Kad pamati grūst, ko darīs taisnais?

Bībelē ir tāds jautājums: „Kad pamati grūst, ko darīs taisnais?”(Ps. 11:4)
Neapšaubāmi, šodien pamati grūst. Un neapšaubāmi, mēs esam taisnie. Ja ne pavisam, pavisam taisni, tad vismaz taisnāki par visu pārējo pasauli. Un mēs zinām, ko darīt. Vismaz teorētiski. Par to varētu daudz runāt.

Taču šodien es nerunāšu par šodienu.
Sakiet, ar ko bija ievērojams 2014. gads? Ar kādu nozīmīgu un apaļu gadskārtu… Varbūt zināt, kādu?

Apritēja 100 gadi, kopš sākās I Pasaules karš.
Rīgā, izstāžu zālē „Arsenāls”, notika šai gadadienai veltīta izstāde, un viens no eksponātiem bija pavisam moderna mākslinieka Kriša Salmaņa instalācija „Sarkanā poga”. Nekā tāda jau tur nebija. Tikai sarkana poga, ko ziņkārības pēc nospiest varēja jebkurš apmeklētājs. Doma bija tāda, ka mūsdienās nogalināt kļūst arvien ērtāk. Sēžot pie datora, var vadīt bezpilota lidaparātu pretējā pasaules malā. Nospiest sarkano podziņu iespējams arī joka pēc vai pat īsti neapzinoties, kas sekos. Šajā gadījumā, ja nospiež sarkano pogu, tiek raidīts signāls, kas iedarbina māksliniekam pie kājas piestiprinātu radiovadāmu ierīci, kura dod viņam ļoti nepatīkamu elektriskās strāvas triecienu. Skatītājs, protams, neredz, kas notiek. Un var spaidīt pogu, cik patīk. Pirmo trīs dienu aktivitāti mākslinieks Facebookā komentē šādi: „Atklāšanā — 40, sestdien — 82, svētdien — 74. Kareivīgi jums apmeklētāji.”

Nē, nē, es jau teicu, ka nerunāšu par šodienu!
Es runāšu par citu laiku, citu valsti, citiem cilvēkiem, un vispār par to, kas uz mums galīgi neattiecas. Un vispār par to, kas sen jau ir laimīgi beidzies un aizmirsts, un par ko sen jau neviens nerunā.

Vai esat tā padomājuši, kāpēc Bībelē ir tik daudz rakstīts par vēsturi? Par dažādiem augstu un ne tik augstu stāvošiem cilvēkiem un viņu cildenajiem un ne tik cildenajiem darbiem. Par meliem, izvirtību un slepkavībām? Vai tad nevarēja uzrakstīt tikai to labo? Vai tad nevarēja tā svētāk un pieklājīgāk?...
Pāvils 1.vēstulē Korintiešiem 10.nodaļā paskaidro:
Tas ir noticis mums par zīmi, lai mēs netīkotu pēc ļaunā, kā tīkoja viņi.. Neļausimies izvirtībai, kā daži no viņiem ļāvušies.. Nedz izaicināsim Kristu, kā daži no viņiem izaicinājuši.. Šie notikumi ar viņiem bija zīmīgi, un tie rakstīti mums, lai mūs pamācītu, jo laiku beigas mūs ir sasniegušas. (1.Kor.10:6-11)
Ar vēsturi ir tā: ja mēs nemācāmies no vēstures, vēsture pārmāca mūs. Bet es jau teicu, ka nerunāšu par šodienu. Es arī neuzstāju, ka kādam būtu kaut kas no tā visa jāmācās. Tomēr informācija par sliktu nenāks.

Īstenībā runa jau nebūs par I Pasaules karu, bet gan par to, kas notika pēc tā, un par valsti, uz kuru tas atstāja vissmagākās sekas. Un, ja mēs sūdzamies, ka mums ir grūti un viss tik dārgs, tad tomēr ne jau 320 miljardi par vienu olu. (Viena ola, kas 1919. gadā maksāja 0,90 reihsmarkas, 1923. gada novembrī Berlīnē maksāja 320 000 000 000.)
Papīra naudas vērtība krita tik strauji, ka strādnieku sievas darbalaika beigās sagaidīja savus vīrus pie fabrikas vārtiem, lai steigšus dotos uz veikalu un izpirktu naudu, kamēr vēl par to kaut ko var nopirkt. Bija pavisam reāli, ka cilvēks pasūta kafiju, bet, kamēr viņam to pienes pie galdiņa, tās cena ir dubultojusies.
I Pasaules karš Vāciju atstāja pilnīgi izputinātu. Pirmkārt jau ekonomiski, jo karš bija izmaksājis milzīgi daudz — ne tikai naudā, bet arī dzīvā spēka zudumā. Turklāt kara iznākums bija ārkārtīgi pazemojis vāciešu pašapziņu.
No hiperinflācijas gan Veimāras republikai izdevās iziet, tomēr 1930. gadā Lielās depresijas un smagā reparāciju sloga iespaidā uzsāktā deflācijas politika noveda pie atkārtota ekonomikas kraha.

Šajā laikā bija nepieciešams kaut kas tāds, kas apvienotu tautu un izbeigtu mūžīgos partiju kašķus, kaut kas tāds, kas dotu paļāvību uz drošu nākotni. Kaut kas tāds, kas pēc hiperinflācijas un vēlākās deflācijas, bankrotu un bezdarba murga dotu sociālu stabilitāti.

Un 1933. gada janvārī pēc nedaudz vairāk kā desmit gadiem nacionālsociālistu partijas vadītāja amatā par valsts kancleru kļuva Hitlers. Neticamā ātrumā viņš pārveidoja Vāciju par totalitāru sabiedrību, pielietojot teroru un agresīvu propagandu, kā arī izmantojot ekonomisko augšupeju (kuru nebūt nebija panācis pats) un tautas atbalstu. Vācija lauza Versaļas miera līgumu un iebruka Austrijā. 1939. gadā Hitlers iegrūda Eiropu II Pasaules karā, sagrāba lielāko daļu kontinenta, izdarīja vienus no vispretīgākajiem noziegumiem, kādi vēsturē pieredzēti, līdz 1945. gadā pēc nieka 12 gadiem Tūkstoš gadu Reihs sabruka — taču šie 12 gadi izmainīja visas pasaules vēsturi.

