Par melnbalto un krāsaino (2.daļa)

Niklāvs Adats: Mana nesvētruna SDA Valmieras draudzē 

2020. gada 18. jūlijā 

(ar nelieliem papildinājumiem)

Mēs bieži pārprotam 9. bausli. Un arī tas ir saistīts ar to, ka redzam pasauli melnos un baltos toņos. Kāds ir 9. bauslis? „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.” Mēs šo bausli esam ieraduši attiecināt uz melošanu. Un pareizi vien ir: Atklāsmes grāmatā ir sacīts, ka „ārā” paliks visi, kas „mīl un runā melus” (22:15).

Piemēram, Rahaba. Lai gan ir sacīts: “Esiet paklausīgi varām!”, viņa ķēniņa sūtņiem neatklāja Israēla izlūku īsto atrašanās vietu. Mēs sakām: Dievs viņai piedeva, jo viņai vēl nebija pilnas gaismas, pilnas izpratnes par Dieva likumiem. Bet mēs, kam ir pilna gaisma, nedrīkstam rīkoties pretēji tai. Interesanti gan: ja Rahaba tolaik, kad paslēpa izlūkus, būtu pilnīgi atgriezusies un atmetusi veco dabu, tad viņai pienāktos viņus nodot vajātājiem?

Tas nav vienīgais Bībelē aprakstītais gadījums. Līdzīgi rīkojās, piemēram, sieviete, kas laikā, kad Dāvids bēga no Absaloma, paslēpa akā priesteru dēlus Jonatānu un Ahimaācu un viņu vajātājiem meloja, ka viņi „aizgājuši pāri ūdens strautam”.

Un kā ar tiem, kas nacisma laikā, nepaklausot varām, ar meliem glāba cilvēku dzīvības? (Domāju gan, ka Israēla izlūki un nabaga vajātie ebreji varēja justies laimīgi, ka pasaulē ir tik maz pilnīgi atgriezušos cilvēku!)

Mēs pieķeramies vārdiem „nepatiesu liecību dot”, bet aizmirstam piebildi — „pret savu tuvāko”. Šai bauslī augstākais princips ir tuvākmīlestība, nevis mūsu pārprastā „patiesības mīlestība”. Šis bauslis ir mērķēts uz kaut ko pavisam citu. „Nepatiesas liecības došana” — tā, citiem vārdiem sakot, ir neslavas celšana. Un, ja mēs iedomājamies, ka zinām pāvesta motīvus — cik tie ir netīri un zemiski —, tad ko mēs darām, ja ne ceļam viņam neslavu? (Nu, jā, viens no iemesliem, kāpēc nacistiskās Vācijas adventisti atbalstīja fīreru, bija tas, ka viņš nostājās pret katoļiem.)

Tāpat arī viltus ziņu izplatīšana ir neslavas celšana, un, ja kāds, salasījies viltus ziņas, baznīcā no kanceles pasludina, ka Holivudā slavenības īpašos restorānos ēd ļoti garšīgi sagatavotu mazu bērnu gaļu, tad tā ir neslavas celšana Holivudai. Protams, tas kalpo mūsu vēsts mērķim — parādīt, cik samaitāta ir pasaule un it īpaši Holivuda; bet vai tas ir godīgi? Vai tieši šāda rīcība nav baušļa pārkāpšana — nevis tas, kā rīkojās Rahaba vai ebreju slēpēji kara laikā? Es teikšu vairāk: mēs ceļam neslavu ne tikai pāvestam vai Holivudai, mēs ceļam neslavu arī Jēzum.

Nezinu, kā tagad, bet savulaik mēs Bībeles stundās un evaņģelizācijas semināros mācījām, ka Jēzus Jāņa evaņģēlijā 5:39 mudina pētīt Rakstus, jo tajos ir mūžīgā dzīvība. Bet, uzmanīgi izlasot 39. pantu — un vēl kontekstā ar 38. un 40.-, jūs redzēsit, ka tur ir pateikts kaut kas pavisam cits. „Viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc ka jūs neticat Tam, ko Viņš sūtījis. Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” Viņš saka: jūs gan pētāt Rakstus, bet tas jums neko nedod, jo Vārds nav jūsos. Jūs domājat, ka mūžīgā dzīvība ir Rakstos; bet Mani jūs nepieņemat, jo Es neierakstos jūsu izpratnē par Rakstiem. Turklāt Elenas Vaitas lietotā Karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma iespaidā mūsu apziņā ir ieviesies priekšstats, ka 39. panta sākums ir izteikts pavēles formā — „Pētiet Rakstus!”, lai gan visos latviešu Bībeles tulkojumos (un arī lielajā vairumā angļu Bībeles tulkojumu) tā ir vienkārši fakta konstatācija: „Jūs pētāt.” Vai tas ir godīgi pret Jēzu — mācot Bībeles stundas, par pamatu ņemt vienu Bībeles tulkojumu — un tikai tāpēc, ka to ir izmantojusi mūsu baznīcas autoritatīvākā persona?

