Vienkāršs risinājums pašreizējai krīzei

Desmonds Fords (1929-2019)

Adventistu teologs, ieguvis doktora grādu Mičiganas valsts universitātē un Mančesteras universitātē,

viņa dzīves gājums atrodams šeit: blogs.adventistiem.lv/desmonds-fords

Raksts publicēts žurnālā "Adventist Today" 2015.gada janvārī.

Adventistu baznīcai draud briesmas sašķelties. Pirmie varētu aiziet izglītotie. Iemesls ir labi zināms: domstarpības par Bībeles pirmo nodaļu. Vai tā liek domāt, ka pasaule ir jauna, vai arī tā ir veca? Vai mums jātic, ka zemeslode ir 6000 gadus veca, vai arī mēs ar skaidru sirdsapziņu saprotam Rakstu pirmos vārdus kā tādus, kas norāda uz ļoti senu radīšanu?

Adventistu baznīcas koledžās un universitātēs vairums zinātnes skolotāju tic ļoti vecai Zemei- un dara to ar drošu pārliecību, kas ir pieejama ikvienam, kas lasa Bībeli.

Daudzi tekstu pētnieki mūsdienās ir pārliecināti, ka precīzs 1.Mozus 1:1 tulkojums skan: “Iesākumā Dievs radīja Universu.” (piem., pasaulē atzītie teologi Viktors Hamiltons un Gordons Venams)

Citāts no Pasaules Bībeles komentāriem par 1.Mozus 1-15, kas izdoti 1987.gadā:

’Debesis un zeme’- daudzās valodās šādu vārdu salikumu lieto, lai apzīmētu visu lietu kopumu, piem., ‘labo un slikto’, ‘lielo un mazo’ utt. Atsevišķi vārds šamaīm nozīmē debesis, Dieva tronis, un erec apzīmē zemi, zemeslodi, kas ir cilvēka mājvieta. Bet Vecajā derībā, tāpat ēģiptiešiem un citām tā laika apkārtējām tautām vārdu salikums ‘debesis un zeme’ tika lietots, lai apzīmētu to, ko mēs šodien dēvējam par Universu. Līdz ar to 1.Mozus 1:1 varētu tulkot: “Iesākumā Dievs radīja visu.” Komentētāji bieži uzstāj, ka frāze “debesis un zeme” nozīmē pilnībā sakārtoto kosmosu.

Vēl viens ļoti populārs pētījums saka:

Vecās Derības ebreju valodā nebija vārda ‘Universs’, tādēļ tie lietoja vārdu salikumu “debesis un zeme”. Šī frāze bija viens no Bībeles veidiem, kā pateikt ‘viss’ (Sak. 11:5, Jes 44:24, Jer. 10:16, Jāņa 1:3), jo viss, kas pastāv, ir vai nu uz zemes, vai debesīs. (Ronald Youngblood, The Book of Genesis: An Introductory Commentary)

Adventistiem nav jābalstās tikai uz valodas pētnieku literārajām spējām, lai šo domu pieņemtu. Bībele pati šādi to skaidro, turklāt tā paša notikuma aprakstā 1.Mozus 2:1- “Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki.” Jaunās internacionālās versijas tulkojumā angļu valodā šis pants izteikts šādi: “Tā tika pabeigtas debesis un zeme un viss to plašais klāsts.”

Šis vārds, kas tulkots kā ‘pulki’ jeb ‘plašais klāsts’, ir atrodams citviet Rakstos, kad runa ir par armiju (1.Mozus 21:22), zvaigznēm (5.Mozus 4:19) vai eņģeļiem (1.Ķēniņu 22:19). Faktiski visi komentētāji ir vienisprātis, ka šeit šis vārds lietots, lai norādītu uz debesu zvaigznēm. Apkopojošais pants radīšanas stāsta beigās atskatās uz visu, ko Dievs ir darījis, ieskaitot saules, mēness un visu zvaigžņu radīšanu ceturtajā dienā.

Šajā kontekstā atslēgas pants, protams, ir 1.Mozus 1:16:

Dievs taisīja divus lielus gaismekļus- lielāko gaismekli, lai valda pār dienu, un mazāko gaismekli, lai valda pār nakti,- un zvaigznes.

Ebreju teksts ir skaidrs; zvaigžņu radīšana bija daļa no tā paša procesa, kurā tapa saule un mēness. Salīdzinoši izplatītā teorija, ka radīšana šeit nozīmē “padarīt redzamu”, neiztur kritiku. Ebreju vārds ‘top redzama’ parādās 9.pantā, un tas nav tas pats vārds, kas lietots 16.pantā. Mēs nevaram izvairīties no fakta: 1.Mozus grāmatā teikts, ka Dievs radīja debesu ķermeņus ceturtajā dienā. Tas liek secināt, ka zeme bija radīta pirms pārējā Universa- un to var saprast tikai tad, ja apzināmies, ka vēsture un zinātne nebija tas, par ko domāja Gara iedvesmotais prāts.

Šajos apgalvojumos nav nekā jauna. Ielūkojieties kaut vai diskusijā, ko par 1.Mozus 1:1 raksta “Kanceles komentāri” (The Pulpit Commentary), kas tika izdoti pirms gadsimta:

’Debesis un zeme’, skat. 2:1; 14:19,22, Ps. 115:15, Jer 23:24. Tas vienmēr nozīmēja virszemi un visu, kas to piepilda (sk. 2:4, Ps. 148:13, Cak. 5:9). Vārds ‘zeme’ šeit attiecas nevis uz sauszemi (10.p.), kas nebija nošķirta no ūdeņiem līdz pat trešajai dienai, bet uz visu mūsu planētas masu, ieskaitot īpaši svarīgo atmosfēru, kas nebija nošķirta no haotiskajiem dziļumiem līdz pat otrajai dienai. ‘Debesis’ ir pārējā universa daļa.

Lasot Bībeli pārāk burtiski

Un tā, 1.Mozus 1.nodaļas mācība ir kristālskaidra; tā attiecas uz visa Universa radīšanu. Šis fakts rāda, ka nedēļas apraksts ir parabolisks un pirmatnējā radīšana notikusi ļoti senā pagātnē. Ir grūti aptvert, ka daži cilvēki joprojām tic 6000 gadus vecam Universam, jebkura baznīca, kas tā māca, nekad nespēs mantot izglītotus cilvēkus.

Riskēšu citēt savu nesen izdoto grāmatu “1.Mozus vai darvinisms: Darvina evolūcijas teorijas nāve”:

Jaunieši, kas maz ir lasījuši grāmatas, mēdz visu lasīto uztvert burtiski. Bet Bībelē apkopota dažāda veida literatūra – tur ir dzeja, likumu kodeksi, vēsture, apokaliptiskā literatūra, pravietojumi, doktrināli paziņojumi utt. Bībele ir arī pilna ar dažādiem izteiksmes veidiem un simboliem. Piemēram, čūsku, kas minēta 1.Mozus 3.nodaļā, Atklāsmes 12.nodaļa nosauc par sātanu, bet četrus evaņģēlijus, kas norāda uz krustu, par Dzīvības koku un Ļaunā un labā atzīšanas koku. Paredzējumi par pasaules galu (Atklāsmes grāmata) ir pilni ar simboliem. Un kā ar pasaules pirmsākumu uzskaitījumiem? Kad satiekas laiks un mūžība, ainojumi kļūst neizbēgami...

Neviens neuztver visu Kristus sacīto burtiski. “Ja tava acs tevi apgrēcini, izrauj to, un, ja tava roka tevi apgrēcina, nocērt to,” tas ir tikai viens no piemēriem. Kristus runas ir pilnas ar metaforām. Viņš runā par kalnu pārcelšanu, par cilvēkiem, kas kāš kamieļus. Viņš aicina mūs ēst viņa miesu un dzert viņa asinis. Jānis 10:16 paziņo, ka Kristus runāja alegorijās (oriģinālais vārds). Vairumam draudzes locekļu joprojām ir divas acis un divas rokas! Kad Kristus paziņo, ka viņš ir Durvis, Vīnakoks, Dzīvības maize, mēs taču atzīstam, ka viņš lieto simbolus. Visa Atklāsmes grāmata ir ainojumu jeb zīmējumu sērijas, kur viens zīmējums ir labāks par 10 tūkstoš vārdiem. Realitātē taču nav ne zvēru ar septiņām galvām un desmit ragiem, nedz Kristus burtiski jāj uz zirga, un no viņa mutes karājas zobens- kā tas aprakstīts Atklāsmes 13., 17. un 19.nodaļā...

