojumu pamata nu jau mūžībā aizgājušais Džerijs Čadlijs (Gerry Chudleigh) argumentēja, ka ūnijas „tika radītas kā ugunsmūris starp Ģenerālkonferenci un draudžu savienībām, kurš izslēgtu diktātu”. Šo ugunsmūra koncepciju viņš pamatoja šādi: pirmkārt, „katrai ūnijai ir sava satversme un statūti, un to pārvalda pašas elektorāts”, un, otrkārt, „tā kā katras ūnijas ierēdņus ievēlē viņu pašu elektorāts, Ģenerālkonference tos nevar kontrolēt, nomainīt vai disciplināri sodīt [„disciplinēt”]”.

„Izsakoties, cik tieši vien iespējams,” Čadlijs rakstīja, „pēc 1901. gada bija tā: lai ko Ģenerālkonference ar balsojumu pieprasītu ūnijām un savienībām, tās tagad bija autonomas — brīvas savā teritorijā darīt to, kas pēc viņu pārliecības vislabāk veicinātu Dieva darbu. Ģenerālkonferences izpildkomiteja vai Ģenerālkonferences darba sanāksme varēja nobalsot par ūnijas vai savienības prezidenta atlaišanu vai par ūnijas vai savienības pievienošanu citai ūnijai, bet šis balsojums neko nemainītu: ūnija vai savienība turpinātu pastāvēt, un delegāti no tās locekļu vidus varētu ievēlēt sev par prezidentu, ko vien vēlas.”
Mūsdienu adventismā līdzīgs gadījums ir bijis Dienvidaustrumu Kalifornijas draudžu savienībā, kurā, par spīti Ģenerālkonferences vēlmēm, prezidē ordinēta mācītāja — sieviete. Daži Ģenerālkonferencē, Elenas Vaitas vārdiem izsakoties, ir mēģinājuši „diktēt” viņas atcelšanu. Tomēr viņi nekā nav spējuši panākt. Ugunsmūris ir vietā.

Elena Vaita bija pacilāta par 1901. gada sesijas rezultātiem, tai skaitā par ūniju dibināšanu. Viņai ūnijas nozīmēja „Dieva iecelto kārtību”. Īsi pirms 1901. gada sesijas noslēguma viņa piezīmēja: „Vēl nekad dzīvē mani nekas nav tā pārsteidzis kā pavērsiens, kāds notika šajā sanāksmē. Šis nav mūsu darbs. To ir panācis Dievs.” Un pēc dažiem mēnešiem viņa rakstīja, ka „Ģenerālkonferences laikā Kungs vareni iestājās par saviem ļaudīm. Ikreiz, kad domāju par šo sanāksmi, mani pārņem svēts svinīgums, kas dvēselē liek atspīdēt pateicībai. Mēs esam liecinieki tam, ka mūsu Kungs un Pestītājs ir spēris izšķirīgus soļus.”

Īpaši pateicīga viņa bija par pavērto rīcības brīvību un par to, ka Ģenerālkonference nespēs „diktēt noteikumus atsevišķām savienībām”. Līdztekus tam, īsi pirms 1901. gada sesijas noslēguma, viņa sacīja: „Es no sirds ceru, ka tie, kuri darbojas tajos laukos, kurp dodaties arī jūs, nedomās, ka nevar ar jums sastrādāties, kamēr jūsu prāts nav ievirzīts tādās sliedēs kā viņiem, kamēr jūsu uzskati pilnīgi nesakrīt ar viņu uzskatiem.”

Jau agrāk arī Danielss pieturējās pie tādas pozīcijas. Redzot Ģenerālkonferenci kā atbalstu darbam visās pasaules daļās, viņš tomēr uzsvēra, ka „tā nevar kļūt par smadzenēm un sirdsapziņu brāļiem šajās dažādajās valstīs vai par viņu ruporu”.

Atskatoties no 1903. gada perspektīvas, Danielss sesijas atklāšanas runā izteica gandarījumu par lielo 1901. gada lēmumu, ar kuru, saprotot dažādo lauku vajadzības, ir piešķirtas vajadzīgās pilnvaras tiem, „kas atrodas uz vietas”. „Daudzi var apliecināt, ka Dievs ir svētījis atbildības sadalīšanai pieliktās pūles, tā pārnesot reiz Betlkrīkā koncentrēto mulsinošo rūpju un pārvaldības nastu pēc piederības uz visām pasaules daļām.”

1901. gada sesijas noslēgumā viss izskatījās labi. Autonomās ūnijas nozīmēja, ka vara tiek pārnesta no Ģenerālkonferences pie vietējiem vadītājiem, un nodaļu dibināšana pilnvaroja dažādu līmeņu vadītājus uzņemties atbildību par līdz šim neatkarīgajām organizācijām. Šķita, ka konfesija ir sasniegusi līdz šim vienmēr no pirkstiem izslīdošo mērķi — vienotību dažādībā — un ka tagad tā visefektīvāk kalpos dažādo pasaules kultūru vajadzībām.

1903.gada Ģenerālkonference un drauds vienotībai dažādībā

Jau 1903.gada sākumā E.Vaitas sajūsma, kuru izraisīja 1901.gada sesija, sāka izzust. Janvārī viņa rakstīja: „...pēdējās Ģenerālkonferences sanāksmes iznākums ir bijis vislielākais sarūgtinājums manā dzīvē. Nekādas izmaiņas nav ieviestas. Gars, kuram bija jāparādās visu sapulču darba rezultātā, nav bijis redzams.” Daudzi „savā darbā īstenoja nepareizos principus, kuri dominē visā Betlkrīkā”.

Kad viņa rakstīja, ka „nekādas izmaiņas nav ieviestas”, viņa vairāk domāja par garīgām pārmaiņām nevis organizatoriskām. Galvenā problēma bija tā, ka vecā konfesionālā iekārta ar dēmonisko „ķēniņu varu” bija atguvusi pozīcijas un pacēlusi savu „draudīgo” galvu.

Šajā vietā ir nepieciešams ciešāks ieskats pagātnē par to, kā bija īstenota neatkarīgo adventistu organizāciju pārvaldība. Tas bija laiks, kad ikviens tiecās pēc centralizācijas, t.i. visu institūciju kontroles no Betlkrīkas. Arī izdevums „Review un Herald” vēlējās pēc iespējas vairāk kontrolēt pārējās izdevniecības. V.Preskots bija ne tikai Adventistu Izglītības asociācijas vadītājs, bet vienlaicīgi arī trīs koledžu prezidents, savukārt Džons Hārvejs Kellogs gribēja būt atbildīgs par Vispasaules Ārstniecības misijas un labdarības asociāciju, kā arī vadīt milzīgo Betlkrīkas ārstniecības sanatoriju. Ar vēlmi visu kontrolēt „ķēniņu vara” bija kļuvusi ne tikai par Ģenerālkonferences problēmu, bet arī par daudzu neatkarīgo Adventistu organizāciju problēmu.

1901. gada reorganizācija bija mēģinājusi lielā mērā risināt šo problēmu caur decentralizāciju un īpašumu nodošanu draudzēm. Tomēr šajā procesā bija pieļauts izņēmums. Tas bija Kellogs un viņa ārstniecības impērija, kurai bija vairāk darbinieku nekā visām draudzēm kopā, un Ģenerālkonferences izpildkomitejā viena ceturtā daļa bija atvēlēta ārstniecības misijas pārstāvjiem. Nebija ilgi jāgaida, kad ietekmīgajam Kellogam radās nesaskaņas ar tikpat nelokāmo jauno Ģenerālkonferences prezidentu Danielsu. Pašas nesaskaņas nebija nekas jauns. Doktors bija greizsirdīgi aizstāvējis savu daļu pie Adventistu pīrāga. Viņam neviens nespēja turēties pretī, pat ja dažiem vadītājiem gribējās apturēt kādu no viņa sagatavotajiem attīstības projektiem. Jau 1895. gadā viņš dažus Ģenerālkonferences vadītājus nosauca par „mazajiem pāvestiem”. Bet līdz 1903. gadam, kā sacīja C.H.Pārsons, pats Kellogs, runājot par medicīnas programmu, bija kļuvis par „mazo pāvestu”.

Tas vairs nebija labi. Par nelaimi Danielss, lai ieliktu Kellogu un viņa partnerus kaut kādos rāmjos, līdz 1903. gadam faktiski bija atjaunojis „ķēniņu varas” principus Ģenerālkonferencē. Tas, protams, bija dabiski. Galu galā, pret varu var cīnīties tikai ar varu. Tomēr par šādu notikumu gaitu E.Vaita bija ļoti apbēdināta. 3. aprīlī savās liecībās viņa atgādināja, ka ūnijas tika izveidotas tā, lai Ģenerālkonferencei „liegtu izmantot varu pār atsevišķām draudžu savienībām”. Turpat viņa atkal pievērsās „ķēniņu varai” un piebilda, ka „Ģenerālkonference ir aizgājusi dīvainos ceļos, un mums ir pamats jautāt, vai tās lēmumi vispār ir vērā ņemami”.

Deviņas dienas vēlāk [12. aprīlī] viņa rakstīja pašam Danielsam: „Būsim rūpīgāki attiecībā uz to, kā mēs uzspiežam savu viedokli tiem, kuri jau rīkojas pēc Dieva prāta.. Brāli Daniels, Dievs negrib, ka Tu izmantojat savu „ķēniņu varu” pār saviem brāļiem Kristū.” Tas nebija vienīgais E.Vaitas brīdinājums viņam. Vairākkārt E.Vaita rakstīja līdzīgus brīdinājumus viņam un citiem vadītājiem. 

Viens no lielākajiem zaudējumiem, kāds bija Ģenerālkonferences vadītāju Kelloga un Daniela savstarpējo cīņu dēļ 1902. un 1903. gadā, bija tas, ka tika izjaukts līdzsvars, panākts 1901. gadā, lai nodrošinātu vienotību dažādībā. E.Vaita jau 1894. gadā rakstīja, ka „tas ir Dieva plāns, lai mēs būtu vienoti savā dažādībā. Šī vienotība ir sasniedzama tikai ciešā savienībā ar Kristu – patieso vīnakoku”. 1901. gadā un 1902. gada sākumā Daniels centās to no sirds īstenot. 1902. gadā viņš rakstīja Eiropas ūnijai: „Tikai tāpēc, ka lietas noteiktā veidā tiek darītas kādā vienā vietā, tas nenozīmē, ka tāpat tās ir darāmas arī citā vietā vai pat tajā pašā vietā citā laikā”.

Tomēr situācija mainījās 1902.gada beigās, kad Kellogs sāka meklēt veidus, kā atstādināt Danielsu no amata un viņa vietā iesēdināt A Džounsu, kurš tajā laikā bija Kelloga nometnē. Tajā laikā Kelloga/ Džounsa cilvēki runāja par to, cik svarīga ir dažādība. Tas savukārt mudināja Danielu runāt par vienotību, un viņš sāka pūlēties to panākt, pieņemot arvien autoritatīvāku nostāju visos jautājumos. Līdz ar to līdzsvars starp vienotību un dažādību drīz vien pēc 1901.gada sesijas tika pazaudēts. Kā to norāda Olivers, Ģenerālkonference kopš 1902. gada krīzes sāka uzsvērt vienotību, kas bija panākama, tikai mazinot dažādību.

Savā dziļi izsmalcinātajā apskatā Olivers raksta, ka „ilgtermiņā vienotība ir atkarīga no tā, vai mēs atzīstam dažādību”. Viņaprāt, uz dažādību konfesijā jāskatās kā uz līdzekli, kā draudze spēj aizsniegt ārkārtēji dažādo pasauli. Pēc Olivera teiktā, adventisms divdesmit pirmajā gadsimtā ir etniski un kulturāli visraibākā organizācija pasaulē. Dažādība ir fakts, kas nevar tikt ignorēts. „Ja dažādība tiek noniecināta, draudze nespēs veikt savu misiju… Baznīca, kura vēlas, lai dažādība tiktu pakļauta vienotības ideālam, šādi atsakās no līdzekļiem, kuri tai ir piešķirti, lai veiktu uzticēto uzdevumu. Septītās dienas adventistu baznīcai ir jāatbild uz jautājumu, vai vienotība tiek uzskatīta kā svarīgākais organizācijas princips, kuram vajag pakļaut visus pārējos principus.” Olivers pat izaicina, sakot, ka adventistiem ir jāizvēlas, kas ir viņu mērķis- vienotība vai misija.

Pirms pabeidzam tematu par vienotību dažādībā, ir jāpiebilst, ka vienotība un vienveidība nav viens un tas pats. Daži ir norādījuši, ka adventistiem ir jābūt vienotiem kalpošanā, pamatmācībā un sadraudzībā, bet ne visā. Faktiski viņi ierosina, ka daudzus jautājumus vajag izlemt uz vietas un pat katram izlemt pašam individuāli. Kustība var būt vienota, nekļūstot vienveidīga. Diemžēl Ģenerālkonference savos pūliņos pēc vienotības bieži nav sapratusi šo atšķirību. Pārāk bieži tās vadmotīvs ir bijis: viens izmērs der visiem. Tomēr laika gaitā tas ir mazinājis vienotību starp dažādu kultūru grupām.

Viens no 1901.gada reorganizācijas mērķiem bija veicināt lēmumu pieņemšanu uz vietas, kas varētu palīdzēt īstenot ideālu- vienotību daudzveidībā-, ko Čadlejs nosaucis par draudžu savienības „ugunsmūri”. Čadlejs uzdod provocējošu jautājumu: „Kurš vada baznīcu?” Viņš raksta, ka Ģenerālkonference arvien vairāk centusies vājināt autonomo ūniju ugunsmūri, liekot tām obligāti ievērot visus nolikumus un programmas, un iniciatīvas, kuras pieņēmusi Ģenerālkonference savās sesijās. Ģenerālkonference nāk ar iniciatīvām un paziņojumiem, un beigās visi draudzes locekļi un pat vadītāji sāk ticēt, ka tā ir Ģenerālkonferences jurisdikcija, lai gan tā tas nav. „Kopš šāda rīcība tiek plaši akceptēta bez iebildumiem,” Čadlejs secina, „jo vairāk mēs pieņemsim visas Ģenerālkonferences iniciatīvas, jo vairāk mēs mudināsim draudzes locekļus domāt, ka Septītās dienas adventistu baznīca ir hierarhiska.”

Ģenerālkonference kā augstākā autoritāte virs zemes

Spriedze starp Ģenerālkonferenci un vietējām draudžu savienībām (konferencēm) ir pastāvējusi jau kopš adventistu organizācijas vēstures pirmsākumiem. 1873. gada augustā Džeimss Vaits, runājot par to, ka Ģenerālkonferences darbiniekiem netiek izrādīta vajadzīgā cieņa, izteicās, ka “ Ģenerālkonference kopā ar mūsu ļaudīm ir augstākā šīs zemes autoritāte, un tai ir uzdevums uzņemties atbildību par darbu šajā un visās citās valstīs”. 1877. gadā Ģenerālkonferences kongress nobalsoja, ka “augstākā autoritāte aiz Dieva Septītās dienas adventistiem ir šo ļaužu gribas kopībā, kas izteikta Ģenerālkonferences lēmumos, kad tā darbojas atbilstoši savai jurisdikcijai; un šiem lēmumiem vajag pakļauties visiem bez izņēmuma, ja vien nav iespējams pierādīt, ka tie ir pretrunā ar Dieva vārdu un indivīda sirdsapziņas tiesībām”.

Balsojums par to bija pārliecinošs, un abi Vaiti to pieņēma. Lūdzu, ievērojiet, ka šeit ir izcelti ierobežojumi, kas saistīti ar Ģenerālkonferences “atbilstošu jurisdikciju” un “indivīda sirdsapziņas tiesībām.” Mēs vēl pie šiem abiem terminiem atgriezīsimies.

Tātad jautājums par Ģenerālkonferences autoritāti bija atrisināts. Vai tomēr nebija? 1890.-os gados Elena Vaita izteica dažus interesantus paziņojumus par šo jautājumu. Piemēram, 1891. gadā viņa rakstīja: “Tas bija mans pienākums paziņot, ka Ģenerālkonferences vadībā un lēmumos nebija Dieva balss… Daudzi no pieņemtajiem lēmumiem, kas tika paziņoti kā Ģenerālkonferences viedoklis, patiesībā bija viena, divu vai trīs cilvēku viedoklis, kuri maldināja konferenci.” 1896. gadā viņa atkal rakstīja, ka Ģenerālkonference “vairs nav Dieva balss”. Un 1901. gadā viņa rakstīja, ka “cilvēki ir zaudējuši uzticību tiem, kas ir atbildīgi par darbu vadību. Tomēr mēs dzirdam, ka [Ģenerāl] konferences balss ir Dieva balss. Katru reizi, kad esmu to dzirdējusi, esmu domājusi, ka tā ir teju vai zaimošana. Konferences balsij vajadzētu būt Dieva balsij, bet tā nav.”

Šo negatīvo apgalvojumu analīze atklāj, ka runa ir par gadījumiem, kad Ģenerālkonference nerīkojās kā pārstāvniecības iestāde, bet lēmumus pieņēma, balstoties uz viena vai dažu cilvēku autoritāti, vai arī tad, kad Ģenerālkonference nebija pieturējusies pie skaidriem principiem. Šis secinājums saskan ar citiem Elenas Vaitas paziņojumiem. Viņa īpaši runāja par šo jautājumu kādā rakstā, kuru nolasīja 1909. gada Ģenerālkonferences sesijas delegātiem. Tajā viņa reaģēja uz A. T. Džounsa un citu šķeltniecisko darbību.
“Reizēm,” viņa rakstīja delegātiem, “kad neliela cilvēku grupa, kam uzticēta vispārēja darba vadība, ir Ģenerālkonferences vārdā centušies īstenot neprātīgus plānus un ierobežot Dieva darbu, es esmu teikusi, ka vairs nevaru uzskatīt Ģenerālkonferences balsi, ko pārstāv šie daži cilvēki, par ​​Dieva balsi. Bet tas nenozīmē, ka Ģenerālkonferences lēmumus, kurus pieņēmuši visu (misijas) lauka daļu pienācīgi iecelti pārstāvji, nebūtu jārespektē. Dievs ir paredzējis, ka Viņa draudzes pārstāvjiem no visām pasaules daļām, kad tie sapulcējušies kādā Ģenerālkonferences sesijā, ir autoritāte.”

Tātad jautājums ir atrisināts. Bet vai ir? Vai Ģenerālkonference sesijā kļūst par Dieva balsi, kas vairs nav spējīga kļūdīties? Vai Vispasaules sanāksmes oficiālais balsojums ir kaut kas līdzīgs pāvesta nemaldīgumam? Daži par to šaubās.

Visvairāk 2016.gadā par to šaubās draudzes jaunieši attīstītajās valstīs. Daudzi no viņiem ir labi izglītoti profesionāļi. No visas sirds un godīgi viņi ne tikai uzdod jautājums, bet ir dziļi satraukti. 

Daži no viņiem grib zināt, kā izpaudās Dieva balss, ja, kā tas ir labi zināms, vismaz divu divīziju dažu ūniju delegātiem no diviem kontinentiem bija skaidri pateikts, kā jābalso jautājumā par sieviešu ordināciju, un viņi zināja, kā tiks grilēti, ja aizklātajā balsojumā kaut kas noies greizi? Viņi jautā, vai Elena Vaita šādus manevrus nosauktu par Dieva balsi.

Šie jaunieši arī brīnās par ūjināšanu un saucieniem, kad jautājumā par sieviešu ordināciju sāka runāt Jans Polsens, un konfesijas augstākās autoritātes nekavējoties neapsauca publiku. Var tikai jautāt, ko šādā situācijā Elena Vaita teiktu par Dieva balsi, bet varbūt viņa saredzētu kādas līdzības ar Mineapolises notikumiem?

Domājoši jauni cilvēki arī jautā, cik nopietni pats Ģenerālkonferences prezidents tā uzskata, kad saka, ka visi sesijas balsojumi ir Dieva balss. Plaši medijos aprakstīts notikums bija 2011.gada 11.novembrī Melburnā, Austrālijā. Viktorijas konference sabatā bija ieplānojusi pilsētas nozīmes reģionālu sanāksmi, kurā piedalījās arī Ģenerālkonferences prezidents. Daļa no dienas aktivitātēm bija divu vīriešu ordinācija un vienas sievietes iesvētīšana palīgmācītāja amatam. Tas viss bija viena dievkalpojuma laikā. Gan ordinēšana, gan iesvētīšana ir saskaņā ar Ģenerālkonferences nolikumu. Taču pēdējā brīdī Ģenerālkonferences prezidents uzstāja, ka dievkalpojums ir jāsadala divās daļās: viena ordinēšanai, otra iesvētīšanas ceremonijai, tā lai viņš varētu piedalīties divu vīriešu svētīšanai, bet dotos prom no otrās iesvētīšanas daļas.

Jauno cilvēku domāšana atbalsta principu, ka prezidentam ir tiesības saskaņā ar savu sirdsapziņu nepiedalīties sieviešu iesvētīšanā, ja viņš tam netic. Faktiski, tas saskan ar 1877.gadā Ģenerālkonferences sesijā pieņemto lēmumu, ka katram ir tiesības uz savas sirdsapziņas brīvību, pat ja viņš nepiekrīt Ģenerālkonferences balsojumam. Tas ir saprotami. Bet domājošiem cilvēkiem ir radies šāds jautājums: ja Ģenerālkonferences prezidents drīkst izvēlēties nerīkoties saskaņā ar sesijā apstiprināto nolikumu, vai arī viņi drīkst rīkoties līdzīgi, balstoties uz savu sirdsapziņu? Vēl vairāk, kāpēc gan visa ūnija nevar rīkoties saskaņā ar šādu pašu sirdsapziņas principu? Daudzi šo konfesijas prezidenta rīcību ir uztvēruši kā precedentu.

Vēl arī cits jautājums ir radies konfesijas jauniešu prātos. Kā izprast runas, ka daži no konfesijas vadītājiem gribētu atcelt Ģenerālkonferences lēmumus, ar kuriem atļāva ordinēt sievietes draudzes vecākā amatam vai arī palīgmācītāja amatam. Ko tas mums saka par Dieva balsi balsojumos? Ka dažreiz tā kļūdās? Un ja dažreiz kļūdās, kā lai mēz zinām, kurā reizē tā kļūdās?

Visbeidzot, daži jautā, vai tā nav adventisma problēma, ka vispasaules baznīca ir attīstījusi demokrātisku lēmumu pieņemšanas procedūru, kuras lietotāji vairums nāk no valstīm, kur nav demokrātisku tradīciju un kur komandas no augšas pat ietekmē aizklāto balsošanu. Un tā kā Ziemeļamerikas, Eiropas un Austrālijas delegātu ir mazākumā, viņi jautā, vai šo reģionu īpašās vajadzības jebkad tiks saprastas, ja vairumam balsotāju nemaz nešķiet svarīgi to ņemt vērā.

Izskatās, ka 2016.gadā daudzu prātos ir 1901.gada noskaņas. Toreiz problēma bija tā, ka Ziemeļamerika neizprata jauno misijas lauku vajadzības. Tagad bijušie misijas lauki neizprot Ziemeļamerikas vajadzības. Un tādejādi mēs esam atgriezušies pie ūniju lomas, kāpēc tās tika izveidotas ar tādu patstāvību: jo vietējie cilvēki saprot savas vajadzības labāk nekā tie, kas ir tālumā.

Mūsdienu saspīlējums starp ūnijām un augstākām autoritātēm

Neviens nebūs pārsteigts, uzzinot, ka nopietnākā problēma 2016. gadā, kas rada saspīlējumu starp ūnijām un Ģenerālkonferenci, ir jautājums par sieviešu ordināciju mācītāja kalpošanai. Es nevēlos šai tēmai veltīt daudz laika, taču, raugoties no ūnijas skatupunkta, kas 2012. gadā nobalsoja par sieviešu ordināciju, nevaru šo tēmu nepieminēt.

Pirms pievēršos šī jautājuma būtībai, jāpiemin, ka nesenais adventistu balsojums jautājumā par ordināciju ir problēma daudziem evaņģēlistiem un arī citiem. Piemēram, nesen kāds Vītonas koledžas Bībeles pētnieks manam draugam atzina, ka nesaprot, kā konfesija, kurā viena no ietekmīgajām sludinātājām bija sieviete- praviete, var pieņemt tādu nostāju. Šis balsojums līdzīgi domājošu cilvēku skatījumā ir vai nu liekulības izpausme, vai neloģiska domāšana, vai abi iepriekšminētie apstākļi kopā.
Aplūkosim dažus vienkāršus faktus. Galu galā, sieviešu ordinācija:
  • nav bībelisks jautājums (pētījumi daudzu gadu garumā nav vainagojušies ar kopsaucēju, un to nepanāks arī balsojums),
  • nav jautājums par Pravieša Garu,
  • nav Ģenerālkonferences nolikumu vai politikas jautājums un kompetence.
Pēdējais punkts bieži tiek pārprasts. Septītās dienas adventistu baznīca nekad nav konkretizējusi dzimumu kā kvalifikācijas priekšnosacījumu ordinācijai. Pēdējā laikā Ģenerālkonferences sekretariāts cenšas apgalvot pretējo, pamatojoties uz to, ka Nolikumā (Working policy) par priekšnosacījumiem ordinācijai tiek runāts vīriešu dzimtē. Taču jāpiekrīt Gerijam Petersonam, kurš norādīja, ka Nolikumā par personām vienmēr tika runāts vīriešu dzimtē, līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tika pieņemts lēmums turpmāk vietniekvārdus lietot neitrālā dzimtē. Tika izveidota redkolēģija, kas veica nepieciešamos labojumus. Fakts, ka šīs izmaiņas tika veiktas visās sadaļās, izņemot nodaļā par ordināciju, nenozīmē, ka tas kļuvis par saistošu nosacījumu. Tāds tas var būt vienīgi, ja dzimums tiek iekļauts kā viens no ordinācijas priekšnosacījumiem, bet tas nav noticis.” Petersons norāda, ka toreiz redkolēģijas lēmums balstījās uz secinājumu par tradīcijām, jo līdz tam par mācītājiem bija ordinēti vienīgi vīrieši. Lai gan tradīcijas ir pietiekams pamats Romas katoļu konfesijas nolikumiem, tās nekad nav bijušas noteicošais faktors adventistiem. Ja sekretariāta argumentācija tiek uztverta kā izšķirošā šajā jautājumā, jāsecina, ka vispasaules baznīcai saistošos nolikumus veido to redkolēģija, nevis balsojums Ģenerālkonfences sesijā. Lieki piebilst, ka tas ir nepieņemami un rada nopietnas problēmas.

