Ar autora dotu atļauju turpinām publicēt fragmentu no Kai Arasolas grāmatas „Historicisma beigas”. Šajā grāmatā autors sniedz ieskatu Adventistu kustības pirmsākumos un ļauj saprast, kāpēc Bībeles pravietojumu vēsturiskā interpretācijas metode, kas daudzus gadsimtus bija ļoti populāra, Bībeles pētniekiem vairs nešķiet interesanta. Iemesls tam ir notikumi 19.gadsimta sākumā ASV, kur Viljams Millers iedvesmoja amerikāņus vēl nebijušai garīgai atmodai.
(Raksta sākumu meklējiet šeit...)

Masu sapulces un publikācijas

J.Maze Burbank: Methodist revival (watercolor from 1839)
Bija divi veidi, kā millerieši veiksmīgi izplatīja savu vēsti: tās bija masu sanāksmes un arī efektīva publikāciju programma. Sapulces nodrošināja emocionālo piepildījumu, bet publikācijas apmierināja intelektuālās vajadzības. Tika drukātas tūkstošiem lappuses ar teoloģiskiem argumentiem un millerisma skaidrojumiem. Tuvojoties noliktajam laikam, milzīgas sapulces tika rīkotas katru mēnesi. Telts sanāksmes un otrās adventes konferences piesaistīja desmitiem tūkstoš klausītāju. Tikpat fenomenāla bija milleriešu publikāciju programma. 1843.gadā viņi izdeva apmēram vienu miljonu žurnālu, bet pašā kulminācijā to skaits sasniedza 5 miljonus. Visu izdevumu flagmanis bija “The Signs of the Times” (Laika zīmes), kas sāka iznākt 1840.gadu sākumā un 1844.gadā tika pārsaukts par “The Advent Herald”. 1841.gada jūnijā tika pieņemts lēmums izdot grāmatu sēriju un pamfletus, “lai neviens nepaliktu tumsā”. Šīs grāmatas tika nosauktas par Otrās Adventes bibliotēku.

Millerisma organizācija un izplatība

Millera popularitāte pieauga ļoti strauji, pateicoties publikācijām un masu sanāksmēm. Lai izdotu un izplatītu periodiku, kā arī finansētu un organizētu lielas sapulces, bija vajadzīga organizācija. Millers pats bija vājš organizators. Šo trūkumu kompensēja ordinēti sludinātāji, kas nostājās Millera pusē. Faktiski paša Millera loma atmodas tālākā attīstībā ir pārvērtēta un nesaprasta. Viņa idejas aizdedzināja uguns liesmas, kuras drīz vien viņš pats vairs nekontrolēja. Jau 1837.gadā viņš vairs nebija kustības vadītājs. Īpaši Džošua Haimsa organizatoriskās spējas konsolidēja millerismu labi strukturētā kustībā ar noteikti finansiālu bāzi, īpašumiem un milzīgu publikāciju ražotni.

Millerisms un amerikāņu reliģiozitāte

Kopš Džonatana Edvardsa “Lielās atmodas” 1740.gadā Ziemeļamerikas protestantismā valdīja nerimstošas ilgas pēc atmodas noskaņojuma. Regulāri uzplaiksnījumi uzturēja entuziasma pilnu noskaņojumu. Jaunais gadsimts sākās ar masīviem atmodu viļņiem, kuriem sekoja Finneja “jaunie pasākumi” 1830.gados. Šīs kustības cīnījās pret deisma un sektariānisma ietekmi.

Ģeogrāfiski millerisms koncentrējās Jaunanglijas štatos. Ap 1840.gadu sākotnēji vietējā, laukos bāzētā kustība sāka izplatīties pilsētās. Savā kulminācijas brīdī tā bija piesaistījusi ap 50 tūkstoš sekotāju, taču, šķiet, to cilvēku skaits, kas nebija kustības oficiālie dalībnieki, taču ar ziņkāres pilnu satraukumu gaidīja nākotnes notikumus, bija daudzkārt lielāks. Kā raksta Kross, kopš Romas impērijas agrīnajiem laikiem šī bija pirmā reize, kad tik daudz cilvēku no visas sirds pieņēma pasludinātas idejas. Vairums milleriešu bija baptisti un metodisti, taču bija arī episkopāļi, kongregacionālisti, reformāti, presbiterāņi, luterāņi, kā arī daudzu citu mazāku baznīcu un protestantisma novirzienu pārstāvji.

Popularitātes iemesls

19.gadsimtā Ziemeļamerikas protestantismā interese par pasaules galu nebija nekas īpašs. Daži vadošie teologi, kā arī populāri sludinātāji izrādīja lielu interesi par tūkstošgades jautājumiem. Daži mēģināja izskaitļot iespējamo Kristus atnākšanas laiku. Pārliecība par Kristus valdīšanas tuvumu bija šeikeriem, drīzu galu gaidīja mormoņi. Tā brīža noskaņojumu vēlāk aprakstīja Džons Hamprijs Noijs:
Kristus valdīšanas tūkstošgade šķita ļoti tuvu. Es biju pilns entuziasma par to. Mana sirds dega, un es biju apņēmies dzīvot vai mirt, bet būt tam gatavs. Lielās gaidas bija par pamatu triumfālajam atmodas maršam, kurš uz vairākiem gadiem satricināja visu zemi tajā laikā.  Visvairāk par to ir izsmieti millerieši, taču jāatceras, ka vairums draudzes, kas bija garīgas, kas ticēja atmodai un bija dedzīgas, bija tikpat entuziasma pilnas un gandrīz tikpat fanātiskas Kristus gaidītājas kā millerieši. (Confesions or Religious Experience, 1849)
Nav šaubu, Viljams Millers nebija vienīgais, kurš ticēja drīzam pasaules galam. Amerika bija pārņemta ar tūkstošgades miera valstības gaidīšanu. Var droši sacīt, ka Millera veiksme raksturoja to noskaņojumu, kāds pastāvēja tajā laikā.
(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru