Adventistu baznīcas saknes meklējamas millerisma kustībā (nosaukta par godu tās aizsācējam Viljamam Milleram). 1989.gadā Adventistu baznīcas Somijas ūnijas vadītājs Kai Arasola aizstāvēja savu doktora disertāciju par Millera kustību un tās vēsturisko mantojumu. Vēl pēc gada šo pētījumu izdeva kā grāmatu ar nosaukumu „Historicisma (vēsturiskās pravietojumu interpretācijas) beigas”. 

Pētījums, protams, ir plašs, taču grāmatas ievaddaļa sniedz konspektīvu ieskatu millerisma vēsturē. Domājams, lasītājiem tas dos vispārēju ainojumu, kas īsti notika 19.gadsimta sākumā ASV. Tas arī ļaus jums saprast, kāpēc adventistiem joprojām ir aktuāla tāda Atklāsmes grāmatas izpratne, kura neuzrunā citus mūsdienu pētniekus. 

Viljams Millers

William Miller (1782 – 1849)
Grāmatas, kas izdotas par Viljamu Milleru, rada mazliet šizofrēnisku ainu. No vienas puses, viņš tiek raksturots kā reliģiski dedzīgs, entuziasma pilns, pat maniakāls cilvēks, ar lielu iztēli, kurš noteikti ir izglītots, taču diez vai tāds, kurš iemācās. No otras puses, viņš tiek uzskatīts par ļoti labu fermeri, prātīgu, godīgu, konservatīvu, ļoti loģisku cilvēku, kurš pašizglītojies, ar plašām, vispārējām zināšanām, atjautīgs un uzmanīgs pret dažādām reliģiskām galējībām.

Ir jāatzīst, ka jebkurš skatījums par cilvēku ir vienpusējs, jo mēs visu nekad nezinām. Nav nepieciešams sīkāk pētīt Millera biogrāfiju vai viņa izraisītās atmodas vēsturisko attīstību, jo tam ir veltītas ļoti daudz grāmatas.

Sava laika sabiedrībā Millers bija iemantojis cieņu. Viņš bija talantīgs un virtuozs amerikānis, “savējais”, un viņa dzīves pieredze ļāva vēlāk iegūt plašu atpazīstamību. Viņš bija ievēlēts kā šerifs, lai kalpotu mieram un taisnībai. 1812.gadā kara laikā viņu rekrutēja, un armijā viņš kļuva virsnieks. Tomēr līdz pat brīdim, ka millerisms kļuva par plašu kustību, lauksaimniecība palika viņa primārā nodarbošanās.

Millers un pravietojumi

Par spīti (vai arī pateicoties tai) savai reliģiskajai audzināšanai, viņš pievērsās brīvmūrniecībai jeb masonu kustībai, deismam un kļuva par brīvdomātāju. 1812.gada kara notikumi atgrieza viņu atpakaļ bērnības reliģijā. Ar jaunatgriezta cilvēka dedzību, izmantojot vēsturiski racionālo skaidrošanas metodi, viņš sāka pētīt pravietojumus.  Viņš ticēja, ka “Dievs savā gudrībā tā sasaistījis dažādus pravietojumus, ka tie mums atklāj vienus un tos pašus notikumus” (Millers, 1838.g).

Savā izpratnē Millers nepārprotami balstījās uz britu apokaliptisko tradīciju. Viņš pētīja Medes, Ņūtona, Fābera un Džila darbus. Tomēr, šķiet, viņu mulsināja dažādie komentāri un skaidrojumi, tāpēc 1816.gadā viņš  sāka pētīt Bībeli, ņemot palīgā tikai Krūdena konkordanci. Viņa pētījumu rezultāti rāda, ka viņš bija nolēmis harmonizēt pravietiskos laika periodus. Millers bija pārliecināts, ka visam ir nozīme. “Nav nevienas citas grāmatas, kura būtu savstarpēji harmoniskāka par Bībeli,” tā viņš vēlāk rakstīja.

Millers sāk sludināt

Millera patstāvīgās studijas pēc pāris gadiem deva savus augļus. 1818.gadā viņš bija nonācis līdz pamatsecinājumiem. Taču pagāja vēl četri gadi, kuru laikā viņš pārbaudīja un vēlreiz pārbaudīja savus argumentus, līdz bija pietiekami drošs, lai varētu sākt popularizēt savu pravietisko laika grafiku privātās sarunās un vēstulēs.

1831.gadā viņš sajuta, ka ir saņēmis pārdabisku aicinājumu kļūt par nepilna laika sludinātāju. Baptistu, metodistu un kongregacionāļu sludinātāji aicināja viņu uzstāties ar lekcijām, jo uzskatīja, ka viņa sludinātā vēsts varētu būt noderīga viņu rīkotajās sanāksmēs. Pamazām dzima atmoda. Millera teorija šķita pārliecinoša, jo tā balstījās uz pieņēmumiem, kuriem daudzi protestanti ticēja. Tā kā vēsts bija pievilcīga, Millers nokļuva notikumu virpulī, kas izraisīja vienu no visplašākajām apokaliptiskajām atmodām visā kristietības vēsturē. Millers pats to uzskatīja par veiksmi, ka “Dievs atbalsta vecā, samaitātā, nepilnīgā un neatsaucīgā vīra darbu” (1838.gadā rakstīta vēstule T.Hendriksam).

Milleriešu vēsts

Es jūs brīdinu. Nožēlojiet! Steidzieties, steidzieties pie Dieva troņa pēc palīdzības! Pie Jēzus – Jēra, kurš reiz tika nokauts, lai jūs varētu dzīvot, jo Viņam pienākas viss gods, vara un slava! Ticiet, un jūs dzīvosiet! Paklausiet viņa vārdam, viņa garam, viņa aicinājumiem, viņa ielūgumiem! Nav vairs laika kavēties!
Šis Millera uzrunas (1842.) citāts un viņa rakstiskie aicinājumi rāda, ka vēsts labi saskanēja ar tā laika Amerikas protestantisma pamatvērtībām. Vienīgā atšķirība bija par “parosuia” (jeb paraušanu). Millers ticēja Trīsvienībai, viņš ticēja, ka Jēzus nāve nomierinājusi Dieva dusmas un nodrošinājusi glābšanu. Viņš zināmā mērā ticēja, ka glābšana ir paredzēta tikai izredzētajiem. Tomēr pašam Milleram doktrinālie jautājumi jeb dogmas bija otršķirīgas. Viņš, piemēram, neraizējās, ka vairums viņa kustības sludinātāju neticēja Trīsvienībai. Henrija Dana Vorda rakstītais vislabāk raksturo milleriešu attieksmi: “Daži ir Romas katoļi, citi protestanti: lai viņi paliek katoļi vai protestanti. Svarīgākais, lai viņi, saskaņā ar Kunga teikto, gaida Viņa atnākšanu.” (D.Vords, 1842.gada vēstījums konferencei)

Millera atmodu var raksturot kā vienas idejas kustību. Tās centrālā tēma bija burtiska Jēzus otrā atnākšana “ap 1843.gadu”. Millera nešaubīgā ticība, ka tā ir Bībeles vēsts, padarīja šo vēstījumu pievilcīgu, un tā radās ekumēniska jeb starpkonfesionāla atmoda.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 comments :

Ierakstīt komentāru