Šajā brīdī jāatgriežas pie 1877. gadā pieņemtā Ģenerālkonferences lēmuma, ka Ģenerālkonferences sesijas balsojums uzskatāms par augstāko autoritāti virs zemes, “ja tā darbojas atbilstoši savai jurisdikcijai”. 1860. gadā draudžu savienībām tika piešķirtas tiesības izstrādāt kritērijus, ko un kā ordinēt, un divdesmitā gadsimta sākumā šīs tiesības tika nodotas tālāk ūnijām, tādēļ ordinācijas jautājums nav Ģenerālkonferences kompetencē. Izņēmums ir jomas, kuras ar balsojumu vispasaules baznīcas sesijā tiek deleģētas Ģenerālkonferencei. Lēmumi dzimumu jautājumos nav Ģenerālkonferences kompetencē, līdz par to tiks nobalsots tam paredzētajā kārtībā.

No šāda skatupunkta raugoties, Ziemeļamerikas ūnijas pieļāva nopietnu kļūdu, lūdzot Ģenerālkoferencei atļauju ordinēt sievietes. Ūnijām tā vietā vajadzēja sekot Džeimsa Vaita loģikai, kurš vairākkārt uzsvēra, ka viss, kas nav pretrunā ar Svētajiem rakstiem un loģisko domāšanu, ir pieņemams un juridiski spēkā esošs.

Vēl, kavējoties pie jautājuma par Ģenerālkonferences rīcību un nolikumiem, jāatceras Gerija Petersona teiktais: “Pastāv uzskats, ka Ģenerālkonference nevar pārkāpt nolikumus un esošo kārtību, ka viss, ko tā dara, automātiski kļūst par spēkā esošu nolikumu. Bet tā tas nav. Ģenerālkonference, tāpat kā jebkurš cits baznīcas vadības līmenī, var pārkāpt nolikumus, ja tā rīkojas pretrunā ar pašu nolikumu un tā būtību. Līdz brīdim, kad Ģenerālkonference ar balsojumu maina nolikumu, jebkura rīcība pretrunā ar šo nolikumu uzskatāma par pārkāpumu. Tāpēc jautājumā par sieviešu ordināciju ūnijas nav pārkāpušas nolikumu. Pārkāpumu izdarījusi Ģenerālkonference, jo tā iejaucas jautājumos, par kuriem tai nav juridiska spēka un kas nav tās kompetencē.”

1990. gada Ģenerālkonferences sesijā notika oficiāls balsojums neordinēt sievietes kalpošanai mācītāja amatā, jo “tas varētu radīt iespējamu apdraudējumu, veicinot šķelšanos, neapmierinātību un novēršanos no draudzes misijas”. Tas notika pirms 26 gadiem, un kopš tā laikā acīmredzams, ka vienotību var šķelt dažādi. Sieviešu ordinācija vairs nav jautājums par draudzes šķelšanos un misijas uzdevuma aizkavēšanu. Draudze jau ir sašķēlusies. Neatkarīgi no tā, vai draudzes vadība to atzīst vai nē, nevar noliegt, ka šī iemesla dēļ daudzi jauni cilvēki pamet draudzi, bet tie, kuri paliek draudzē, draudzes vadību neuztver kā autoritāti.

Konfesijai jāatzīst, ka šī problēma neizzudīs pati no sevis. Līdzīgi kā jautājumā par vergturību, kas Amerikas Savienotajās Valstīs bija aktuāls no 1820.-iem līdz 1860.-iem gadiem, sieviešu ordinācijas jautājums būs aktuāls, neatkarīgi no tā, cik daudz līdzekļu tiks izšķiesti, šo tēmu pētot, un cik daudz balsojumu par šo jautājumu notiks. Ģenerālkonferences veikta nolikumu maiņa vispasaules līmenī bez atbilstoša bībeliska pamatojuma nevar atrisināt un neatrisinās šo jautājumu.

Vēlreiz atgriežamies pie iemesla, kāpēc 1901. gadā tika izveidotas ūnijas. Draudze secināja, ka to, kāda kalpošana un misijas virziens ir piemērotākais konkrētai vietai, vislabāk var izlemt tie, kas paši tur atrodas. Tāpēc es vēlētos uzsvērt, ka 2016. gada galvenais jautājums nav sieviešu ordinācija, bet ūniju loma un kompetence. Ordinācijas jautājums ir tikai virspusēja problēma, bet to nevar atstāt novārtā.

Šajā sakarā man jāatkāpjas no tā, ko 2012. gada decembrī ierosināju Ziemeļamerikas divīzijas vadības seminārā. Tolaik es ieminējos, ka šo problēmu varētu atrisināt, atsakoties no vārda “ordinācija” (jo saturs, kādā nozīmē to šodien lietojam, nav tā bībeliskā nozīme), un vienkārši pilnvarojot mācītājus, neatkarīgi no dzimuma. Diemžēl esmu sapratis, ka tas tiek izmantots, lai izvairīties no patiesās problēmas, kas rada saspīlējumu ūniju un Ģenerālkonferences savstarpējās attiecībās.