Kā gan kas tāds varēja notikt augsti civilizētā valstī?
Pilnīgas atbildes nav. Nacisms no paša sākuma ir bijis grūti saprotams: ja to saprast būtu vieglāk, tas nebūtu guvis tādus panākumus. Tomēr daļēja atbilde ir rodama tautas masu, tostarp daudzu patiesu kristiešu atbalstā. Arī adventistu autori tā laika presē apsveica acīmredzamo Vācijas atdzimšanu, sakot, ka nu atkal tiek godāta kristietība un Dieva Vārds.

Adventistu Austrumvācijas draudžu savienības prezidents V. Mellers izteicās, ka „kristietis ar prieku apsveic Vācijas atmodu un Hitlera valdības cīņu pret bezdarbu. Viņš ir laimīgs, ka šī valsts aizstāv kristietību, morāles vērtības un kārtību, cīnās pret korupciju valdībā, pret šķiru noslāņošanos un par nacionālo pašapziņu.. Kristietis ir laimīgs apzināties, ka viņa valsts uzņemtais virziens ir tāda vīra rokās kā Hitlers, kurš bieži uzsver, ka savu amatu ir saņēmis no Dieva, kā priekšā arī ir atbildīgs. Kā nedzērājs, nesmēķētājs un veģetārietis viņš stāv ļoti tuvu mūsu veselīga dzīvesveida koncepcijai.. Tomēr daži uztraucas.”
Taču adventistiem, sludinātājs Mellers iesaka, nav pamata uztraukumam. „Dodiet cēzaram, kas cēzaram pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas!” — tas nozīmēja, ka katram adventistam jāpakļaujas valdībai, jāmaksā nodokļi, jāaizlūdz par valdniekiem un jāpalīdz tiem ar labiem darbiem.

Taču atkāpsimies nedaudz atpakaļ Veimāras republikas laikā, kad Hitlers vēl nebija nācis pie varas. Kādas noskaņas tolaik virmoja adventistu presē? Kas noveda pie šāda apsveikuma Hitleram?

Līdzīgi daudziem vācu vidusslāņa pārstāvjiem adventisti kritizēja „pazemojošo” Versaļas miera līgumu, uzskatot, ka to inspirējis „sātaniskais iznīcības gars un nerimstošais ienaids pret Vāciju”. Tika izteiktas arī domas, ka Vācijas apspiešana galu galā nāks par labu pāvestībai.
Bez tam adventistu presē zem kritikas ugunīm nonāca arī pati Veimāras republikas iekārta un pastāvīgās partiju ķildas. Sludinātājs Binancers argumentēja, ka valsts ir bezspēcīga: tā nespēj nedz apturēt ārvalstu intervenci, nedz nodarbināt, pabarot un apģērbt savu tautu. Izmisumā, viņš norādīja, daudzi pilsoņi pievēršas neveselīgiem un amorāliem ieradumiem, kam demokrātija ļauj netraucēti uzplaukt.
Veimāras republiku adventisti kritizēja arī par pārlieku lielas brīvības piešķiršanu dažādām partijām, tostarp Katoliskajai centra partijai. Kāds autors apokaliptiski izsaucās: „Priesteri šodien iecels par partijas vadītāju, bet rīt jau — par Vācijas kancleru. Tāds, lūk, ir iznākums pēc Vācijas Republikas desmit pastāvēšanas gadiem.. Necik ilgi, un Vācija kļūs par Vatikāna provinci!”

Daži adventisti piekrita arī modē nākušajam antisemītismam. Adventistu baznīcas reliģiskās brīvības žurnāls Kirche und Staat („Baznīca un valsts”) pārpublicēja rakstu no neadventistu žurnāla Der Leuchtturm („Bāka”), kur bija sacīts:
Daži iesaka mums necīnīties divās frontēs — pret žīdiem un jezuītiem reizē. Taču, kas tā runā, joprojām ir šo abu starptautisko vācietības ienaidnieku piemuļķoti. Par nožēlojamo stāvokli, kādā Vācija ir nonākusi kopš 1918. gada novembra, mēs varam pateikties vienīgi.. žīdiem un jezuītiem.. Jezuīti nav mazāk bīstami ienaidnieki kā žīdi.
Tomēr tieši katolicisms adventistu presē saņēma visvairāk uzmanības. Vai katrs otrais raksts bija veltīts katolicismam. Autori uzskatīja, ka no visiem stūriem uzglūn katolicisma sazvērestības, kuru mērķis ir sagraut reliģisko brīvību un uzsākt vajāšanas pret visiem, kas katolicismam pretojas.

Otrs drauds, pēc adventistu ieskatiem, nāca no sociālistiem un komunistiem. Sociāldemokrāti iepotēja jaunatnei ateismu un materiālismu. Komunisti tāpat, tikai vēl ekstrēmākā formā. Ja jaunatne pieņems šo ideoloģiju, tā atmetīs kristietību un sāks to pat apkarot, kā bija noticis Krievijā. Vācijā neko tādu nedrīkst pieļaut!
Šī apdraudējuma priekšā, kā rakstīja kāds adventists, katrs vācietis, jauns vai vecs, sauc pēc spēcīga „fīrera”. „Tauta, draudze, pilsēta vai valsts bez spēcīga vadoņa ir lemta pazušanai. Jo vairāk tādēļ spēcīgi „fīreri” ir vajadzīgi arī adventistu draudzē…” Visu vācu presi, tostarp arī adventistu, pārpludināja šīs alkas pēc mistiska „fīrera”, kas iemiesotu visas tautas ilgas. Raksts pēc raksta runāja par „fīrera ideālu”. Pat Jēzus tika pārvērsts par „lielo fīreru”.

Un šāds fīrers arī cēlās. Ādolfs Hitlers solīja, ka ar stingru Führertum (vadonību) un drosmīgu ārpolitiku viņš izbeigs Versaļas pazemojumu un pieliks punktu demokrātijas vājumam. Viņš solīja aizstāvēt savus tautiešus ārvalstīs (gluži kā šodien Putins). Nevienam un nekam netiks ļauts traucēt Vācijas uzplaukumu. Viņa vadībā Vācija apstādinās boļševisma invāziju un neitralizēs starptautiskos žīdu un jezuītu sazvērniekus. Katoļu baznīca tiks piespiesta atteikties no politiskās ietekmes, un Vācijā tai būs atļauts pildīt tikai reliģiskās funkcijas. Hitlers dos pilnīgu reliģijas brīvību — kamēr vien attiecīgās draudzes saglabās politisku neitralitāti. Tāpat Hitlers solīja ekonomisku augšupeju un nodarbinātību visiem. Turklāt morālais līderis, kurš nedzer un nesmēķē, rosinās arī Vācijas morālu atdzimšanu pēc daudzajiem pagrimuma gadiem Veimāras republikas laikā. Vācieši, kā viņš iedrošināja tautu, kļūs par vienu no pasaules dižākajām nācijām.

Adventisti tiešām varēja ar prieku paklausīt jaunajai varai, maksāt nodokļus, aizlūgt par valdību un palīdzēt tai ar labiem darbiem.
Tomēr nacistu režīms prasīja vairāk. Jau minētais Austrumvācijas draudžu savienības prezidents Mellers norādīja, ka adventistiem ātri jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, tomēr daži draudzes locekļi, kā par nelaimi, ar šīm izmaiņām kavējas. Piemēram, atsakās salutēt svastikas karogam vai lietot Hitlera sveicienu. Šāda atteikšanās, Mellers argumentēja, kaitē draudzes tēlam. Turklāt katrs kristietis ar tīru sirdsapziņu var apsveikt svastikas karogu, kas ir Vācijas neatkarības simbols. Mellers aicināja būt ļoti piesardzīgiem, lai neradītu iespaidu, ka adventisti ir opozīcijā jaunajai valdībai.

Tomēr ar šo elastību nepietika. 1933. gada 26. novembrī SD (drošības dienests) slēdza adventistu baznīcu Prūsijā un izdeva rīkojumu konfiscēt tās īpašumus. „Kā gan kas tāds varēja notikt?” jautāja sludinātājs Mellers Austrumvācijas draudžu vadītājiem izsūtītā cirkulārā. Adventisti taču ir uzticami pilsoņi, viņi ir lūguši par valdību, ir darījuši sociālo darbu, un adventistu koledžas pilsētiņā Frīdensauā 99,9% ir vēlējuši par nacistu partiju. Viņš ieteica visiem adventistiem izturēties pilnīgi klusu, necelt nekādas pretenzijas un gaidīt. Baznīca nolīga sev advokātu, un tas vainagojās ar panākumiem: jau 6. decembrī SD savu lēmumu atsauca.

Pateicībā par laimīgo notikumu pavērsienu Vācijas SDA draudze iesniedza Iekšlietu ministrijā oficiālu memorandu par adventistu mācībām, draudzes organizāciju, sociālajām aktivitātēm un attieksmi pret valdību. Šajā dokumentā, piemēram, bija uzsvērts, ka diena, kuru adventisti ievēro, ir Ruhetag (dusas diena), nevis jūdu sabats. Tāpat bija norādīts, ka adventistu misionāri izplata vācu vērtības un kultūru, aizstāv pašreizējo valdību un efektīvi stājas pretī pretvāciskajai propagandai.

Tomēr šī piekāpšanās un paskaidrojumi līdz galam neapmierināja valdību. Nacistu režīms uzstāja uz pilnīgu kontroli — ne tikai ārēju, bet domu un gara kontroli. Katram vācietim bija jājūt, kā juta fīrers, un jādomā, kā domāja fīrers.
Nacisma pasaules uzskats būtībā bija sociāldarvinisms — dzīve ir pastāvīga cīņa, kurā izdzīvo stiprais, bet vājais iet bojā. Kā to formulēja pats Hitlers, „kā uz zemes, tā universā vienīgais izšķirošais ir spēks. Ja kāds cilvēks kaut ko ir sasniedzis, tad vienīgi ar savu oriģinalitāti plus brutalitāti.”

Cīņa notika ne tikai starp indivīdiem un tautām, bet pirmkārt un galvenokārt starp rasēm. „Tīras asinis” bija priekšnoteikums panākumiem cīņā. Tā kā vairums vāciešu ir ārieši, vienīgi tie „veido cilvēces augstāko paraugu un, sekojoši, pārstāv to arhetipu, ko mēs saprotam ar terminu CILVĒKS”. Tāpēc nacistu valdības galvenais uzdevums, kā to pasludināja Hitlers, ir „aizsargāt rasi un rūpēties par to; visi pārējie uzdevumi ir sekundāri un izriet no tā”.

Adventisti šai laikā rakstīja, ka, saskaņā ar Bībeli, Dievs šajos laikos pasaules pārvaldību ir nodevis Jafeta pēcnācēju rokās (skat. 1. Mozus 9:27: „Lai Dievs vairo Jafetu un ļauj mājot Šema teltīs..!”). Tagad jafetīti, ne vairs semīti ir kultūras nesēji. Tomēr semīti, tas ir, ebreji, cīnīsies, lai pasauli atkal dabūtu savās rokās.
Adventisti steidzās atkārtoti apliecināt, ka tādas mācības kā sabats, kas varētu šķist jūdu, patiesībā nav jūdu. Daži gāja vēl tālāk. Kāds Der Adventbote („Adventes vēstnesis”) lasītājs rakstīja redaktoram, ka dzirdējis savā draudzē un arī telts sanāksmē, ka Jēzus „nav piederējis nekādai tautai un nav bijis jūds.” Redaktors atbildēja, ka Jēzus gan bija dzimis kā jūds, taču uzstājās pret savas tautas samaitātību. Reizē redaktors brīdināja, ka pārāk daudz diskusiju par šo tēmu varētu novērst uzmanību no Kristus patiesās misijas.

Klajš rasisms gan adventistu publikācijās parādījās reti. E. Gugels rakstīja, ka „evaņģēlijs stāvēja pāri robežām, valodām un rasēm, tomēr neignorēja pēdējās..” Taču adventisti bieži publicēja negatīvas atsauksmes par ebrejiem. Kāds misionārs, oficiālā draudzes izdevumā aprakstot savu viesošanos Palestīnā, izsakās, ka žīdu rase ir samaitāta, jo viņi ekspluatē cits citu.