Mūsu iedomātā patiesība, ko mēs sludinām, nav tā patiesība, ko sludināja Jēzus. Viņš teica: „Es esmu patiesība.” Viņš neteica: „Sabata vēsts ir mūsu laika patiesība” vai „Veselības reforma ir trešā eņģeļa vēsts labā roka.” Viņš neteica: „Ja jūs pareizi sapratīsit patiesību, jūs būsit glābti.” Nē, Viņš teica: „Patiesība jūs darīs brīvus.” Nevis jūsu patiesības izpratne vai baušļu turēšana, bet pati patiesība — pats Jēzus. Vai, sakot, ka sludinām patiesību, mēs patiesi sludinām Jēzu? Bet varbūt Jēzus nav „tagadējā laika patiesība”?

Ievērojiet, kādu cieņu un iejūtību Apustuļu darbu 8. nodaļā etiopiešu galminiekam izrāda evaņģēlists Filips! Filips uzklausa etiopieti un mēģina izprast, kas nodarbina viņa prātu, par ko viņš pārdzīvo, ko saprot, ko nesaprot, ko vēlas saprast. Filipa attieksmē ir jaušama cieņa pret cilvēku. Īsts adventes vēsts sludinātājs etiopietim sacītu: pa, pa, ko tu tur lasi? Es tev tūlīt no īstās vietas izlasīšu, no Daniēla grāmatas par mazo ragu vai no Atklāsmes par zvēru, jo tur ir šī laika patiesība, nevis tajā, ar ko tu tur noņemies! Klausi mani, tev jāuzzina, ka beigās būs tikai divas ļaužu grupas — tie, kas tur Viņa baušļus, un tie, kas Viņu ienīst un vajā Viņam uzticīgos! Un tev jau šodien jāizvēlas, starp kuriem gribi būt. — Nē, Filips tā nerīkojas. Viņš ir uzmanīgs pret etiopieti, izskaidro etiopieša lasīto tekstu par Jēzu, un rezultātā etiopietis pat nav jāaicina kristīties — viņš pats aptur ratus ūdens malā un uzrunā Filipu par kristībām.

Kāds tad ir kristieša aicinājums? Kristieša aicinājums nav mācīt citiem, kā pareizi dzīvot. Kristieša aicinājums ir redzēt otru cilvēku, just viņam līdzi un palīdzēt viņa vajadzībās, nevis virzīt savu melnbalto patiesības „brendu”. Redzēt pasauli krāsās. Redzēt varavīksni debesīs. Un redzēt varavīksni cilvēkā.

Mācītājs Robs Bells stāsta par bērēm, kurās ticis apglabāts kāds autoavārijā bojā gājis vidusskolnieks. Kāds dedzīgs kristietis bojā gājušā jaunieša mīļotajai meitenei apjautājies, vai draugs ticējis Kristum. „Nē,” viņa atbildējusi, „viņš visiem stāstīja, ka esot ateists.” Kristietis nopūties: „Tad nav cerības.”

Nav cerības?

Vai tā ir kristīga vēsts?

„Nav cerības.”

Tad to Kristus piedāvā pasaulei?

Tad šis ir kristieša augstais aicinājums — pasludināt, ka nav cerības?!

Ja mēs pasauli redzam tikai melnās un baltās krāsās, tad esam bezcerības sludinātāji.

Bet atgriezīsimies pie Haka Fina un pie viņa lēmuma: „Lai notiek — es iešu ellē!” Kas viņu noveda līdz šādam lēmumam? Vai, citiem vārdiem sakot, kāds ir risinājums, lai izkļūtu no melni baltās domāšanas slazda? Domāju, Marks Tvens šo risinājumu ļoti skaidri parāda. Risinājums ir attiecībās. Haka attiecības ar Džimu — krāsainās draudzības attiecības, viņu savstarpējā uzticība un viss, ko viņi bija darījuši viens otra labā, — tas izrādījās stiprāks par melni balto ideoloģiju. Haks, uzrakstījis vēstuli, ar kuru nodod vergu saimniecei, un ieguvis šķietamu morālu atvieglojumu, sāk pārdomāt, cik labs Džims ir bijis pret viņu, un tad saplēš vēstuli un izlemj: „Lai notiek, es iešu uz elli!” — bet Džimu nenodošu. Lai sabiedrība un baznīca mani sūta uz elli, bet es nevaru citādi!

Vai arī tu esi gatavs iet ellē to dēļ, kas tev dārgi? Kā Mozus, kas lūdza: „Labāk izdzēs mani no savas grāmatas, ko esi rakstījis!” (2. Mozus 32:32) Un tad, lūk, cilvēks vairs nav mazāk vērts par virvi, kurā viņu pakar.

(Cilvēks, saprotiet, ir cilvēks, bet baznīcas dogmas — tikai virve.)

Tātad, lai izkļūtu no melnbaltās domāšanas slazda, cilvēkam ir jānonāk punktā, kurā es — baltais — atzīstu savu melnumu (un sava tuvākā melnā baltumu). Ir jāpārkāpj nepārkāpjamajam dalījumam: „Mēs no Dieva, viņi — no velna.” Ir jābūt gatavam pašam iet ellē, jo citādi nevar izraut no elles to, kuru baznīca un sabiedrība tev, baltajam, ir mācījusi ierakstīt pie melnajiem.

Un vispār neviens jau nav tik balts un pūkains kā izskatās un arī ne tik melns, kā citi viņu mālē. Vai, kā to matemātiskas patiesības veidā ir noformulējis adventists Oto Vendelis: „Pasaule nedalās bez atlikuma labajā un sliktajā.” Lai kā mēs negribētu, vienmēr paliks nedalāmais varavīkšņainais atlikums.