Turpinot šo domu, pievērsīšos pēdējam punktam.

Ģenerālkonference nav augstākā autoritāte

Šajā brīdī atcerēsimies šī raksta nosaukumu “Ūnijas loma attiecībās ar augstākajām autoritātēm” – daudzskaitlī. Ģenerālkonferences sesija ir augstākā autoritāte virs zemes, taču visaugstākā autoritāte ir debesīs. Elena Vaita to uzsvēra, 1901. gadā rakstot, ka cilvēki nespēj vadīt draudzi. Dievs ir mūsu Vadītājs.

Paturot prātā šo atziņu, īsi jāpiemin daži punkti:
  1. Dievs caur Svēto Garu aicina mācītājus kalpošanai un tos aprīko ar garīgām dāvanām (Efeziešiem 4:11). Draudze neaicina mācītāju.
  2. Ordinācija, kā mēs to šodien zinām un saprotam, nav bībelisks koncepts, bet, sākot ar agrīno draudzi, vēstures gaitā izveidojusies prakse. Turklāt, kā Elena Vaita atzina, ar laiku tā tika “izmantota neatbilstoši” un šim aktam tika piešķirta sagrozīta nozīme.
  3. Roku uzlikšana ir bībeliska ideja, un Bībelē Apustuļu darbu grāmatā aprakstīts, ka tā tika izmantota, lai publiski atzītu, ka Dievs jau ir aicinājis šīs svētības saņēmējus. Šī ceremonija ordinētajām personām nepiešķīra kādu papildus varu vai kvalifikāciju. Ar laiku agrīnajā draudzē šo roku uzlikšanas ceremoniju sāka dēvēt par ordināciju. Taču vārds “ordinācija” nav cēlies no kāda grieķu vārda, kas pieminēts Jaunajā derībā, bet no latīņu vārda “ordinare”.
  4. Septītās dienas adventistu baznīca ar roku uzlikšanu atzīst Dieva aicinājumu kalpot mācītāja lomā gan vīriešus, gan sievietes. Tas ir bībeliski. BET tā vienu dēvē par ordināciju, bet otru – par pilnvarošanu. Tas nav bībeliski. Tā ir vienīgi vārdu spēle ar nepārprotamām viduslaiku tumsonības iezīmēm, jo tai nav pamatojuma nedz Bībelē, nedz Elenas Vaitas rakstos.
Te jāatgriežas pie sākumā uzdotā jautājuma. Vai mūs apmierina būt katoļiem tradicionālajā adventisma nozīmē, vai mēs kļūsim kā Romas katoļi? Kad jebkura organizācija, tostarp Adventisti, sāk uzspiest nebībeliskas idejas, kas ir pretrunā ar tādām bībeliskām norādēm kā mācītāja aicinājums un roku uzlikšana kā Dieva aicinājuma atzīšana, tas var novesti bīstami tuvu Romas katoļu baznīcas kļūdu atkārtošanai.
Te lieti atcerēties Mateja 18:18. Raugoties no Romas perspektīvas, ideja ir, ka viss, par ko draudze nobalso virs zemes, tiek ratificēts debesīs. Bet grieķu valodā šī rakstu vieta patiesībā nozīmē, ka viss, kas tevi saistīs virs zemes, būs tev saistošs arī debesīs. Septītās dienas adventistu Bībeles komentāros rakstīts, ka “virs zemes pieņemtie lēmumi debesīs tiks ratificēti vienīgi, ja tie būs saskaņā ar debesu principiem”. Dievs ir tas, kurš aicina. Viss, ko baznīca var darīt, ir atzīt šo aicinājumu ar bībelisko roku uzlikšanas aktu.

Pat pēc 115 gadu ilgas pastāvēšanas adventismā joprojām sastopams dubultais romiešu kārdinājums – karaliskā vara un totalitāra autoritāte. Bet, pretstatā baznīcai pirms 1901. gada reorganizācijas, draudzei šodien ir pieejams mehānisms, kā šo izaicinājumu efektīvi noraidīt un likvidēt. Nākotnē vēsturnieki varēs rakstīt par to, vai divdesmit pirmā gadsimta adventisti nolēma šo mehānismu izmantot savā labā, vai atstāja to novārtā.
Ūnijas loma attiecībās ar augstākajām autoritātēm Ūnijas loma attiecībās ar augstākajām autoritātēm Reviewed by VA redakcija on svētdiena, oktobris 09, 2016 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.