Adventistu pielāgošanās tomēr neaprobežojās ar to. Kā uzskatīja vācu adventisti, no piederības šai valstij izriet zināmi pienākumi. O. Hāze, uzrunājot adventistu jauniešus, norādīja, lai tie „nekādos apstākļos neaizmirst skaidros un nepārprotamos pienākumus, kas izriet no viņu vācietības (Deutschtum)”. Tālāk viņš paskaidroja, ka tas ietver „neiecietību pret savu „es”, pret grēku un netaisnību, pret neizlēmīgu attieksmi, pret tiem, kas nedzīvo mierā ar Dievu un cilvēkiem..”
Baznīcas vadītāji bieži centās nacistu koncepcijas transformēt caur teoloģisku prizmu. Piemēram, ļoti populāra bija ideja par savas gribas pilnīgu pakļaušanu fīrera gribai. „Kāds upuris, kāda indivīda pakļaušanās kopumam!” izsaucās kāds adventistu jauniešu vadītājs. Šādas prasības atdzimšana tika uzskatīta par „nepārprotamu svētību mūsu paaudzei un tautai”. Tā taču bija Bībeles koncepcija, kas savu augstāko izpausmi sasniedza Jēzus mācekļos: viņi atstāja visu un sekoja Viņam!
Kolaborācija izpaudās arī lingvistikā. Kāds adventistu skolotājs skubināja savus audzēkņus vācu valodas stundās mācīties „ne vien runāt un rakstīt, bet arī domāt un gribēt vāciski”. „Gribēt vāciski” — tā bija mistiska nacistu koncepcija: partija mācīja, ka vācieši „grib” citādi nekā pārējās tautas. Savukārt, „runāt un rakstīt vāciski” nozīmēja ne tikai atteikties no visiem svešvalodu cilmes vārdiem, bet arī lietot jaunos nacistu ieviestos jēdzienus kā, piemēram, Führer vai Gefolgschaft (svīta, karadraudze). Adventisti bieži lietoja arī jēdzienus Volk un Volksgemeinschaft.
Volk (tauta), saskaņā ar nacistu izpratni, bija ļaužu kopums, kurus vieno kopēja asins un dvēsele. Organizēta tā veidoja Volksgemeinschaft jeb etnisko kopību. Adventistiem jākļūst par šādas kopības labākajiem locekļiem, uzsvēra kāds adventistu autors. Lai šo mērķi īstenotu, adventistu jaunieši jāiedrošina pētīt vēsturi, lai tādējādi dziļi iesakņotos Dievā, tautā (Volk), valstī un savā zemē. Tikai tad viņi būs spējīgi sekmīgi kalpot ģimenei, draudzei, tautai (Volk) un tēvzemei (Vaterland) „mūsu veco principu garā.. un nacionālās ekonomikas un nacionālsociālisma uzskatu ietvarā”.

Adventistu skolotājs P. Štauberts sacīja: „Mēs, kristieši, ar prieku uztveram nacionālsociālisma attieksmi pret dzīvi; tā satur vērtīgu patiesību. Viss, kas uz šīs zemes ir labs, nāk no idejas par kopību; viss ļaunais — no sava „es”.”

Nacisms nicināja vājumu un glorificēja spēku un varonību. „Varonība, neuzvaramība ir mūsdienu cilvēces augstais mērķis,” rakstīja kāds adventists (Kurts Danke). Lai gan daži apgalvo, ka kristietība audzina [producē] vārguļus, viņš uzstāja, ka „kristietība nav priekš vārguļiem; tā ir vīriem, kuru drosme un spēks pārsniedz vidusmēru”. Kāds cits autors (V. Kīnets) apgalvoja, ka „Dieva žēlastībā kristieši spēj dzīvot varonīgu dzīvi” un īstenot varonīgus darbus tautas (Volk) un tēvzemes (Vaterland) labā.

Daudzus „varonīgus” darbus tautas un tēvzemes labā adventisti paveica caur sociālo un veselības kalpošanu. No sākuma gan tā strādāja neatkarīgi, taču drīz nonāca oficiālā valdības Sociālā departamenta kontrolē. Adventistu līderis Oto Brocio rakstīja, ka tas ne vien nerada bažas, bet pat kļūs par „labu liecību mūsu ciešajai saiknei ar tautu (Volk)”.
Nacistu valdība aicināja draudzi turpināt savu veselības programmu, kuras mērķis būtu ne vien pasargāt individuālo „Dieva templi”, bet, kā izteicās nacistu veselības darba vadītājs dr. L. Konti, — viņa runu pārpublicēja adventistu veselības žurnāls — arī „uzturēt un stiprināt vācu aizsardzības spējas”. Tieši tādēļ sevišķi kara apstākļos katra vācieša pienākums ir dzīvot veselīgi.

Sociālajā darbā adventistiem šai laikā bija ļoti labi panākumi. Viņi paēdināja izsalkušos, apģērba trūcīgos, iesaistījās nacionālsociālistu ziemas palīdzības programmā. Tomēr arī te nacisma gars darīja savu. Palīdzība pirmkārt tika sniegta vāciešiem. „Asociālie elementi”, kas citu starpā ietvēra reformadventistus un ebrejus, bija izslēgti no palīdzības saņēmēju loka.
Adventisti iesaistījās arī nacistu ģimenes politikā. „Nacistu valsts no jauna ir atklājusi ģimenes vērtību!” vienā no saviem rakstiem gavilēja Kurts Zincs, vairāku Vācijas adventistu izdevumu redaktors. Adventisti aicināja savus jauniešus precēties agri un atteikties no viena bērna ģimenēm. Vienīgi vesela un daudzskaitlīga nācija iedzīs visiem agresoriem drosmi papēžos. Lai nodrošinātu, ka bērni izaugs par cienīgiem pilsoņiem, adventisti sniedza savu palīdzību daudzās valdības sponsorētās apmācības programmās sievietēm, kur mācīja ne vien higiēnu un bērna kopšanu, bet arī eigēniku (mācību par cilvēku rases īpašību uzlabošanu ar selekcijas palīdzību), kā arī rasu un pilsonisko audzināšanu.

Valdība no visām konfesijām prasīja, lai to pārstāvji, viesojoties ārvalstīs, aizstāvētu nacisma politiku. Ir pietiekami daudz pierādījumu, kas apstiprina, ka daudzi adventisti pakļāvās šai prasībai. Adventistu veselības darba vadītāja Hulda Josta 1933. gadā pēc atgriešanās no Zviedrijas ziņoja Propagandas ministrijai, ka spējusi „augstākajā sabiedrībā aizstāvēt mūsu pašreizējo valdību”. Kāds cits adventists, aprakstot savu viesošanos Amerikā, uzsvēra, cik ieinteresēti amerikāņi ir par nacistisko Vāciju. „Nemaz nebija grūti.. radīt izpratni par situāciju mūsu mājās.” Tā bija „patiesa laime kā adventistam un uzticīgam vācu Reiha pilsonim pārstāvēt Fāterlandi” ārzemēs.

Tomēr spiediens pēc dziļāka kolaboracionisma pieauga. Katram vācietim jau bērnībā bija jāiestājas jungfolkā (Jungvolk). Pusaudža gados bija jākļūst par hitlerjūgenda biedru, vēlāk jāiestājas darba dienestā (Arbeitsdienst) un galu galā armijā. Daudzi adventistu bērni iestājās šajās organizācijās, vēl pirms tas bija kļuvis obligāti.
Īpaši attiecībā uz darba dienestu adventisti atrada Bībelē apmierinošu pamatojumu. „Mēs sagaidām,” rakstīja Johanness Langholfs, „ka katrs draudzes loceklis sekotu dievišķajai pavēlei: „Lūdziet un strādājiet!” Ja mēs atteiksimies doties darba dienestā, tas būs pilnīgā pretrunā ar mūsu Bībeles izpratni.” Autors gan pilnā mērā apzinājās, ka darba dienestā bija ļoti spēcīga SS ietekme, kuras mērķis bija militarizēt jaunatni un iepotēt tai jaunu domāšanu.