Trešdaļa no visām Kristus mācībām ir līdzību formā, un arī Vecajā Derībā ir iedvesmotas līdzības. Tās māca patiesību ar ainojumu un stāstu palīdzību, nevis ar burtiskiem argumentiem (Dieva valstība līdzinās…) Tie, kas salīdzina tekstus, nešaubās, ka Lūkas 16:19-31 nav uztverams burtiski. Bībele nekur nemāca, ka šobrīd pastāv ugunīga elle (noteikti ne iekš “Hades” 23.pantā, kas nozīmē kapu), vai arī ka ir debesis un elle, kas atrodas tik tuvu viena otrai, ka abās pusēs esošie varētu sarunāties.

1.Mozus pirmajās nodaļās ir daudz simbolu un metaforu. Dievs pats ir attēlots kā cilvēciski elpojošs (2:7), runājošs (1:3, 6, 9, 11, 14, 20, 22, 24, 26, 28-29), tāds, kurš veic ķirurģisku operāciju (2:21-22),  iekopj dārzu (2:8), šuj drēbes (3:21). Viņš paziņo, ka čūska turpmāk ēdīs zemes putekļus. Neviens taču to neuztver burtiski.

Ievērojiet, 2.Mozus 31:17 teikts, ka Dievs pēc radīšanas 7.dienā atpūtās. Bet citviet Raksti ziņo, ka Dievs nekad “nenogurst un nepiekūst”. Kristus Jāņa 5.nodaļā vēlreiz apliecina, ka Dievs nekad nepārtrauc strādāt. 17.pantā viņš saka, ka Dievs vienmēr strādā.

Tie, kas vēlas visu Bībelē uztvert burtiski, saskarsies ar neskaitāmām grūtībām. Kaut vai 1.Korintiešiem 7:1 teikts, ka vīrietim nevajag pieskarties sievietei. Un tomēr tas pats Pāvils tic, ka laulība ir jātur godā. Ja jūs vārdus “viss pieder jums” uztversit burtiski, jūs savu dzīvi beigsit cietumā. Elena Vaita ir teikusi, ka Dievs kā rakstnieks nav pārstāvēts Rakstos. Vārdi, kurus viņš mums ir izvēlējies dāvināt, ir cilvēku vārdi, un viss cilvēciskais ir nepilnīgs. Un tomēr Bībele ir pilnīga – tās mērķis ir pilnīgs.

Problēmas ar pierādījumiem par jaunu Zemi

Sigfrīds Horns, zinātnieks, kurš lielā mērā ir atbildīgs par Septītās dienas adventistu Bībeles komentāru, kā arī Septītās dienas adventistu Bībeles vārdnīcas hronoloģiju, vienmēr ir atteicies piedāvāt noteiktus laika nogriežņus pirms Ābrahama. Viņš arī atteicās no jebkādām pūlēm pierādīt, ka Zeme ir jauna. Būtu prātīgi sekot viņa piemēram.

Daudzas mūsu problēmas rodas no nepareizas 1.Mozus grāmatas ekseģēzes. Mēs nekad neesam skaidri norādījuši cilvēkiem, ka vārds “Ādams”, kas minēts 1.Mozus 1-3, ebreju valodā tiek apzīmēts ar artikulu “ha”, šādi norādot, ka šajās nodaļās tas nav personvārds, bet gan runa ir vienkārši par ‘cilvēku’.

Varbūt jums noder Dereka Kidnera skaidrojums:

Ja 1.Mozus grāmata ir garas vēstures apraksts, tad laikmetu īsais apkopojums nav liela problēma, jo gandrīz visa bezgalība paleontologu pētniekiem ir laikā starp Ādamu un Kainu, vai drīzāk laikā starp Ādamu Ēdenē un ārpus tās. (mans izcēlums).

Kidnera rakstīto varam aptvert, ja saprotam, ka vārds “Ādams” kā personvārds parādās tikai 1.Mozus 4.nodaļā, daudzus laikmetus pēc 2.nodaļas skaistajiem aprakstiem. Proti, pirmās divas nodaļas apraksta notikumus tālā senatnē pirms pilsētu būvniecības, pirmajiem mūziķiem vai tirgotājiem, par ko ziņo 4.nodaļa. 1.Mozus 4.nodaļa stāsta par notikumiem pirms aptuveni 10 tūkstoš gadiem, bet iepriekšējās nodaļas attiecas uz laikmetiem (tālu pagātnē). Ādams 1.nodaļā nav tas pats Ādams 4.nodaļā.