Rezultāts bija tāds, ka vairums adventistu skolēnu pievienojās hitlerjūgendam, darba dienestam un Vācijas Sarkanajam Krustam. Un 1937. gadā adventistu koledžas pilsētiņā Frīdensauā par Ādolfu Hitleru nobalsoja 100% (ne vairs 99,9% kā agrāk).

Jau daudzus gadus pirms nākšanas pie varas Hitlers savā Mein Kampf prasīja visu fizisko un garīgo deģenerātu sterilizāciju. Protams, arī tas bija vācu asiņu aizsardzības interesēs. Tomēr līdz 1933. gada 14. jūnijam sterilizācijas likums vēl nebija stājies spēkā, tāpēc par šo tēmu vēl notika diskusijas. Arī kāds adventistu autors žurnālā Staat und Kirche stingri nostājās pret to.
Tomēr pēc likuma stāšanās spēkā diskusijas noklusa, un adventistu baznīca vai nu ar tiešiem paziņojumiem, vai pārpublicējot neadventistu rakstus, to atbalstīja. Prātā vājie, šizofrēniķi, epileptiķi, aklie, kurlie, kroplie, alkoholiķi, narkomāni — visi bija jāsterilizē. „Šis likums,” vēstīja raksts adventistu avīzē Jugend-Leitstern, „ir liels panākums mūsu tautas augšupejā (atveseļošanā)”. Tā kā tas tiek darīts kā tautas, tā katra indivīda labā, tad tas pilnīgi atbilst kristietības ētikai, vēstīja raksts. „Nacionālsociālistu valsts apzinās savu atbildību celt savas tautas fizisko un garīgo standartu caur asins attīrīšanu.” Lai gan sterilizāciju, kā tālāk teikts rakstā, pacientam ir grūti pieņemt, tomēr, apzinoties ieguldījumu, kādu viņš sniedz savas tautas labklājībā, viņš to pieņems.
Turklāt, daži autori ieteica, vajadzētu sterilizēt arī hroniski slimos, jo tādi uzkrauj valsts pleciem pārāk lielu sociālās palīdzības slogu, kas sniedzas miljardos reihsmarku.

Adventistu autori atzinīgi novērtēja arī Hitlera ārpolitiku un, galu galā, karu, daļēji, iespējams, nacistu spiediena dēļ, bet daļēji arī aiz izplatītā pieņēmuma, ka fīrers ir miera vīrs un nevēlas karu. Kā izteicās Adventbote redaktors Kurts Zincs: „Vācu tautas fīrers.. patiesi dara visu, kas viņa spēkos, lai panāktu izpratni no citām tautām. Bet vai citas tautas vēlas to pašu?”

Kad Austrijas vācieši tika iekļauti Reiha sastāvā, kāds vācu adventists rakstīja: „Mēs priecājamies viņiem līdzi par atgriešanos mātes Vācijas klēpī.” Austrijas adventisti ar entuziasmu atsaucās. „Mūžīgais Dievs mūsu labā ir darījis vairāk, nekā mēs jelkad bijām gaidījuši,” viņi rakstīja uz Adventbote. Austrija taču bija atkritusi atpakaļ viduslaikos, kamēr Vācija strauji uzplauka. „Ar spēcīgu roku, ar stipru Dieva vadītu elkoni pēdējā mirklī šī nožēlojamā un paverdzinātā vācu zeme ir izrauta no bezdibeņa malas.” (Spēcīgā roka un stiprais Dieva vadītais elkonis, protams, piederēja Ādolfam Hitleram.) „Pēc Dieva gribas un ar Dieva palīdzību” mūsu spējīgais fīrers Ādolfs Hitlers ir kļuvis par Austrijas atbrīvotāju. Neviens cits nespētu piepildīt šo lielo uzdevumu.” Vācu redaktors tad mudināja Adventbote lasītājus kā Austrijā, tā Vācijā atcerēties savu kristieša pienākumu pret etnisko kopību (Volksgemeinschaft) un savu pilsoņa pienākumu un vēlēšanu dienā balsot „par Vāciju un par fīreru”. Tālāk viņš piebilda, ka „dalība etniskajā kopībā (Volksgemeinschaft) ir Dieva dāvana, šīs tautas politiskā organizācija ir dievišķa kārtība, un kalpošana tautai ir dievišķa pavēle.” Viņš norādīja arī, ka, tā kā vācu kristieši, tai skaitā adventisti, ir saņēmuši svētības no šīs etniskās kopības, tiem, no savas puses, „pienākas to pasargāt un lolot”.

Daži rakstītāji tomēr vedināja uz domām, ka vācu tautas kopība nav pilnīga, kamēr vēl citi vācieši nav iekļauti Reihā. Lai gan Sudetija ir „caurcaurēm vācu zeme”, vēstīja kāds raksts, tomēr pilnīgi netaisnais Versaļas līgums ir šķīris turienes vāciešus no tēvzemes un saviem tautas brāļiem. Tomēr, kā rakstīja kāds cits, „pateicoties fīrera miera gribai.. un Itālijas, Anglijas un Francijas valstsvīru saprotošajai pretimnākšanai, ir pavēries.. ceļš uz mājām..” Tas taču ir pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu, tas pats autors argumentēja tālāk, ka ļaudīm ar vienām asinīm, vienu vēsturi, vienu valodu jādzīvo kopā. Pēc 1938. gada 1. oktobra viņi arī sāka dzīvot kopā.
„Grūti laiki.. bija jāpārdzīvo mūsu tautas brāļiem Sudetijā,” turpināja autors, piebilstot, ka adventisti darīs visu iespējamo, lai palīdzētu. Frīdensauas skola jau uzņēmusi daudzus bēgļus, kam nācies ciest „necilvēcīgu cietsirdību no ļaunā ienaidnieka”. Nu viņi ir laimīgi pieredzēt fīrera cēlo rīcību un lepni piederēt vācu tautai. „Mēs pateicamies Dievam, kas pēdējā brīdī visu ir atrisinājis!” Adventbote ziņo, ka Sudetijas vācu draudze Gobloncā (Goblonz) dievkalpojumu iesākusi ar kora dziesmu pateicībā par atbrīvošanu caur Dievu un fīreru.

Sešus mēnešus pēc Sudetijas nošķiršanas, 1939. gada 16. martā, Hitlers likvidēja arī pārējo Čehoslovākiju. Adventisti neiebilda. Bohēmija un Morāvija ar daudzajām vācu kopienām, tāpat kā Prāgas pilsēta, kas Vācijas vēsturē spēlējusi tik nozīmīgu lomu, „pieder mūsu atkalapvienotajam Reiham”, rakstīja Adventbote redaktors. Viņš uzsvēra, ka Čehoslovākija ir pārtapusi Vācijas protektorātā. Citādi nemaz neesot varējis notikt, jo Čehoslovākija no paša sākuma bijusi pretdabisks veidojums, kas radīts pēc „Versaļas tēvu zīmētajām nīstamajām, mākslīgajām robežām”. Tagad tā pievienojas valstij, kam tā vienmēr dabiski piederējusi, sev pašai par labu.

Līdz ar Čehoslovākijas likvidāciju, šķiet, bija jāizplēn pēdējām ilūzijām par Hitlera nolūkiem tikai taisnīgi apvienot visus vāciešus. Tomēr tam sekoja iebrukums Polijā, kas bija vēl brutālāks akts. Un arī tad vēl adventistu autors spēja rakstīt, ka, ņemot vērā, „cik necilvēcīgas mocības mūsu tautas brāļiem bija jāizcieš šai ienaidnieka zemē”, vācu iebrukums bija šķietami attaisnojams. Fīrers vēlējās tikai labot netaisnību. „Austrumos tagad ir miers. Viss, kas cilvēka spēkos, ir darīts, lai to stiprinātu un nodrošinātu.. Tikmēr fīrers sāk rādīt ceļu uz mieru arī Rietumiem. Laikā, kad šis Adventbote numurs sasniegs lasītāju, kauliņi jau būs mesti. Ko ienaidnieks nolems? Patiesi, nav neviena vācieša, kurš negribētu mieru — tāpat kā mūsu tautas lielais fīrers.” Tomēr, ja šī vēlme pēc miera nebūs realizējama, tad, citēju, „mēs zinām, ka Dievs valda pār visu un visas lietas notiek tikai ar Viņa gribu un atļauju”.
Tas jau izklausās pēc tiešiem draudiem, ka gadījumā, ja Rietumi nepakļausies Vācijas „miera” gribai, Dievs uzsāks karu. 1940. gada 9. aprīlī ar Vācijas iebrukumu Dānijā un Norvēģijā tas arī sākās.

Tomēr adventisti turpināja atbalstīt Hitleru. Faktiski pat dziedāja viņam slavas dziesmas viņa 51. dzimšanas dienā, 1940. gada 20. aprīlī, kas iekrita sabatā. Rīta sveicienos zem rakstu vietas „Kas bagātīgi sēj, bagātīgi arī pļaus” (2.Kor.9:6) šai datumā bija rakstīts:
Paļāvība uz savu tautu ir devusi fīreram spēku realizēt cīņu par Vācijas brīvību un godu. Ādolfa Hitlera nesatricināmā ticība ir ļāvusi viņam paveikt lielas lietas, kas šodien vainago viņu ar slavu visas pasaules priekšā. Pašaizliedzīgi un uzticīgi viņš ir cīnījies par savu tautu; drošsirdīgi un lepni viņš ir aizstāvējis nācijas godu. Kristīgā pazemībā, svinot panākumus kopā ar savu tautu, viņš godu ir devis Dievam debesīs un atzinis savu atkarību no Viņa svētībām. Šī pazemība ir darījusi viņu lielu, un šis lielums ir tas svētību avots, no kura viņš vienmēr dod tautai. Tikai ļoti nedaudzi valstsvīri tik spoži stāv svētītas dzīves gaismā, un tikai ļoti nedaudzus tā slavē viņu pašu tauta. Savos cīņas gados viņš ir upurējis daudz un grūtajā darbā tautas labā maz ir domājis par sevi. Neskaitāmos vārdus, ko viņš sirds siltumā ir sniedzis savai tautai, mēs pielīdzinām sēklām, kuras ir izaugušas un nu nes brīnišķīgus augļus.
Tātad adventisti Vācijā atbalstīja nacistu režīmu un daudzus tā īstenotos pasākumus. Tomēr reizē adventisti stingri pastāvēja arī par tradicionālajiem mūsu vēsts principiem. Šie principi, īpaši sabats, bija jāaizstāv, pat ja tas prasītu upurus.
1928. gadā novērotājs no malas dr. Frīdrihs Lōfss (vācu teologs un baznīcas vēsturnieks) konstatēja, ka adventisti stingri stāv par reliģisko brīvību — ar mazu piebildi: kura gan viņiem nozīmē „tikai nepakļaušanos svētdienas likumam”. Un tā tas palika arī nacisma laikos. „Sabata jautājums ir un paliek lielais ticības jautājums,” rakstīja adventisti. Un par šo lielo ticības jautājumu cīnījās un cieta. Rezultātā valdība viņu viedokli bieži respektēja. Piemēram, nacistu kara ministrs izsūtīja visiem augstākajiem sauszemes, jūras un gaisa spēku komandieriem instrukciju dot brīvu laiku visiem kareivjiem adventistiem sabatos no plkst. 9 līdz 12 dievkalpojuma apmeklēšanai. Kāds adventists, presē komentējot šo rīkojumu, mudināja lasītājus pateicībā par šo privilēģiju izpildīt savus kareivja pienākumus ar vislielāko centību, lai tādējādi iemantotu augstākās pavēlniecības atzinību.

Tāpat adventisti aizstāvēja Bībeli, ieskaitot Veco Derību, ko nacisti dēvēja par „žīdu melu grāmatu”, kā arī vispasaules kristīgo misiju, ko nacisti apšaubīja. Tiesa gan, līdztekus bībeliskiem argumentiem parādījās arī daži visai dīvaini spriedumi. Piemēram, adventisti argumentēja, ka vispasaules misija ir kristiešu ieguldījums cīņā pret boļševismu.