Tā, lūk, par to raksta Čārlzs Fosters:

Formulējums, kas lietots, lai apzīmētu Ādamu pirmajās trīs nodaļās, ir “Ha Adam”. Bet ebreju valodā tas nepavisam nav īpašvārds. Tulkojumā tas vienkārši nozīmē ‘cilvēks’. Šis vārds netiek lietots kā cilvēkam dots vārds, lai apzīmētu kādu īpašu indivīdu, līdz pat 4.nodaļai. (Charles Foster, The Selfless Gene: Living with God and Darwin, 129.lpp.)

Nav nepieciešams piesaukt teistisko evolūciju. 1.Mozus 2:7 nesaka, ka Dievs ņēma progresīvu hominīdu un iedvesa viņā cilvēcisko apziņu. Teistiskajā evolūcijā viss kļūst arvien labāks un labāks, bet 1.Mozus stāsts ziņo pretējo. Jaunā Derība neko nezina par teistisko evolūciju un vienmēr attēlo Ādamu kā reālu personu, cilvēces tēvu.

Septītās dienas adventisti ir evaņģelikāļi nevis fundamentālisti. Galvenā atšķirība ir tā, ka līdzīgi kā Reformācijas vai metodisma pamatlicēji mēs pret zinātni izturamies nopietni. Mēs tāpat atzīstam, ka īsta zinātne ir viena no Dieva dāvanām. Cik gan pateicīgi mēs tai esam, kad mums, piemēram. nepieciešama medicīniskā palīdzība! Padomājiet kaut vai par briesmīgajām sāpēm operācijās, pirms tika atklāts hloroforms!

Protams, mums nav jāpielūdz zinātne. To uztur nepilnīgi cilvēki, un gadu desmitiem ir pastāvējušas neskaitāmas kļūdainas teorijas. Ielūkojieties kaut vai Edvarda Vilsona grāmatā “The Meaning of Human Existence” (“Cilvēka eksistences jēga”), kurā dokumentēts, kā simtiem zinātnieku mūsdienās ir gājuši aplamu ceļu un kļūdījušies savā izpētes darbā (skat. 66.-75.lpp.)

Gandrīz ar smaidu jālasa, kā savu jauno teoriju izvirzīja pasaulslavenais evolucionārais biologs Vilsons, tad pats to atsauca, saņemot 137 savu līdzstrādnieku nosodījumu (tajā skaitā no Ričarda Dovkina), kas arī paši bija kļūdījušies. Tur iznāktu lieliska filma.

Dievam ir divas grāmatas- Raksti un daba-, un būtu labi, ja mēs pastāvīgi pētītu abas. Bet ja mēs tās interpretējam, savstarpēji konfliktējot, mēs attiecībā pret vienu no tām noteikti kļūdīsimies. Tad mums vajag pazemīgi visu pārvērtēt līdz pretrunas izzūd.

Būsim kā adventisti piesardzīgi ne tikai pret zinātni, bet arī pret pašu tradīcijām. Elenai Vaitai bija taisnība, kad viņa rakstīja:

Mums ir daudzas mācības, kuras mums vēl jāiemācās, un daudzas daudzas mācības, no kurām būs jāatsakās. Tikai Dievs un debesis ir nekļūdīgas. Tie, kas domā, ka viņiem nekad nebūs jāatsakās no saviem lolotajiem uzskatiem, nebūs jāmaina savs viedoklis,- piedzīvos vilšanos. Kamēr turēsimies pie savām idejām un viedokļiem ar nelokāmu uzstājību, mēs nekad nespēsim sasniegt to vienotību, par kuru lūdza Kristus...

Nav nekāda attaisnojuma tiem, kas ieņem nostāju, ka jauna patiesība vairs nav jāatklāj un ka visa mūsu Rakstu izpratne ir nekļūdīga. Fakts, ka noteiktas doktrīnas mūsu cilvēki daudzus gadus ir uzskatījuši par patiesību, nav pierādījums tam, ka idejas ir nekļūdīgas. Laiks mūsu kļūdas nepadara par patiesību, un patiesība var atļauties būt godīga. Neviena īsta doktrīna neko nezaudēs tad, ja mēs to rūpīgi izmeklēsim. (E.Vaita, “Padomi rakstniekiem un redaktoriem “, 35., 37.lpp.)