Ironiski, ka adventisti, uzstājoties par reliģisko brīvību, tomēr nepacēla balsi pret ebreju vajāšanām un — vēl vairāk — bieži vien izslēdza no draudzes cilvēkus ar ebreju izcelsmi un arī pēc izslēgšanas neļāva tiem apmeklēt dievkalpojumus, uzliekot uzrakstu: „Žīdiem ieeja aizliegta”. Apsvērums bija tāds: ja viņi tā nedarītu, tad valdības iestādes attiecīgo draudzi slēgtu un varbūt arestētu arī draudzes vecāko. Protams, ne jau visi un ne jau visur tā darīja, tomēr tā bija valdošā nostāja.
Īstenībā ne jau mums ir kādas tiesības viņus nosodīt. Arī Vācijas adventisti bija tikai cilvēki.
Tomēr interesantākais ir padomāt, kā uz to visu skatījās Dievs. Teiksim tā: vai arī Dievam šai laikā „lielākais ticības jautājums” bija sabata ievērošana? Vai Viņam svarīgākais ir „mūsu mācības” vai mūsu attieksme pret vajātajiem, atstumtajiem, nicinātajiem?
2005. gadā, atzīmējot II Pasaules kara beigu 60. gadadienu, Vācijas adventistu baznīcas vadība publiski atvainojās par kolaborāciju nacistu režīma laikā, tai skaitā par Hitleru slavinošām publikācijām, kā arī īpaši par faktu, ka no daudzām Vācijas un Austrijas adventistu draudzēm tika izslēgti draudžu locekļi ebreji, kuriem netika arī ļauts turpmāk apmeklēt dievkalpojumus un daudzi no kuriem nonāca koncentrācijas nometnēs un mira. Neilgi pirms tam, 2000. gadā, arī Jānis Pāvils II atvainojās gan par baznīcas attieksmi pret ebrejiem, gan par citu rasu un kultūru apdraudēšanu kristīgās ticības vārdā, gan par inkvizīciju. Atvainošanās, neapšaubāmi, ir laba lieta, tomēr vai zināt, ko Jēzus par to teica? Viņš teica: „Ar to jūs pierādāt, ka esat praviešu slepkavu bērni.” (Mat. 23:29–32)

Un tomēr es esmu jums melojis, sacīdams, ka nerunāšu par šodienu. Vismaz šos Jēzus vārdus taču es varēju nesacīt. Un tomēr, vai es to saku, vai nesaku, mēs esam praviešu slepkavu bērni. Un neatkarīgi no tā, kā mēs censtos izlabot savu tēvu kļūdas vai atvainoties par tām, mēs paliekam praviešu slepkavu bērni. Ne jau tāpēc, ka mēs esam adventisti. Arī ja mēs būtu katoļi, mēs būtu praviešu slepkavu bērni. Un trakākais ir, ka mēs vienmēr tādi paliksim. To zīmogu nekas nevar noņemt.

Kā tad lai mēs dzīvojam?
Un te mēs atkal nonākam pie tā paša jautājuma: „Kad pamati grūst, kur paliks taisnais?” Redziet, ir divu veidu taisnie. Ir tādi, kuri atvainojas par tēvu nokautajiem praviešiem. Un ir otri, kuri domā, kā dzīvot, lai paši nenokautu kādu pravieti. Redziet, ja mēs dzīvojam vienaldzībā pret to, kas notiek apkārt, ja mums ir tikai viens vai daži svarīgākie „lielie ticības jautājumi” (sabats, ēdiens…), bet par pārējo ir, atvainojiet, nospļauties, tad mēs nonāksim turpat, kur…
Kur īsti mēs nonāksim, to mēģināšu pateikt ar Mārtina Nīmellera vārdiem:
Vispirms viņi atnāca pēc komunistiem,
bet es neko neteicu, jo nebiju komunists.
Tad viņi atnāca pēc žīdiem,
bet es neko neteicu, jo nebiju žīds.
Tad viņi atnāca pēc katoļiem,
bet es neko neteicu, jo nebiju katolis.
Tad viņi atnāca pēc manis,
bet tikmēr vairs nebija palicis neviena, kas kaut ko teiktu.
(Mārtins Nīmellers, vācu luterāņu mācītājs, kas 7 gadus pavadīja koncentrācijas nometnēs)

Piezīme:

Lai būtu līdz galam godīgi pret nacistiskās Vācijas adventistiem, mums jāatceras, ka ne visi viņi bija tādi. Tomēr, lai gan daudzi no viņiem individuāli pretojās nacismam, nekāda oficiāla opozīcija necilvēcīgajam režīmam no baznīcas puses nepastāvēja un pat netika pieļauta. Protams, mums jāņem vērā arī totalitārās iekārtas daba. Totalitārā valstī cilvēki faktiski zina tikai to, ko vara ļauj viņiem zināt. Viss pārējais ir tikai nejaušas informācijas noplūdes vai baumu — bieži sagrozītu — līmenī. Bez tam arī to oficiālās informācijas mazumiņu, kas tiek piedāvāts tautai, vara pasniedz atbilstoši saviem mērķiem, nekautrējoties papildināt ar saltiem meliem. Tāpēc arī dažas tā laika adventistu vidū novērojāmās tendences ir saprotamas un pat daļēji attaisnojamas. Precīzas informācijas trūkums īpaši smagi ietekmēja patiesi ticīgos, kuri bija mācīti mīlēt savu tuvāko, tostarp ienaidnieku, un visā saskatīt labo. Tā daudzi adventisti godīgi pildīja valsts uzliktās saistības un domāja par savu valsti vislabāko. Nezinošs un lētticīgs, bet sirsnīgs kristietis ir ļoti padevīgs materiāls propagandas mašinērijai. No otras puses, ja kāds apzinājās, ka viss tomēr nav tik labi, kā tiek stāstīts, Hitlers un viņa partija bija gatavi pielietot jebkādas metodes, tai skaitā vardarbību un represijas. Tāpēc baznīca, dabiski, bija ļoti neizdevīgā situācijā, un, ja tā vēlējās pastāvēt, tai bija jālaipo. Tomēr paliek jautājums: vai visas šīs grūtības pilnībā izskaidro vācu adventisma nostāju šajā periodā? Vai varbūt problēma nav tikai apstākļos, bet arī pašā adventismā? Vai vismaz tajā, ko mēs saprotam ar adventismu? Vai nav tā, ka adventisma tradicionāli neitrālā attieksme pret politiku autoritārisma vai pat totalitārisma apstākļos izrādās neefektīva vai pat amorāla? Kāpēc Trešās Atmodas laikā adventisti Latvijā bija tik piesardzīgi un neitrāli? Bet pēc neatkarības atgūšanas mēs visi baudījām tās augļus, tai skaitā agrāk neiespējamu reliģijas brīvību… Tomēr 18. novembra dievkalpojumā mute neveras dziedāt „Dievs, svētī Latviju!”, jo Dievs jau tik bezdievīgu valdību nevar svētīt; bet, ja kāds no draudzes locekļiem aiziet uz protesta mītiņu pie Saeimas, tad gan mute veras viņu nosodīt… Un kuras valsts patrioti ir mūsdienu Krimas adventisti? Debesu Valstības?

Sagatavojis Niklāvs Adats,
Valmierā, 26.11.2014.
(ar nelieliem labojumiem un papildinājumiem 2016. gada septembrī).

Izmantoti materiāli no Ervīna Zihera (Erwin Sicher) pētījuma
„Seventh-day Adventist Publications and the Nazi Temptation”
žurnālā „Spectrum” 1977, v8, n2, pp. 11−23
Kad pamati grūst, ko darīs taisnais? Kad pamati grūst, ko darīs taisnais? Reviewed by VA redakcija on trešdiena, oktobris 19, 2016 Rating: 5

7 komentāri:

  1. Jā....šo Vācijas kārti 40 gadus atpakaļ jau izmantoja "Baltie balodīši" vai vienkāršāk "Adventisti reformisti" Latvijā (viens no viņu atzariem. Pēc tam viņi paši savās nesaskaņās izbeidza eksistēt). "Gadās ka vista rakņājoties mēslu kaudzē arī atrod kādu treknu tārpu." Nav jau grūti pēc kara sevi pasludināt par varoni un taisnības cīnītāju "balto balodīti". Domāju ka šī raksta tapšanas iemeslu nav grūti pamanīt lasot starp rindām. Vienkāršāki sakot, šis raksts ir vērsts pret Adventistu draudzi kā organizāciju un liek saprast to, ka tikai raksta publicētājs ir tas "varonis" Dieva acīs.
    Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Jā, es arī kā lasītājs, sāku domāt kas un kāpēc. Amērikā patreiz ir pirmsvēlēšanu debašu laiks un arī tur Klintone ar Trampu "debatē" izmantojot "melno" tehnoloģiju. Māni māc bailes, kur ved dažu cilvēku "Vēstis Adventistiem"?

    AtbildētDzēst
  2. Katrs, kas vēlas, starp rindām var izlasīt, ko vien vēlas. Un katrs Dieva priekšā atbildēs par sevi. Bet, kas attiecas uz mani, varu teikt, ka neuzskatu sevi par, Riharda vārdiem izsakoties, ''varoni'' Dieva acīs un tiešām nezinu, vai pats spētu pastāvēt līdzīgos apstākļos. Zinu tikai to, ka ar netīru sirdsapziņu man būtu grūti sadzīvot un tad es drīzāk klusētu. Jā, tagad uz šiem notikumiem mēs varam skatīties no droša attāluma, taču tas joprojām neizslēdz iespēju no tā visa mācīties. Bet par krāsu atzīšos, ka esmu vairāk melns, nekā balts.

    AtbildētDzēst
  3. Paldies brāl par atklātību. Iesaku tomēr vairāk pievērsties Evanģēlija sludināšanai un dvēseļu pestīšanai kam ir mūžības vērtība nevis negatīvās informācijas vairošanai - publicēšanai. Mācīties mums vajag no Jēzus Kristus nevis no Ādolfa Hitlera un viņa izdarībām. Tas ko tu uzrakstīji nevairo cilvēkos mīlestību uz Dievu, bet vairo šaubas par Dieva ceļiem vispār. (Jo viss jau it kā notiek ar Dieva ziņu - pēc Dieva prāta. Tā brālis Ivo Roderts teica manas māsicas bēru gadījumā bēru runā pie kapa.) Tas kas notika Rīgas I.draudzē nav Adventistu draudzes vadītāju problēma, bet tikai mācītāja problēma, kurš netika galā ar situāciju draudzē. Mācītājam ir jārūpējas galvenokārt par divām lietām - draudzes vienotību un tās augšanu. Diemžēl mācītājs ar to netika galā.(Tā tas var notikt un dažreiz notiek.) Bet vēl sliktāk, viņš meklēja vainu citos nevis sevī. Un tā ir patiesā problēma šās situācijas kontekstā. Un rezultātā ir pieteikts karš draudzes organizācijai - vadītājie. Lai Dievs ir žēlīgs.

    AtbildētDzēst
  4. Vadoties pēc Tavas, Rihard, loģikas, no Bībeles būtu jāizslēdz vismaz dažas nodaļas no Soģu grāmatas. Palasot interneta komentārus (ne jau šeit, bet citās vietās, ar ko gan pārāk neaizraujos, bet dažkārt gadās), var redzēt, ka cilvēkiem šaubas par Dievu vairo, piemēram, krusta kari un inkvizīcija. Taču vai tad, ja noklusēsim šīs viduslaiku zvērības, cilvēki nāks tuvāk pie Dieva? Drīzāk gan jāmācās pašiem un jāmāca citiem saprast, ka tas, ko dara Dievs, un tas, ko dara tie, kuri uzdodas par Dieva pārstāvjiem zemes virsū, dažkārt ir viena no otras ļoti tālu stāvošas lietas.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nav jav runa ko ir jāizslēdz no Bībeles un ko nē. Runa ir par to, ko mēs nesīsim šodien priekšā cilvēkiem un kādēļ mēs to darām ? Kādēļ tev brāl patīk šis fakts no Vācijas - Hitlera un ko tu gribi pateikt lasītājiem? Viennozīmīgi tu lej ūdeni uz Sātana dzirnavām. Un gribi pateikt to ka Dieva draudzes vadībai ne vienmēr var uzticēties.

      Dzēst
  5. Tieši to es gribu pateikt: draudzes vadībai ne vienmēr var uzticēties, īpaši ja šī draudze pretendē būt īstā un vienīgā Dieva draudze.

    AtbildētDzēst
  6. Savu draudzi var aizstāvēt dažādi - paslaukot visus nesmukumus zem tepiķa un tos ignorējot, vai drosmīgi atzīstot pārkāpumu un to nožēlojot.
    Kurš ceļš ved pie Kristus?
    Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.(Sal.pam. 28:13)
    Runā, ka vēstures nezināšana, vai tās ignorēšana ved pie tās atkārtošanas. Koncepcija par mūsu sevišķo izredzētību ved pie pašpārliecības par draudzes nekļūdīgumu un iedomāto svētumu, vai tas mazliet neož pēc pāvestības?
    Patiess svētums pastāv, lai kas tam negāztos pāri, bet svētulība ir kā vārgs siltumnīcas stādiņš, kas jāsargā kā jēla ola.
    Tad kāda draudze mēs esam - svēta, kas drosmīgi atzīst savas nepilnības, vai svētulīga, kas jāsargā no katras kritikas un pārbaudes?

    AtbildētDzēst

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.